Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

AR/AN:
Adulas pavadībā viņas izgāja no mājokļa, kur apkārt slējās vienīgi katakombu drūmās sienas un kolonnas ar metāliskiem, bet noslēpumainiem atspīdumiem. Viņas nogriezās pa labi un uzsāka garu ceļu tikai taisni uz priekšu.
''Ir gan vēl kāds uzdevums, kas mums visām jāpaveic.''
Viņa saglabāja intrigu un ļāva, lai izskan maģiskais jautājums - kāds?

[Kalevale]

Kāds? Anita automātiski izšāva jautājumu, turoties pie Ariannas sniegtās rokas un uzmanot kleitu, lai nekur neaizķertos un nenosmērētos, jo būtu kauns šādu dārgumu apskādēt aiz neuzmanīgas rīcības.
Pamazām rudmate atkal sāka nomierināties un izskatījās, ka Adula arīdzan vairs nav tik satraukta un zina, kas darāms tālāk.

[Īvs]

AR/AN:
Adula pasmaidīja, bet pēc mirkļa smaids no lūpām bija izdzisis.
''Ir jāatrod Angelīna.''

[Massacre]

Arianna pamāja. Angelīnas atrašana bija svētīga lieta un viņa pat to uzskatīja par vienu no galvenajām lietām, kuru ir viņas pienākums pildīt.
"Vai ir kādas konkrētas vietas, kur sāksim meklēt vai arī tas notiks uz labu laimi?"

[Īvs]

AR/AN:
''Ja pilij ir kaut kāda likteņa vara, tad tā palīdzēs mums viņu atrast,'' Adula tikai noteica.
Ceļš veda tālāk. Viņas pagriezās pa kreisi, un tur bija cilvēku pūlis. Cilvēki bija visdažādākie - sievietes tikpat krāšņās un izsmalcinātās kleitās, vīri apmetņos un zābakos. Visi plūda uz viņu pusi, un Adula, kā saņemdama zibens triecienu, piesteidzās pie kāda pavecāka vīra, lai vaicātu, ko paziņoja sapulcē.
''Karš! Karš!'' uzrunātais histēriski iesaucās.

[Massacre]

Sāka šķist, ka pils ir visvarena. Te bija mirkļi, kad gribējās to ienīst, jo tā atņēma biedrus, tos pirmos tādā pašā nelaimē nokļuvušos, taču tagad atkal likās, ka pils ir labs organisms, kas palīdz.
Daudzie cilvēki sabiedēja sievieti un viņa ciešāk saņēma Anitas roku; tieši viņu šobrīt gribējās pazaudēt vismazāk.
Vārds "karš" atbalsojās katrā Ariannas šūnā un neizsakāmi biedēja, tāpēc viņa nespēja atturēties neiesaukusies: "Karš?"

[Džezā tikai Meit...]

- Hallo? - Jautāja Mariette, kad iestājās savādais klusums un roka pazuda lapotnē.
- Kādēļ jūs nesakāt, kas esat! Es nevaru jums uzticēties! - Viņa smagi nopūtusies noteica un palūkojās uz augšu, lai novērtētu, cik smaga vētra būs, lai varētu piekrist, vai atteikt piedāvājumam glābties. Atkal viņa juta, ka kāds viņu vēro. Palika nedaudz neomulīgi.

[Īvs]

AR/AN:
Adula apstulbusi vērās vīrietī, taču pēc mirkļa, atstājusi meitenes vienas, viņa jau steidzās tālāk pie kādas sievietes, pēc skata nosvērtākas, lai lūgtu apstiprināt, ka tā tiešām ir, un paskaidrot par to sīkāk.
''Jā, tas tiesa. Sapulcē paziņoja, ka, iespējams, var sākties karš. Pazemji pieprasa katakombu teritoriju piesavināties sev, tādējādi mums būs jādzīvo kopā ar viņiem. Vēl taisa vārdnīcu, kas palīdzēs saprast pazemes radību valodu, tā ir drošības apsvērumos...'' sieviete satraukti skaidroja. Dzirdamība bija laba, tāpēc viss sievietes stāstītais nonāca arī Anitas un Ariannas ausīs.

MA:
Vētra pieņēmās spēkā, tāpēc klusumu pāršķēla kāds lapotnē, kas satraukti ievilka elpu. Arī vētras skaņas pieņēmās spēkā, bija jāpiepūlē dzirde, lai saklausītu jau iepriekš dzirdētos un neko neizsakošos vārdus:
''Glābiņš! Te! Te!''

[Džezā tikai Meit...]

Labi, šķita, ka citas izvēles nebija. Vētra likās būs spēcīga, turklāt vēl tie violetie radījumi, kuriem droši vien šādā laikā nebūtu grūti pārvietoties pa mežu. Viņa knapi spēja dzirdēt atkārtoto ''glābiņš'' no lapotnes, dēļ koku un lietus šalkoņas. Nu viņa izlēma. Ar pāris soļiem, viņa piegāja pie lapotnes un mirkli apjuka, bet tad ar rokām atšķīra eju un iespraucās aiz zaļo lapu sienas.

[Malduguns]

Stefans mazliet sapīka, tomēr atkal pievērsās galdiņam. Zirdziņš tika pārvietots no H6 uz F7. Jauneklis domīgi pakarīja uzaci un palūkojās uz saimnieku.
-Es nevaru pievērsties spēlei, ja manas domas tiek aizņemtas ar ko citu,-viņš īsi sacīja.

[Īvs]

MA:
Večiņa — kumpu muguru, ar kaut kādu plenderi mugurā, līku degunu, smailu zodu un ar zemi nošmulētu krunkainu seju — pirmajā mirklī ārkārtīgi nobijās un parāvās atpakaļ, kad pie viņas ielauzās Mariette. Kad satraukums bija pāri, večiņa nedaudz izslējās, bet tās izvelbtajās acīs pazibēja savāds spožums.
''Glābiņš...'' viņa tik tikko sadzirdami čukstēja.

ST:
''Protams, protams, to neviens nevar,'' kā atvainodamies, bilda kungs, laidni pārvietojot no E5 uz C3. Nenoteikti, bet ar baudu plaušās atkal tika ievilkts dūms.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.07.2008 20:31

[Džezā tikai Meit...]

Mariette neuzdrošinājās iet dziļāk, cieši piespiedusies sienai, lai, ja tas izrādītos māns, veikli varētu izmukt un skriet tālāk. Uz viņu nedaudz pārbijusies raudzījās dīvaina večiņa, kura viņai nedaudz atgādināja pasakās stāstītas raganas. Viņa nezināja ko teikt. Skatiens pētoši aplaidās apkārt vietai, kur viņa bija nonākusi.

[Malduguns]

-Tieši tāpēc varbūt jūs man atklāsiet lielo noslēpumu,-Stefans sacīja, iebirdinot pelnus traukā un pārvietojot zirdziņu uz lauciņu A6.

[Īvs]

MA:
Lapotne bija šaura, paredzēta visai šaurai pārnakšņošanai. Te plūda kāds savāds, bet patīkams siltums. Zari, lapas, visādas meža veltes bija apkārt. Večiņa klusēja tikpat klusi kā Mariette, svēti lūkodamās uz to.

ST:
Zābaks atsāka sisties pret zemi. Kungs joprojām vairījās Stefana acu skatiena, šķietami iegrimis spēlē. Iespējams, ka tā arī bija, jo tika izdarīts gājiens — laidnis no C3 devās uz A5, izgaisinādams tā vietā stāvošo pretinieka bandinieku. Kungs izdvesa apmierinātu nopūtu.
''Kā jau teicu, visi jautājumi taps atbildēti.''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.07.2008 21:08

[Malduguns]

Stefans uzrāva uzacis un palūkojās pretiniekā.
Zirdziņš satrieca bandinieku, kurš atradās uz lauciņa C5.
-Tomēr tas apgrūtina domāšanu,-puisis atkal piezīmēja

[Džezā tikai Meit...]

Te bija diezgan šauri, bet ja viņas turpinātu tā stāvēt katra savā stūrī un skatīties viena uz otru.
- Emm.. - Mariette meklēja vārdus, ko teikt, bet pašlaik bija visai apjukusi.
- Kas jūs esat? - Viņa jautāja un piebilda.
- Tikai nesakiet, ka glābiņš. - Viņa centās iesākt sarunu, nenovēršot skatienu no večiņas.

[Īvs]

MA:
Večiņas netīrā ķetna nobrauca gar Mariettes vaigu.
''Drošība, bērns.'' Večiņa centās izskanēt labestīgi.

ST:
Kungs kautri pasmaidīja, lūkodamies uz Stefanu kā uz mazu bērnu. Te vairs nebija, ko piebilst. Bandinieks tika pabīdīts uz lauciņu B4.

[Džezā tikai Meit...]

Pieskāriens izsauca dažādas emocijas. Pār augumu pārskrēja tirpas. Mariette skatījās večiņas acīs, sajūtot savādo siltumu. Večiņas atbilde lika viņai iesmieties un noteikt.
- Jā, nu.. to es sapratu.. - Kādēļ viņa izvairījās no atbildes?
- Kā jūs sauc? - Uz šo viņa noteikti nevarēs atbildēt ar vārdu glābiņš, drošība vai kā tā.
- Kā jūs šeit nokļuvāt? -

[Massacre]

Arianna apstulba no dzirdētā. Pazemes iemītnieki? Vārdnīca? Karš? Katakombas?
Pēdējais vārds izraisīja visvairāk pārdomu un sašutuma sievietē, jo šeit katakombās viņa jutās kā patvērumā, drošībā, bet te kaut kas taisījās to atņemt. Arianna gan gaidīja vēl kādus paskaidrojumus pirms spriest un uztraukties tālāk.

[Elony]

"Nu ja, Māršmars." Enrots atteica klusi.
"Man liekas, ka viņš arī neatalsta to grāmatas būšanu. Lai nu kā, es piekrītu, ka gataviem mums jābūt. Un gribētos zināt, kādas ir manas izredzes dabūt kādu ieroci?"
Enrots nevarēja saprast, vai šis Māršmars ir iejaukts vai ne. Puiša reakcija likās noraidoša, bet ko var zināt.
Galvenais bija neparādīt to, cik maz vinš patiesībā zina.