Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Lianjuks]

Žozefīne pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet atkal aizvēra.
Kājas ļima, viņa vairs nevarēja, galvā pulsēja asinis. Un galva vispār sāpēja. Asinis matos omu neuzlaboja.
Sastostījusies viņa izdevesa.
- Mariette, es nevaru vairs. - Žozefīne atslēdzās. (occ: respektīvi mums tagad vajadzētu nogāzties. (varbūt) )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.07.2008 14:27

[Īvs]

EN:
Ceļu mērojot, gaitenis pildījās cilvēku, kas, durvīm sienās parādoties, virzījās uz priekšu viens pēc otra, tēpušies līdzīgās drānās kā pašam jauneklim. Soļu temps bija mērens, garastāvoklis nosvērts, reizē ar satraukumu. Līkumojot pa katakombu ejām, cilvēki bija nonākuši pie durvīm, aiz kurām pletās plaša zāle akmens solu slāņiem, kuri slējās augšup. Cilvēki tajos pamazām iekārtojās.

ST:
Baltais bandinieks virzījās uz B3.
Mācības, vieglprātīgi attrauca kungs un saimnieks. Tad tas izdarīja zibenīgu rokas kustību, un pēc brīža pie galda nostājās viens no pie durvīm stāvošajiem apkalpotājiem. Rokās tam spoži laistījās paplāte ar vienu glāzi vīna. Kungs pamāja, un tā tika novietota uz galda, priekšā Stefanam.
Es uzsaucu tostu: par dzīvošanu nākotnei, par uzvaru un par cilvēku likteņiem! Viens no mūsu labākajiem sausajiem vīniem. Balss bija no labestīgākajām, skatiens caururbjošs.

[Kalevale]

Tomēr dīvaini, ka Adula mūs nesvētīja ar savu klātbūtni brokastīs, viņa bija jauka namamāte un vai būtu glīti staigāt apkārt bez viņas... bet rudmate nepabeidza savu sakāmo, jo Arianna jau lūdza izvēlēties vienas no durvīm, pa kurām varētu doties meklēt namamāti. Paļāvusies mirkļa pirmajam instinktam viņa norādīja uz vienām no divām durvīm, piebilstot: Tev pret šīm nebūs nekas iebilstams? It kā gribētu pārliecināties, vai ir izdarījusi pareizo izvēli un, vērtējoši saraukusi uzacis, lūkojās uz otru meiteni, kas bija lūgusi izdarīt šo izvēli.

[Massacre]

"Varbūt viņa devās uz to sapulci, ko vakar pieminēja?" Arianna likās aizdomājusies un īsti nepārliecināta par saviem vārdiem, taču kaut kādus sarunas fragmentus negribīgi sāka atcerēties.
Anitas durvju izvēlei sieviete piekrītoši pamāja ar galvu.

[Elony]

Enrots gāja mierīgi, it kā ne pirmo reizi, it kā šeit iederētos un būtu to darījis daudzas reizes. Viņš gan neuzsāka sarunas ar apkārtējiem, tikai vēroja tos.
Nonācis zālē viņš apsēdās uz ārējās malas sola, lai būtu pēc iespējas tālāk no centra un uzmanības. Tad viņš gaidīja, kas sapulcē notiks.

[Džezā tikai Meit...]

Arī Mariette vairs nespēja pakustināt savas kājas. Viņa jutās iztukšota un tik pārgurusi. Bet bija jākustās uz priekšu. Bija ātri jātiek kur citur. Jātiek laukā no meža, tālāk no tiem briesmoņiem.
- Nē.. nepadodies.. vēl nedaudz. - Viņa atčukstēja un spēra soli uz priekšu, kad Žozefīne viņai smagi uzgāzās virsū un Mariette atsitās pret tuvējo koka stumbru, noturot abas kājās, bet stipri atsitot labo pusi. Bija skaidrs, ka otra meitene ir atslēgusies.
- Nolādēts! - Viņa skaļi iekliedzās un centās pavirzīties vēl uz priekšu, taču spēka vairs nebija, lai vēl pavilktu otru meiteni, arī zuda līdzsvars un viņa smagi nogāzās zemē, arī zaudējot samaņu.

[Malduguns]

Stefans ilgi raudzījās uz nama saimnieku un savu pretinieku šajā spēlē.
-Mācības? Ceru, ka ne manis izglītošana,-viņš īsi piezīmēja. Viss te likās ellīgi aizdomīgi. Tik aizdomīgi, ka puisim uz mirkli uzmetās zosāda, it kā viņš būtu nostājies ledainā caurvējā.
Puisis nepakustējās, lai pārvietotu šaha figūru, tāpat arī nepakustējās, lai paņemtu vīna glāzi.
-Varbūt iedzersiet arī jūs? Savādāk es nejūtos ērti,-puiša tumšās acis urbās pretim sēdošajā spēlētājā.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 15.07.2008 19:32

[Īvs]

AR/AN:
Aiz vienām durvīm slējās drūmās katakombu sienas un kolonnas, aiz otrām skatam pavērās sieviešu guļamistaba, bet aiz trešām — tā pati guļamistaba no cita rakursa. Iznāca, ka šķietamās trešās durvis bija vēl viens ceļš uz guļamistabu — kas bija skapis. Kāda bija šī vienotā izvēle? Pār kuru durvju slieksni kopistiski tiks sperts solis?

EN:
Piecpadsmit minūtes bija pagājušas, un trešdaļa cilvēku bija iekārtojušies solos. Blakus Enrotam nosēdās kāda pazīstama seja. Tas bija jauneklis, kas bija mitis istabā, no kuras Armors nozaga drānas. Sievietes tam pie sāniem nebija. Viņš savādi palūkojās uz Stefanu.
Liels notikums, vai ne? Tautas sapulci savā laikā neesmu pieredzējis.

MA/ŽO:
Sejā iepūta stiprs vējš un pavisam niecīgas lietus lāses. Ķemeņi slābi gulēja turpat, mežā, kur nokrita. Starp kokiem un krūmiem. Mežs bija biedējoši kluss. Nebija zināms, cik ilgs laiks pagājis, kopš samaņa tika zaudēta. Atšķirība bija vien tāda, ka virves bija atsietas.

ST:
Tava, Stefan, tava pavisam ne liekā izglītošanās, vīrietis apstiprināja.
Nevilcinies un iedzer! Tevis noindēšana nav manos plānos.
Apkalpotājs, saņēmis kunga atļauju, mēroja ceļu atpakaļ, pie durvīm, smagiem soļiem.

[Malduguns]

-Noriebusies jau tā izglītības stūķēšana,-Stefans nomurmināja.-Kāpēc gan mani vajadzētu izglītot?-viņš tomēr paņēma glāzi, lēnām, izgaršojot dzērienu, to iztukšodams.
-PIesardzība nekad nenāk par ļaunu, tomēr šoreiz uzticēšos,-viņš sacīja, pie viena pabīdot melno bandinieku uz E6.

[Īvs]

ST:
Laidnis tika pārvietots no C1 uz B2.
Tikai mieru, Stefan. Varbūt vēl vienu...
Jau atkal tika izdarīta zibenīga rokas kustība, un apkalpotājs rikšoja šurpu. Uz paplātes tika uzlikta tukšā vīna glāze, tās vietā parādoties jaunai.
Tā nebūs parasta izglītošanās. Tevi fiziski attīstīs. Šīs nodarbes būs obligātas.

[Elony]

Enrots nedaudz īgni paskatījās uz jaunekli. Tad nosprieda, ka jābūt pieklājīgam un jāiedzīvojas, tāpēc pamāja ar galvu un pasmaidīja, lai gan ar Enrota seju un acīm tas varēja arī neizskatīties draudzīgi.
"Liels notikums, tik tiešām." viņš piekrita, lai gan pats jau īsti nezināja par iet runa.
"Tāpat kā iemesls tās sasaukšanai, vai ne?"
Arī iemeslu Enrots nezināja, bet cerēja ka puisis par to izpļāpāsies.

[Malduguns]

Stefans caur pieri palūkojās uz nama saimnieku.
-Un pirms tam mani piedzirdīs, lai es neko nespētu?-viņš vaicāja. Šaha figūras atkal netika kustinātas. Vien puiša tumšajās acīs uzvilnīja bezspēcīgas dusmas un ziņkārību.
Glāzei viņš nepieskārās.
-Variet nest prom,-šis teikums tika veltīts sulainim.

[Īvs]

EN:
Jauneklis pievērsās Enrotam, veltīdams lielāku uzmanību, uzmanīgi to pētīdams.
Jā, tas tiesa. Par iemeslu gan neviens neprot baumot, jo nav vajadzīgo avotu.
Viņš skatījās uz Enrotu arvien aizdmīgāk.
Tavas drēbes — tās ir kaut kur redzētas.

ST:
Kungs beidzot iesmējās, sapinies Stefana dzēlīguma izlēcienos.
Piedzirdīs? Tev ir radies pilnīgi pretējs priekšstats par visu šeit notiekošo.
Viņš pamāja, un glāze vīna tika aiznesta.
Tu esi ļoti spējīgs jauneklis, tu esi izvēlētais. Tas, kurš nesīs sev līdzi šo izglītību kā mantojumu. Lai to pieņemtu kā savu sūtību, es tavu prātu centos ievirzīt citā gultnē. Un tagad, lūdzu, izdari gājienu!

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 15.07.2008 22:44

[Elony]

"Bet sapulce jau nav bijusi tik ilgi, tātad tam jābūt kam nozīmīgam vai ne?" Enrots paraustīja plecus.
"Un drēbes... šeit visiem tās is ir līdzīgas, nav ko bolīt acis." viņš aizrādīja jauneklim.
Enrots sēdēja vēsā mierā, neizrādot nemazāko tramīgumu un mierīgi gaidīja sapulces sākumu.

[Īvs]

EN:
Vajadzētu tā būt, jauneklis atzinīgi pamāja, nedaudz pašķiebdams galvu.
Ziņkāri nomainīja šaubas.
Līdzīgas? Ne mazākajā mērā. Nē, nē, es zinu, ka tās noteikti ir kaut kur redzētas. Tu man acis neaizmālēsi.
Arvien vairāk cilvēku piepildīja zāli un solus. Tomēr sapulce vēl nesākās, ne visi bija sanākuši.

[Elony]

Enrots vēlreiz paraustīja plecus.
"Varbūt arī esi redzējis kaut kur. Es nezinu un, piedot, man ir vienalga." viņš nedaudz ironiski paskatījās uz puisi.
"Jebkurā gadījumā, es šeit esmu dēļ sapulces, nevis lai apspriestu manu garderobi. Vai arī tevi sapulce nemaz neinteresē?"

[Malduguns]

-Kā jūs zināt, ka es esmu spējīgs, ja es neatceros pat to, kas ir ar mani noticis pirms es uzpledēju tajā ezerā,-Stefans vērās uz vīrieti. Atkal šausmīgi sagribējās uzpīpēt un nu jau šī lēkme bija liekāka.
-Piedodiet, man ir nikotnīna abstinence,-viņš nomurmināja un krampjaini pabīdīja bandinieku uz lauciņu A6.

[Džezā tikai Meit...]

Viņa nezināja cik ilgs laiks bija pagājis šādi guļot uz zemes, kad viņa atvēra acis un palūkojās apkārt. Visas maliņas sāpēja un viņa vēlējās nonākt siltumā, pie uguns. Vēders arī nelāgi ierūcās un pieprasīja savu devu. Mute likās izkaltusi. Šķita, ka sāks līt, jo pāris lāses uzkrita uz sejas. Viņas savēlušos, izbojātos matus purināja stiprais vējš. Mariette ieklausījās apkārtējās skaņās un savādas skudriņas pārskrēja mugurkaulam, jo viss bija tik neparasti kluss. Viņa lēnām piecēlās kājās, atspiežoties pret kādu tuvāku koka stumbru. Virves bija atsietas. Tas bija savādi. Kurš to varēja izdarīt? Vai Žozefīne būs pacentusies tās atsiet, ka'mēr viņa bija zaudējusi samaņu? Viņa palūkojās uz meiteni, bet nesteidzās viņu modināt, jo nevēlējās traucēt tās miegu. Lai jau atpūšas. Viņas bija daudz piedzīvojušas.
Vēlreiz palūkojusies apkārt, Mariette iedomājās sameklēt kādus augus vai augļus, kuri būtu ēdami, pie reizes arī lielākus, resnākus zarus, kuri varētu būt labi priekš ugunskura vai atbalsta.

[Īvs]

OOC: Johans - JO.

EN:
Izskanēja neapmierināta ņurdoņa, un jauneklis novērsās no Enrota.
Tikmēr zāle bija pilna cilvēku, kas satraukti čaloja un nepacietīgi trinās solos. Kāds no zālē sēdošajiem sāka skaļi sist zābaku zoles pret zemi. Pievienojās citi, līdz visa zāle atbalsoja stipru kāju sišanu pret zemi. Troksnis pamazām noklusa, jo pašā priekšā, aiz cilvēkiem grūti saskatāms, stāvēja kāds, kas lika ar rokas kustību kņadai zust. Tērpies sarkanbrūnā apmetnī, tas pagāja dažus soļus atpakaļ, lai pilnībā uzlūkotu publiku, līdz iestājas klusums.
Vispirms vēlos pateikties jums visiem par savas dalības ņemšanu sapulcē, jo laiks mums visiem ir nepielūdzams, viņš iesāka. Auditorija sačukstējās, bija jāpaiet vēl kādam laikam, līdz visi apklust.
Bet katram katakombu pilsonim tautas sapulce ir pienākums, tāpēc tiem, kas nav ieradušies, būtu vēlams paziņot sekojošo informāciju. Kā jau var noprast, ir noticis negaidīts un satraucošs notikums. Sāksim ar to, ka mūsu ražīgā tipogrāfija gatavojas laist klajā jaunu un, iespējams, sašutuma raisošu sējumu. Tā būs vārdnīca. Jā, gan, tā palīdzēs saprast mūsu katakombu neizglītotajiem ļaudīm pazemes radību valodu.
Kāds karstasinīgs vīrs no sola piecēlās, grasīdamies ko teikt, taču sapulces vadītājs, kā šķiet, lika tam apsēsties.
Kāpēc, jūs jautāsit. Kā zināms, katakombas nav labās attiecībās ar pazemē valdošo... kļūdu, un pēdējā laikā ar šo tautu vēl jo vairāk nav nācies saprasties – ir uzliesmojuši strīdi, kas, kā izskatās, neredz sev galu. Pazemes varas iestādes pieprasa katakombu teritoriju vispārēju ieņemšanu. Tādējādi pavēli var izskaidrot kā dzīvošanu starp viņiem, pieņemot to kultūru un likumus, kas, protams, nav mums pieņemami. Ja pavēli nepildīsim, tie katakombas pakļaus ar varu.
Zālē izcēlās pamatīgs jandāliņš. Troksni apklusināt bija neiespējami, tāpēc runātājs nogaidīja, līdz visiem būs radusies interese uzzināt tālāk sekojošo.
Katakombu varas vīri ir sastādījuši ikviena pilsoņa izglītojošo programmu, kas sekmēs drošību un vispārēju progresu aizstāvībai pret pazemē valdošo hierarhiju. Tas būtu viss, kas man ir sakāms. Jums noteikti ir radušies jautājumi, labprāt uz tiem atbildētu.

MA/ŽO:
Mežā bija sastopamas daudzas savādas izcelsmes ogas. Nebija zināms, vai tās ēst ir veselīgi un vai nav bīstami. Zari gan kokos pilni dzīvības. Lai iekurtu ugunskuru gan bija nepieciešami tādi sausāki, tomēr arī tos varēja atrast. Bija jābaidās vienīgi no tā, vai dūmus virs kokiem nemanīs nevēlami viešņas un vai nupat spēkā pieņēmies lietus uguni neapdzēsīs. Apkārtne bija tikai dziļš meža biezoknis, neredzot tam ne malu, ne galu.

ST:
Tici man, Stefan, es zinu, viņš sacīja.
Tu gribi smēķēt? Jāatzīst, ka tevis dēļ man jāpatukšo visi labumu krājumi, vīrietis atzina, bet kaut kāds upuris izglītībai jau jānes.
Tikmēr tornis tika pabīdīts no H1 uz G1. Arī sulainis pēc pavēles jau atkal nostājās pie galda. Šoreiz tam rokās manīja paplāti ar tumša koka kārbu. Viņš to atvēra, un iekšpusē bija skatāmi uz sarkana samta guloši cigāri. Kārbai blakus, uz paplātes, stāvēja vēl divi akmens pelnu trauki, neliels trauks konjaka un cigāru sērkociņi. Sulainis piedāvāju kārbu ar cigāriem kungam, kurš no tās vienu sev izņēma. Tad tam priekšā, uz galda, blakus šaha galdiņam, tika nolikts akmens pelnu trauks un konjaka trauks. Kungs gan atteicās no piedāvājuma tam aizsmēķēt, viņš to darīja pats. Sulainis pievērsās Stefanam, arī dāvādams tam cigāru no kārbas un priekšā nolikdams glāzi sarkanvīna.
Sausais vīns ir aktivizējis tavas mēles garšas receptorus, izraisot nepieciešamību pēc nikotīna. Tas ir saprotami, jo cigārs tad garšo lieliski. Ceru, ka cigāru smēķēt proti, jo es jau nezinu, kā tavā pusē bijis iesaiņots nikotīns. Un ceru, ka tas tev nebūs par smagu.

JO:
Aiz sarkanajām durvīm pussagruvušajā gaitenī skatam pavērās betona klāta telpa. Visvairāk telpā izcēlās cilvēki. Pie žvadzošām metāla ķēdēm piekalti, to tur bija apmēram ducis. Citi jau devušies aizsaulē, citi vēl dzīvi un vaimanājoši. Skats bija nožēlojams. Neviens no viņiem nemanīja Johanu telpā ienākam.

[Elony]

Negribēdams izcelties, arī Enrots sita zābakus pret zemi, tiesa, ne visai aktīvi un bez jebkāda prieka.
Vīrieša uzrunu viņš klausijās uzmanīgi. Galveno saprata un tas nelikās nekas labs.
Vēl jo vairāk piedāvātais plāns. Bet tagad viņš bija daļa no šī te visa. Bija jāizrāda inicatīva, vai ne?
"Tātad draud pazemes radību invāzija, bet jūs mums izsniegsiet grāmatu? Man nav skaidrs, vai tā ir domāta, lai labāk saprastos ar šīm radībām, vai arī tur būs informācija kā no tām aizsargāties? Un vēl - vai nebūtu prātīgāk ļaudīm piešķirt arī kādus ieročus, ja jau domājuam pretoties pazemes radībām?"