Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette juta, ka spēki pamazām izsīkst. Tāpat likās notika arī ar otru meiteni.
- Šķiet, ka tikai vēl mazliet.. gandrīz.. - Viņa klusi čukstēja un šūpojās uz visām pusēm, lai padarītu koku ļodzīgāku un vieglāk izvelkamu no zemes.

[Elony]

Enorts paņēma drēbes rokās, bet vēl neģērba.
"Pagaidi, Armor! Tad tā ir tava palīdzība? Tu man saki - iejūties starp vietējiem un ceri, ka kaut kā izdomāsi tik laukā? Nedomā ar mani spēlēties! Ja gribi sadarboties ar mani, tad runā tieši, kas tev padomā. Jo es netaisos daudzus gadus šeit sēdēt, līdz sajukšu prātā vai aizmirsīšu, kas ir brīvība! Pietiek, ka aizmirsu, kas esmu, lai vēl aizmirstu arī to! Es gribu ārā tikt jau drīz!" viņš steidzās pakāl Armoram un dusmīgi runāja.

[Īvs]

EN:
Na na na, na na na nā. Armors neapstājās, lai Enrotam atcirstu. Tas ir viss, ko tu vari uzķert? Tikai paburkšķi vēl kā tāds nelabais, tad mēs sāksim... Viņi bija nonākuši guļamajā zonā, kur joprojām uz zemes gūla ēdiens. Vīrs spēji apstājās, piepacēla labo kāju nedaudz virs zemes un uz kreisās sāka lēkāt, riņķojot ap savu asi.
... mēs sāksim dēēējot!

MA/ŽO:
Koks beidzot izrāvās no zemes, taču ķermeņi bija piespiesti pie tā ar virvēm. Violetās krāsas laupītāju vakariņas, kas atradās uz koka pamatnes zem uguns bija gatavas. Viņi visi šobrīd tās tiesāja, joprojām nepievērzdami uzmanību saviem dzīvajiem upuriem.

ST:
Aiz durvīm Stefanu sagaidīja divi melnā tērpti vīrieši, kas, rokas uz muguras salikuši, aukstu skatienu vērās priekšā, nekādu uzmanību nepievērzdami ienācējam. Gan labajā, gan kreisajā pusē pletās milzīgas akmens mēbeles, kas pildīja platību visā durvju priekšā. Starp tiem bija eja, un aiz tās skatam pavērās neparastiem grebts marmora galds un divi krēsli. Uz viena no tiem sēdēja pagalam tumši brūnā apmetnī, melnās biksēs tērpts vīrietis. Uz galda bija novietotas šaha figūras un galdiņš. Telpa bija salīdzinoši maigos toņos, nepārpildīta mēbelēm un toņiem, ar spīdīgu koka grīdu.
Istabas saimnieks, manīdams ienācēju, lēni pagrieza galvu uz tā pusi un ierunājās:
Vai šahu spēlēt proti?

[Lianjuks]

Žozefīne uzelpoja. - Beidzot. Virzamies uz mežu. nokļūstam drošākā vietā un tiekam vaļā no virves. Man vēl ir tā matu sprādze. - Žozefīne veikli sāka virzīties uz mežu, bet cik klusu vien iespējams. Koks maķenīt gŗīļojās, bet sakodusi zobus Žozefīne turpināja iet. ( pieņemu, ka Mariette arī iet. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 25.06.2008 20:03

[Malduguns]

Stefans ienāca telpā diezgan lēni. Viņam negribējās steigties. Nopētījis abus bezkaislīgos miesassargus, viņš pievērsās telpas saimniekam. Drošiem, bet lēniem soļie devies viņam tuvāk, Stefans pie viena arī nopētīja vīrieti.
-Uz šo jautājumu es diemžēl nevaru atbildēt, jo neatceros,-viņš sacīja, nostājoties pie galda.

[Elony]

"Ei! Nedari tā!" Enrots iesaucās.
Tas tiešām likās jau pārāk... garām.
"Kas man jādara, lai tu nedejotu?"
Principā Enrots jau zināja, bet tomēr gribēja, lai Armors to apstiprina pats. Tas viss bija ne tā lā vajadzēja. Viņa cerības tika pieviltas un tas vīrieti darīja gauži dusmīgu.

[Džezā tikai Meit...]

- Beidzot! - Mariette iesaucās, kad koks izrāvās no zemes. Viņa arī sāka ātri kustēties uz mežu, bet traucēja virves.
- Jā, mums jānodabū nost tās virves. Tā mēs netiksim augšā kokā un nespēsim aizmukt. Ak, vai tu vari no tām izlocīties? - Viņa jautāja Žozefīnei, kad viņas jau gandrīz bija pie pirmajiem krūmiem.

[Kalevale]

Anita aizšāva mutei priekšā roku. Kā tas var būt?! viņa neizpratnē iesaucās un blisināja milzīgās acis, lūkojoties uz Ariannu. Viņai gribējās pateikt, ka sapņojusi to pašu, taču nespēja saņemties. Meitene centās atcerēties kā ir gadījies agrāk, taču pagātne spītīgi bija zudusi no atmiņas un nepadevās rudmates centībai. Beidzot, tikusi pāri pārsteigumam, viņa noteica: Es redzēju gluži to pašu... Tikai smiekli... viņa iesāka, taču nepabeidza šo teikumu, jo nevarēja izprast šī dīvainā notikuma nozīmi un iemeslu.

[Īvs]

AR/AN:
Maģiskajās debesīs, aiz loga, joprojām norisinājās brīnumainas dabas pārādības. Taču aiz durvīm, Adulas viesmīlīgajā istabā, bija uzklāts brokastu galds. Uz šķīviem jau rotājās maize, ievārījums un citas lietas, kas piederās brokastīm, tikai nekur nebija manāma pati namamāte.

EN:
Armors apstājās, manāmi juzdams, ka kaut kas tāds notiks. Tad pievērsās jauneklim ar nāvīgi nopietnu sejas izteiksmi. Šoreiz pat varēja likties, ka viņa sacītais būs patiess.
Klausies mani, puis. Tavs uzdevums ir nemanāmi ieslīdēt šajā dzīvē. Dzīvē, kur zini savu mērķi un nepeldi amnēzijas kaislībās. Ja šķiet, ka izkļūsi no katakombām šodien, rīt, tu maldies vairāk, nekā jebkad savā neatminamajā dzīvē būtu to apzinājies. Ar mani tev ir palaimējies, viņš palūkojās uz jaunekļa sejas grimasi un turpināja ar nelielu uzjautrinājumu acīs, jā, gan. Man nemaz negribas domāt, ko tu būtu sastrādājis, ja tavā ceļā nebūtu patrāpījies es. Ir svarīgi zināt, puis, kāpēc es vairākus gadus veltīju izeju meklējumiem. Es negribu tevi biedēt, bet, iespējams, tev, tieši tāpat kā man, būs jātiecas pēc brīvības vairākus gadus. Pirmīt es pieminēju, ka bez spoža prāta pielietošanas tālu netiksi. Šis nosacījums būs spēkā līdz pat tavai izkļūšanas dienai. Tā kā, ja vēlies veikt pirmo soli pretī savai brīvībai, velc šīs drēbes. Tu būsi ja ne godājama, tad vismaz cienījama persona. Tevi respēktēs, bet turpmākajā laikā saskarsmes ar mani tev nebūs. Tā pienākas. Tagad gan ieturēsim maltīti. Priekšā gara diena, ja ne nakts. To nekad nevar zināt. Armors iekārtojās uz zemes un ķērās klāt ēdienam.

MA/ŽO:
Viņas joprojām palika nepamanītas. Tikai mežoņu barā tagad norisinājās cita darbība. Uzkodas, kas sastāvēja no nelielām meža radībām, bija notiesātas, un nu viņi visi piecēlušies riņķoja ap ugunskuru, ķetnās turot koka pāļus, kurus stingri sita pret zemi. Tā, ka zeme nodrebēja. Šajā saucamajā rituālā tika pievienota dobja rūkoņa no mežoņu rīkļu dziļumiem, ko varēja definēt kā saucienus, pielūgsmes saucienus un dziesmu.
Koks, tam esot stap gūstekņu ķermeņiem, cieši tās sasaistīja vienu pie otras. Virves visā ķermeņa garumā joprojām palika neatraisāmas. Ejot aizvien tālāk, prom no trokšņiem un mežonīgās dzīvības, koki vien pie otra kļuva ciešāki, krūmi biezāki, brikšņu kļuva arvien vairāk, aiz kā aizķerties. Tomēr tam visam bija viens pluss — gūsteknes kļuva arvien nemanāmākas meža dziļajā biezoknī. Milzīgais troknis, kas nāca no ugunskura puses pamazām attālinājās.

ST:
Tad mēgināsim atsaukt atmiņā, cik labs tu esi. Sēdies! vīrietis vēloši aicināja, ar grāciju pavicinādams roku uz krēsla pusi. Viņš Stefanu daudz nepētīja, tikai uz īsu brīdi stingri tam ieskatījās acīs.
Vai spēlēsi ar baltajām vai melnajām figūrām?

[Malduguns]

Stefans bažīgi palūkojās uz mājas saimnieku, savādi sašķobīja seju, tomēr apsēdās un nopētīja šaha galdiņu. Nekādas īpašās asociācijas tas neradīja, kas nomierināja Stefanu par to, ka viņš varētu būt kāds mazs, pāraudzis ģēnijs, kurš nodarbojas tikai un vienīgi ar šaha spēlēšanu vai tamlīdzīgām muļķībām.
-Ņemšu melnās, ja jums nav iebildumu,-viņš noteica.

[Kalevale]

Tikai smiekli bija tavi, Anita apņēmīgi nobeidza un norādīja uz brokastu galdu. Lūk, mums jau sarūpēta maltīte! viņa noteica, lai gan izjuta nelielu piesardzību pret visu šeit notiekošo. Nospriedusi, ka indēt viņu neviens netaisās, ja jau iepriekš nekas tāds nav noticis, rudmate nolēma vispirms apēst kādu maizes šķēlīti un tikai tad vilkt krāšņo, zaļo kleitu, kas jau gluda gaidīja, kad tiks uzvilkta, jo Anete apzinājās, ka var sanākt visādas šmucītes un netīrībiņas, ja vispirms apģērbjas, tad ēd un pēc tam domā. Ieturēsimies? viņa pārjautāja, kaut bija to jau nolēmusi.

[Elony]

Enrots nepiekrita Armoram. Tā vienkārši.
Nekādas gadiem ilgas dzīves. Viņš bija kas vairāk par Armoru. Viņš, Enrots, tiks no šejienes ātrāk laukā.
Bet Armoram tas nebija jāzina.
"Labi, es vilkšu šīs drēbes. Matus varu saņemt zirgastē, bet nost negriezīšu. Ja tie ir tik gari, tad es tos esmu audzējis no bērnības un tātad man tie ir svarīgi." Vīrietis teica balsī.
Viņš aizgāja nostāk un pārģērbās. Pēc tam atgriezās pie Armora ar savu drēbju nastu.
"Šīs es negribu pazaudēt. Varēsi paglabāt?" viņš deva tās Armoram.

[Massacre]

Arianna bija piecēlusies kājās, bet pašlaik viņas acis pārsteigumā iepletās un viņa atkal apsēdās uz gultas. Mirkli sēdejusi ar ļoti nopietnu, mazliet šokētu sejas izteiksmi, sieviete beidzot ierunājās:
"Varbūt kāds cenšas mūs sanaidot? Šajā pilī visi agri vai vēlu nonāk izolētība no citiem. Paskaties cik daudz to, kas bija pie ezera ir pazuduši?" viņa izteica savu viedokli, pēc kā tas viss pašlaik izskatījās.
Arī Arianna neģērbās, un uz Anitas ierosinājumu devās pie galda, lai paēstu brokastis, tās ēzdama neuzticīgi un tikai to, ko viņa škita pazīstam vai to, ko viņas garšas kārpiņas uztvēra labvēlīgi, lūkojoties, ko teiks Anita.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 03.07.2008 10:38

[Džezā tikai Meit...]

- Šķiet, ka mums izdosies izbēgt! - Meitene klusi pačukstēja. Mežoņi likās aizvien viņas nemanīja, kad viņas pazuda starp pirmajiem meža krūmiem. Tie bija apvienojušies savādā dejā, kas lika viņai aizdomāties par kādu īpašu rituālu dieviem. Varbūt tam viņas bija domātas? Mariette izmeta visas domas no galvas un koncentrējās uz izbēšanu, saņemot pēdējos spēkus. Koks un virves bija tik neērti ciešas. Bija pamatīgi jāuzmanās, lai viņas nenokristu zemē. Visa rosība pamazām palika aiz muguras, kļuva aizvien klusāka. Mežs kļuva biezāks un vajadzēja vairāk piesargāties, lai neaizķertos. Gājiens vilkās nežēlīgi lēni, taču ja viņi dotos viņas meklēt, Mariette bija pārliecināta, ka viņiem būs krietni jāpiepūlas, lai viņas pamanītu.

[Īvs]

EN:
Jā, protams, es tās noglabāšu, Armors sacīja, pasniegdamies pēc drānām, taču, iespējams, tu mani vairs nesatiksi, un tev nebūs iespēju tās atgūt, īss klusuma mirklis, kam sekoja piebilde, arī gadījumā, ja tiec brīvībā šodien vai rīt.
Pēc kopā pavadītām brokastīm Armors klusi sacīja:
Šodien norisināsies sapulce. Ja vēlēsies, varēsi sapulču zālē nemanāmi ieslīdēt. Katram katakombu pilsonim noder zināt par savu vides stāvokli.

ST:
Nav iemesla, lai rastos iebildumu, vīrietis ar smaidu uz lūpām attrauca. Esi bijis tik laipns un devis iespēju man pirmajam uzsākt gājienu, tādēļ es svētsvinīgi atklāšu mūsu šaha spēli... vīrietis aizrautīgi iesaucās, izdvesdams ērmotus smieklus. Tad saberzēja plaukstas un pavirzīja balto bandinieku divus lauciņus uz priekšu no C2, kas nonāca lauciņā C4.
...Stefan!

[Elony]

"Skaidrs." noklausījies, kas sakāms par drēbēm, Enrots strupi noteica.
Kad Armors iztāstīja par sapulci, Enrots nopūtās.
"Laikam tiešām apmeklēt sapulci būt pats prātīgākais. Vai pateiksi kā tur nonākt?"
Tas viss radīja tādu kā rūgtumu un vilšanos. Lietas patiešām nebija tādas kā viņš gaidīja. Bet nekas, viņš nepadosies, bet izturēs visu. Galvenais bija nezaudēt apņēmību un savu gribu.

[Kalevale]

Redzot, ka Arianna ēd īpaši uzmanīgi, Anita centās darīt tāpat, iedrošinoši uzsmaidot viņai. Varbūt tā arī ir, viņa apdomājusies atbildēja uz meitenes izteikto teoriju, lai gan pati par kaut ko tādu nemaz nebija iedomājusies. Varbūt tā tiešām ir, viņa vēlreiz atkārtoja un notīrīja ēdiena paliekas no sejas un iztīrīja lūpu kaktiņus ar salveti. Man laikam pietiks, vērtējoši viņa palūkojās uz klāto galdu un apdomāja, vai spētu ieēst vēl kaut ko. Laikam gan nespētu, viņa domās nolēma, taču palika sēžot, lai neizrādītu necieņu Ariannai un paliktu, līdz arī viņa beidz ēst.

[Malduguns]

Stefans blenza uz šaha dēlīti kā uz brīnumu. Tomēr viņš pabīdīja bandinieku no lauciņa G7 uz lauciņu G6. Īpaši lielas pārliecības jaunekļa sejā nemanīja, tomēr viņš palūkojās uz nama saimnieku.
-Es neatminos, ka būtu nosaucis savu vārdu,-puisis gurdi sacīja, vēl aizvien vērodams nama saimnieku.

[Massacre]

Arī Adrianna drīz vien beidza ēst un sakārtoja savu šķīvi atbilstoši tam kā viņai šķita pareizi, tam izdodoties gluži vai automātiski.
"To vai tā ir, laikam varēs pateikt tikai pēc tālākā, taču uzmanīties un gluži visam neticēt tas netraucē." pēc šiem vārdiem viņa nopūtās un piecēlās kājās.
"Laikam mums derētu ģērbties, lai... Jā, lai ko? Esmu pamanījusies piemirst ko darīsim." Arianna pēc sapņu atklāsmēm jutās galīgi ne savā ādā.

[Lianjuks]

Žozefīne neko neteica un tikai gāja.
Gāja kā nohipnotizēta un bez mērķa, galva sapēja.
Izdzirdējusi Marietti Žozefīne kaut ko sastostījās un turpināja slāt.
Bija jātiek prom, vņa baidījās nojūgties. Prom, prom, prom... - galvā atkārtojās viena un tā pati doma.