Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette mirkli bija apstulbusi, taču piekrītoši pamāja ar galvu un arī atgriezās pie ezera. Šobrīt bija svarīgi lai visi būtu velesi un drošībā. Daži citi vēl bija izlīduši no ūdens. Tostarp arī kāds puisis ar interesantiem zaļiem matiem un Mariette viegli viņam uzsmaidījusi noteica.
- Mēs nezinām kas šeit notiek un kur esam. Arī atmiņas ir izdzēstas, bet par laimi mēs varam atminēties savu vārdu. Mēs domājam doties uz to pili, lai noskaidrotu visu.. Meitene piekrita pabalstīt pakritušo meiteni. Kad no meža izskrēja dīvainais radījums, Mariette arī apstulba, taču nākamajā mirklī viņai vienai nācās pieturēt meiteni, jo Angelīna devās tuvāk ezeram. Tas viņu sapurināja un atsauca realitātē. Mariette cik vien spēdama mierīgi nolika vārgo meiteni zemē un sāka rakāties pa somu. Drīz vien viņa jau atrada nākamo silto drēbes gabalu un deva to Anitai.
- Lūdzu. Velc šo te ātri mugurā. Varbūt pirms tam novelc citas slapjās drēbes? Ja vajag ko, tad tikai prasi. Nezinu kam šī soma, taču nedomāju, ka tās īpašnieks iebilstu pret šo drēbju izmantošanu. - Viņa nodrebinājās un paskatījās apkārt.
- Nu, kas tur ir? Kas tas bija! - Viņa satraukti vaicāja Angelīnai, kura kaut ko pētīja.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: es visu laiku jaucu jūsu vārdus. Piedodiet!

Angelīna bija laimīga. Viss šis svešais sirdī viņai likās pavisam tuvs. Šī atslēga bija viens no pierādījumiem, kas liecināja, ka mums jādodas tālāk. Savādāk taču tas mošķītis mums tā vienkārši garām nepaietu.
Angelīna palūkojās uz ūdens pusi. Neviena. Tad viņa pagriezās par 180 grādiem un ar lēniem soļiem devās uz Mariettes pusi.
Angelīna lēnāp pastiepa rokas un deva aplūkot atslēgu. Tā varētu būt atslēga no pils! Nekavēsimies, dosimies prom no šīs vietas.
Meitene pagāja nedaudz tālāk pie Ariannas, lai palīdzētu turēt savārgušo meiteni.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette ar interesi nopētīja atslēgu un nedaudz nobrīnījās cik tā smaga. Pēc tam viņa atdeva to atpakaļ Angelīnai un noteica.
- Jā, labāk steigsimies uz to pili. - Viņa piecēlās kājās un paraudzījās uz vārgo meiteni. Visi bija ne īpaši veseli un ne īpaši atpūtušies. Vien atlika cerēt, ka pilī viņus uzņems normāli un tur būs siltāk nekā šeit.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna nelabprāt paņēma atslēgu. Meitene ar lielāko prieku gribēja, lai tā būtu pie kāda cita, jo ja nu tā atslēga ir noburta?
Bet samierinājusies ar to, ka atslēga ir atdota atpakaļ, viņa ielika to kabatiņā ar rāvējslēdzēju.
Nu tad dosimies.

[Eņģeļu gūstekne]

Johans uz mirkli atguvās un sakopojis visus spēkus secināja, ka pagaidām apkārt redz tikai sieviešu tēlus. Puisis pieslējās sēdus, sapurināja tumšzaļās krēpes un tādejādi netīšām samērcēja arī košo matu īpašnieces seju.
Ak Dievs, atvainojos!
Viņš sekli iesmējās savus dobjos, zemos, taču patīkamos smieklus. Visu puiša bālo stāvu bija pārklājušas zosādas pēdas, taču viņš centās tās aizdzīt, jo šoreiz svarīgāka bija sieviešu labā pašsajūta. Martess pietrausās kājās pavisam, slapjie zābaki nekam nederēja, taču kaut minimāli, šie "kerzveidīgie" apavi vēl saglabāja siltumu. Ādas bikses diez cik izmirkušas nebija, taču vēsums tām strāvoja cauri. Jauneklis novilka ādas jaku, kas vēl nebija pilnīgi izžuvusi, taču slapja tā nebija nemaz un viņš to saudzīgi uzlika uz blakussēdošās meitenes pleciem. Pašam apakšā zem jakas viņam bija tikai niecīgs tīkliņveida, zaļš krekls, bet doma par siltuma atrašanu neļāva sūdzēties par aukstumu.
Jaunkundz, kā man Jūs dēvēt?
Viņš neuzspiesti vaicāja, jo nebija jau nekādas vajadzības uzrunāt visus uz Jūs, turklāt ja viņi sapazītos uzticība un komandas gars būtu lielāks, lai atrastu vietu kuru parasti visi sauca par mājām. Johana skatiens ilgu pilns pievērsās pie pils.
Kā jūs domājat, kur ir mājas?
Viņa balsī bija ielauzusies skumju atblāzma, taču viņš to nomaskēja ar aizkritušu kaklu. Pēc mirkļa meitenes iesāka kustību un uz mirkli iesildījis stingstošos locekļus Martess padeva roku sēdošajai meitenei, lai viņai vieglāk piecelties.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 07.01.2008 22:40

[Massacre]

ooc: tad tur tā vaina.nekas, kam negadās.



Ariannai no apstulbumu gandrīz atkārās žoklis. Labi, tik traki nebija, taču viņas sejā bija nepārprotama izbrīna izteiksme. Violets? Tātad es tomēr esmu mirusi un pašlaik esam ceļā uz šķīstīšanu Arianna brīdi apstājās savās domās un vēroja Angelīnas darbības ar atslēgu Jā, un tur mūs apsūdzēs zādzībā un tad - pataisno uz elli! Pēc brīža viņa atkal atplauka iedvesmojošā smaidā Un elle ir vieta, kur varētu būt diezgan pievilcīgi nokļūt.
Pamājusi ar galvu Angelīnas ierosinājumam doties uz pili ar visu atslēgu, Arianna pamāja ar galvu un turpinādama balstīt bezspēdzīgo meitenei droši gāja uz priekšu.

"Man šķiet mums tāpat nav ko zaudēt. Atmiņu mums vairs nav, tāpēc nav pēc kā skumt, turklāt mums ir divas iespējas, palikt te un nosalt neko neuzzinot, vai kaut ko uzzināt par šo vietu un sliktākajā gadījumā mirt. Nezinu kā jums, bet pēdējais variants šķiet interesantāks, ja ne pievilcīgs." viņa uzmundrinoši pasmaidīja. Lai arī Ariannas humors mēdza būt skarbs, tas nenozīmēja, ka viņu bija piemeklējis optimistiska noskaņojuma trūkums un viņa pat atļāvās klusu pie sevis dungot kādas nejauši izvēlētas notis.

[Džezā tikai Meit...]

OOC: sanāca baigais murgs un es tagad īsti nesaprotu kurš ar ko runā un kas ir kas.. Cik zinu, tad Anitu balsta Angelīna un Arianna??

Mariette gāja līdzās abām meitenēm, kuras balstīja vārgo Anitu. Viņas seja bija nedaudz drūma, taču tajā iedzirkstīja prieks, kad Arianna izteica savas domas par visu.
- Es Tev pilnībā piekrīt. Labāk ir kaut ko darīt un uzzināt, nevis nosalt. - Viņas mati jau bija paspējuši izžūt - tie vienmēr žuva ļoti ātri un tagad skaisti ieskāva viņas smalko seju. Tumšajās acīs bija neizdibināma - skumju vai prieka izteiksme.

[Sarkanais Krūštu...]

Ar pirkstu notraususi ūdens piles no sejas, Venēra skābi pasmaidīja. Pieņemsim, ka nekas nav noticis. Vismaz nekas tāds par ko būtu vērts satraukties.
Bet to jaku gan ņemiet atpakaļ. Man ar visu šo apģērba gabalu ap pleciem kļūst tikai vēl aukstāk skatoties uz Jums. Turklāt ķermenis pamazām sāka pierast pie šīs vietas nepatīkami zemās temperatūras, kas gan laikam nebija visai labi. Un tomēr.
Ādas darinājums veikli tika iespiests atpakaļ cēlā īpašnieka rokās bez iespējas atgriezties pie viņas. Ja jau viņai labpatīkas acīt nē, tad nē lai arī paliek.

Nefertīnija. Mirklis, pildīts mulsinoša klusuma, kurā viņa pārdomāja un ievilka elpu, lai nosauktu pilnu vārdu. Kas zina kā kuram viņu saukt ērtāk.
Nefertīnija Ateirmīda Venēra.

Mājas. Kādas tās bija? Mazs, nolaists dzīvoklītis vai milzīga villa? Muļķīgi pat domāt neatceroties kaut vai tikai kontūras.
Es neatminos vai man maz tādas ir.. Meitenes vēsie pirksti lēni un nemanāmi trīcot iegūla puiša paniegtajā plaukstā. Otra roka paķēra somu un vienā acu mirklī viņa jau bija piecēlusies kājās. Un pat, ja man ir vieta, ko vairākums cilvēku dēvē par mājām – man vienalga.
Vēsie pirksti izslīdēja no viņa plaukstas, lūpas iekaroja pašapmierināts smīniņš.
Atkal prātā ieskanējās patīkami skumīgais un ātrais meldiņš, ko viņa pirmīt bija dungojusi. Pagriezusies uz pils pusi un pilnīgi ignorējot violeto neradījumu, kas bija atstājis kaut ko starp akmeņiem, Nefertīnija lēni jo lēni atsāka kustēties uz pils pusi.
Šobrīd šķita, ka šī ir vienīgā vieta kurai Venēra pieder.
Diemžēl. Vai par laimi.

[Lianjuks]

Žozefīne nodrebinājās, slapjās drēbes nepatīkami apņēma jaunietes ķermeni. Atmiņas zudums.
Savādi ķiķinādama viņa iejuka starp pārejiem. Nezināt, kas īsti noticis, viņai uzdzina, ko vairāk par šermuļiem.. Varētu pat teikt, lika justies viņai ķertai. Savilkusi seju nelaimīgā grimasē viņa palūkojās uz violetā radījuma, savādo atslēgu, tad uz ūdeni un nosprauslojās, pati sev atgādinādama kaut kādu mežoni.
- Es par nenosalšanu.. - balss skanēja nīgrāk, nekā viņa mēdza runāt, bet pati atbilde bija veltīta Mariettei.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 09.01.2008 17:29

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna dodamies uz priekšu domāja tikai par pili. Bija jauki apzināties, ka tūlīt nokļūs pilī un varēs sasildīties. Viņa prātoja par to kā tur izskatīsies. tas būs interesanti.
Bet reizē ar to viņu pārņēma tukšuma sajūta un skumjas. Ilgas pēz neatminamā. Ilgas pēc ģimenes un tuviniekiem. Protams viņa neatcerējās neko, bet šī tukšuma sajūta lika viņai saprast, ka meitene vienkārši ilgojas pēc kāda tuva cilvēka, uz kuru varētu paļauties un uzticēties. Pašlaik visi klātesošie bija vēl nepazīstami, bet tā kā nav zināms uz cik ilgu laiku visiem te nāksies palikt, varbūt uz mūžiem, gan jau Angelīna atradīs arī kādu līdzīgu dvēseli.
Aukstumu uz kādu laiku meitene bija aizmirsusi, bet tagad, kad viņa iet pretī vējam, tas atkal asi kož ādā. Liekas, ka tā ir apdedzināta, surkst. Man ir auksti.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nedaudz pasmīnēja un tad noteica tikko iznākušajiem no ezera.
- Tad aiziet. - Viņa pagriezās un arī lēnām devās uz pils pusi. Viņa nezināja ko domāt, ko darīt. Tagad vienkārši bija jābūt un jāapgūst viss no jauna. Vai viņai bija ģimene? Vai viņai bija mājas, kurās atgriezties? To meitene nezināja, taču dīvainā ilgu un skumju sajūta lika noprast, ka kāds viņai tomēr ir bijis. Meitene nesteidzīgi gāja, ļaujot vējam spēlēties ar saviem garajiem matiem. Viņa vērās tālumā ar neko neredzošu skatienu, bet dažbrīd uzmanījās lai nepakristu aizķeroties aiz kāda zara. Meitene rokas bija sakrustojusi uz krūtīm un soma, kuru viņa paņēma pēc izpeldēšanas no ledainā ūdens, atradās viņai uz muguras. Meitene viegli nodrebinājās pēc kādas stiprākas vēja pūsmas, taču ar katru mirkli viņai palika aizvien siltāk. Kājas vienīgās bija atsalušas, jo nebija citu kurpju, tādēļ pirkstus viņa jau gandrīz nejuta un sāka nedaudz bažīties par tiem. Ceru, ka pēc visa šī man nekas nopietns nebūs gadījies. Viņa nodomāja un ar purngalu paspēra kādu akmeni.

Šo rakstu rediģēja melomania: 10.01.2008 11:20

[Kalevale]

Paldies, Anita izteica, cenšoties balstīties pati uz savām kājām, lai lieki neizmantotu šo svešo meiteņu spēkus. Viņa jau jutās daudz labāk, tomēr baidījās vēl atlaisties no palīdzēm.
Pagaidām meitene nedomādama sekoja izskalotajiem ļaudīm, jo šķita, ka citas iespējas nebija. Vismaz pagaidām. Uzmanīgi sekodama līdzi grumbuļiem un ceļam, meitene pameta skatienu apkārt, viņa redzēja tikai meiteņu galvas un skatienus, dažu iedomīgu, dažu draudzīgu... Rudmates domas atkal pamazām sāka riņķot. Viņa aptvēra, ka slapjie mati saldē visvairāk un centās uztraust uz tiem kapuci, lai kaut nedaudz sasildītos. Viņai arī nebija sevišķas vēlēšanās atļaut šiem svešajiem pētīt viņas seju. Seju? viņa nodomāja, cenšoties pārtīt atmiņu lentu. Kas notika pirms uzniršanas virs ūdens un mokpilnās peldēšanas uz krastu? Viņa to bija aizmirsusi un, kā dzirdēja, arī citi neatcerējās, kas noticis iepriekš. Kāds instinkts pateica priekšā, kas viņa ir. Taču to, kas bijis, to, kas būs un to, kas tagad notiek neviens nezināja.
Atliek tikai sekot, meitene nodomāja, apņēmīgi nolēmusi, ka tiklīdz tiks pie pils pateiksies par palīdzību un turēsies pati saviem spēkiem. Nedrīkst izniekot svešu.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna bija tā aizsapņojusies, ka neskatījais vairs nemaz uz ceļa. Tikai debesīs un uz balto pili. Un te pēkšņi liels BAM. Jā meitene tikai sajuta, ka tas nedaudz sāp. Apsaldēti locekļi, piedevām nobrāzti. Jā. Viņa bija paklupusi aiz kāda lielāka akmeņa. Kritiens nedaudz nodarīja sāpes, bet vismaz atmodināja no fantāziju pasaules.
Meitenei bija uzlabojies garastāvoklis un vienīgais, ko viņa varēja darīt šajā situācijā, bija smieties. Viņa pat necentās ātrāk piecelties, jo no pārpilnās smieklu lēkmes nevarēja ne pakustēties, tapēc iekārtojās ērtāk sēdus. Viņa sāka just pārējo izbrīnītās un sašutušās acis, bet tas viņai netraucējās, jo vienīgā prioritāte bija smiekli. Vienmēr jāļauj izsmieties! Viņa nodomāja un sāka jau palēnām celties kājās.

[Massacre]

Arianna noturēja Anitu, kamēr Angelīna smējās, un pati uz meiteni neskatījās dīvaini, bet ar patiesu smaidu, bet nesmējās, jo pašlaik viņas prātā valdīja dīvains tukšums un īsti arī nebija par ko domāt, kā tikai veidot dzejolīšus galvā, kaut arī tas sāka apnikt.
Cik ilgi mēs iesim līdz tai pilij? viņa pati sev jautāja un tad pievērsās Angelīnai:

"Redzu, ka tu smejies, bet tev viss kārtībā? Nav kādi dzīvību apdraudoši ievainojumi?" Arianna painteresējās drošības labad, jo nevelējās, lai kādam būtu slikti.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Varbūt, nākamais, kas posto raksta tā it kā esam beidzot nokļuvuši līdz tai pilij!? Tas sāk ievilkties!!

Angelīna piecēlās kājas un turpināja smaidīt! Cik jauki, ka tagad man ir labs garastāvoklkis. Man viss ir kārtībā, kā redzi! Viņa pasmaidīja un atkal turēja vārgo meiteni. Nu jau vairs nav tālu, tikai jāapiet mazais pakalniņš. Tas uzlaboja meitenei omu vēl vairāk, jo doma par pili drīz īstenosies. Interesanti kam ir tā atslēga. Viņa uzlūkoja Ariannu, nu jau ar domīgu sejas izteiksmi!

[Massacre]

ooc: khe, khem. To ka mēs nonākam pie pils nevar izlemt spēlētāji - tas ir skaidri un gaiši jānorāda GM, piem., Viņi apgāja pāris pakalniņus un nonāca pie pils, kur izskatījās tā un tā, bija tas un tas, notika tas un tas.Vismaz tā līdz šim ir bijis.

"Man prieks, ka tev viss kārtībā," Arianna mundri teica, "Domāju, ka tā atslēga sliktākajā gadījumā ir no pils, labākajā - atslēga uz mūsu atmiņām, bet tas, ja poētiski runā." viņa uzsmaidīja Angelīnai un paskatījās vēlreiz apkārt, "Un kā tev šķiet, kam tā ir domāta?"

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Piedodiet, es esmu diezgan slinka un neesmu lasījusi noteikumus. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Nu man šķiet, ka tas varētu būt no pils iekšienes, kādam kambarim. Tik maza diez vai ir tik lielas pils vartiem. Ne velti mošķis mums viņu tā vienkārši atstāja.

[Īvs]

OOC: Esi mierīga, Samāra. Pils būs.
Pilī jāieiet visiem kopā. Pasteidzieties!

Taka, pa kuru viņi gāja bija visai saredzama. Tā veda mazliet stāvus, bet nevarēja noprast, ka tas ir ceļš uz kalna virsotni. Pa vidu maisījās daudz žuburaini zari, milzīgas lapas un grumbaina, akmeņaina smilts. Viņi bija šīs piepūles pilnās takas galā. Un tā nebija kalna virsotne. Skats bija pārredzams.
Stiklotā pils laistījās mēness spožajā atspulgā. Iespējams, tā bija nakts. Bet, ja nu nē? Arī no lielā ezera krasta šī ''nelielā'' ase likās graujoša. Taču nekad nevarēja rasties iespaids, ka tā varētu salauzt kādu no pārsteiguma vien. Pie pils atradās pavisam neliels ezers. Šajā apvidū gaiss virmoja siltāk. Un ceļš jūtams ērtāks. Gar ezeriņu.
Šķita, ka pilī iekļūt būs neticami viekārši. Bet tā vis gluži nebija.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 11.01.2008 21:30

[Massacre]

Arianna klusi sodījās, jo svārki, balstot Anitu, bija atraisījušies un ķērās katrā zarā, kas pagadījās pa ceļam. Beigās viņa tam vairs nepievērsa uzmanību, bet vienkārši ļāva, lai tai tā notiek.
Tomēr ar vienu aci uzmanīdama svārkus, Aneti un pārējos, Arianna gandrīz nepamanīja, ka jau ir nonākusi taciņas virsotnē un lūkojas uz fantastisku skatu. Prāts atgrieza vinu pie dzīvības un sieviete noskurinājās. Milzīgs stikla mors. ta bija pirmā asocioācija, tacu tas nebūt nenozīmēja, ka tas nav pozitīvi. Tas bija brīnišķīgi un tāpēc Arainna atļāvās tikai pasmaidīt un ievilkt elpu, skata apburta un vērot visu jauno, ko vien acs varēja pamanīt.

"Dodamies uz priekšu, tiekam līdz pilij. Tad arī noskaidrosim, kas ar to atslēgu." viņa pamudināja un devās tālāk, skatam atklājot arvien ko jaunu un jaunu.

[Ķipītis amonjakā]

Vēl tik mazs gabaliņš līz pilij. Angelīna jau gribēja skriet, bet vajadzēja balstīt Anitu.
Celis, kuru meitene mazliet nobrāza, sāpīgi smeldza, bet dēļ tādiem niekiem nevēlējās čikstēt. Smiltis sāka birt apavos. Tas bija liels traucēklis.