Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

NE:
Jau atkal uz vīrieša lūpām dzima smīns, šoreiz tam paliekot daudz ilgāk un patiesāk.
Nezinu, nezinu, vai šis neradījums bijis kalps. Kalpu aprindās tādus nesatieku. Un ar tevi līdzesošie cilvēki noteikti sildās pie kamīna kaut kur pilī pēc kārtīgas peldes.
Tad seja pārvērtās nopietnā izteiksmē, un vīrietis ņēmās maigi nolikt Venēras galvu uz uzslietņa, ļaujot sārtajiem matiem rotaļīgi karāties pār to, līdz pat izlietnes dibenam. Viņš to darīja ļoti vērīgi, piepūlē lūpas izstiepis, gluži kā brīžos, kad svilpo. Tad tas attaisīja ūdens krānu, paņēma garo ūdens trubiņu, tā bija neparasta, gluži kā kāpurs no metāla posmiem, un ļāva siltai, gandrīz karstai ūdens straumei tecēt pār sievietes matiem. Ūdens bija rāms un, negaidot, iedzina relaksējošā transā. Tā temperatūra bija ideāla - ne par karstu, ne par aukstu. Šķiet, vīrietis zināja, ko dara.
Tavi mati mani nudien pārsteidz.

ST:
Sieviete pasmaidīja, redzot, kā Stefans ļaujas atpūtai. Sākums bija līdzīgs pirkstu ievingrināšanai, taču tagad rokas izpaudās jau profesionālāk. Tās sasniedza vietas, kur nevarēja ne iedomāties par saspringumu. Arvien vairāk varēja pārliecināties par to, ka sieviete zina, ko dara.
Vai tā ir labi?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 05.06.2008 17:16

[Malduguns]

Stefans teju vai bija nokļuvis citā realitātes līmenī un ļāvās masāžai. Tukšais prāts bija uz mirkli aizmirsts un tajad bija tikai sievietes pieksārieni, kuri lutināja miesu.
-Jā, ir brīnišķīgi,-Stefans nomurmināja.

[Īvs]

ST:
Sieviete vēlreiz plati pasmaidīja. Un turpināja darīt to pašu, ko līdz šim, tikai aizvien īpašāk piedomājot par to, kā un kur rokas sniedza baudu.
Ceļš noteikti ir bijis tāls un grūts... viņa sapņaini noburkšķēja.

[Malduguns]

Stefans pēc sievietes vārdiem it kā attapās.
-Ceļš....-viņš atbrīvojās no sievietes tvēriena.-Uz kurieni un no kurienes?-Stefans pagriezās pret viņu un ielūkojās sievietes sejā.

[Elony]

"Tātad tu arī vēlies izkļūt laukā?" Enrots vēl pavicāja, iedams tālāk.
Enrots pielika soli. Jo ātrāk viņi tur tiks, jo ātrāk varēs mēģināt tikt prom.

[Īvs]

EN:
Ak, nē, puis, kas gan tev nāk prātā? Pēc desmit gadiem?
Ceļš atkal veda pa kreisi, un jau atkal ejā, kas nesazarojās.

ST:
Nomierinies, es taču nezinu tavas ceļinieka gaitas, bet būtu tikai priecīga, ja tu pastāstītu savus piedzīvojumus, viņas balss atkal izklausījās sapņaini, un viņa pagrieza jaunekli ar muguru pret sevi, lai turpinātu patīkamo masāžu.

[Malduguns]

Stefans mazliet neuzticīgi palūkojās meitenē, tomēr ļāvās, lai viņa turpina puisi masēt.
-Es nezinu no kurienes nāku un uz kurieni dodos,-Stefans lēni sacīja.-Es pat tā īsti nezinu, kur esmu nokļuvis,-viņš piemetināja ar nelielu jautājuma pieskaņu balsī.

[Īvs]

ST:
Sieviete rotaļīgi iesmējās.
Tu esi ieburts pasakā ar prinčiem melnos zirgos, princesēm uz pēļa gultām, daudziem ragainiem briesmonīšiem, viņa turpināja runāt, smejoties, un kalpiem, kas pienes tavu kāroto vienmēr un visur.
Tad sieviete sāka tikpat rotaļīgi spēlēties ar Stefana slapjajām matu cirtām, uzmanīgi viņu vērojot spogulī.

[Elony]

"Vai tad regulāras maltītes un šī nomācošā vieta tev tīkamāka kā brīvība?" Enrots jautāja.
Viņš paļāvās, ka Armors vedīs pa pareizo ceļu. Viņš pats nezināja, kur iet.
"Es gan pat 10 gados nepierastu pie šīs vietas, vienalga censtos tikt brīvībā. Un kāpēc tad tu tik aktīvi vēlies man palīdzēt?"

[Īvs]

EN:
Noteikti. Es neatceros savu pagātni un arī negribu to darīt. Es jau esmu vecs, puis. Lai mani tagad iemestu jaunā pasaulē - tas būtu pārāk riskanti. Šī ir mana brīvība, šīs ir manas mājas. Es negribu no tām šķirties. Palīdzu tev tāpēc, ka... lai es tavās acīs neizskatītos kā vecs lupata. Ja Grouvls to zinātu, es ātri atdotu galus, Armors klusi paskaidroja.
Taisni vedošā eja beidzās, un tās kreisajā pusē sagaidīja akmens siena ar to pašu akmenī cirsto vēstījumu un iedobēm.

[Malduguns]

Stefans atkal iztrūkās un pētoši palūkojās sievietē. Ilgi ar neticību raudzījies viņā, puisis nošņaukājās vēlreiz. Garie tumšie mati atradās sievietes pirkstos un Stefans palūkojās arī uz tiem.
-Jūs jokojat, vai ne?-viņš lēni vaicāja.

[Īvs]

ST:
Izsekodama Stefana skatienam, viņa paziņoja:
Mati noteikti ir jāmazgā. (..) Un mazliet paspilgtinu. Ne viss ir tik skaisti, kā izklausās.
Sieviete tomēr neturpināja masāžu, jo nejutās droša par to, vai vajadzētu. Jauneklis izskatījās diezgan apmulsis. Bet kā gan būtu jutusies viņa pati?

[Malduguns]

-Man nekā nav līdzi,-puisis nomurmināja.-Un man laikam būs jādodas tālāk. Es nesaprotu, kas notiek un tas tā kā būtu jānoskaidro,-viņš murmināja un mazliet nervozi knibināja krekla apakšmalu.

[Īvs]

ST:
Muļķības! Bija skaidrs, ka sieviete viņu nekur nelaidīs. Man lūdza, lai tevi sakopju. Tev, bez šaubām, ir jāpaliek šeit un jāsaved sevi kārtībā. Es varu sniegt tev visu informāciju, kas man vien ir zināma.
Tad viņa pagājās dažus soļus tālāk.
Aiz tām durvīm, viņa norādīja uz durvīm otrā istabas galā, ir vanna. Mums jāiet mazgāties. Šādā izskatā tu nevari rādīties kungam acīm, pat svētie nokritīs.

[Malduguns]

Stefans nožagojās.
-Jūs mani gaidījāt? Tad jau jums jāzina, kas es esmu un no kurienes nāku! Nu, vārdu es atceros, tiesa, bet neko vairāk,-viņš sacīja un neizskatījās, ka viņš tagad taisītos doties mazgāties.

[Īvs]

ST:
Pastāstīšu to, ko zinu, kad būsi vannā, sieviete strikti atteica un devās uz vannasistabas durvju pusi. Šķita, ka mazgāšanos viņa uztver ļoti nopietni. It kā kāds viņai būtu desmit reižu licis zvērēt, ka piedabūs Stefanu mazgāties, un, ja nē, būs pelnīts sods.

[Malduguns]

Stefans īgni novaikstījās un tad sekoja sievietei.
-Tomēr es uzskatu, ka mazgāšanās tomēr ir stipri vien individuāls process, kuru katrs pēc savas patikas veic viens pats,-viņš izslējās. Stefans bija gara auguma puisis ar diezgan glītiem vaibstiem. Tomēr šobrīd šie vaisbti bija savilkti diezgan saīgušā izteiksmē.

[Īvs]

ST:
Viens pats? Pats? Sievietei tā bija pirmā dzirdēšana. Pilī tomēr bija pieņemts, ka visu dara kalpotāji. Viņa, strauji apstājusies, pārteigti lūkojās Stefanā.
Un, ja nu mani soda par obligātās prasības neizpildīšanu?

[Malduguns]

-Protams, ka viens pats. Tā taču ir izteikti intīma lieta, ne tā?-viņš sacīja un savādi palūkojās uz sievieti.
-Jums te ir duša, vai ne?-puisis ieminējās.

[Īvs]

ST:
Intīma? Kalpotājiem var uzticēt visu, tie ir uzticami ļaudis, kuri nemēļo savā starpā par savu kungu vai kundzi, viņa sacīja, aizvainoti novērsusies no Stefana.
Duša? Mums ir tikai vanna. Tavas vēlmes, neskatoties uz to, ka man tās jāpilda, ir pārsteidzošas. Lūdzu, ej viens pats. Ceru, ka man par to galvu nenoraus.
Sieviete pagriezās un soļoja projām.