Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette bažīgi skatījās visapkārt, jo no visurienes skanēja milzīgo lempju soļi. Bija jāatgriežas vietā, savādāk viņi pamanīs, ka gūsteknes bēg un būs vēl dusmīgāki un brutālāki. Pirms viņa to paspēja pateikt Žozefīnei, kāds sagrāba viņu aiz apkakles un aizvilka uz vietu, kur viņa tika atstāta iepriekš. Kritiens sāpēja, taču ne tik ļoti, kā apziņa, ka viņām neizdevās aizbēgt. Viņa un svešā meitene tika piesietas pie koka. Ar lielām šausmām Mariette vēroja, kā milzīgie briesmoņi sanes zarus, saliek tos ugunskurā un aizdedzina.
- Ak, Dievs! Man liekas, ka viņi grasās mūs izcept sev vakariņās! Ak, ko lai tagad darām! - Viņa aizžņaugtā balsī jautāja Žozefīnei.

[Sarkanais Krūštu...]

Viņa silti uzsmaidīja vīrietim un neaicināta ienāca telpā. Esmu Nefertīnija Ateirmīda Venēra. Šoreiz, lai nesalaistu visu dēlī, viņa centās uzvesties pēc iespējas laipnāk, tādēļ atteicās no piebildes: „Labāk aiztaisi muti, lai vārna neiekakā.”
Rozmate uzmanīgi nopētīja spoguļiem klāto telpu - īsta paradīze Narcisiem. Un īstā vieta viņai.
Cerams, ka neiztraucēju Jūs, Monsieur.

[Īvs]

NE:
Vīrietis lēni aizvēra muti, lai atkal to atvērtu:
Manas acis žilbst no tava matu spožuma. Vīrietis ar grāciju pavicināja roku, dodams zīmi, ka sieviete var ienākt. Tad tas klusi aizvēra durvis un palika pie tām stāvam, rokas uz krūtīm sakrustojis. Viņa skatiens bija izaicinošs, kad tās pētīja katru Venēras auguma daļiņu, nekaunēdamies, ka sieviete to var manīt.

[Elony]

"Tad ko tu iesaki?" Enrots likās aizkaitināts.
"Es nevaru parādīt ceļu, kas visu laiku mainās. Kā lai es atrodu to vietu, ja tā neatrodas tur, kur bija iepriekš?"
Galu galā Armors jau gribēja atrast to vietu.

[Malduguns]

Stefans par šādu apiešanos bija stipri vien pārsteigts. Puisis lielām acīm lūkojās sievietē, tomēr apsēdās neraugoties uz to, ka patiesībā baidījās saslapināt sēžamo.
-E... Paldies, ļoti slapjš,-Stefans klusi sacīja. Tukšums, kurš vald\ija viņa galvā bija savāds. Tiešām savāds.

[Sarkanais Krūštu...]

Venēra kā brīnīdamās divos pirkstos satvēra garāku matu šķipsnu un palūkojās uz to. Bet kas manos netīrajos matos tik žilbinošs? Varbūt īsti neierasta krāsa, bet tādēļ tik ļoti nebija jāblenž. Viņa paskaļāk iekrekstējās un sakrustoja rokas uz krūtīm, kad vīrieša acis beidzot bija tikušas līdz tām.
Man sacīja, ka varēšu šeit sakopties, nevis tikšu izģērbta ar acīm. Viņa sarāva uzaci uz augšu. Bet ko no tā mazā akmens ķēma var zināt..

[Īvs]

EN:
Vadies pēc ceļa, tas pateiks priekšā. Kāds tas izskatījās? Vai manīji tam kādas īpašas pazīmes? Armors prašņāja, izskatoties ieinteresēts. Lai gan bija jau aizraujoši vērot, kā Enrots cīnās.

ST:
Un vēl? Kas notiek tavā galvā? sieviete klusi vaicāja, savilkdama pirkstus virs Stefana pleciem dūrē un atkal atbrīvojot. Viņa skatījās uz vīrieti spogulī.

NE:
Vīrietis, kā pamozdamies, pakratīja galvu un attrauca:
Nekas, nekas... Mati tiešām ir netīri. Tos būs jātīra. Viņš atraisīja rokas un aši piesteidzās pie istabas stūrī ievietotās melnā marmora izlietnes.
Vai varam sākt?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 04.06.2008 22:37

[Massacre]

Arianna,visprism, tiklīdz nonākusi gulamistabā, papētīja ainu aiz loga, bet pašlaik tā nešķita īpaši iedvesmojoša, lai liktu viņai domāt par iespējamu logu raustīšanu un centieniem tik ārā, prom no šejienes. Tā vietā viņa pagriezās ar seju pret istabu, atspiedusies pret palodzi un novēroja tās nabadzīgo iekārtojumu, kas šobrīd nerādījās nemaz tik nabadzīgs, bet tīri jauks un omulīgs. Arianna gaidīja, kad uzaicinās likties uz auss, jo gultasveļas nebija un gluži uz kailiem pēļiem likties arī nevēlējās.

[Malduguns]

Stefans sajutās diezgan neomulīgi. Tas viss puisim likās pārāk savādi.
-Galvā? Tu ir tāds liels tukšums, lai gan vajadzētu kaut kam būt. Atmiņām. Bet tur to nav,-jauneklis klusi sacīja un nošņaukājās.

[Īvs]

AR/AN:
Jāsagādā jums abām drānas rītdienai. Šādā izskatā pa katakombām staigāt nevar. Kādā krāsā jūs vēlētos? Tev, viņa norādīja uz Anitu, piestāvētu zaļš, bet tev, Arianna, balts, manuprāt, Adula izteica savas domas šajā ikdienišķajā sieviešu jautājumā.

ST:
Tev derētu mazliet atslābināties, sieviete joprojām klusi sacīja, sākot masēt Stefanam plecus - lēni un piesardzīgi, izjūtot to lielāko nepieciešamību, kādu tiem visvairāk vajadzēja sniegt. Šķita, ka sieviete zināja, ko dara, tāpēc nesagaidīja jaunekļa apstiprinājumu visām viņas turpmākajām darbībām.

[Massacre]

Arianna paskatījās uz savu krāsaino apģērbu, kurs viņai tik ļoti patika un lika justies dzīvākai, bet tas neapšaubāmi vairs nebija valkājams, ja vien to neizmazgātu un nesavestu kārtībā, kam pašlaik vispār nebija spēka.
"Labi. Lai būtu balts."

[Elony]

"Nē, nekā īpaša nebija! Es to vietu atradu nejauši, kādas ejas galā bija akmens siena ar iedobumiem izvietotiem aplī un to idiotisko uzrakstu vidū -
Ar mūžīgiem soļiem šeit iztapināts,
Kļūs par atslēgu tavs prāts.
Varbūt jāsauc palīgā tā runājošā akmens radība, ja jau tu nevari palīdzēt?" Enrots bija maigi sacīt nokaitināts.
Viņš cerēja, ka šie vārdi Armoru mudinās darīt ko vairāk.

[Sarkanais Krūštu...]

Cik tas brutāli biedoējoši izkalusījās - mati būs jātīra. Teju vai ņems poda birsti un berzīs cik spēka. Šermuļi pārskrēja pāri kauliem. Taču Venēra apstiprinoši pamāja ar galvu un negribīgi, tomēr, tuvojās marmora izlietnei.
Ja drīkst zināt - kas jūs īsti esat un kas šī par vietu?
Jo zināšanas par šejieni pielīdzinājās absolūtajai nullei pēc celsija skalas.

[Īvs]

AR/AN:
Namamāte viegli pamāja ar galvu, sapratusi, ka Aianna ir apstiprinājusi domu par baltu apģērbu, taču joprojām gaidīja Anitas atbildi. Viņa izgāja no istabas, iespējams, lai sameklētu drānas. Viņas bija palikušas vienas.

EN:
Kas par mīklu! Armors iesaucās, aizrautībā saberzēdams plaukstas un apstādamies, lai mainītu iešanas virzienu - vīrs sāka dotis pretējā virzienā, attālinādamies no Enrota. Tad, kā atcerēdamies, apstājās un pagriezās pret jaunekli vairāku metru atstatumā:
Ilgi tur stāvēsi vai sekosi man? Šis nav pareizais ceļš.

NE:
Es esmu kalpotājs, daru to, ko man liek darīt kungs un viņa piederošie. Šī ir pils, kā varēji noprast tad, kad ienāci pa pils vārtiem, vīrietis atbildēja laikā, kad zem izlietnes esošā skapīša vilka ārā šampūnus un citus mazgājamos līdzekļus.
Kā man tevi uzrunāt, dārgā?

[Sarkanais Krūštu...]

Pils, pils.. Tas atstāj mani nulles punktā. Šai pilij ir arī kāds nosaukums? Varbūt zināt atrašanās vietu?
Pārāk daudz jautājumu maisījās mutē un katrs vēlējās tapt atbildēts.
Un kas ir tavs kungs? Uzacs ieniteresēti pašāvās uz augšu.

Venēra. Viņa mirkli apdomājās - varbūt atrodas labāks uzrunas variants. Nē. Es nezinu. Aj. Sauc mani kā vēlies. Galvā bija vakuums ar vienu lielu, parazītisku melno caurumu, kas visu iesūcis sevī.

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 05.06.2008 14:29

[Īvs]

NE:
Pils ir pils, ko tur daudz... Vīrietis iepleta acis un no lejas, starp šampūnu kaudzi, pavērās uz Venēru ar ašu smīniņu uz lūpām. Un tad, izdzirdējis nākošo jautājumu, ar neparastām spējām interesanti smieties, iesmējās, izlaizdams no rokām sarkanu šampūna pudeli.
Tā atrodas starp kalniem, klintīm, mežiem un zem mēness. Mans kungs ir vienīgi mans. Ja būs lemts, varēsi uzzināt viņa vārdu un, labākajā gadījumā, iepazīt tuvāk. Tieši tāpēc man tevi ir jāsakopj, šādā izskatā un ar šādu smārdu tu nedrīksti kungam ne tuvoties.
Izredzētie šampūni un citi matu līdzekļi tika sakārtoti rindiņā, viens otram blakus uz izlietnes malas, skapītis tika aizvērts.
Jauki, Ven-ēra, lūdzu, sēdies!

[Elony]

Enrots pagriezās un sekoja vecjam vīram. Viņa uzvedība joprojām bija kaitinoša, bet vismaz kaut kas tika darīts lietas labā.
"Divi tipiņi man teica, ka tie, kas šeit piedzimusi, nevar izkļūt āra. Tu teici, ka šeit esi 10 gadus. Tas nozīmē, ka tu vari doties prom no katakombām?" pa ceļam jautāja Enrots.
Viņš gāja ātri un nedomāja nekur apstāties.

[Īvs]

EN:
Armors ātrā solī devās taini ejā, kas nesazarojās ar citām. Gar sienu malām atkal pavīdēja metālisko atspīdumu kolonas.
Tieši tā. Tu ātri uzķer.
Kad eja beidzās, viņi pagriezās pa labi.
Vēl kāds gabaliņš ir.

[Sarkanais Krūštu...]

Kur mirst cerība, tur rodas tukšums. Un cerība, kaut ko konkrētu par pils atrašanās vietu uzzināt no vīrieša, mira tieši šajā mirklī. Tomēr cerība, uzzināt ko vairāk par pils iekšieni, palika.
Es iepriekš, telpā ar sarkanām durvīm, satiku mazu neradījumu. Vai arī tas bija kāds.. kalps? Vārda "kalps" izteikšana radīja neērtības sajūtu - tā, it kā Venēra apvainotu sarunu biedru.
Viņa runājot nolūkojās uz matu kopšanas līdzekļu rindu un apsēdās. Vai drīzāk atvieglota atkrita sēdvietā. Nemaz arī nesmirdu. Pārspīlētājs. Viņa klusītēm neapmierināti noburkšķēja zem deguna.
Es, protams, atvainojs, ka uzdodu tik daudz jautājumu, bet.. Nefertīnija mazliet piešķieba galvu, lai redzētu vīrieti. Varbūt zini kur palikuši citi cilvēki ar kuriem kopā ierados? No ezera mēs izlīdām vairāki..

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 05.06.2008 15:50

[Malduguns]

Stefans sajutās mazliet labāk. Neraugoties uz to, ka vēl joprojām bija slapjš un nosalis. Un viņš tik tiešām atslābinājās un sajutās labāk. Pavisam noteikti labāk. Saspringtie muskulīši atslāba un jauneklis aizvēra acis. Klusi nopūtās un izbaudīja rūpes.