Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Elony]

"Dzimis šeit?!" Enrots bija pārsteigts, dzirdot šādu apgalvojumu. Vai šie arī varētu būt nepieskaitāmi?
"Nē! Es domāju ka nē! Es neatceros savu pagātni. Zinu tikai savu vārdu. Bet man liekas, ka šeit es neesmu dzimis. Lai nu kā, bet ārā tikt gribu pa visam nopietni."
Viņš tomēr bija samērā mierīgs. Bija redzams, ka šie abi arī nav nekādi baigie varoņi.
"Savu māti neatceros un likumus nezinu. Šeit es vispār satiku tikai vienu jukušu veci un akmens nezvēru. Un vēl kapsētā rēgu, kas centās mani nogalināt, bet tas neattiecas uz lietu..."

[Īvs]

EN:
Klau, punduris pagriezās pret garāko, viņš ir jucis. Taisām ciet! Punduris satvēra duvis, lai tās aizvērtu, pirms tam vēl uzsaucot Enrotam:
Pasaki mammītei, lai kārtīgāk pabaro tevi!
Pagaidi! izsaucās otrais. Varbūt viņš saka taisnību. Kā tu šeit iekļuvi, ja neesi dzimis katakombās?

[Elony]

"Es īsti nezinu! Es jau teicu, ka man nav atmiņas!" Enrots likās dusmīgāks. Pundura centieni aizvērt durvis viņam likās smieklīgi. Viņs turēja tās vaļā un ciet vērt neļaus.
"Cik vēl atceros, tad biju pilī, man dzinās pakaļ kaut kas briesmīgs un es nonācu šeit. Un vēlos tikt ārā!"
Enrots atkal nopētija šos abus.
"Jūs tā arī nepateicāt kā jūs sauc. Un man liekas, ka arī esat šeit gūstekņi."

[Īvs]

EN:
Kāpēc ar mani vienmēr kas tāds atgadās? nodomāja garākais vīrietis un sacīja:
Labi, ja esi šeit iekļuvis, izkļūt nespēsi. Tev nav citas izvēles, kā samierināties ar to, kā pils lēmusi, un dzīvot katakombās. Dzīve šeit nemaz nav tik briesmīga, kā izskatās, nu, varbūt mazliet, bet tagad sākušies juku laiki un... Garais, šķiet, joprojām nespēja noticēt tam, ka šis nesaprot, ka katakombās nokļuvušajiem citas iespējas nav.
Gūstekņi? punduris iesmējās. Šīs ir mūsu mājas un vienmēr būs. Kāpēc lai mēs justos kā gustekņi? Viņš pārgrieztām acīm paskatījās uz garo.
Mums nav laika, saproti, ņemties ar tevi. Apciemosi mūs vēlāk! punduris nikni attrauca un ar jaunu sparu vēra durvis ciet.
Istabā bija arī citu durvju, taču tās neatradās Enrota redzeslokā.

[Elony]

"Pagaidiet taču!" Enrots neļāva aizvērt durvis. Vēl vairāk, viņš iespraucās iekšā telpā.
"Izstāstiet taču kas tie par pils noteikumiem! Izstāstiet, kas šeit īsti notiek, jo man nav ne jausmas. Un vai tiešām šeit nav citu cilvēku? Citu telpu? Lai nu kur, bet dzīvot un gulēt uz grīdas katakombās es īsti nevēlos. Tad jau labāk pils."
Viņam negribējās teikt, ka viņš ilgojas pēc sabiedrības. Bet tomēr... gribējās atrast kādu, kurš spētu viņu saprast un vēlētos arī izkļūt no šejienes, nevis tikai daudzinātu, ka šeit var dzīvot un izkļūt nevar.

[Īvs]

EN:
Pils noteikumi paredz, ka, iekļūstot katakombās, no šejienes izkļūt nav iespējams tiem, kas pilī dzimuši. Ir vēl tur šādi tādi knifiņi, kas jāzina ikvienam pilī dzīvojošam, tie nav uz papīra rakstīti, un arī monarhija pie mums nevalda. Pazemē mītošā tauta ir pret mums sacēlusies, mums jārisina daudzas problēmas, kuras savā apgādībā nevēlas ņemt kungs tur, augšā. Vienīgie mēs šeit neesam, pēc loģikas spriežot. Šeit ir savdabīga sistēma, pie kuras jaundzimušajiem (un pilī nedzimušajiem) ir jāpierod. Guļ un ēd (ja ēd) uz zemes ubagi un visādi citādi nespēcīgie, tev tas nevarētu draudēt, garais nobēra.
Punduris šķietami padevies, šķību aci pētīja Enrotu.

[Elony]

"Nu, šeit dzimušais es noteikti neesmu. Kaut arī savu pagātni neatceros, šī vieta man nu noteikti nav mājas." Enrots pārliecināti teica.
"Bet jūs, rādās, esat šeit dzimuši, tāpēc jums te jāpaliek. Es gan labprāt pārceltos uz patīkamāku vietiņu. Kur ved tās durvis?" viņš jautāja rādot uz citām durvīm telpā.
Viņam nebija nekādas patikas iesaistīties pazemes sabiedriskajā lietā, kur kaut kāda sacelšanās.

[Īvs]

EN:
Bet tu, rādās, esi attapīgs. Palīdzēt mēs tev nevaram. Un tās durvis, garais norādīja uz durvīm istabas tālākajā galā, pa labi, ved uz maniem personīgajiem apartamentiem.
Punduris nepacietīgi šūpojās uz pirtsgaliem, juzdams, ka spēcīgo jaunekli padzīt tik viegli nemaz nebūs.

[Elony]

"Labi, lai nu paliek." Enrots pacēla medaljonu. "Es pieskaroties vienai akmens kolonnai šeit, katakombās, nonācu cita vietā, kapsētā. Tur dabūju šo medaljonu, kuram pieskaroties nonāci atpkaļ katakombās. Jūs varbūt paši prom tikt nevarat, bet es šeit neesmu dzimis. Varbūt tomēr zināt kaut ko kas man var palīdzēt? Kaut ko par šo medaljonu?"
Abu dīvaiņu sabiedrība viņam nelikās patīkama. Iespēja palikt katakombās, iespējams, līdzīgā dzīvoklī un ar šiem trijiem kalt plānus kā novērst sacelšanos, viņam uzdzina tādu izmisumu, ka gribējās kaukt.

[Īvs]

EN:
Punduris, intereses vadīts, aizlāčoja līdz Enrotam un izņēma medaljonu no rokām.
Smuka mantiņa. Par šo noteikti dabūtu krietnu salmeni. Kapsētā tādu atrast nav joka lieta. No kapsētas ņemtās mantas līdzi nes nelaimi. Bet var jau saprast, kāpēc ņēmi.
Garais atbildēja uz Enrota jautājumiem:
Kā jau teicu, nevaram tev palīdzēt. Un šis medaljons ir ... burvīgs, taču kā gan mēs par to varētu ko zināt?

[Elony]

Enrots izrāva medaljonu no pundura rokām un paņema to atpkaļ pie sevis.
"Nav glīti ņemt lietas bez atļaujas. Man šito nācās lūgt rēgam, kurš centās mani divreiz nobeigt."
Nopūties un redzēdams, ka šeit izeju nedabūs, Enrots taisijās doties prom.
"Tad visu labu, zēni. Lai veicas ar sacelšanās apspiešanu. Došos meklēt kādu, kas man var palīdzēt."

[Īvs]

EN:
Varbūt arī tev nāksies tajā murgā piedalīties, tu tomēr esi katakombu cilvēks, neatkarīgi no tā, vai dzimis vai iekļuvis šeit, garais pavēstīja.
Atā, atā! Laimīgu taciņu! Un nolādu to, kas nākamreiz tevi centīsies nobeigt! Pie mums ir pieņemts novēlēt veiksmes, lai jau tev tiek... punduris sacīja un piegāja pie durvīm, lai tās atvērtu pilnībā.

[Elony]

Enrots izgāja ārā un par jaunu steidzās meklēt Armoru.
"Visu labu." viņš vēl noteica garajam tipam un pundurim.
Tagad viņš jutās mazāk omulīgi. Zināt, ka tuvumā ir sacēlušās pazemes radības nebija patīkami.
Bet bija jāatrod tas vecis. Galu galā tieši viņš jau deva padomu sākt šos meklējumus.

[Lianjuks]

Žozefīne uzelpoja un piešļuka tuvāk Mariettei. Iečustējusies viņa jautāja.
- Bēgam? Mums derētu atbrīvoties no virvēm.
Žozefīne ar skatienu sāka meklēt, ko tādu, kas palīdzētu tikt vaļā no virvēm.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette juta, ka atkal tiek aizvilkta, tādēļ atvēra acis, bet vīlusies atklāja, ka tiek atstāta apmetnē, no kuras varēja visu pārskatīt. Tātad, arī viņa bija labi saskatāma. Mežoņi droši vien drīz būs atpakaļ. Labākais bija tas, ka mute tika atsieta.
- Jā, derētu gan.. bet ar ko? Ja nav nekā, tad nāksies virves pārgrauzt..- Viņa gurdi teica svešajai meitenei, kura piešļūca pie viņas.

[Īvs]

EN:
Metāliskie atspīdumi rādīja ceļu pie Armora. Tie bija Enrota intuīcija, jo pašam tādas šajā vietā nemaz nevarēja būt. Ejot garām kārtējām katakombu kollonām, aiz stūra skatam pavērās uz zemes saļimis vīrietis. Tā mugura bija atstutēta pret akmens sienu, un galva noslīgusi uz pleca, viņš smagi elpoja. Tas bija tas pats pusjukušais vīrs Armors.

MA/ŽO:
Uz zemes nebija nekas, kas viņas atbrīvotu no virvēm. Vien apkārt slējās auduma jumts (pat pilnībā nenosedzot meiteņu galvas) un sienas, zem tā bija redzami koka un metāla stieņi, uz kā audums uzstutēts.

[Elony]

Enrots priecājās par medaljonu. Tas rādijās noderīgs.
Kad viņš ieraudzīja veco vīru, tad kļuva satraukts un tuvojās tam.
"Armor! Vai ar tevi viss kārtībā? Kas noticis?" Enrots ierunājās un vērās apkārt, vai nemanīs ko aizdomīgu. Nejau prieka pēc Armors bija tā atslīdzis.

[Īvs]

EN:
Vēl nav rīts! Vēl tikai mirklīti! Armors noburkšēja zem deguna un pagriezās uz sāniem, nožēlojami saliecies deviņos līkumos, reizēm skaļi iekrākdamies. Armors bija atslīdzis prieka pēc.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 02.06.2008 22:19

[Massacre]

Šokā un bezspēcībā konstatējusi, ka arī puisis ir pazudis, Arianna ļāvās Adulai viņu ievilkt atpakaļ telpā, taču sieviete bija pilnīgi mēma no pārsteiguma un arī vainas sajūtas. Tik bezadbildīgi, tik stulbi...Ko viņas bija domājušas? Ja nu noticis, kas slikts?

Šo rakstu rediģēja Massacre: 02.06.2008 22:49

[Īvs]

AR/AN:
Adula izskatījās neaprakstāmi. Kopsummā to varētu dēvēt par satraukumu, lielu satraukumu, taču viņas uzvedībā pavīdēja vēl daudz kas interesants. Sieviete piesteidzās pie skapja, no kura tika ņemti ēdieni, un izvilka pudeli. Tad iesēdās krēslā pie galda, nolika pudeli uz galda un ielēja tās saturu glāzē. Tas bija šņabis.