Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

EN:
Pagāni ir pelnījuši nāvi! Rēgs nespēja valdīt dusmas. Kā tu, nelietīgais izdzimteni, uzdrošinies apgānīt mana saimnieka kapu? Kas tev meklējams viņa zārkā?
Lai gan no rēga ķermeņa valodas nebija izdibināms pilnīgi nekas, rēgs vārījās niknumā, taču balss izklausījās nosvērta un mierīga.
Mirsti!
Rēgs bez liekām darbībām liedza Enrotam elpot. Šoreiz tas bija kas savādāks par pimo reizi - spiediens plēsa pušu galvu, plaušas, paralizēja ķermeni.
Debesīs asi uzmirdzēja mēness.

MA/ŽO:
Krietnu laiciņu pagaidījuši, violetie turpināja ceļu, stingri ''vizinot'' virvēs savus gūstekņus. Pastiprinājās vējš, koki līgojās. Meža brikšņu nelīdzenumi sāka vest lejup. Upuriem bija jāpapūlas, lai seju nesamīņātu spalvaino lāčveidīgās pēdas.

[Elony]

"Es meklēju tur brīvību un patiesību!" Enrots centās atbildēt.
"Dot to man, vai mans gars mūžīgi mocīs tevi." viņs nevarēja aizbēgt vai ko nodarīt šim rēgam. Tikai cerēt, ka izdosies to pārliecināt.

[Īvs]

EN:
Rēgs pārtrauca Enrota ciešanas. Jaunekļa ķermenis slābi nokrita uz zemes, galva atbrīvojās no svina smaguma un sāpēm.
Ko tev vajag?
Lai gan pagāni ir lemti iznīcībai šais kapos, bija jāievēro kas augstāk stāvošs, kas spēcīgāks par viņu pašu, kam jāpakļaujas.
Vai tik tu neesi sūtnis no tās citpasaules?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 30.05.2008 07:57

[Massacre]

"Tātad mums, varbūt tikai man, ir skaidrs vismaz ceļamērķis." Arianna pēc ilga klusuma brīža paziņoja, ignorēdama pārējo Adulas teikto un no sakē atteikdamās. Šodienas pusdienām ar jau izdzerto bija pietiekami. Turklāt bija jāsaglabā skaidrs prāts, lai var dodoties tālāk.

[Īvs]

AR/ANG/AN:
Tādā gadījumā es labprāt vēlreiz noklausītos tava brīnišķā priekšmeta skaņu dziesmu, Adula starojoši uzsmaidīja Ariannai un uzmeta īsu skatienu Anitai un Angelīnai, lai pārliecinātos, vai abas ir ar mieru. Pēc tam viņa sāka lūkoties pēc Ariannas vijoles - futrāļa, kurā paslēpts šis brīnums.

[Elony]

Enrots tupēja uz viena ceļa ar rokām atspiedies pret zemi un smagi elpoja. Viņš paslēja galvuuz rēga pusi.
"Ja esmu atsūtīts no citas pasaules, tad pret savu gribu. Bet kāds spēks mani gan šurp atsūtija. Un vienīgais iemesls, kāpēc tas tā ir šis kaps."
Viņš turpināja.
"Es nezin, kāpēc mani šurp atsūtija. Es bet zinu, ko gribu - savas zaudētās atmiņas un brīvību."

[Massacre]

Arianna uzsmaidīja Angelīnai un pasniedzās pēc sava vijoles futlāra, liegi noglāstīdama to, pirms atvēršanas. Viņa nezināja, kāpēc šis instruments bija vienīgais, ko viņa atcerējās no savas pagātnes, bet Arianna par to bija ļoti priecīga. Katrs skatiens šī instrumenta virzienā, pieskāriens, sirdij lika svētlaimē ietrīsēties.
Uzskaņojusi vijoli, ātri un tā, lai nevienam īpaši negrieztos ausīs, Arianna novietoja vijoli uz sava kreisā pleca un uz mirkli aizvēra acis, kā koncentrēdamās uz to, ko vēlas spēlēt. Pagāja dažas sekundes un viņas zods viegli piekļāvās vijoles virsmai un no tās mierīgi, vibrējoši, klusi tika izvilitnātas pirmās skaņas. Sākumā viņa spēlēja klusi, melodiski, pakāpeniski augot skaļumam, tempam, melodijai mijoties arī ar sāpīgiem klusuma brīžiem, kas lika dzīvot līdzi visam spēlētajam.
Desmit minūtes Arianna spēlēja un pēdējā skaņa bija augsta, reizē priecīgi izsplēlēta un tomēr saldkaisli sāpīga nots.
Pēc tam viņa mirkli klusēja, atvēra acis un palūkojās uz apkārtesošajām sievietēm ar jautājumu acīs. Varbūt kāda gribēja turpinājumu; pret to viņai nebūtu iebildumu, vai varbūt kādai nemaz nepatika un bija pienācis laiks likt instrumentu nost.

[Īvs]

EN:
Es nezinu ne tavas patiesības, ne tavas brīvības. Vai zini, kāpēc apgāni Bezmira Dārgā godu? Vai kungi tur, augšā, tev lika ko izdarīt? Ja tā, esmu tavā rīcībā tiktāl, cik tas uz mani attiecas.
Rēgs acumirklī kļuva pielaidīgāks un pat ieturēja šķietami nelielu cieņu pret Enrotu.

AR/ANG/AN:
Ariannas spēles laikā Adula bija apgaroti iepletusi muti, ar dziļām domām esot kaut kur tālu tāl'. Kad skaņdarbs beidzās uz saldkaislas nots, Adula vēl dažas sekundes turpināja lūkoties kaut kur aiz Ariannas.
Tas bija brīnišķīgi, viņa beidzot atzina, izsakoties aizrautīgāk un dziļdomīgāk, kā vēl nekad.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 30.05.2008 11:23

[Elony]

"Viņi man teica meklēt dārgumus, to, kas dārgākais. Un šajā kapsētā tāds ir tikai šis kaps ar uzrakstu Bezmirs Dārgais." Enrots teica, atkal piecēlies kājās. Tagad viņs jutās mazliet drošāk.
"Kads tav šķiet bija viņu motīvs, sūtot mani šeit? Droši var tiekt, ka viņi man to lika darīt."
Gluži patiesībā tā jau nebija, bet Enrotam likās, ka tādā formā tas izklausās labāk priekš rēga. Un viņš cerēja, ka tas noticēs. Jo bija skaidrs,ka ja rēgs gribēs viņu nogalināt, tad Enrots aizstāvēties nespēs. Vienīgais mierinājums, ka pēc tam varēs tam višu mūžību nelikt par to mierā...

[Īvs]

EN:
Dārgums! Rēgs sāka izdvest savus dobjos smieklus.
Pirms Bezmiru apglabāja dzīvu, tas bija bagāts. Viņa tauki miesā uzkrājās gadsimtus ilgi, kas man, kā garam, protams, nebija veselīgi. Rēgs sāka izrunāties. Savā kapā līdzi viņš paņēma medaljonu.
Pretimnākoša sadarbība no rēga puses Enrotam var nest ne tikai kāroto, bet vēl vairāk.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 30.05.2008 11:47

[Džezā tikai Meit...]

Mariette bija gandrīz atkal iesnaudusies. Ķermenis aizvien izjuta sāpes, taču tās pamazām norima. Atsākās vilkšana pa zemi. Meitene atslābinājās un nemaz nepretojās notiekošajam, vien ik pa laikam paliecot galvu uz priekšu, vai sānis, lai lempīgais, violetais radījums viņu nenospiež. Lai gan, ja jau viņai tāpat būtu vēlāk jāmirst - kāda jēga censties? Kad milzīgais radījums spēra nākamo soli, Mariette juta, ka ir piemērotais mirklis, lai atmestu savus garos matus, kuri apņemtu nezvēra spalvainās kājas, liekot tam ar smagu būkšķi pakrist. Lai cieš arī viņš.

[Elony]

"Es nezinu, kāds dzīvē bija šis Bezmirs." Enrots noplātija rokas.
"Bet kaut kāpēc mani šurp viņi atsūtija, uz šo kapu. Ja ne tevis dēļ, gars, tad laikam dēļ medaljona."
Viņš nezināja, kas tas par medaljonu, vai kas var notikt tālāk. Viņš tikai meklēja atbiidles un kādu jēgu tam visam. Tas akemsn radījums viņu atsūtija šurp, kurp bija šis kaps. Vai tiešam medaljona dēļ?

[Īvs]

MA/ŽO:
Violetā būtne, kas virvēs, cieši sagūstītu, turēja Marietti, paklupa aiz tās matiem, reizē ne tikai sev liekot ar smagu būkšķi nokrist uz zemes, bet arī Mariettei sāpēs iekaukties, jo mati, līdz nāvei stingri, parāvās līdzi, radījumam krītot.
Ar niknāku un skaļāku gārdzienu, kā vēl nekad, violetais lepmis uzsvempās kājās un tuvojās savam upurim. Tad tas ar ķepu brutāli parāva Mariettes matus un aizbāza aiz virvēm, neļaujot tiem karāties savā vaļā, un smagiem, skaļiem soļiem turpināja gājienu. Žozefīnes nolaupītājs uz visu noskatījās, apstādamies, taču tad arī viņš atsāka lāčot.

EN:
Žēl gan, man šī spīdmantiņa labi noderēja, pavadot laiku saimnieka zārkā. Nu, tad ķer un pazūdi no manām acīm likuma vārdā, pagān!
Rēgs pēdīgi izdarīja savu pirmo kustību visas sarunas laikā. Tas ar bezkrāsaino ķetnu no zārka dziļumiem, starp saimnieka pīšļiem, izvilka zelta medaljonu. Tas mēness gaismā spoži laistījās un rēga ķetnā labi iegūla. Viņš to aizsvieda vairāku metru attālumā šajā nebeidzamajā kapsētā.
Laiks skriet!

[Džezā tikai Meit...]

Kad violētais radījums nogāzās, Mariette pirmajā mirklī izjuta ļaunu prieku un pie sevis iesmējās, taču tas nebija ilgi, jo nākamajā mirklī no galvas pa visu ķermeni pārskrēja miljoniem nokaitētu adatu. Viņa tika pavilkta uz priekšu un mati bija stingri nostiepušies. Nē, viņa nekliedza. Viņa nepagodinās šos briesmoņus ar saviem sāpju kliedzieniem, nelūgsies lai tas izbeigtos. Viņa to pacietīs. Kad radījums tuvojās, meitene paspēja tik nicinoši un ledaini ielūkoties viņam acīs, kas liktu sabīties pat visniknākajam zvēram. Mati tika pārcirsti, kas tikai vēl vairāk sadusmoja gūstekni, un aizlikti aiz virves. Atkal atsākās vienmuļais gājiens. Viņa aizvien sajuta asas sāpes pie matu saknēm, taču prātā centās izdomāt kā atbrīvoties no šīm važām un aizbēgt. Vai zemē nebūs kāds ass akmens ar kuru pārgriezt virvi? Viņa centās ar pirkstu galiem ko sataustīt.

[Elony]

"Pateicos tev. Vairs tavu mieru netraucēšu." Enrots viegli pielieca galvu.
Ja rēgs neprasa, lai kapu aizber, viņš dodas uz to pusi, kur pazuda medaljons un to meklē.
Lieki sacīt, ka rēga klātbūtnē vīrietis jutās neomulīgi. Galu galā tikai vēl pirms brīža tas centās viņu nobeigt.

[Massacre]

"Pateicos." Arianna klusi teica Adulai, vērojot sievietes atzīšanās spēku, atškirībā no citām runām.

Viņai gan negribējās sabojāt šo mirkli, bet viņai bija uzradies jautājums:
"Vai jūs lūdzu varētu pateikt, kādi ir šīs pils iedzīvotāji un no kuriem ir jāuzmanās?"

[Īvs]

AR/ANG/AN:
Ariannas mūžīgo jautājumu iztraucēta, domu plosīta, Adula vīlusies attapās no maģiskā priekšmeta savdabīgā stāstījuma:
Baidos, ka te nevienam nevar uzticēties. Meitenes, sievietes dzidrais acu skatiens nomērīja visas, arī man jums ir ko pastāstīt.
Piecēlusies un izstaipījusi locekļus, namamāte viegliem soļiem piesteidzās pie otra no smagnējiem veckoka skapjiem. No īpaša nodalījuma tā izvilka gandrīz divus metrus augsto kontrabasu.

EN:
Jauneklim sperot savu pirmo soli pretī medaljonam, zeme iegrima. Pamats zuda zem kājām, un kā viens no agregātiem, kas pieprot urbšanas mākslu, zeme veidoja dziļu un platu grāvi vairāku metru garumā. Šajā grāvī bija posms, ko varētu saukt par melno caurumu, zemes virpuli, kas iesūca sevi, tas iesūca arī visu, kas bija uz tā vai blakus tam (kapakmeņi, Enrots u.c.). Vienīgā iespēja no tā izvairīties bija bēgt pa grāvi uz priekšu, tālāk no briesmām. Taču melnais caurums neglābjami izplatījās, ar katru mikrosekundi kļūstot lielāks.
Dzirdot dobju gārgšanu kaut kur tālāk, varēja noprast, ka aiz tā visa stāv rēgs, negantais Bezmira Dārgā gars.

MA/ŽO:
OOC: Atvainojos par darbības attīstības neieviešanu, jo gaidu iesaistāmies spēlē tēlu vārdā Žozefīne (Lianjuks). Errr
Uz zemes nekas veiklai rokai paķerams nebija, taču meža laupītāji samazināja ātrumu, neliegdami mazu drusciņu ērtības saviem gūstekņiem. Orientējoties pēc koku galotnēm, varēja noteikt, ka mežs ir visā savā biezajā plaukumā un ka viņi visi, iespējams ir tā sirdī. Ceļš, līdz šim, bija veikts krietni, un nav ko tur liegties – arī nogurums kā nelūgts viesis pieklauvēja ikvienam pie durvīm. Nebija jau viegli kilometru klēpjus nosoļot, turot virvēs vismaz pussotaku smagus gūstekņus, taču pašiem gūstekņiem tas varēja šķist vēl grūtāk.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.05.2008 14:00

[Massacre]

Arianna, protams, jutās nedaudz vainīga, ka izbojājusi visu ar savu jautajumu, taču nevarēj noliegt, ka tas bija svarīgi. Ieraugot konrobasu viņa ieplēta acis:
"Jūs mākat spēlēt? Vai kaut ko nodemonstrēsiet?" viņas balsī bija manāms dedzīgums un patiesa interese par redzēto.

[Īvs]

AR/ANG/AN:
Sieviete, neko nebilstot, uzstutēja savu sēžamvietu uz putekļainās, čīkstošās kumodes zemākā plaukta (tur vajadzēja piepūlēties, lai dabūtu to gatavu, jo plaukts nebija no zemākajiem) un bez liekām ceremonijām nospieda pie durvīm esošo baismo koka gaismas slēdzi. Istabu acumirklī aprija tumsa. Netīši pieskaroties instrumenta stīgām, riktējoties, Adula bija gatava uzsākt savu stāstījumu.
Reiz dzīvoja...
No kontrabasa sāka plūst viszemākā un dobjākā skaņa, kādu šajā pilī nācies dzirdēt. Stāstījums bija sarežģīts, augšupejošs, lejupejošs, cēls, varēja dzirdēt pāreju no klusākas skaņas līdz skaļākai. Tas vedināja uz domām par cēlu rīcību, par apņēmību un drosmi, varbūt Adula arī to vēlējās pastāstīt. Starp neparasti dobjajām skaņām, kuras līdzinājās zema baznīcas zvana mēlei, nācās sadzirdēt arī to, kā sievietes pirksti aši darbojas ar kontrabasa stīgām.
Palīdzi man pabeigt šo stāstu, Ariann, Adulas čuksts bija tik kluss un svešāds, ka varēja domāt, ka pār kontrabasu valda kāds cits.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.05.2008 14:29

[Massacre]

Arianna bija atspiedusi elkoņus pret galdu un atbalstījusi galvu plaukstās, aizvērusi acis, tas nekas, ka telpā bija tumsa, un klausījās mūzikas stāstījuma apburta. Klusais uzaicinājums pabeigt stāstu, lika sievietei bez ilgas domāšanas pildīt lūgumu.
Kad vijole turpināja stāstījumu melodija vairāk runāja par izjūtām, izšķiršanos darīt to, kas prasa drosmi un cēlu rīcību, par iekšejiem pārdzīvojumiem, prieku, kas pārņem pēc izdarītā, pēc tam viņa ļāvās izjūtām un stastījums turpinājās pats no sevis, Ariannai īpaši nepiedomājot par to, kas taja atspoguļojas. Viņa dzīvoja skaņas mirklim un šie mirkļi kopā veidoja kaut ko mistisku, tomēr saprotamu un pirmatnēju. Arianna gribēja, lai Adula pievienojas šim procesam un zinot, ka viņa var lasīt domas, neko neteica.


ooc: ja vēl pareiz atceros, tad Adulai bija šāda spēja lasīt domas. Ja nē, tad viņa palūdz to čukstus, nevis domās.