Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Ķipītis amonjakā]

Meitenei bija palicis pavisam silti, ja neskaita slapjās bikses, kas mazliet kaitināja. Kakla sāpes arī bija kaut cik rimušās un balss pamazām atmaiga. Lieliska ideja. Tikai tagad jāizlemj kurš tas būs. Angelīna jauki atbildēja uz Mariettes atbildi.
Tik daudzi vēl kūņojās pa ūdeni. Skumjas viņu pārņēma. Ilgas pēc kaut kā, tikai viņa nezināja pēc kā, jo atmiņa bija pavisam zudusi. Tas viņu appbēdināja, bet tagad pats galvenais būt optimiskai un dzīvot dzīvi, kuru viņai piemeklējis liktenis.

[Sarkanais Krūštu...]

Venēras ausis atrada Mariettes vārdi. ..bet pirms ieiešanas tajā sūtīt izlūku, kurš visu nopētītu un tad atgrieztos pie mums lai pateiktu vai ir pietiekami droši.
Un viņai nu otru reizi atkārtot nevajadzēja. Žēlsirdīgā māsa, izpalīdzīgā izpalīdze, vienmēr atsaucīgā un uzņēmīgā? Protams, ka nē - viss ir ļoti vienkārši. Savtīgi.

Ja idejas autorei nav iebildumu, īss, bet laipnības pilns skatiens Mariettes virzienā, tad varētu iet es.
Venēra lēni izvilka no matiem pāris matadatu un sprādzīšu, sabužināja tos. Tika pat lēni piecēlās kājās, sakrustoja rokas uz krūtīm un pati nezināja ko darīt tālāk. Staigāt šurp un turp nebija jēgas, domāt par kaut ko arī nē.
Nebija ko zaudēt - nevarēja atminēties sejas, vārdus, ģimeni, ja tāda bija, draugus un visu pārējo.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette silti pasmaidīja un apsēdās uz somas. Bija jāgaida kamēr pārējie vēl izkļūs krastā, lai varētu tad sākt kustēties. Viņa paskatījās uz meiteni ar rozā matiem un pasmaidījusi piekrītoši pamāja.
- Jā, ja Tu tiešām to vēlies.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna saprata to, ka pašai pirmajai negribētos iet, tapēc droši atbildēja- Man pret to nebūtu nekādu iebildumu. Ja protams tu esi par to tiešām pārliecināta!
Angelīnai jua kļuva mazliet garlaicīgi. Ko, lai tagad daru?
Meitene palūkojās uz debesīm. Spožais mēness apspīdēja mākoņus. Tad viņu pāaarņēma jocīgas sajūtas. Meitene ciešāk palūkojās mēnesī, likās, ka tas kaut ko atgādināja. Tas bija savādi. Angelīnu pārņēma ilgas sajūtas. [kārtējo reizi] Mēness lika aizdomāties par lietām, kas bija un kā tas bija, par notiekošos, par šo brīnumaino vietu, kur viņi pašlaik atrodas un par to kas notiks. Vai būs droši?
Viņa piecēlās un knieba pirkstos. Šī bezdarbība viņu galināja nost. Varbūt es varu iet tev līdz? Meitene negaidīti izspļāva un tikai tad sāka piedomāt pie tā ko ir pateikusi! Bet šī ideja viņai tiešām iepatikās, jo kaut kas bija jādara.

[Sarkanais Krūštu...]

Ja jau nevienam nebija iebildumu vai arī tie vienkārši nebija izskanējuši - paceļam enkuru!
Viņa divos pirkstos paķēra somu un nevīžīgi pārsvieda to pār plecu, ķieģeļu tur iekšā nebija. Viens viegls solis uz priekšu, otrs, trešais.. Pat nepazīstot viņu varēja manīt, ka ejot prom Venēra kļuvusi jautrāka. Kaut ko dungoja, iespējams, ka tā bija agrāk dzirdēta dziesma, varbūt arī nē, bet meldiņš bija jautrs.

Varbūt es varu iet tev līdz?
Mākoņu pilis izgaisa, pati viņa apklusa, apstājās un darīja to, ka bija stingri nolēmusi nedarīt - atskatījās.
Takš dari kā gribi. Aši vien nomerījusi Angelīnu no galvas līdz kājām viņa atkal pagriezās uz grandiozās pils pusi. Manis pēc vari nākt.
Nefertīnija soļoja tālāk. Gribēs Angelīna nākt līdzi - panāks.

Mani neinteresē citu problēmas, es nevienam nepalīdzu un man nevajag citu palīdzību. Ja tu iekulsies ķezā es tevi neglābšu. Vismaz uz šo brīdi viņa sevi padarīja par slikto tēlu, bet vai tā bijis vienmēr?


Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 02.01.2008 15:43

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna pavērās apkārt. Pilnīgi nekas. Lieli meži, garlaicība, bezdarbīgums... te vienkarši nebija jēgas palikt. Meitene paskatījās uz pils pusi- auksta ledus pils, pilna ar piedzīvojumiem. Protams, lēmumu pat nevajadzēja izdarīt, viss bija tā vai tā skaidri redzams. Angelīna ātriem soļiem centās panākt Marietti. Kas būs tas būs. Kaut vai palikšu viena, bet nesēdēšu un negaidīšu kad brīnums atnāks pie manis. Iešu pati uzmeklēšu to nolādēto brīnumu!

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nedaudz pārsteigti palūkojās uz abām aizgājējām un nodomāja. Vai tad tagad? Taču paraustījusi plecus arī viņa lēnām piecēlās kājās, paķēra somu un garajiem matiem vējā plīvojot devās viņām pa pēdām vēl paspējusi noteikt.
- Nu, nāksiet? Vai turpināsiet šeit salt? - Tad viņa pieskrēja klāt Angelīnai un noteica.
- Hei, domāju, ka mēs dosimies nedaudz vēlāk, kad visi būs iznākuši krastā un nedaudz atpūtušies. - Meitene izlaida oku cauri saviem matiem un viņas sejā parādījās smaids.

Šo rakstu rediģēja melomania: 04.01.2008 13:20

[Massacre]

Arianna vēroja notiekošo ar klusu smīnu. Nekas sliktāks par nosalšanu un atmiņu zaudēšanu nevarēja šajā situācijā būt, bet šī cilvēku neizmērojamā vēlme par visām varēm noskaidrot kas viņi ir un tamlīdzīgas muļķības. Manis pēc mēs varējām visi iet nāvē, vismaz siltāk paliktu. Turklāt nekur citur, izņemot pili, nav kur iet. Adrianna paraustīja plecus un rūpīgi uzlikusi mugurā vijoli, nesteidzīgi sekoja trim meitenēm, no kurām divas pasludināja sevi par izlūkiem.
Slapjie, un nu jau stīvie no sala, svārki ķērās kājās, tāpēc viņa tos pacēla līdz minisvārciņu līmenim, dīvaini sasēja un turpināja iet. Šādi pat bija siltāk. Viņas zilās acis rūpīgi pētīja un domās apdzejoja apkārtni un dzejoļus pārvērta mūzikā, vēl mazliet un Arianna vilktu ārā vijoli, lai pārbaudītu jaunizveidoto melodiju skanīgumu, bet viņa to nedarīja. Vēlāk. Arianna pati sev noteica, Vēlāk es nospelēšu visu šeit notiekošo drāmu trijos cēlienos. viņa pajokoja pie sevis un apmierināti pasmaidīja.

[Eņģeļu gūstekne]

Johans izlīda no ūdens, visi viņa locekļi ik pa brīdim ietrīsējās no aukstuma, viņš izrāpās no ūdens un novāca tumšzaļos matus no sejas un atspieda galvu pret zemi.
Dievs dod, kas te notiek? Vai kāds saprot visa šī pasākuma būtību?
Puisis bija pārguris un viņa acis ik pa brīdim krita ciet, turklāt dīvainais atmiņas zudums lika viņam bažīties. Martess dziļi savās atmiņās ieracies redzēja miglainu, maza zēna tēlu, viņš zināja, ka par šo zēnu uztraucās, bet iemeslu un to, kas šis puisēns tāds īsti bija Johans nevarēja pateikt. Viņš ievilka dziļu, stindzinošu elpas vilcienu un atvieglojumā nopūtās. Drīz taču jāierauga mājas, tika kur tās ir un kas tajās mīt viņš pateikt nevarēja.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna tūdaļ palūkojās uz Marietti un pasmaidīja.
Tu ieteici aizsūtīt izlūku uz pili. Nefertīnija pieteicās, bet pēdējā brīdī es nolēmu, ka gribu doties līdzi, jo šeit pie ezera palikt ir bezjēdzīgi un garlaicīgi. Tātad, kā noprotu tu arī nāksi līdz?
Meitene nosmējās un sāka soļot ātrāk, jo viņai sāka salt. Domas raisījās ap un par pili, par to kas mūs visus tur sagaidīs.
Ziņkāre viņu nomocīja. Un tad viņa atkal pievērsās Mariettei..
Vajadzētu atrast kādu sakarību kapēc tieši mēs esam nokļuvuši, pašlaik gan nezinu kur.
Pils tuvojās. Tāpat arī nezināmais, kas atrodas pilī...

[Kalevale]

Anita uznira, taču ledusaukstais ūdens vēl kādu mirkli neļāva elpot, tas smacēja meiteni, līdz pāris klepus lēkmes bija to izvadījušas ārā. Elpošana sagādāja grūtības, tāpat kā plakstiņu atvēršana. Un tos atvērusi, meitene bija pārlieku apžilbusi, lai ko saskatītu. Viņa tikai centās noturēties virs ūdens, lai atkal nenokļūtu dzelmē, no kuras neatgrieztos. Pēc vairākiem mirkļiem, kad dzirde atkal sāka uztvert trokšņus, viņa dzirdēja attālas sarunas. Locekļus pakustināt bija grūti, tomēr viņa centās un pēc ļoti ilga laika pamazām sāka pietuvoties stāviem, ko miglaini redzēja.

Meitene nesaprata, vai tas bija aukstums vai kas cits, tomēr viņai bija grūti dzirdēt, grūti redzēt un pat kustēties. Nespēkā beidzot tikusi līdz krastam, tur pat blakus cilvēkiem, kuri šķita čalojam. Viņa izvilkusi galvu no ūdens nespēkā atslīga, kamēr kājas palika ūdenī. Visas spēku rezerves nu bija izsmeltas.
Rudmate centās izrunāt kādus palīgā sauciena vārdus, taču tie nenāca pāri lūpām. Atlika vien cerēt, ka šie ļaudis, kas turpat blakus atradās, pamanīs nabaga nelaimīgo un palīdzēs tai piecelties. Sasildīties.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna vēlējās vēl tikai pēdējo reizi palūkoties uz mistisko ezeru. Viņa pamanīja, kā no ezera iznāk vēl divas meitenes, bet viena no viņām izskatījās tik savārgusi. Angelīna apstājās, lai palūkotos uz notiekošo. Viņa pabikstīja Mariettei.
Redzēdama kā meitene saļima, Angelīna iesaucās.
Nabadzīte viņai taču vajag palīdzību. Palūkojies vai tev ir vēl kas silts mugursomā. Viņa uzmeta steidzīgu skatu Mariettei un tūdaļ aizskrēja uz krastu pie guļošās meitenes. Nevarēja taču viņu tā atstāt.
Jaukais satraukums par pili izgaisa. Bet viņa sevi mierināja ar to, ka laika priekš pils atradīsies vienmēr. Skrienot viņai palika pavisam silti.
Zinot to, ka pati nekad neslimojot, viņa novilka sev jaku. Aukstumu meitene sajuta uzreiz.
Kā tu jūties? viņa klusi pavaicāja.
Angelīna novilka džemperi guļošajai meitenei un pārsvieda pāri savu melno jaku. Ceru, ka tu sasildīsies.
Angelīna atskatījās uz stāvošo Marietti. Viņai gaidīja, ka Mariette atnāks.

[Massacre]

Arianna vēl jorpojām apcerēja burvīgo apkārti, neaizmirstot paskatīties, ko dara pārējie, kas paliek pie ezera. Viņa jau grasījās novērsties, kad pamanīja kādu guļam ezera krastā.
Viņa piesteidzās pie nokritušās reizē ar Angelīnu.
"Varbūt mums vajadzetu viņu pabalsīt un aizvest tālāk no ūdens?"

Šo rakstu rediģēja Massacre: 06.01.2008 17:40

[Kalevale]

Anita sadzirdēja balsis, kuras skanēja kā no citas pasaules. Kas gan noticis? viņas prātā pazibēja doma, kura atkal tūlīt pat izzuda bezdomu mierā un miegā. Viņa juta, ka tai uzklāj kaut ko virsū un dzirdēja jautājumus, taču nespēja atbildēt.
Meitene pavēra lūpas, lai izdvestu kādu skaņu, taču neizdevās, balsene neklausīja, tā vietā - sāpīgi smeldza. Viņas ķermenis sāka atgūt maņas, un rudmate juta ne tikai baiso aukstumu, bet arī smeldzošos nobrāzumus un kaulu sāpes. Sapratusi, ka viņa nespēj izdvest ne vārda, Anita ar rokām stingri pietvērās pamatam un centās sevi izvilkt no ūdens. Īpaši labi gan tas neizdevās, taču kājas jau līdz ceļiem bija uz zemes, vismaz tā likās. Grūtākais jau bija aiz muguras, tāpēc meitene mēģināja atvērt lūpas vēlreiz, lai izdvestu kādu skaņu. Liekas, ka dzīvība atkal sāka riņķot viņas dzīslās, un acis skaidrot ainas, kas risinājās viņas acu priekšā. Beidzot viņa tikko dzirdami izteica: Dzīva.
Liekas, ka domas atkal sāka piemeklēt prātu, tomēr pārlieku mudžekļainas un nesaprotamas, lai uztvertu to pavedienu. Anita atkal centās atbalstīties uz rokām, tomēr šoreiz tās vairs negribēja klausīt, tāpēc, meitene tikai pavēlās uz muguras un izjuta milzīgo atvieglojumu, atbalstot savus locekļus. Arī kājas nu bija izvilktas no ūdens. Šķietama drošība.

[Sarkanais Krūštu...]

Nefertīnija viscaur trīcēja, bet ejot to gan knapi varēja redzēt. Te nebija gluži vasara un, kad nav karsti, tad cilvēki gluži nestaigā puspliki.
Hei, domāju, ka mēs dosimies nedaudz vēlāk, kad visi būs iznākuši krastā un nedaudz atpūtušies.
Ak, mazā aitiņa. Kādēļ gan bija tādi, kas domāja par citu labklājību, palīdzēja un uztraucās par viņiem? Pašiem taču no tā labuma nekāda.

Uz mirkli princese apstājās, lai palūkotos cik tālu ir tikusi, jo šķita, ka iets jau mūžību. Taču nekur tālu gan viņa nebija. Varbūt tomēr tiešām gaidīt visus? Klusa nopūta.

Ateirmīda notupās un nometa sev priekšā somu, lai pārbaudītu tās saturu. Paciņa izmirkušu cigarešu, kastīte slapju sērkociņu, kaudze kosmētikas, matu sprādzīšu, spraudīšu un visādu nekam nederīgu nieciņu. Kabatas nazītis, kas žigli ieņēma savu vietu kabatā. Beidzot, pašā somas apakšā parādījas arī tas, ko viņa meklēja - jaka. Jaka, jaciņa, džemperītis.. Sauciet kā gribat. Acu mirklī melnais apģērba gabals tika uzvilkts - vienalga, ka slapjšs.

Līdzi nācējas steidzās atpakaļ uz krastu pie pakritušas meitenes.
Nefe lēni gāja atpakaļ un nonākusi atkal pie ūdens apsēdās, nometa somu starp kājām un atspieda zodu plaukstās. Spilgti rozā matus plivināja vējš, no ūdens nāca jaušams vēsums. Acis aizklīda līdz tumši zaļu matu īpašniekam, kas atradās labi, ja pāris centimetrus no viņas. Tam gan neviens uzmanību īpaši nepiegrieza.
Un pareizi, uzmanību pievērš tikai tiem, kas vēl pietēlo.
Smīniņš. Melnie nagi atkal ķērās pie garo matu cirtām.
Cik gan uzmācīgs skatiens, bet nelaimes čupiņas bieži vien piesaistīja.

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 06.01.2008 18:36

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna tikai klusu pamāja ar galvu. Tagad pats sverīgākais bija palīdzēt nevis leiki pļāpāt. Satvērusi meiteni aiz padusēm, viņa pavilka to tālāk no ūdens. Meitenes galvu atbalstīja pret smilšu pacilni.
Tad atkal apsēdās viņai blakus. Ja es emu nonākusi te ar šiem cilvēkiem, tad es palīdzēšu ikvienam cik vien spēšu, jo ja nu pēkšņi palīdzību vajag man? Viņa nodomāja un jutās gandarīta. Meitene uzmeta skatienu Nefertīnijai, kura vienaldzīgi sēdēja netālu no pārējiem. Tad atkal viņa pievērsās pilij. Viņa ātrāk gribēja doties tālāk uz pili. Tiklīdz viņai paliks labāk, dosiemies ceļā. Ilgāk vairs nevaram gaidīt. Mums jāsasildās. Viņa mundri noteica. Lielā, baltā pils vilināja.

[Massacre]

Arianna pamāja ar galvu.
"Varbūt labāk nesalsim te, bet katra no savas puses pabalstīsim viņu un dosimies?" viņa ierosināja būdama gatavībā pildīt sevis ierosināto.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna piecēlās un no vienas puses atbalstīja meiteni. To pašu izdarīja arī Mariette. Nu meitenes soļoja uz pils pusi.

[Īvs]

Te pēkšņi sakustējās tuvējo koku lapas. No koku biezokņa izgāzās kāds radījums. Viņa ādu klāja brūni, ar visādām drazām saistīti svešķermeņi. Kad tas pēdīgi bija ticis tālāk no kokiem, viņš nesās uz jūras krastu. Ūdens slapjums veikli apskāva radījuma pēdas. Viņš nebija diez ko liels, bet par mazu arī nenosaukt. Tad tas nopurināja vēl palikušās drazas - lapas un sīkus zariņus, kas ceļa laikā bija nelūdzami piesūkušās. Un atklājās, ka radījuma ķermeni klāj viscaur drūmi violetas spalvas. Viņš bija violets. Ar gariem, brūniem matiem kā pats biezoknis - tie karājās pāri pleciem; mazām ačtelēm un druknām ausīm. Tam trūka mazliet pievilcības. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību izbrīnītajiem klātesošajiem. No plecā pakārtās somas, kas līdzinājās novazātai tirgus ķeselei, tas izvilka sīku priekšmetu, ko uzmanīgi turēja ķetnā. Nelielais, violetais radījums pietupās, garajiem matiem plīvojot vējā, un turpat starp akmeņiem novietoja pelēku metāla priekšmetu. Tā bija atslēga.
Bez jebkādiem pārmetumiem, viņš ielāčoja ūdenī, vieglītēm ienira un nozuda zem apvāršņa.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna ieraugot dīvaino radījumu tūdaļ apstūlba. No pārsteiguma viņa gandrīz izlaida no rokām vārgo meiteni, kura sāka palēnām atjēgties.
Sākumā meitene izjuta bailes, bet redzēdama, ka violetais ērmiņš nepievērsa nekādu uzmanību cilvēku bariņam viņa nomierinājās. Meitene stāvēja nekustīgi un vēroja, kā radījums pazuda jūrā. Tiklīdz viņš nozuda viņas acis piesaistīja priekšmets, ko viņš bija atstājis starp akmeņiem. Man jāuzzina, kas tā par atslēgu, kamēr tas mošķis nav atkal uzradies. Tas bija galvenais, kas tajā brīdī nodarbināja viņas prātu. Piedod. viņa klusi noteica un lēnām atlaida vaļā meiteni, cerēdama, ka viņa nenokritīs. Un nenokrita ar, jo viņu turēja Mariette. Viņa lēnām un uzmanīgi tuvojās jūrai. Pienākot klāt pie akmeņiem, viņa ieraudzīja skaisto atslēgu. Tā bija maza, bet par lielu izbrīnu Angelīnai bija aŗī smaga. Atslēga bija mazliet nobružāta un atgādināja kā no viduslaikiem. Ne par ko neuztraukdamās viņa piecēlās ar atslēgu rokās un palūkojās uz pārējo pusi.
Par to kā un no kurienes uzradās šis violetais radījums meiteni neuztrauca. Viņai tas nelikās nekas īpašs, jo jau no paša sākuma, kad nokļuva šeit, viņai likās, ka šī vieta sagādās daudz brīnumu. Un nu, pirmais no tiem ir noticis.
Palūkojoties uz jūras pusi, nomierinājusies, ka mošķis netuvojas, viņa turpināja pētīt atslēgu un gaidīja šokēto biedru reakciju.