Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Kalevale]

Anita, kas acīmredzot beidzot bija pamanīta pat neviļus sarāvās no šī stingā un gandrīz uzmācīgā skatiena. Šī sieviete viņu biedēja, tāpat kā viss pārējais, kas šeit atradās un dzīvoja. Viņa jau grasījās atteikt kādu no pieklājības frāzēm, kad šī sieviete bija jau izteikusi aicinājumu vakariņās.

Tomēr rudmates kuņģī vēl bija manāms auglis, ko bija devis mazais, ķēmīgais vīriņš, tāpēc viņa nelabprāt būtu piekritusi vakariņām, pie tam ar tik apšaubāmu būtni. Tomēr es šeit neesmu viena, viņa nodomāja, pametot skatienu uz abām [?] pārējām meitenēm, lai redzētu viņu viedokli.

Pati Anita labprāt būtu laipni atteikusi, piebilstot, ka citreiz to noteikti darītu, taču šoreiz bija zudusi ēstgriba, pie tam negribot apvainot mājas māti, viņa noteikti arī to aizbildinātu ar kādu citu iemeslu. Rudmate bija savilkusi savu kapuci nedaudz ciešāk ap matiem, jo tie vēl arvien bija mitri, pie tam vēsums un drēgnums šeit saldēja vairāk kā siltajā istabā ar kamīnu. Tomēr Anita nezināja ceļu atpakaļ, tādēļ paļāvās uz to, ko teiks viņas biedrenes.

[Elony]

Galu galā Enrotam apnika klaiņot. Viņs neredzeja ne malas ne jēgas tam.
Acīm redzot, viņa sirds tomēr pievīla. Bet varbūt viņš nebija sapratis lietas būtību?
Nebija citas izvēles kā atmest lepnumu.
"Ēēē! Vai te kāds ir? Pusi karaļvaltsts par jebkādu, nolādētu, sabierību! Palīdziet man!" un jau atkla viņš sajuta izmisuma pieskārienus. Viņš bija viens neiedomājamā cietumā, viņs nezināja, kas ir, viņs nezināja neko. Nav brīnums, ka Armors sajuka prātā. Ja tā turpināsies, ar viņu, Enrotu, notiks tāpat...

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna nolūkojās trijās sievietēs, kas arī atradās šajā telpā. Viņa noklausījās šejienes iemītnieces sakāmajā un sāka smieties. Tad viņa piecēlās un ironiski varētu teikt, ka pat ķēmīgi paklanījās priekš viņas. Nu ak jūsu ekselensce, piedodiet jel! Kā jums klājas? To pateiktdama viņa sāka skaļi smieties. Nez no kā viņa bija krietni noreibusi un uz visu skatījās ar vieglu prātu!

[Massacre]

Arianna juta kāpjam sevī aizkaitinājumu pret šo smalko jaunkundzi.
"Ja Jūs domājat, ka situācijā, kurā mēs esam pašlaik, pirmais, kas iešautos prātā ir neskaidras atmiņas, drīzāk refleksi par pieklājības normām, tad Jūs, mana dārgā, dzīvojat iedomu pasaulē." sievietes tonī bija jaušama pieklājība, taču viņa netaisījās piekāpties vai atvainoties, vai tieši otrādi - kādu aizvainot. Arianna visu, ko domā, ielika šajā vienā teikumā un gandrīz iznīcinoši palūkojās uz Angelīnu.
"Neviena cilvēka rīcība nav šādas izmēdīšanas vērta. Tas nenorāda neko labu par personu pašu." viņa apsauca meiteni, kura viņas acīs sāka šķist kā nesamanīgs bērns un palūkojusies uz Anitu, nopūtās.
"Es labprāt pieņemtu Jūsu uzaicinājumu ieturēt vakariņas, ar noteikumu, ka pēcāk palīdzēsiet mums izkļūt no šejienes vai nokļūt tur, kur mums paredzēts nokļūt." Arianna pat uzdrošinajās pasmaidīt izteikdama lūgumu, jo vēlējās nokļūt galamērķī, lai arī kur tas būtu, un domāt, ko pasākt atbilstoši notikumiem. Aizkaitinājums bija sācis noplakt, taču varēja redzēt, ka viņa pamatīgi vārdos sapurinās ikvienu, kas, Ariannasprāt, uzvedīsies neatbilstoši.

[Īvs]

Katakombas

Elony:

Atskanēja skaļš paukšķis un Grouvls jau atradās iepretim Enrota sejai.
Kas noticis? viņš uzstājīgi vaicāja, samežģot savus kaulu vaibstus aizkaitinātā vieplī.
Aiz viņa gaisā plūda ledainas gaisa molekulas, kuras apņēma tuvāko apkārtni kā ar aukstu dvašu piepildāmu trauku.

Guļamistabā
Massacre, Samāra, Kalevale:

Gan jau pagūsim aprunāties arī par to (izkļūsanu no šejienes), sieviete teica. Ai, tas ir tik jauki! Jau sen pie manis nav vakarēts. Es jūsu kuņģus piepildīšu līdz malām, apsolu. Sieviete, šķiet, bija dzirdējusi tikai apstiprinājumu vakariņām.
Tātad, viņa pagriezās ar muguru pret viesiem, kuplajai kleitai noplandot, un devās pie viena no smagnējiem, apputējušiem skapjiem, ko jūs vēlētos vakariņās? Paskatīsimies, viņa aizgrābti ielūkojās tukšajā skapī, mums te ir kaviārs, suši, pildīta zivs... Varbūt kaut ko grādīgu? sieviete teica, jautājoši lūkojoties meitenēs ar mazas, apjukušas un nerātnas meitenes skatienu.
Viņas prātu pildīja vien liekamais uz galda, kaut no galda ne miņas.

[Massacre]

Arianna pati nebija sapratusi cik ātri atkal kļuvusi izbadējusies, kaut arī bija iestiprinājusies kādu laiciņu atpakaļ istabā, līdz brīdim, kad sieviete ierunājās par sev pieejamo ēdienu klāstu.
"Suši." viņa nedomājot izspēra un attapusies piebilda "Lūdzu. Varbūt Jums būtu arī sakē?" Ariannai gribējās ko grādīgu, jā.
Sievietei bija nepieciešams sevi sapurināt ar kaut ko sprādzienam līdzīgu un sakē šķita tieši laikā šādas ieceres realizēšanai. Viņai bija jāiegūst prāta skaidrība un bija vienlaga, ka iespējams šāds brīdis nebūtu piemērots dzeršanai vai arī iedzeršanai. Pie velna, ko gan es varu zināt kādi brīži ir piemēroti kaut kam! Varbūt apziņa tikai spēlē jokus ar mani, tāpēc es dzeršu sakē, ja tāds būs un viss. Sirdsapziņ, es tev pavēlu aizvērties.
Galda trūkums Ariannu nemulsināja, viņa bija gatava ēst un dzert kaut kājās stāvot.

[Īvs]

Lieliska izvēle, jaunkundz, sieviete aplaimoja Ariannu ar viedu smaidu. Tad viņa sāka rakties pa skapja dzīlēm, citiem neredzot, kas īsti notiek. Gaisotne veidojās arvien patīkamāka.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 20.02.2008 21:02

[Massacre]

"Prieks to dzirdēt." Arianna vienkārši teica un paskatījās uz abām biedrenēm. Kaut kur tur augšā vajadzēja būt arī guļošajam puisim, bet šķiet viņu neviens nevarēja vest pie samaņas vai varbūt viņs jau atkal bija pagaisis šīs pils neizprotamā spēka vadīts.

"Un jūs meitenes?" sieviete vērsās pie Anitas un Angelīnaas, cerībā panākt, ka arī viņas pasaka ko vēlas, ja vēlas, galu galā gaisotne bija sākusi uzlaboties un grūtsirdībai nebija jābūt tik nepārvaramai, ka nespētu ieēst.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna noliekusies lūkojās uz savām sagraizītajām kājām. Šausmas! Tad izdzirdot nelielo pārmetumu no Ariannas, meitene piecēlās un smejoties atmeta ar roku! Viņa visu uztvēra ar tādu mieru! Nekas nelikās svarīgs, nekas nelikās pietiekami nopietns! Dzīve ir viens liels joks! Pēc dziedāšanas un lūkošanās debesīs, kas nebija reāli, viss ir sagriezies. Angelīna bija apjukusi un mazliet noreibusi. Viss likās gluži jauks un skaists, lai, kas arī notiktu!

Ēst? Meitene noķiķināja. Jaauki! *smejas* Bet jums nav alus, bārbeles, 4 vistas kājiņas un paprika? Viņa skumīgi noskatījās sievietē. Es varētu uzzināt kāds ir jūsu vārds?

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 21.02.2008 15:43

[Īvs]

Sieviete, jau plati smaidot, aktīvi grozījās pa skapi, vilkdama no turienes laukā nosauktos suši un sakē. Arī galds - krāšņi izgreznots, piedevām ar četriem platiem šķīvjiem, stāvēja netālu no skapja un pils dāmas, kura ar ēdieniem rokās gatavojās turp doties.
Paldies par apvaicāšanos. Mani sauc Adula, viņa sacīja, uz galda novietodama suši - pašā viducī un pudeli.
Paskatīšos, vai varu līdzēt, viņa atteica Angelīnai, jau galvu iebāzusi skapī. Pēc kāda laika viņa papurināja galvu, kas nozīmēja ''nē''.

[Ķipītis amonjakā]

Nu ja nē, tad nē! Viņa plati pasmaidīja. Negribēdama sēdēt pie tukša galda, jo zivis un to smaku pa gabalu nespēja cies, viņa aizgāja patālāk pie kāda skapja un nosēdās zemē. Mīkstais grīdas segums bija patīkami silts un pūkains, tādēļ viņa izlaidās garšļaukus un ar bikšu malu slaucīja asinis no kājām. Labu apetīti! Viņa vēl piebilda un atkal ņēmās ap sūrstošajām kājām.

[Massacre]

Novērojusi kā Adula novieto uz galda viņas pieprasīto, Arianna pasmaidīja un nostājās pie krēsla, kur gatavojās sēdēt. Angelīnu viņa pašlaik ignorēja, bet ieinteresēti lūkojās Anitā un pēc tam Adulā.
"Vai es drīkstu sēsties? Un vai es būšu vienīgā, ka ēdīs?" viņa pajautāja vēršoties pie visām trīs meitenēm, jo Arianna jutās izbadējusies un vēlējās ātrāk ķerties klāt. Un arī sakē smarža patīkami vilināja.

[Elony]

Tas, ka atkal parādijās saaids radījums, bija aizvainojoši.
Bet tā bija vienīgā cerība.
"Es gribu izkļūt ārā no šīm katakombām. Es... lūdzu tavu palīdzību. Negribu palikt šeit un kļūt līdzīgs Armoram. Tad tev būs divi tādi, par kuriem jārūpējas.
Palīdzi man."
Viņam nepatika lūgties, bet šī radība, kas spēja parādīties tukšā vietā, likās pietiekami varena, lai varētu līdzēt.

[Īvs]

Massacre, Samāra, Kalevale:

Jā, lūdzu, Adula aicinoši atbildēja Arianai, ar roku norādot uz tuvējo krēslu, pie kā meitene bija piestājusies.
Tad viņa pievērsās uz zemes sēdošajai Angelīnai.
Klau, skapī nav nekas no tevis nosauktajiem, taču tu bez problēmām vari izvēlēties kādu no ēdienu no šiem visiem produktiem, piemēram, pildītus vistas stilbiņus ar papriku un bārbelēm, un alu, Adula dzidri iesmējās, ar šķietami nevainīgu vēlmi piepildīt kuņģi ikkatram, ko satiek.
Un, rudmatīt, sēdies klāt pie šķīvja un izvēlies, ko vēlies! viņa ķērās klāt Sofijai, jau ar balsī saklausāmu uzbāzību.

Elony:

Es varu tev palīdzēt tiktāl, cik man tas atļauts. Rau,
vai atceries sienu ar apaļajiem iedobumiem un iekaltu uzrakstu? Visās šajās iedobēs tev jāievieto pats dārgākais katakombās. Ar prāta līdzdalību tas kļūs visvieglāk atrodams.
Meklē!
Grouvls pagriezās uz promiešanu.
Starpcitu, Armors lūdza man tevi atbrīvot, viņš ir lāga vīrs .. reizēm.
Grouvls izgaisa. Pirms pazušanas gaisā izskanēja čuksts: Ja ko vajag, sauc!

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 26.02.2008 23:27

[Massacre]

Arianna pateicībā apsēdās sevis izvēlētajā krēslā un paskatījās uz galdu, lūkodama pēc piederumiem, ar kuriem būtu pieņemts ēst suši un ar acīm jau noskatīja, kurus gabaliņus vēlas nogaršot pirmos.
Tajā pašā laikā, Arianna vēroja abas pārējās meitenes un centās neizrādīt to, ka viņa nevēlējās ēst, kamēr arī viņas to neatļaus, vai vismaz pašas pievienosies. Sieviete nevēlējās būt nepieklājīga, taču varēja manīt, ka iekšēji viņa sev aizrādīja, ka šāda situācijā par etiķeti būtu jāaizmirst. Ta Arianna sēdēja pa pusei saspringusi, pa pusei atslābinājusies, neatspiezot muguru pret krēsla atzveltni un rokām nepieskaroties galdam.

[Elony]

"Paldies! Laikam..." uzsauca Enrots.
Labi, bija pieminēts kas jauns dārgākais katakombās. Kas tas varētu būt?
Viņs atsāka lēnām iet, uzmanīgi veroties apkārt un domājot, kas varētu būt dārgakais, kas ir ievietojams caurumos, jo pašlaik viņs redzeja tikai klinšu kolonnas apkārt.

(OCC: Enrots domā par ko tādu, kas ietu caurums. Vai viņs ko tādu redz, staigādams apkārt?)

[Kalevale]

ATD -- Šeit Sofija - Anita. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Pateicos, Anita laipni atteica, apsēžoties pie galda, cenšoties nolūkot, ko kuņģis, viņasprāt, pieņemtu un uzskatītu par labu esam. Vai visi suši ir ar lasi? viņa ievaicājās, cerēdama būt pieklājīga, nezaudējot vēso pietāti un centās neļaut nomanīt savu piesardzību. Lai gan viņai pašai būtu jāsaprot tā, rudmate nodomāja, uzsmaidot namamātei.

Apzinoties, ka kas grādīgāks meiteni sasildītu, arī viņa apjautājās par pieejamajiem dzērieniem: Ja jūs piedāvājat ko grādīgu, tad sakiet, no kā var izvēlēties? Tomēr Anitas prātu arvien vairāk un vairāk nomocīja domas par to, kur viņi īsti atradās, nekādas skaidrības netika ieviestas, un neviens lāga cilvēcīgs cilvēks netika satikts, ja neskaita tos pašus, kas iznira no ledus aukstā ūdens kopā ar rudmati. Izlaidusi roku caur matiem, Anita gaidoši vērās saimniecē, cerēdama, ka visu izdarījusi kā nākas.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Kur tu GM esi pazudis? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Angelīna vēl jo projām sēdēja uz zemes tālāk no pārējiem. Viņai nepatika kompānija, kurā atradās. Meitene gribēja būt projām no visiem. Viena pati kaut kur skraidīt apkārt un mēģināt nokļūt mājās. Sieviete teica, ka mums ir jāpazūd no šejienes. Tātad ir iespējams tikt prom no šejienes. Angelīnu sāka nedaudz uztraukt viņas kājas. Kur man bija prāts? Ehhh. Viņa izdvesa skaļu nopūtu. Tad viņa nedomājot par nekādu pieklājību, jo šajā situācijā viņai bija piekāst par tādas eksistenci. Meitene piecēlas un piegāja klāt pārējām trim "dāmām". Visas sēdēja cik vien perfekti varēja. Pff! Tā vietā labāk būtu meklējuši kā tikt prom.
Viņai nedaudz sanāca smiekli , bet visai veiksmīgi tos apvaldīja ar vieglu smaidu. Kas man jādara, lai es tiktu prom no šīs elles? Viņa pavisam nopietni un diezgan stingrā balsī noteica.

[Īvs]

Elony:

Katakombu sienas dažviet, kā jau visu ceļu, spīguļoja nenosakāmās krāsās. Tās likās tik spožas (un dārgas) kā zelts, tomēr krāsains zelts nebija. Vai tomēr bija? Enrots līdz šim tām nebija pievērsis īpašu uzmanību, taču tagad tās likās kā pavediens (vai atslēga), lai tiktu prom no šejienes. Vai šīs krāsas tagad bija kļuvušas tik nozīmīgas, pateicoties Grouvlam? Vai viņš Enrota prātā bija ieviesis lielāku vērību tām?

Massacre, Samāra (-esmu, tepat vien esmu), Kalevale (- atvaino - Anita - sajaucu..):

Arī Adula apsēdās pie galda pretī Anitai un Ariannai un laiski pagrieza galvu pret Angelīnu.
Lūdzu, sēdies tu arī, viņa aicināja, norādīdama uz krēslu blakus viņai. Izspriezdama Angelīnas domas, Adula lēma atbildēt: Protams, ka ir iespējams no šejienes tikt prom. Un sāksim ar to, ka labi pavakariņosim. Viņa uzmaidīja meitenei un abām pārējām.
Tad Adula ņēmās sākt nokārtot lietas ar vakariņām un vēlmēm, pieliekdamās tuvāk Anitai un Ariannai.
Ē... jaunkundz, viņa uzrunāja rudmati, suši man ir kādi tik uziet, un nemāku spriest, kādus dzērienus piedāvā mans laipnais ēdienu skapis, tāpēc, sakiet jūs, ko vēlaties.
Adula pagrieza galvu pret Ariannu.
Jūs varat jau sākt ēst, šķiet, mēs visas drīz jums pievienosimies.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 01.03.2008 13:18

[Elony]

Enrots notupās pie kāda atspīduma kolonnā un pieskārās tam ar roku.
Vai dārgākais materiālā ziņā? Dārgakmeni ir vērtīgaki par zeltu. Tās ir materiālas lietas, bet tomēr arī skaistas...
Pašam Enrotam visdārgākais šeit bija viņs pats un viņa brīvība. Zeltu, naudu un dārglietas viņš pagaidām neturēja nekādā vērtē - kam tas, ja viņš ir cietumnieks?
Bet ja tas var atdot brīvību...
Viņš ļoti rūpīgi centās atrast ko līdzīgu maziem dārgakmenņiem, kurus varētu paņemt rokās un iegrūst tajos caurumos pie durvīm.