Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Elony]

Enrots satrūkās no ķēmīgās radības parādīšanā un palēca malā ar paceltām dūrēm.

"Kas tu, pie velna, tāds?" viņš pārsteigti un nikni iesaucās.
Nomierinājies, Enrots sāka saspringti domāt. VIņam bija jāatrod iespēja...
"Vecias vīrs pateica kā no šejienes izkļūt. Tam nepieciešams izmatot prātu." Enorts centās runāt vienkāršā balsī. "Kas tad tas ir? Tīrais sīkums..."

[Īvs]

Elony:

Un tas bija viss? Vairāk viņš neko neteica? Ko viņš vēl teica? Grouvls likās nedaudz atvieglots. Un tomēr tik uztraukušos viņu vēl neviens nebija redzējis jau, kur tas laiks.
Mani sadedzinās uz sārta, ja viņš būs uzzinājis vairāk nekā nepieciešams, viņš sev teica.
Īsais, Enrota prāt - dīvainis sāka staigāt šurpu turpu, nepārtraukdams lūkoties uz Enrotu, un kāri gatavs tvert katru vārdu, ko izteiks pārsteigtais jauneklis.

[Elony]

"Patiesībā viņs man daudz ko teica, tikai ne uzreiz saprotamu, pieminēja sirdi, ka ir vairākas iespējas un izejas... vēl citas iespējas... visu es atcerēties nespēju... " Enrots lēni teica.
"Un kas man par daļu, ja tevi sadedzina? Kas tu vispār esi, ja jautā? Cietumsargs? " viņš piktāk un aizdomīgāt jautāja.
Šī bija svarīga situācija. Enrotam bija radījums jāizmanto savā labā...

[Īvs]

Es esmu tas, kurš līdz tu šeit būsi, atnesīs tev ēdienu. Tāpat kā tam vecim, ko satiki.
Un vispār izturies pieklājīgāk pret mani savādāk visādi var gadīties, viņš dusmīgi atcirta.
Priecājos, ka Armoru esmu izmācījis. Būs jāuzpūš uzslava tam vīram un, un... viņš lēnām pagrieza muguru pret Enrotu un, kā ierasts, sirsnīgi sarunājās ar sevi, jau čāpodams prom pa gaiteni, neatvadījies.

[Massacre]

Ariannai mute palika vaļā un lociņš noslīdeja pa stīgām. Radusies skaņa neliecināja, ka tes būtu bijis nejauši, jo izsklausījās lietderīgi Mulsināja viss, ko viņa redzēja un juta. Angfelīnas nozušana kaut kur dīvānā un atrašanās šeit, noslēpumainā dāma, kas viienlaikus gan valdzināja, gan šausmināja un, protams, vispār tāda lieta kā noslēpumaino druvju uzrašanās un atvēršanās šeit.
Šī ir vieta, kur iepzīt savas robežas un pārkāpt tās. viņa paspēja nodomāt, sejai atgūstot pētošu, ne izbrīnītu, sejas izteiksmi.

"Kas jūs lūdzu būtu?" viņa jautāja dāmai un jautājoši lūkojās Angelīnā.

[Elony]

"Armors man pateica pietiekami, lai es izkļūtu ārā. Un es to, protams, izdarīšu." Enrots pagrieza radījumam muguru un pievērsās durvīm.
Viņs gan vēl domaja, ka dīvaini, ka viņs to runājošo akmens bluķi neatceras, bet ko tur daudz. Bija kas svarīgāks.
Enrots vēroja durvis, domāja un gaidīja.

[Īvs]

Massacre, Samāra:

Tas pats man būtu jājautā tev, viņa izbrīnīta apgriezās, lūkodamās pēc uzrunātājas. Es šeit dzīvoju un viena te ņemās bļaustīties pa manu istabu, otra ienāk un jautā, ko es te darot?!
Likās, ka sievieti pārņem iekšēja cīņa savaldīties.

Elony:

Siena palika kā siena. Lai cik domas Enrots tur neizsūtītu.

[Massacre]

Arianna paskatījās uz sievieti diezgan asi.
"Es nejautāju, ko Jūs te darāt cienījamā, bet, kas Jūs lūdzu būtu, ar mērķi noskaidrot ko vairāk par radušos situāciju? Varbūt jūsu rangs ir tik augsts, ka man pieklājas vismaz paklanīties. Piedodiet, ja jelkā būtu jūs aizvainojusi, ticiet man - tas tā nebija domāts." sievietes tonis bija auksts un stindzinošs, taču ne pārmetošs, ne nepieklājīgs. Viņai riebās, ja cilvēki ko pārprata nepārprotamās situācijās.

"Es esmu Arianna. Pašlaik tas ir viss ko vispār par sevi zinu." to sakot viņas balss bija kļuvusi nedaudz maigāka, taču joprojām Ariannas stāja pauda, ka neļaus kāpt sev uz galvas.

[Elony]

Sirds un prāts... sirds un prāts...
Ko Amrors ar to domāja? Par ko baidījās akmens radība?
Enrots nebija piespiedis Grouvlu izpļāpāties. Žēl.
Ko gan nozīmē spoža sirds un prāts? Vai tam ir kāds sakars ar šīm durvīm?

"Nolādēts! Atbrīvo mani!" Enrots iekliedzās un trieca dūti pret uzrakstu.
Viņs no sirds dmāja par vēlēšanos - izkļūt ārā - koncentrēja tajā visus savus sirds, prāta un dvēseles spēkus un vēlreiz trieca ar roku pret sienu, tā, ka varēja salauzt kaulus.
"Atbrīvo mani, es tev pavēlu!"

[Īvs]

Massacre, Samāra:

Es šeit dzīvoju, mīļā, un situāciju vari noskaidrot pati. Pēc situācijas jau 100 gadus nevienam nav vajadzības zināt, drīzāk glābt savu ādu. Tu mani neaizvainoji, bet iejaucies, Ariann, ar katru vārdu viņa runāja aizvien klusāk. Viņa joprojām gaidīja atbildi no meitenes, kas tā bija trokšņojusi un spēji savaldījās.

Elony:

Siena palika kā siena. Lai cik spēka Enrots tur neizsūtītu.

[Massacre]

Arianna viegli pamāja ar galvu:
"Atvainojos par traucējumu, bet tomēr - kāda tad ir situācija?" sievietei nācās atzīt, ka instinkts izkļūt no šejienes likās pietiekami manāms, bet tomēr nebija tā it kā viņa justos apdraudēta. Varbūt šī pils ir manas mājas, kuras esmu aizmirsusi, un nu tās cenšas man kaut ko pastāstīt, bet mēs tikai bēgam un vēlamies tik prom. Bet no kā? Un kur? vina centās sev iestāstīt, Pašlaik notiekošais bija jāsāk uztver kā pašsaprotams un jāmēģina noskaidrot pēc iespējas vairāk.

[Elony]

Paberzējis roku, Enrots pagriezās un gāja atpakaļ pie vecā vīra.
Varbūt viņam bija taisnība un prāta viņam trūka. Lai nu kā, teiktais izklausījās pēc ilgas padarīšanas. Bet Enrots drīzāk bija gatavs kādu piekaut, nevis minēt mīklas.

[Īvs]

Guļamistabā
Massacre, Samāra:

Krāšņā sieviete pagriezās pret abām meitenēm.
Piedodiet, es... es nesavaldījos. Es tāda parasti neesmu.
Viņa apspieda vēlmi raudāt.
Nē, Arianna, šīs nekad nav bijušas un nebūs tavas mājas, viņa atbildēja uz meitenes jautājumiem, uzmanīgi vērojot, kāda būs attieksme pret viņas spēju - lasīt domas. Jums jātiek atpakaļ, uz mājām. Un steidzīgi.
Viņa noslaucīja asaras kleitas krokās.
Tu valdi pār ļoti skaistām skaņām, sieviete teica un uzsmaidīja Ariannai.

Katakombās

Armors sēdēja jau pie noplakušās ēdienu kaudzes, kāri baudīdams katru kumosu, ko tā sniedza. Ēdiens ir svēts, vismaz tā teica Grouvls.
Pēkšņi pa vienu no ejām sāka virmot manāms karstuma vilnis. Aiz visa tā stāveja Grouvls un tiklīdz parādījās tā līksmais vaigs, karstums pārtapa vien vārgā siltuma vēsmiņā.
- Es - ar - tevi - tiešām - lepojos, viņš lēni, bet skadri pavēstīja.
Armors teju aizrijās.
- Kas tad nu?
- Neatklādams Enrotam neko svarīgu, tu esi panācis sev pienācīgu uzslavu. Saki, ko tu gribi! Ievēlies kaut ko un es tūlīt steigšu to piepildīt!
Armors mazliet vilcinādamies, beidzot izteica savu vēlēšanos -
- Izlaid to puiku ārā. Grouvl, viņš ir krietni lādzīgs un nepatikšanu būs pietiekami daudz arī ārpus katakombām.
Grouvla priecīgā seja tūliņ pārtapa velnišķīgā dusmu mākonī.
- Cik reizes es tev esmu teicis, lai tu nemāci mani, bet vairāk domā par sevi? Kāpēc tu nevēlējies pašlabumu? Visi taču to vēlas - lai tikai pašiem būtu labi. Nē, Armor, tava vēlēšanās netiks piepildīta.
Ar dusmīgu paukšķi viņš jau atkal bija izzudis no skata, taču pirms tam skaidri no viņa mutes bija pavīdējis vārds Muļķis.

Elony:

Visas ejas likās tik vienādas. Atpakaļceļš, pa kuru tiktu atpakaļ līdz Armoram bija izzudis no prāta, jo viss te bija tik vienāds. Visas sienas un kolonnas veidoja tik savādi identisku apkārtni, ka atpakaļceļa vienkārši nebija. Bija jādomā vienīgi uz priekšu, kaut ir iespēja, ka tas ir atpakaļ.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 12.02.2008 10:08

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna nu jau bija nedaudz apstulbusi no notiekošā. Viss tik ātri mainījās, ka bija grūi aptvert kas un kā. Lielie skapji meitenei ļoti patika. Jau sen viņa dievinājusi senlaicīgas, lielas un masīvas koka mēbeles, bet šādus skapjus viņa vēl nekad nebija redzējusi. Viņa pagriezās uz aizmuguri, bet nemanīja vairs nevienas durvis, pa kurām būtu šeit iegājusi, bet pēc neilga brītiņa viņa ieraudzīja Ariannu. Sveika! Viņa sajūsmā iesaucās. Angelīna devās pie viņas, lai uzzinātu kā klājas. Sperdama soli, viņa sajuta patīkamu maigumu zem pēdām, bet tad apstulba, redzot tikai koka dēļus.

[Elony]

Enrots saprata, ka arī sī vieta nepakļaujas loģikai un saprātam. Te nevar paļauties uz to ceļu, pa kuru atnāci, nevar paļauties, ka zeme ir zeme un gaiss ir gaiss.
To viņš zināja.
Tāpat viņš vairāk saprata, ka jāliek lietā prāts, bet daudz savādāk.

Enrots turpināja iet. Viņs nezināja, kur un kā. Viņš domāja par savu vēlēšanos - par to, ka vēlas izkļūt ārā. Tas viņām bija svarīgākais, jo drūmās katakombas tikai sēja izmisumu.
Enrots nelēma paļauties uz savu sirdi un prātu. Un ļava, lai tie vada viņu.

[Kalevale]

Rudmate bija tikai stāvējusi un vērusies, viņa nespēja pateikt ne vārda. Atkal sadzirdējusi skaisto melodiju, viņa gandrīz aizmirsa, kur atrodas, taču atminējusies jau manīja, ka priekšā stāv zudusī meitene, tā pati, kuru viņas bija nesušas.

Viņa dzirdēja vijolnieces balsi un uzzināja meitenes vārdu. Rudmate palūkojās apkārt un viņai likās, ka dzird kādus trokšņus. Viņu pārņēma sajūta, ka vajadzētu tikt prom no šejienes arvien ātrāk, taču meitene to nebūt neizrādīja, tikai klausījās dialogā, kas norisinājās viņas priekšā. Un jau pēc mirkļa nestā meitene metās sajūsmināta virsū vijolniecei.

Tas nudien viņai nepiestāv! rudmate tikai prātā pārlika, iedomājoties, ka viņa diez vai ar tādu prieku sagaidītu svešu cilvēku. Bet kāpēc? viņa atkal iebilda. Un saprata, ka šķiet neviens nemaz nebija pamanījas viņas kluso klātbūtni un vērotāja nostādni.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna jutās nedaudz apjukusi. Galva sāka sāpēt, pēc neilga brītiņa viņa arī noreiba. Tas lika apsēsties. Meitene ar skaļu būkšķi nosēdās uz grīdas un satvēra galvu. Kad palika labāk viņa, neko neteikdama, nopētīja abas sievietes. Viņa bija sašutusi par tādu uzvedību no tās lēdijas puses. Angelīna iekārtojās ērtāk un tad atkal sajuta smeldzošās sāpes kājās. Lai remdinātu sāpes viņa pielika klāt rokas, bet tas sāpēja vēl vairāk. Tad arī viņa ieraudzīja, ka visas kājas klāj asinis un, ka ir neskaitāmas rētas, bet tas viņu neuztrauca. Vienīgi sāpes lika justies neērti. Bet es gribu zināt, kā es to paveicu!? Beidzot saņēmusies, viņa uzrunāja pils dāmu jau stingrākā balss tonī. Viņai ne prātā nenāca atvainoties par to, ko bija darījusi. Šai pilij man jāatvainojas un jāprasa piedošana par to, ka atvilka mani uz šejieni! Par to, ka es neko neatceros. PAR VISU, KAS NOTIEK! Angelīna izturējās vēsi, bez nekādām emocijām. Pašlaik.

[Massacre]

Vai es būtu domājusi skaļi? Arianna pie sevis brīnijās brīdī, kad sieviete atbildēja uz viņas jautājumiem. Nē, es taču to tikai nodomāju, bet tad kā viņa varēja?
"Paldies, ja vien es zinātu, kur to iemācījos." tas bija viss, ko viņa spēja izdvest, stāvot apstulbusi un lūkojoties te sievietē, te Angelīnā.
Brīdī, kad Angelīna viņu pasveicināja, Arianna nedaudz atguvās un jautāja:
"Tad kā, lai mēs tiekam ārā no šejienes? Un uz kurieni, lai dodamies, ja pat nezinam kas mēs esam?"

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna atkal uzlūkoja Ariannu un centās ignorēt sāpes kājās. Nū, re kur mūsu priekšā pils dāma ar garastāvokļu maiņām, mums laikam vajadzētu to pajautāt viņai. Meitene ar ironiju skaļi noteica, lai to dzirdētu pils iemītniece, bet viņa tā pat arī varēja nolasīt domas. Angelīna sabīdija kājas krusteniski un nu jau ar labāku garastāvokli uzrunāja sievieti skaistajā kleitā. Nu, tad kāā mēs varam tikt prom?

[Īvs]

OOC: Atvainojos par nebūšanu.

Guļamistabā
Massacre, Samāra, Kalevale:

Sieviete uz brīdi šķita nedaudz uzjautrināta, bet tad steidzīgi seju pārvērta izmisušā aizvainojuma mākonī.
Jūs nu gan esat lieliskas, viņa paaugstināja balsi par pustoni, vērsdamās pret trijotni.
Ne apvaicāšanās, kā klājas, ne uzrunāšanas, viņa zīmīgi palūkojās uz Anitu, ne iepazīšanās savā starpā, nerunājot par vispārīgām pieklājības formām.
Tad sivietes acīs jau atkal saskrēja asaras. Šķita, ka viņa ir viegli ievainojama un dzīvo savā fantāziju pasaulē, domādama, ka pasaule ir neaptverami skaista.
Vai jūs nevēlētos ieturēt vakariņas? viņa pēkšņi vaicāja.

-
Elony: skat. PZ.