![]() |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
![]() |
![]()
Raksts
#1
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils. Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu Naidase nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi. Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs. Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera... Pils pagalms-ezers un bija auksti, ļoti auksti... Viņi neko neatcerējās.
|
|
|
![]() |
![]()
Raksts
#121
|
|
Alveus anima ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 18.05.07 Kur: Aiz maskas HP eksperts 2008 ![]() |
"Man vienalga, cik tas ir grūti, es gribu tikt prom! Labāk ir kaut kādi gaiteņi pilī, nekā šī vieta." Enrots nemierigi teica. Viņam nepatika vecā vīra izturēšanās.
"Es nezinu, kāpēc tu šeit esi 10 gadus. Bet es tik ilgi palikt netaisos. Saki man, ko zini." |
|
|
![]()
Raksts
#122
|
|
Studē augstākās pārvērtības ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 28.06.06 Veļasgabals 2012 ![]() |
Sejā maigi sitās lietus lāses un viegli kutinot ūdens ritēja pār ādu. Vai tas maz šeit bija iespējams - lietus? Visu laiku šķita, ka drīz sāks snigt pūkainas, milzīgas sniegpārslas.
Gribot negribot nācās vārt vaļā acis, trausties kājās un klibot vien uz pili. Un steidzami, negribējās taču vēlreiz izmirkt līdz kaulam. Viens, divi...trīsdesmit četri.. Trīsdesmit pieci! Apnicīgi un nomācoši, bet katrs mokošais solis tika pieskaitīts, jo atverot acis jau atkal celī sāpīgi iedūra kā ar neredzmu adatu. Durvis ar strauju kustību tika atrautas vaļā, kāds neuzmanīgāks vērotājs nodomātu, ka viņa ir dusmīga. Muļķības - tikt ātrāk iekšā, tāds bija mērķis. Bet kas bija priekšā? - Pretīga paskata pussagruvis gaitenis, aizdomīgi sarkanas durvis un.. Jā, tas bija tas pats jaunskungs, kas pats bija gatavs palikt bezmaz kails tur ārā, lai tikai Nefertīnijai būtu labāk. Un nu viņš gulēja uz grīdas izstiepies pilnā garumā. Nekur īpaši nesteidzoties [viņš jau nekur neaizskries] Venēra piegāja viņam klāt un uzmanīgi uz ceļgaliem notupās līdzās. Ko gan viņa verēja darīt? Ne lāses ūdens nebija pie rokas, bija vien tas, kas lāsēm krita no gaisa. Bet tas bija palicis aiz muguras un uz krietnu laiku vairs nebūs nedz traucēklis, nedz draugs. Ar pirkstu Venēra maigi noņēma dažas zaļo matu cirtas no jaunkunga sejas. Nu, celies un smaidi, mon cher.. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#123
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Anita pārsteigta palūkojās uz dīvaino radījumu, kas jau atkal bija parādījies. Viņa sāka domāt, ka šeit nekas normāls vispār nenotiks, jā, kas gan bija normāls? Viņa rūpīgi aplūkoja augli, kas bija nolikts rudmates priekšā un iekodās tajā. Ko gan citu darīt? Varbūt pamodīšos, viņa tikai nodomāja, taču košļājot to, izdzirdēja kliedzienu. Tas atskanēja no durvīm, precīzāk, aiz tām.
Meitene savilkusi ciešāk savu jaku, lēnām devās pie durvīm. Bailes mocīja rudmates sirdi, tomēr viņa pavēra durvis, lai palūkotos, kas aiz tām notiek. Viņa jau grasījās iziet pa tām, lai labāk saredzētu to, kas tur notiek, taču tad atģidās un pajautāja dīvainajam cilvēciņam: Ko mēs neklausām? Ko mēs nedarām? Viņa nemaz necerēja, ka radījums atbildēs, tomēr durvis pavisam neaizvēra, lai sadzirdētu atbildi, ja tāda būs. Rudmate skatījās gaitenī, taču nebūt neredzēja kliedziena avotu. |
|
|
![]()
Raksts
#124
|
|
Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 01.01.06 Kur: Starp melodisko dēļu čīkstoņu un caurvēja vaimanām* ![]() |
Johana prātīgais un gudrais skatiens apstājās pie ik vienas mazākās niansītes. Lai gan puisis bija iegrimis šī gaiteņa nopietnajā novērtēšanā, viņam neizdevās ignorēt spiedošo gaiteņa smaku, kas atgādināja par nenovēršamu vecumu. Martess pievēra acis, pavēlot savam ķermenim vairs tik stipri nesalt un plaušām pierast pie sasmakušā gaisa. Kad tumšzaļās acis atkal tika atvērtas Johans nespēja noticēt savām acīm, tas likās nereāli, slimi, bet varbūt tur, pagātnē viņš dzīvoja tādā pašā vidē? Lai nu kā, pussagruvušajā telpā atradās jaunas, košas, sarkanas durvis un kārdinājums bija pārlieku liels, lai šo faktu ignorētu. Jaunais vīrietis devās taisnā ceļā uz durvīm, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi un tad viņu realitātē atsauca būkšķis, kas tikai pēc savām desmit sekundēm lika saprast, ka būkšķi izraisīja viņš pats, krītot. Pulsējošā galva un miglainā bilde skaidri norādīja uz smadzeņu satricinājumu, vai ko tādu, bet visspēcīgākais pierādījums uz Johana māku "lidot" bija pamatīgais puns, kas izcēlās uz pieres, labajā sānā. Puisis novaidējās uz pasaulei aizvien apkārt mazlietiņ griežoties, piesvempās kājās. Durvis atradās acu priekšā, tāpēc viņš vienkārši, bez liekām emocijām, protams, ja neskaitīja nīgrumu par kritienu, attaisīja durvis.
|
|
|
![]() ![]()
Raksts
#125
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Anita salēcās, jo sadzirdēja atkārtotus būkšķus un trokšņus tepat aiz durvīm, tur pat blakus. Viņa sastinga un bailes pamazām pārņēma ķermeni, iekšā viss trīcēja, kamēr ārēji meitene centās saglabāt mieru. Dreboša roka satvēra durvju rokturi un atrāva tās vaļā. Rudmate bija aizmiegusi acis, taču tagad lēnām tās atdarīja un atviegloti nopūtās, pamanījusi, ka ai tām stāv... Paldies, Dievam, cilvēks...
Viņa tā arī nebilda ne vārda, jo vēl arvien gaidīja mazā mošķa nepieklājīgo un īgno atbildi uz viņas jautājumiem, tomēr ar rokas mājienu aicināja arī šo puisi iekšā. Meitene arī pamanīja, ka uz puiša pieres rēgojas sarkani plankumi. Es tak viņam neiebelzu ar durvīm?! prātā pazibēja doma, taču viņa centās to atvairīt, jo vianas apziņai nebūtu īsti piemērotākais mirklis. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#126
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Katakombās
Tu esi ļoti apņēmīgs, puis, rāmi sacīja Armors, beidzot pagriezis galvu pret Enrotu. Esmu saticis daudzus cilvēkus šeit, alās, un neviens nav saņēmis tik lielu drošsirdību un cīņas sparu kā tu. Tavi sagūstītāji nav zinājuši, ar ko ielaižas. Tad viņš apgāja apkārt kādam stabam un, paslēpies aiz tā, izkāra vienīgi kaklu, lai ķermeni turētu paslēptu. Tu tiešām domā, ka es spēšu tev palīdzēt? Pretēji situācijai, kādā viņš tagad atradās, Armors visā nopietnībā vaicāja. Pamanījis jaunekļa sejas izteiksmi, Armors sāka neprātīgi smieties, apejot apkārt stabam, tuvāk puisim. Šķita, ka šī ir veča pirmā vecuma vājprāta pazīme vai arī civilizācijas trūkums. Kalevale: Grouvls jau ir izgaisis, nesaņēmis tavus jautājumus. Tātad tev nesaņemt atbildes. Krūšturi: Pieņemu, ka tu sekoji Johanam ceļā uz durvīm un tagad stāvi aiz viņa. Sarkanajās Durvīs Anita vēl brīdi redzēja Johana punus uz pieres, taču tad visi puni un viņš pats arī nozuda. Šķita, ka ķermenis krīt kaut kur lejā. Elle bija pirmā, kas pavīdēja prātā. Ne viņa vienīgā. Džeimss un Arianna arī krita. Viss notika tik ātri, ka viņu prāti bija atsacījušies darboties, tāpēc... attapušies lejā beidzot, viņi manīja visapkārt saltumu. Atšķirība bija liela, jo tomēr kopš kamīns kvēli sildīja, aizmirsts tika viss vecais - visas neērtības ar aukstumu un ūdeni. Taču tagad kamīns bija zudis. Zeme bija cieta, grumbuļaina, vēsa, gaiss smacīgs. Kaut kur augšā atskanēja Grouvla balss: Es jūs brīdināju. Viņi bija nokļuvuši katakombās. (Att. skat. 6.lpp.) (Enrots un Armors no jums atrodas tālu jo tālu, jūs viņus nevarat dzirdēt) Pie Sarkanajām Durvīm S. krūšturi, E. gūstekne: Johanam šķita, ka vēl tikko pavīd kāda meitenes seja, taču tā, protams, bija tikai muļķīga halucinācija - ilgošanās pēc kāda. Aiz muguras stāvēja kāda rozmataina meitene un tur priekšā tā noteikti bija viņa, tikai vēl nenonākusi. Skatam pavērās istaba ar kamīnu, ēdienu un ieliektu dīvānu. Vēl tu bija salauzta spoguļa lauskas un asins. (Sīkāk par istabu 4.lappusē) Tumsā, uz zemes Samāra: Angelīnas galvā sapņi pavēlēja mosties. Tie apsolīja atgriezties un varbūt kādu reizi tapt saprotamiem, izskaidrojamiem. Tie neatklāja, ka nav sapņi, bet spēcīgas pagātnes atmiņas, kas nepārtraukti vairojas. Vēl bija par agru to atklāt. Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 01.02.2008 21:34 |
|
|
![]()
Raksts
#127
|
|
Alveus anima ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 18.05.07 Kur: Aiz maskas HP eksperts 2008 ![]() |
Tas ka vecis bija izkūkojis prātu, bija labi redzams.
Enrots pats bija pietiekami neapskaužamā situācijā, lai izjustu līdzjutību, turklāt nelikās, ka Armoru tas īpasi apgrūtinātu. "Vini nezina, kas es esmu, bet es nezinu, kas ir viņi." un nezinu, kas esmu es pats. Enrots domās piemetināja. Bet šobrīd tas nebija svarīgi. "Tu pats taču iepriekš apgalvoji, ka zini visas izejas, vai ne? Pasaki man tās un ja nebaidies, nāc man pakaļ." Enrots zināja, ka vardarbība neko nepanāks. Un tomēr, tas bija kaitinoši - būt šeit un atkarīgam no sī jukušā. Viņs pats bija mēģinājis atrast ceļu, bet nesanāca. Un liekas, ka Armors zināja, cik Enrots ir atkarīgs un par to priecājās. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#128
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Armora smiekli rimās. Viņš laikam tiešām neko nesaprot.
Tu esi apveltīts ar drosmi, bet ne ar prātu. Tad jokainais vīrs apsēdās uz zemes lotosa pozā, atstutēdams muguru pret stabu un teica: Es tevi neizvedīšu aiz rociņas laukā no šejienes. Domā, puis, domā! Un tad Armors, saprazdams, ka jauneklis nav sapratis, kas viņam jādomā, paskaidroja: Es šeit esmu mitis 10 gadus, gūdams lielu pieredzi. Šie ceļi tavā priekšā nav viegli pieveicami. Ir jābūt spožam prātam un sirdij. Un tad viņš ķērās pie galvenā, kas, šķiet, visvairāk ieinteresēja Enrotu. Izejas ir vairākas. Viņš piecēla savu miesu uz kājām. Ir laiks atvadīties. Es nešaubos, ka vēl tiksimies. Un patiesi vēlu tev vislielāko veiksmi. Viņš pasniedzās pēc Enrota plaukstas un, cieši to sažmiedzis ar abām rokām, atkal Enrotu palaida vaļā. |
|
|
![]()
Raksts
#129
|
|
Alveus anima ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 18.05.07 Kur: Aiz maskas HP eksperts 2008 ![]() |
"Man sak likties, ka tu neko nezini." Enrots mierīgi teica. "Vispirms domaju, ka tu negribi teikt izeju un pats negribi iet prom, bet tagad liekas, ka pats to nezini."
Viņš ļāva saņemt vecim savu roku, jo neuzskatīja viņu par bīstamu. "Par manu pratu un sirdi neraizējies, parādi tikai virzienu. Ja ne, tad tiešam atvadāmies." Enrots noteikti paziņoja. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#130
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Šķietama nezināšana ir paļaušanās tikai uz sevi.
Armors ļoti priecājās, ka viss notiek tik ātri. Es varētu tev ieteikt doties pa jebkuru virzienu, jo katrs tevi kur novedīs, bet... Viņš norādīja pa labi. Un atceries - seko savam prātam. |
|
|
![]()
Raksts
#131
|
|
Alveus anima ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 18.05.07 Kur: Aiz maskas HP eksperts 2008 ![]() |
"Jā skaidrs, paldies." Enrots atteica.
"Varbūt vēl tiksimies." tad viņs pagriezās un devās norādītajā virzienā. Viņam nelikās, ka Amrota informācija būtu bijusi vērtīga, vai padomi noderīgi. Lai gan varbūt te tiešām vajag izmantot pratu un domāšanu, lai izkļūtu no ieslodzījuma. Kaut kādi neredami spēki, maģija? Pagaidām Enrots redzēja tikai alas un klinšu vai kristāla kolonnas. Viņs iet uz priekšu, līdz pamana, ko neparastu vai sasniedz sienu. |
|
|
![]()
Raksts
#132
|
|
Perfect Nobody ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.10.07 Kur: Vanity Fair ![]() |
Arianna vēlējās pārmest uz mirkli istabā esošajam Grouvulam par to, ka ir jau kārtīgi iestiprinājusies, taču no dīvainā paskata augļa neatteicās un kāri to apēda, vēl joprojām klusi lūkodamās spoguļa lauskās. Mazais vīriņš pazuda, bet tas jau vairs nešķita kas jauns vai biedējošs. Tāds kā mājas gariņš.
Kliedziens satrincināja visu iekšēj būtību, aizlauzās līdz pat kauliem un radīja nepatīkamas tirpas. Vērojot Anitas sekojošās darbības, sieviete nomierinājās un ieinteresēti pieslīdēja netālu no durvīm, lai pavētou, kas notiek un ko tur ieraudzīs. Viņas acīs bija parādījušās ieinteresētības dzirksteles. Pēkšņi pamats zem kājām zuda un uz mirkli, sava adrenalīna līmeņa pieauguma vadīta, Arianna pagība, lai pamostos katakombās uz grīdas. Sapurinājusi matus un uz rokām un ceļiem, balstoties pret sienu pieslējās kājās un apjukuis nopētīja vietu, kur atradās. Un atkal viņas kermenis nedaudz drebēja, jo šeit bija sasodīti auksts. Palūkojusies uz abiem biedriem, ka šeit bija nokļvuši līdz ar viņu, Arianna jautāja, neejot viņiem klāt, ka baidīdamās no jauniem pārsteigumiem: "Vai jums abiem viss kārtībā?" Ja nebūtu viņu, es dotos, kur acis rādītu, tādejādi pietuvinot savu galu vai attālinot to. Bet šeit ir labāk nekā ārā, labāk nekā kamīntelpā. to nodomājusi sieviete piespiedās pie akmens sienas un tīksmi ieelpoja tā tikko sajūtamo smaržu. Jokot vairs negribējās. Humors nodorēs citkārt. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#133
|
|
Dzer sviestalu Trijos slotaskātos ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 31.10.07 Kur: putekšņu vācēju rumpīšos ![]() |
Angelīna vairs nespēja turēt acis ciet. Miegs mācās par viņu un ļoti nogurdināja, bet nespēja vairs pagulēt. Kāds nemiers viņu iekšēji tirdīja. Viņa uzrāvās sēdus un paskatījās apkārt. Tumsa, necaurredzama tumsa. Neko neredzēdama, viņa piecēlās. Sāka taustīties un iet uz priekšu. Meitenei gribējās nokļūt atpakaļ pie pārējiem.
Pēkšņi viņa sajuta spēku pieplūdi. Viņa sajutās tik spēcīga un varena. Angelīna sažņaudza dūres un sāka kliegt. Viņa sajutās neaprakstāmi. Likās, ka ir noticis, kas labs. Viņa lēkāja un trakoja. Pēkšņi ne no kā sāka skanēt mūzika. Meitene apstājās un klausījās. Gribējās velreiz kliegt no laimes. Pēkšņi no augšas sāka līt zvaigžņu lietus. Daudz, daudz mazu spīdīgu punktiņu krita lejā aiz sevis atstājot garas, mirdzošas astes. Tas bija skaists skats un lika airauties elpai. Angelīna stāvēja ar pavērtu muti un lūkojās augšup. Tas lika viņai justies vēl labāk. Meitene kustējās līdzi mūzikai un klaigāja. Viņa lēkāja apkārt un aizmirsa visus notikumus. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#134
|
|
Lecina seskus ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Bijušie Pievienojās: 12.01.06 Kur: In a world, where good things happen to me. ![]() |
Anita pārsteigta blisināja acis, jo pēkšņi atradās pavisam citā vietā. Vai izkritām cauri grīdai? viņa nedroši nodomāja, vērsdama savu skatienu uz augšu, taču tad sadzirdēja vijolnieces jautājumu un novērsās, ar skatienu meklējot viņu. Samirkšķinājusi acis, rudmate atglauda matus, kas bija visai izpūruši un traucēja apskatīt telpu.
Man viss labi! meitene braši atsaucās, cenšoties domāt, taču nez kāpēc domas kaut kur aizklīda, bet sirdī iezagās saltums un mitrums, kas, kā šķita, dvesmoja no visa, kas šeit bija. Meitene uzvilka jaku, nedaudz nopriecājusies, ka bija to paņēmusi tieši, precīzi, īstajā mirklī. Skatiens jau vērās apkārt, lai redzētu, kur doties tālāk, taču no augšas atskanēja dīvainā radījuma balss. Tas nav uz labu, rudmate tikai iedomājās, kad jau gribēja minēt virzienu kurā doties, taču samanīja, ka vēl kāds guļ zemē. Ak, pareizi! Puisis Anitai bija pavisam izkritis no prāta, un nu viņš te gulēja. Viss kārtībā? Vajadzētu doties? meitene jautāja, lai neizklausītos pēc pavēles, drīzāk, pēc mudinājuma. Viņa atkal samirkšķināja acis un lūkojās uz vijolnieci. |
|
|
![]()
Raksts
#135
|
|
Perfect Nobody ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.10.07 Kur: Vanity Fair ![]() |
Adrianna viegli pamāja ar galvu. Viņai viss bija kārtībā kaut arī ar katru mirkli palika arvien saltāk un jocīgāk.
"Jā, mums vajadzētu kustēties, tā vismaz nenosalsim." viņa atgrūdās no sienas, pret kuru bija balstījusies un paskatījās uz zemē guļošo puisi. "Ko mēs iesāksim ar viņu?" iedomājoties, ka varbūt Džeimss būs janes, neviļus vajadzēja nodrebināties. Kaut ari atstāt puis šeit galīgi negribējās un tas būtu bezsirdīgi. Ja mēs viņu nestu, paliktu siltāk gan viņam, gan mums. Arianna aizdomājās un ik pa brīdim palūkojās apkārt. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#136
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Katakombās
Elony: Kādā ejas galā Enrota priekšā atklājās akmens siena. Tajā viegli manīja neparastus caurumus, gluži vai kā iedobumus, kas paredzēti, lai tur ko ieliktu. Tie visi bija sakārtoti aplī. Apļa vidū tikko redzami varēja sakatīt izgrebtu uzrakstu, kas vēstīja Ar mūžīgiem soļiem šeit iztapināts, Kļūs par atslēgu tavs prāts. Tikmēr... - Grouvl, lūdzu, parādies! Armors nepacietīgi sauca, lūkodamies uz visām debess pusēm. Jau pēc mirkļa blakus Armoram ar vienaldzīgu skatienu parādījās mazais istabas saimnieks. - Vai ēdiens aptrūcies? viņš vaicāja. - Nē. Tu neteici, ka šeit parādīsies kāds jauneklis. - Nav arī jāsaka. - Paklau, tu tiešām domā, ka viņš tiks no šejienes laukā? - Viss ir iespējams. Nu jau ar nicinošu sejas izteiksmi viņš pagaisa no Armora acīm. Kalevale, Massacre, sister september: No zila gaisa attālāk bija uzradušās akmens kāpnes, kas veda lejā. Kāpnes noveda līdz durvīm, kuras bija aizslēgtas. Uz tām bija akmenī iegrebts uzraksts Mani atvērt ar pasaulē skaistākajām skaņām. Džeimss, šķiet, bija aizmidzis. Tumsā Samāra: Agelīnas skaļo aktivitāti pārtrauca kāda pieklājīga un majestātiska sievietes balss. Lūdzu, nedari tā! Pēkšņi iededzās gaisma un skatam atklājās kāda galma dāmai līdzīga krāšņa sieviete. (izskats šeit) No skata labestīga. |
|
|
![]()
Raksts
#137
|
|
Perfect Nobody ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 30.10.07 Kur: Vanity Fair ![]() |
Ar mēmu izbrīnu Arianna vēroja kāpnes, taču ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr viņa saņēmās noiet lejā pa tām. Uzraksts uz durvīm sievieti samulsināja.
Jā, viņai bija vijole, tacu vai tā bija pasaules skaistāko skaņu radītāja? To Arianna nezināja, taču mēģināts nav zaudēts. Noņēmusi no muguras vijoli, kas bija kļuvusi par gandrīz vai viņas ķermeņa sastāvdaļu, Arianna noskaņoja vijoli un palūkojās augšup atpakaļ pa trepēm. "Es nospēlēšu, varbūt atvērsies. Turi Džeimsu gatavībā, ja man izdodas." sievietes balss neskanēja īpaši pārliecinoši, taču viņa nevēlējās padoties. Meledoja, kas sāka plūst un glāstīt akmens sienas bija tīri piemērota visai šai vietai; it kā maiga, it kā salta, bet nomierinoša un viegli plūstoša, kas lika aizmirsties. Viņa bija nolēmusi spēlēt līdz brīdim, kad vai nu pirksti vairs nekustēsies, vai arī durvis atvērsies. Sievietes acis bija aizvērtas. |
|
|
![]()
Raksts
#138
|
|
Alveus anima ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 18.05.07 Kur: Aiz maskas HP eksperts 2008 ![]() |
Mīkla. Draņķīga, riebīga, nesaprotama mīkla.
Nav svarīgi, cik stiprs un varens esi, ja nesaproti atjautības uzdevumus, laukā netiksi. Laikam tāpēc pusjukušais vecis minēja prātu. Acīmredzot viņam prāta pietrūka... Enrots nezināja, kā viņam veiksies. Iztapināts... savāds vārds. Vai tas nozīmē līdzīgi staigāt? Ar soļiem jāstaigā ar prātu, lai tas kļutu par atslēgu? Lai nu kā, Enrots bija pārliecināts, ka ne jau pirksti viņam jābāž caurumos. Bet te bija pilns ar maģiju... kā panākt, lai prāts kļūst par atslēgu? Vai "jāiebāž" prāts katrā caurumā? Nekā cita Enorts izdomāt nevarēja. Viņš stāvēja pretī uzrakstam un koncentrēja savas domas uz vienu caurumu, tad uz nākamo, tad vēl uz nākamo un tā uz riņķī. Viņs jutās gan muļķīgi, gan cerēja. |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#139
|
|
Dzer sviestalu Trijos slotaskātos ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 31.10.07 Kur: putekšņu vācēju rumpīšos ![]() |
Izdzirdot sievietes balsi, Angelīnas uzmanība tika novērsta un viss, pilnīgi viss, ko viņa redzēja, juta un baudīja izgaisa. Tas viss brīnumainais izgaisa sekundes laikā. Meitene uz brīdi izjuta dziļu tukšuma sajūtu, bet tas drīz pagaisa, jo uzradās kāda sieviete. Angelīna nedaudz satrūkās, izdzirdot viņas balsi, bet atslāba, redzot cik viņa miermīlīgi stāv. Meitene nopētīja sievieti no galvas līdz kājām. Skaista gan. Vai, sveiki neveiklības sajūta es nemanīju, ka te kāds vēl būtu! Emm, ko tieši es darīju? Izbrīns.
OOC: Kāda izskatās telpa? |
|
|
![]() ![]()
Raksts
#140
|
|
Kārto teleportēšanās eksāmenu ![]() ![]() ![]() ![]() Grupa: Biedri Pievienojās: 02.12.05 Kur: Gaismas pils Labākās leģendas autore ![]() |
Katakombās
Elony: Pa Grouvla galvu maisījās visādas nelāgas domas. Kā viņš varēja zināt? Es taču Enrotu liku sūtīt tālāk no visiem. Tas nebija iespējams. Būs jānoskaidro. Ar skaļu un manāmi dusmīgu paukšķi pie Enrota uzradās Grouvls. (Sīkāk par Grouvlu 4.lpp.) Ko Armors tev pateica? Es ceru, ka neko tādu, viņš klusītēm pie sevis nikni nobubināja. (Enrots Grouvlu nepazīst.) Kalevale, Massacre, sister september: Durvis ar klikšķi atvērās. Aiz tām iztrūcinātas stāvēja divas sievietes - Angelīna un vēl kāda krāšņa, mīlīga madāma. Pirms tam, šķiet, starp viņām bija risinājusies saruna. Nu jau gaismā Samāra: Tu kā vājprātīga iztrūcināji pils klusumu un... Pirms sieviete paspēja bilst vēl kādu vārdu, no telpas stūra spēcīgi atrāvās kādas vēl nepamanītas durvis. Aiz tām stāvēja kāda sieviete ar vijoli rokās, kas likās pārsteigta. Istabu klāja ozolkoka grīda, taču bija skaidri jūtams pēļains paklājs, kaut neredzams. Sievietes ieskāva koka skapji - veci, pat trūdējoši un šī telpa līdzinājās guļamistabai, kaut bez gultas. Durvis, kas Angelīnu ieveda šajā istabā bija izgaisušas un to vietā uzradušās jaunas (aiz kurām stāvēja Arianna). Pie tām - gaismas slēdzis. Liels, baisms un no koka. |
|
|
![]() ![]() |
![]() |
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 14.06.2025 03:11 |