Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Massacre]

Arianna, noklausījusies Grouvla teikto, vienkārši turpināja sēdēt pie kamīna un baudīt tā siltumu.
Paskatījusies uz Angelīnu, kura jau modās, sieviete visu laiku uzmanīja katru viņas darbību, lai vajadzības gadījumā spētu palīdzēt, bet tobrīd neko nedarīja, jo nejutās droša par savām iespējām un māku šajā sakarā.

Džeimsa ierašanos viņa uzņēma ar neizprotamu skatienu, nopētīdama puisi no galvas līdz kājām. Sveiciena vietā viņa tikai pamāja ar galvu, jo puisis likās satraukts, bija jāļauj viņam pašam viss aptvert.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 21.01.2008 23:28

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna sajuta spēku atgriežamies viņas ķermenī. Vienīgais, ko viņa patiešām vēlējās bija miegs. Saldi pagulēt un sapņot jaukus sapnīšus. Meitene piecēlās un papētīja istabu. Ieraudzīdama ēdienu, kas stāvēja uz zemes, viņa nekavējoties devās pec tā. Angelīna apsēdās uz zemes, tā bija auksta un nepatīkama, viņa paķēra augļus, kas tur atradās un sāka mieloties. Tas bija gardi. Tieši tas, kas bija nepieciešams. Miegs, tagad tikai nosnausties un esmu gatav mirt. Viņa pienāca tuvāk Anitai un jautāja. Paklau, es īsti vēl neapjēdzu, bet, kas īsti notika ar mani? Angelīna bija aizmirsusi visas pieklājības formas un ēda ar pilnu muti, izbaudot sulīgo augļa garšu. Meitene nolēma klausīties, bet apgulties kārdinošajā dīvānā. Viņa uzmanīgi klausījās Anitā, apgūlās dīvānā. Pēkšņi viņa neko vairs nedzirdēja un neredzēja. Viņu bija aprijis dīvāns.

[Īvs]

Angelīna nokrita no griestiem, atpakaļ dīvānā. Tikai šoreiz tas bija cits dīvāns. Neieliekts, varbūt mazliet par mīlīgi pūkainu, bet dīvāns kā dīvāns. Apkārtnes gaiss oda kā iztvaicēts, redzamība miglā nebija liela. Tomēr tā izklīda un aiz tās pavērās kāda spoguļzāle. Griesti, grīda, siena - viss spoguļos! Vienā sienas malā stāvēja tas pats pūkainais dīvāns, uz kā šokēta, 'tupēja Angelīna. Pretējā sienas pusē bija novietots rakstāmgalds, piekrauts ar dīvaina paskata ierīcēm, darba rīkiem. Pie tiem sēdēja Grouvls.
Ieskaties spogulī, jo tu esi tikai ēna, viņš sacīja. Šķiet, viņam tas bija paredzams.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna bija pārāk šokēta, lai kustētos. Viņa lēnām sagremos šo te. Mute meitenei bija paverusies vaļā no brīnumiem. No bailēm viņa pat trīcēja. Tas radījums, to viņa vēl nebija redzējusi. Saparazdama, ka tas neko viņa nedarīs, viņa lēnām piecēlās. No tā Angelīnai uzreiz sareiba galva. Visapkārt vienīgi viņa. Tur, tur TUR.. ŠAUSMAS. Viņa nespēja ne paiet tālāk, jo nezināja kur, ne pastāvēt. Acis žilba no spoguļiem. Viņa gāja tik uz priekšu taustīdamās ar rokām. Viņa nezināja, kur īsti ir Grovuls, jo arī viņš ir visapkārt. Par košu! Viņai jau tā sāpēja galva, bet šis visu padara vēl ļaunāku. Pēkšņi viņa atduras pret ko cietu. Tas bija spogulis. Bezspēcīga meitene nokrita uz spoguļa. Tas bija par daudz prasīts no viņas. Es noskaitīšu līdz 10 un tad saņemšos!

[Kalevale]

ATD -- GM, varētu kādu pavērsienu jeb aktivitāti darbības virzībai? Citādi mēs tādi iestrēguši, nezinām, ko darīt.

Anita uzmeta meitenei nogurušu skatienu un jau gribēja sākt skaidrot, kad pamanīja, ka viņa dodas uz tā dīvainā dīvāna pusi, pat nedomādama par sekām. Pirms rudmate paspēja viņu atturēt, meitene tajā jau bija pazudusi. Anita pārbijusies piesteidzās pie tā un centās iztaustīt, taču nekā. Vēl arvien likās, ka tas ir tikai parasts, nošļucis dīvāns.

Viņa ar apjukušu skatienu palūkojās apkārt, lai redzētu vai ar līdzbiedriem viss vēl arvien ir kārtībā. Viņa skatījās uz abiem, it kā gaidītu risinājumu - ko tagad darīt? Vai sekot? Taču risinājums nenāca, un rudmate atkāpās no dīvāna. Tur taču bija pazudis mazais, ķēmīgais vīriņš. Viņš atkal bija uzradies, gan jau arī šī meitene uzradīsies. Taču turpmāk Anita visai uzmanīgi apskatīja visu, ko aiztika un ar aizdomām lūkojās uz pārtiku, kas vēl arvien bija sakrauta pietiekošā daudzumā. Viņa bija izsalkusi, taču nebūt neuzdrīkstējās nobaudīt ne augļus, ne vīnu, atšķirībā no meitenes, kas bija izvēlusies cauri dīvānam.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna saņēmās. Viņai likās, ka ir sajukusi un vairs nedomādama, devās uz priekšu. Man vienalga, kas ar mani notiks!
To viņa sev iestāstīja tik daudz, ka pat uztraukums vai pat mazākās emocijas bija pazudušas. Tikai un priekšu, uz priekšu, tikai, tikai, tikai priekšu, uz priekšu, jā uz priekšu, bet tikai uz priekšu. Un atkal pret spoguli. Pēc kāda brīža Angelīna atkal atdūrās pret spoguli, bet ejot tikai nepastājoties, viņa pēkšņi pieskārās kaut kam siltam. Tā bija roka. Viņa beidzot bija atradusi Grouvulu. Tajā brīdī, kad pieskārās mošķim, viņa sajuta patiesas bailes. Emocijas bija atgriezušās un neapzināti viņai, meitene sāka raudāt.

[Eņģeļu gūstekne]

Puisis klusi un mierīgi vērās uz pili, lai gan ķermeņa gaišzilā nokrāsa liecināja par neglābjamo aukstumu, kas vajāja Johanu, zaļais skatiens bija aizklīdis kaut kur tālumā, tamdēļ Martess nepamanīja jauniegūto ceļa biedru kustību tālāk, viņš stāvēja gaitenī kārtējo reizi prātodams, par rēgiem, kas neatkāpās no viņa. Puisi aizvien un vēl mazlietiņ vajāja mazais puisēns, ar silto brūno acu skatienu un brīnišķīgajiem smiekliem, bet kas viņš bija. To Johans atcerēties nespēja un varētu teikt pat nevarēja, šīs atmiņas jau sen bija gaisušas. Un nu viņš atkal atgriezās domās, pie šī tēla un skaistās sievietes, kas turēja puisēnu, spriesdams savu tiesu, jo patiesībā nekas, aukstums, bads, nogurums, nekas no tā nespēja izsist no līdzsvara tā kā to darīja šie rēgi. Un kurš gan zinātu kāda būtu Johana reakcija, ja viņš zinātu, ja viņam būtu atmiņa, par to, ka tā bija viņa sieva un divgadīgais puisēns-viņa dēls. Varbūt tad Martess censtos darīt visu, lai atrastu mājas, siltu mitekli ar kamīnu un vakariņām katru vakaru, vismaz tāds bija Johana sapņainais viedoklis par to kādām vajadzētu būt māju izjūtām. Varbūt tad šis ekstravagantā paskata puisis izrādītu kādas entuziasma paliekas, censtos izdibināt to, kas noticis, bet nē, tā vietā viņš nekur nesteidzoties vēroja apkārtni, telpas, interjeru, it visu. Un ja viņam tagad uzbruktu, protams Johans aizsargātos, refleksīvi, bet nedarītu neko pretī, ja nāve vēlētos viņu paņemt.

[Massacre]

Arianna mirkli izskatījās apjukusi, taču tas bija tikai uz mirkli vērojot kā Angelīna pazūd dīvānā.
Pēc tam viņa atļāvās bez bažām pamieloties ar ēdamo, kāri padzerties un impulsa vadīta iesēsties dīvānā, ar žestiem aicinot pasēst un nākt līdzi arī Anitu un Džeimsu.
Par vijoli ekscentriskā sieviete nebij aaizmirsusi un paņēmusi to līdzi, jo bija sagatvojusies pazust un iespējams neatgriezties.

[Īvs]

OOC: Piedošanu, biju prom dažas dienas. Tagad, cerams, jūs, pieskatīšu vērīgāk.
Un, šķiet, ka mums ir gaidāms vēl viens cilvēks.
(Es apsolu laboties.)

Visa gatavošanās pazušanai bija veltīga. Ieliektais dīvāns vien palika ieliekts dīvāns. Nekas neizraisīja brīvā kritiena sajūtu. Un bailes. Arianna sēdēja ar savu vijoli kā sēdējusi. Viņu apskāva vecā dīvāna kumpais tilpums. Šķita, ka Angelīna drīz vien atgriezīsies. Tikai jāpagaida... varbūt.

Spoguļzālē

Grouvls izrāvās no Angelīnas tvēriena. Ieskaties spogulī, jo tu esi tikai ēna, viņš tikai atkārtoja un izzuda. Nu starp spoguļiem bija Angelīnas stāvs un atspulgi. Bija jāatrod izeja no šīm baiļu pilnajām sijām, no elles. Meitenes prātu lēnām aptumšoja dusmas un vienīgais, par ko Angelīna domāja bija - atriebība.

Sarkanajās durvīs

Kamīns lēni izdzisa. Telpa kļuva tumšāka. Netālu no dīvāna iemirdzējās hieroglifiem apvītais spogulis. Tajā parādījās aina - meitene, vairākas meitenes - neticami vienādas kustējās vienādos virzienos. Spogulī bija redzama Angelīna.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna juta kā viņas temperatūra kāpjas. Viņa juta kā strāvojums iet caur viņu. Pie velna, kas te notiek? JOHAIDĪ!? Kur tu esi sīkais mošķi!? Tūlīt pat nāc aatpakaļ un pasaki kā man tikt laukā no šī spoguļu veikala vai arī kad es tevi atardīšu- ādu pār galvu nomaukšu! Viņa aizsvilās ne pa jokam. Dusmas pieauga. Gribējās ārdīties un spārdīties? Viņa paraudzījās spogulī. Meitene redzēju dusmīgu seju atskatamies pretī! Es gribu tikai prom! Mērs bija pilns. Saužņaugdama plaukstu dūrē, viņa atvēzējās un no visa spēka sita ar to spogulim! Tieši tajā vietā kur redzama viņas seja! Spogulis sašķīda. Palika daudz vieglāk. Tā bija kā kliedzienu terapija. Angelīnai tas iepatikās! Viņa sajutās mazliet ļauna. Viņa ieskrējās un sita vēl, pēc tam vēl šur tur, kamēr puse spoguļu bija iznīcināti. Beidzot jūtot kā ļaunā enerģija ir atstājusi viņas ķermeni, kaut kas smeldzīgi iesurkstējās. Viņa pacēla roku, kura vija vienās asinīs. Tā stipri asiņoja, bet meitene nenožēloja, ka tā sanācis. Viņa saplēsa bikšu staru un soīsināja to. Auduma gabalu, ko noplēsa aptina ap roku. Apsēdās lausku kaudzē un domāja par eksistenci.

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 29.01.2008 17:51

[Īvs]

Sarkanajās durvīs

Istabu pāršalca milzu stikla šķindoņa. Taču istabā saplīsa vien spogulis, pa kuru bija redzamas identiskās meitenes. Vispirms tas ieplīsa, tad kā liels, spožs zirneklis savij savu tīklu izpletās pa visu stiklu un izbirdināja lauskas ārā. Pie sienas bija palicis rāmis, no kura pilēja asins.

Spoguļzālē

Angelīna tupēja zāles vidū. Viņu ieskāva palielas stikla kaudzes, kas vērtās pa visu zāli. Beidzot bija redzamas durvis, taču, lai līdz tām tiktu, sagriezties varēja visai nopietni. Cita ceļa nebija.

OOC: es ceru no jums kaut ko sagaidīt, ļaudis.

[Massacre]

Arianna bija vīlusies, kad dīvāns uz viņu nereaģēja, bet no otras puses apzinājās, ka to arī bija gaidījusi.
Skatiens neviļus pārslīdeja pāri istabai un sieviete pamanīja spoguli ar vairākām Angelīnām.
Pieskrējusi tam klāt, Arianna pārlaida pirkstus spoguļa virsmai, cenšoties pārleicināties vai tas nav māns.
Spoguļa plīšanas skaņa, jūtīgās mūziķes ausis ietekmēja ne pa jokam, leikot viņai sarauties, aizsedzot ausis un velak ar izbrīnītu skatienu lūkojoties spogulī.
Ieraugot asinis pirmā doma bija, ka pati ir savainota, taču pamanījusi, ka uz savas ādas neredz nevienu skrambiņu, Arianna pieskrās gan spoguļa palikušajam rāmima, gan asinīm, kas no tā pilēja, ieinteresēti pētot, no kurienes tās nāk un neviļus uzmezdama skatienu lauskām, kas mētājās uz zemes. Šķita, ka sievieti šādas lietas nebiedē un nekas nepauda par pretējo, arī pašas prātā valdot pilnīgam tukšumam, gatavam uzņemt jaunu un interesantu informāciju.

[Sarkanais Krūštu...]

Diezgan smagi sasitusi celi neveikli pakrītot uz cietās zemes, krietnu laiciņu Nefertīnija palika sēžot uz vietas. Ārkārtīgi sāpēja un šķiet, ka paiet arī nebūs vairs tik viegli. Bet pils smailes klusi čukstot sauca pie sevis - tikai ātrāk, ātrāk, ātrāk..

Nosverot visu svaru un veselās kājas un viegli pieklibojot Venēra lēni devās uz pils vārtu pusi. Vismaz tikt tik tālu.. Domas kā izslāpušam ceļotājam tuksnesī sapņojot par kādu bl.ašķi ūdens.
---------
give in, give in, give in, give in
you play the game you never win
---------
Vēl diezgan ilgi nācās mocīties līdz nosalušās rokas skāra pils vārtus un nu jau vairs nebija tālu. Venēra uz mirkli atspieda muguru un lēni noslīdeja uz zemes. Atvieglojuma nopūta un labpatikā aizvērtas acis.
Vēl tikai piecas minūtes, mamm, lūdzu..
Bet aizmigt nedrīkst, tas var beigties letāli.

Acu priekšā parādījās kāds vectēvs ar, domājams, mazmeitu pie rokas - mazu, bālādainu melnmati kārtīgā skolas formā. Meitene smaidīja un sparīgi māja ar savu apaļīgo rociņu kādam, kas stāvēja aiz Venēras muguras. Žigli apcirtusies apkārt viņa nevienu nemanīja, atgriežoties atpakaļ arī meiteni un vaectēvu vairs neredzēja. Varēja vien minēt kas tie bija.
Jaukākais bija tas, ka celis vairs nesāpēja. Tikai apkārt bija melns tukšums kurā atbalsojās katrs solis un katra elpa, katrs sirdspuksts, kas pretēji loģikai, kļuva tikai lēnāks un lēnāks.
---------
this room's gonna be my grave
and there's no one who can save me

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 29.01.2008 20:35

[Melnais krauklis]

Es varu pieteikties?

Šo rakstu rediģēja Melnais krauklis: 29.01.2008 23:21

[Ķipītis amonjakā]

OOC: (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) Vsp tas jāraksta ATD! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Angelīnai bija noriebies it viss. Viņa tikai tagad saprata, ka neatceras mīļos- tos, kuri tagad viņu gaida, uztraucas vai bēdājas. Ja nu es realitātē esmu mirusi un šī ir sava veida pēcnāve? Paradīze via elle? Tam jau nav jābūt kā blefoja. Bet kā gan bija jābūt? Arī to viņa neatcerējās. Kāda gan jēga- ja es jau dzīvoju bez jēgas? Man nav sevis žēl! Meiteni pārņēma dusmas! Viņa gribēja nomirt, jo tā būtu vieglāk. Bija par daudz.. vairs negribējās tēlot izturīgu. Angelīna tikai gribēja kaut ko jauku! Viņa paskatījas uz savu roku, norāva lupatu no rokas. Lai jau tek, lai tev asinis. Asiņošana bija beigusies, bet visa roka vēl jo projām nežēlīgi sāpēja, bet tas meitenei neinteresēja. Viņa beidzot pamanīja durvis. Nu tad uz priekšu. Bezpersoniski nodomāja. Meitene piecēlās un nenolaida ne skatu no durvīm. Viņa nemaz nepievērsa uzmanīb stikliem, lauskām. Viņa pat gāja sperdama tās. Ik reizi, kad paspēra kaut vienu soli- tas arī sāpēja. Pēc viņas palika sarkanas pēdas un asins piles. Visas kājas bija sagrieztas. Katrs solis- sāpes. Angelīna sakoda zobus, lai nepadotos, jo viņa vienkārši negribēja sevi žēlot. Nevienu nevainoja. Dusmas par to, ka nezin, kas viņai dārgs. Domas vien par to smacēja. Meitene satvēra durvju rokturi, viņa uzdrošinājās palūkoties uz pēdām. Viss asinīs, skrambās un dziļos pušumos. Bet Angelīna to neņēma vērā. Meitene satvēra rokturi un atvēra durvis..

[Kalevale]

Anita bija mierīgi sēdējusi, viņai īsti negribējās reaģēt uz vijolnieces aicinājumu, taču pamanot, ka tā nekur nepazūd, meitenes uzacis kārtējo reizi izbrīnā saraucās. Atlika vien nobrīnīties par šīm dīvainībām.

Anita jau gatavojās paņemt kādu vīnogu no ķekara, kurš tur pat traukā stāvēja, taču kāds plīstoša stikla troksnis sastindzināja viņu. Rudmate palūkojās apkārt - vijolniece jau bija tur, bet puisis neizrādīja vai arī vēl nebija pamanījis, ka šeit notiek kas tik ļoti dīvains. Spogulis vilināja arī Anitu, taču viņa samulsusi apstājās, jo negribēja traucēt vijolnieces skatienam un kustībām.

Viņa pat vairījās ierunāties, likās, ka tas kaut ko izbojās. Stindzinošais klusums, kas iestājies pēc spoguļa saplīšanas lika Anitai nodrebēt. Pēkšņi siltā istaba kļuva vēsa, un viņa metās pēc savas jakas, kas vēl arvien atradās pie kamīna.

[Īvs]

Sarkanajās Durvīs

Istabā jau kuro reizi rēgojās Grouvla galva un līdz ar viņa parādīšanos iedegās arī kamīns. Telpa kļuva mazuliet siltāka un gaišāka.
Kāpēc jūs mani neklausāt?- Grouvls vaicāja tonī, kāds vairāk līdzinās mātes un meitas sarunai un pārmetoši uzlūkoja visus istabā esošos.
Būs nepatikšanas. Jums jāuzņem spēki, lai turētos uz kājām.
Viņš pasniedzās pēc viena, otra un trešā dīvaina paskata augļa, kas bija nolikti uz zemes starp citiem ēdieniem un izdāļāja tos Ariannai, Anitai un Džeimsam.
Tad tas piegāja pie kamīna un auksti vērās tajā.
Grouvls izgaisa līdz ar kamīnu.
Tad sekoja negaidīts kliedziens. Šķiet, ka aiz durvīm.

Spoguļzālē - aiz durvīm

Aiz durvīm plūda siltums. Aiz durvīm bija tumsa, pils pavadone. Ieejot naktī, Angelīnu ieskāva siltums, taču tas bija vairāk par kamīna dāvāto siltumu, tas bija sirds siltums. Zem pēdām jutās kaut kas pūkaini mīksts. Tieši pie durvīm bija gaismas slēdzis.
Gaisma apvija sienas. Zvaigžņotie griesti aicināja ieslīgt miegā, dziļā jo dziļā. Angelīna nespēja turpināt ceļu. Pūkainā zeme ieaijāja sapņus. Vai varbūt atmiņas?

Gaitenī, pie Sarkanajām Durvīm
Eņģeļu gūstekne:

Johanu smacēja pussagruvušais gaitenis. Nupat gaitenī uzradās tikko, svaigi nolakotas, sarkanas durvis. Johans neprātīgi steidzās pie tām. Zem kājām trāpījās kāda no griestiem nolūzusi plāksne (agrāk tā tur nebija bijusi), pa kuru nācās aizķerties. Sekoja vien kliedziens.
(Puisi sagaidīja Angelīnas liktenis – smadzeņu satricinājums.)

Pie pils vārtiem
Sarkanais krūšturi:

Sāka līt. Bija jāsteidzas iekšā. Nefertīniju pārsteidza pussagruvis gaitenis, vīrietis uz zemes un sarkanas durvis tur tālāk. Viss likās ļoti, ļoti dīvaini.
-------------------
Kādā no pils zālēm
Elony:

Katakombas

(IMG:http://homepage.mac.com/nephilim/images/cavern_tileset_screenshot.png)

Viņš, mētājies no vietas uz vietu, bēdzis no sagūstītājiem, kurus pat neatceras 3 gadus (!!). Un nu pēdīgi ticis sagūstīts šajās katakombās. Kamēr jauneklis atgūstas, viņš nudien nav vienīgais te.

Jau vairāk kā 10 gadus katakombās dzīvo kāds vīrs. Runā, ka nācis no tās pašas vietas, kur daudzie tūkstoši citu – no ūdens. Ēdienu pienesis kāds sīks vīriņš – pils radība. Katakombas vīrs pazīst kā savus piecus pirkstus. Zina izejas, pa kurām vērts mēģināt bēgt. Taču tam nav nekādas nojausmas par to, kas viņš ir un kā palicis dzīvs. Sauc sevi par Armoru.

Armors

(IMG:http://blogs.suntimes.com/scanners/bdf2.jpg)

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna atvēra durvis. Siltums, patīkamas sajūtas pārņēma viņu. Acis sāka nedaudz grauzt. Nāca miegs pēc visa pārdzīvotā. Beidzot labi! Meitene vairs nesajuta nekādas dusmas vai aizvainojumus. Nekādas sāpes vairs netraucēja. Tas bija brīnumjauki. Viņa pat vairs nespēja nostāvēt un vienkārši nokrita. Mīksts piezemējums. Angelīna neatvēra acis, lai apskatītos kur īsti viņa ir, bet viņa vienkārši ieslīga labsajūtā. Beidzot ilgi gaidītais siltums. Un ja nu šī ir paradīze? Nē, es vairs negribu domāt. Viņa aizmiga..

[Elony]

(OCC: tā kā par Armoru jau tik daudz patiekts, domāju, ka Enrots visus šos faktus zina, jo Armors pats to pateica.)

Enrots jutās pārguris. Viņs nebija izmisis, bet noguris gan.
Tas viss likās bezcerigi, jo tālāk viņs tika, jo bija sliktāk.
Nožēlojama vieta, draņķīga vieta, šīs katakombas.

Enrots redzēja vīrieti ar kuru jau bija runājis iepriekšs. Viņs nezināja, vai ticēt Armoram uz vārda, bet izvēles nebija.
Enrots piegaja pie vecā vīra un nolieca galvu.
"Es nevaru izkļūt no šejienes pats saviem spēkiem. Man... vajag tavu palīdzību. Vai tu man pateiksi, kā izkļūt brīvībā?"
Lūgties bija pazemojoši, bet viņs nezināja citas iespējas.

[Īvs]

Puis, es tev pateikšu. Bet izkļūt tev būs jāspēj pašam.
Armors uzlika brilles augstāk uz deguna un smagi nopūtās. Pagriezis muguru pret Enrotu, viņš pārlaida skatu daudzajām ejām.
Kā tev liekas, kāpēc es šeit tupu 10 gadus? Tas ir ilgs laiks.
Viņš turpināja runāt ar muguru pret jaunekli.