The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Kalevale]

Protams, Anita atkal atbildēja, uzmanīgi paņemot arbaletu mazajām bālajās rokās, ar garajiem, slaidajiem pirkstiem aptverot to. Viņa uzmanīgi, maziem solīšiem tipināja uz priekšu, uzmanot gan ceļu zem kājām un arbaletu rokās. Uzmanīgi ielūkojusies angārā, viņa lēnām, nedaudz nedroši iegāja tajā. Šķiet, ka visi pēc kārtas jau bija sakāpuši lidmašīnā nemaz nepadomājot par drošības pasākumiem.

Eglīte uzmanīgi pārlaida skatienu lidmašīnas korpusam, tās riteņiem, taču neko aizdomīgu nemanīja, piegājusi tuvāk, viņa rūpīgi visu nopētīja un tad, nopūtusies it kā apstiprināja, ka viss tomēr ir kārtībā un turpināja savu mazo solīšu tipināšanu augšup pa trapu iekšā lidmašīnā.
Viņa nekad nebija lidojusi, un šis lidojums nedaudz biedēja, taču viņa neko neizrādīja, viņa kā vienmēr pašpārliecināti apsēdās un rūpīgi nolika arbaletu blakus.

[Ungaarijas ragas...]

Izvairīgs, kā vienmēr, jāsāk domāt, ka viss nemaz nav tik tīrs, bet, kas gan šādā pasākumā vispār var būt tīrs, Emīlija uzmetusi skatienu Džosefam, piegāja pie viena no melnajiem bentlijiem un iekāpa tajā, izskatījās, ka vairumam no viņas ceļabiedriem bija savi personīgie pārvietošanās līdzekļi, ar kuriem padižoties.
Nu pilnīgi rodas sajūta, it kā es būtu ieradusies kādā spēkratu parādē, sieviete nodomāja un sāka vērot ceļu un šoferi.
Emīlija nekautrēdamās centās apstaigāt un izpētīt visu angāru un tāpēc viņai sanāca vienai no pēdējām iekāpt lidmašīnā, tieši aiz rudmatainās mednieces, kura tā arī nebija dabūjusi savu atbildi.
Viņam gan pārāk nepatīk sniegt atbildes uz jautājumiem, Emīlija klusi ierunājās, kad bija uz trapa panākusi Anitu.
Tai pat laikā Emīlija sagatavojās atvairīt kādu reakciju no rudmates puses, galu galā, kuram gan nenostrādātu kāds reflekss, ja viņu kāds aiz muguras pēkšņi uzrunātu.

[Demiurgs]

Miša arī iekāpdams lidmašīnā to nopētīja, vairāk gan ieinteresēti nevis lai pārliecinātos par drošību, lidot viņam nekad nebija bijis bail, taču viņam gribējās pašam savu privāto lidmašīnu, naudas jau netrūka tēvs bija atstājis pieklājīgu sumu un vēl daļu vairākās krievijas zelta raktuvēs, arī iegūldījumi bija veiksmīgi, taču gluži tik "biezs" lai a'tļautos savu lidmašīnu Miša nebij, tapēc varētu teikt ka lidmašīnu viņš nopētīja ar skaudību. Jau iekā```` lidmašīnā viņš novērtēja interjeru ka samērā pieklājīgu taču viņam nepatika.
Miša apsēdās blakus Anitai tikai pāri ejai, somu ielicis bagāžas nodalījumā viņš atāķēja zobenu un nolika to blakus arbaletam, pārliecinājies lai tie neaizlidotu kutkur pa gaisu pacelšanās laikā, pistoles gan vēl palika savā vietā. Ievērojis vilkaci Miša nolēma veikt visnotaļ nekaunīgu pārbaudi, lai būtu simtprocentīgi drošs viņš iesmidzināja plaukstā svēto ūdeni un piegājis pie vilkaces pasniedza roku Sveiki mani sauc Miša

[Elony]

Deats izvilka savu mūzikas atskaņotāju un uzlika austiņas. Viņs uz brīdi iegrima atkal sevī.
Bija jāpārdomā mērķis un ricības plāns.
Mērķis bija iznīcināt pēc iespējas vairāk mošķu, tas skaidrs. Zobens tam spēs palīdzēt. Pat ļoti. Un tomēr bija vēl kas... pats zobens - ierocis pret jebkuru tumsas radību. Tiešām intersanti. Kam šī mantiņa tiks? Galu galā Džosefam vajag tikai metāla paraugu, lai uzzinātu no kā zobens asmens pagatavots, bet pats zobens...
Skanēja AMV Soldier. Kļuva drūmi.
Un pacelšanās kavējās.

[Forsaken]

Lidmašīnas trepes tika paceltas un vienlaicīgi ar šo notikumu tika arī atvērtas angāra durvis pa ,kurām lidmašīna izbrauca ārā, un ,jau pēc īsa brīža ,bez nekādam problēmām pacēlās. Laiks nebija no tiem skaidrākajiem ,tāpēc abi piloti nepārspīlēja ar lidošanas augstumu un ātrumu.
Džosefs bija viens no šiem diviem pilotiem, bet kamēr viņš vadīja lidmašīnu, no pilotu kabīnes iznāca kāds jauns vīrietis, kam mugurā bija vienkāršs un tumšs džemperis. Šo puisi sauca Dorians, un viņam labākā gadījumā varēja būt apmēram 25 gadi, nu ,bet vairāk par to viņam patiešām neviens nedotu.
Ienācis lidmašīnas salonā viņš mazliet pārskatīja visus medniekus, kas bija tur salasījušies. Vecas sejas viņš šeit patiešām nebija gatavs ieraudzīt, jo vecie parasti bija aizgājuši tā sauktajā pensijā vai arī bija novākti, un vēl atlika trešais variants bija kļuvuši tik paranoiski ,ka patiešām nebūtu atsaukušies uz viņu aicinājumu. Bet ,kuram ,gan ir vajadzīgi veci kraķi ,kas knapi var pavilkties uz priekšu.
Labrīt!
Mazliet pasmaidot viņš viņus visus uzrunāja, un pēc tam apsēdās ādas krēslā ,kas bija novietos viņiem visiem priekšā. Un ,uz tā priekšā atrodošā galdiņa atvēris viskija pudeli, ielēja to sev mazliet glāzē, un piemeta klāt dažus ledus gabaliņus no trauciņa ,kas atradās viņam blakus.
Šķiet, ka jums varētu būt kādi jautājumi! Jo Džosefs parasti pirmo reizi viņu satiekot patiešām nav pārāk draudzīgs!
Puisis mazliet iesmējās un iekārtojās ērtāk krēslā ,lai sagaidītu viņu jautājums, kas gan jau tuvākajā laikā sekos, un viņš šaubījās vai tie būs tikai pāris.

[Elony]

Gandrīz nemanāmi Deats manīja, kā lidmašīna paceļas. Ja labi koncentrējās, varēja iedomāties, ka viņs atrodas uz vietas un tikai nedaudz šūpojas krēsls.
Bet ienāca kāds svešinieks, kurš teicās būt pazīstams ar Džosefu. Deats laprātak turpinātu klausīties mūziku, bet tomēr bija svarīgakas lietas...
Jau atkal! Viņš nedabūja izbraukāties ar motociklu, tagad nevar meditēt. Kaitinoši, bet nekas. Var paciest.
"Kas tad jūs esat, tu un Džosefs? Mednieki vai zinatnieki vai vēl kas cits?
Ko jums vajag no mums, medniekiem?
Kāds tam sakars ar mirušo Ormai, kā vārdā mani šurp aicināja?
Esmu pacietīgs cilvēks un gaidu atbildes. Bet nekaunībai jābūt robežām..."
savus jautājumus uzdeva Deats. Tie skanēja bez jautājuma formas, drīzāk tika izteikti kā apgalvojumi, plūstošā, izsmējīgā balsī. Tikai pēdējā teikumā ieskanējās dusmīga nots.

[Forsaken]

Nu mani par zinātnieku noteikti nevar uzskatīt! Par Džosefu neesmu pārliecināts!
Puisis mazliet iesmējās, bet pēc tam saprata ,ka viņi patiešām nav pazīstami ne ar Džosefu, ne ar viņa jauko raksturu. Kaut arī ar to viņi varēja būt mazliet saskārušies!
Es esmu kaut kas ļoti līdzīgs medniekam! Nu jūs varat iedomāties vienkāršu policijas specvienību vai ne?! Nu manā pakļautībā ir kaut kas līdzīgs, tikai mēs cīnāmies ar kaut ko mazliet savādāku! Un šķiet, ka jūs nojaušat par ,ko es runāju!
Nu viņa pakļautībā precīzāk sakot bija pieci cilvēki, un viņš bija vēl zem daudziem pakļautības slāņiem. Taču tā pat bija lieliski apzināties, ka tu vadi vienību, kaut arī tik nelielu. Bet tomēr viņš to darīja labi!
Jūs manuprāt to jau zināt! Vai jums to vajadzētu zināt! Dabūt to ````ķa gabalu! Nu vienkārši jūs lieliski darbojaties pa vienam ,un pēc mūsu aprēķiniem, par kuriem mēs vēl neesam īsti pārliecināti! Vietā ,kur viņš atrodas īsti ar komandas darbu netiksi cauri. Bet mēs tieši koncentrējamies uz to! Un jūs katrs esat labs savā arodā,ja jau tik ilgi esat izdzīvojuši!
Dorians mazliet iemalkoja viskiju, jo no runāšanas viņa mute, jau bija kļuvusi mazliet sausāka. Un patiesībā atbildēt uz jautājumiem, viņam nebija nekādas problēmas. Un pagaidām šķiet, ka tikai viens no medniekiem tos grasījās uzdot.
Jūsu draugs, šķiet, ka viņam ar to nav nekāda sakara! Tas bija tikai tāpēc ,lai neizpaužot informāciju par zobenu mēs spētu jūs dabūt šurp! Un mazliet ieinteresētu!
Laikam tas nebija gluži godīgs paņēmiens, bet karā laikam visi līdzekļi bija atļauti. Un patiešām ,ja viss turpināsies tā kā līdz šim ,tad līdz šim karam vairs nav daudz palicis.

[Lianjuks]

Erisa bija prātā sastādijusi tādu, kā tabulu, no kā izvairīties un Miša bija tās pašā augšgalā kopš mirkļa, kad Mišam pirmo reiz prātā pavīdēja doma viņu novākt. Viņa vēroja Mišu un grauza cepumus, acīs iekrita aizdomāgās Mišas izdarības un viņas deguns juta, ka kaut kas nav lāgā, kad Miša nāca uz viņas pusi. Mišam tuvojoties viņa iegāza sev klēpī siermaizīšu jūru, bet to visu viņa darīja pat uz jauno vīrieti nepašķielējusi. - Erisa! - viņa sacīja pilnīgi aukstasinīgi, un tad palūkojās uz Mišas roku un norādija uz siermaizēm savējās. - Nesanāks, bet ja palīdzēsi man tās apēst, varēšu Tev roku paspiest. - Balss bija draudzīga, seja viņai bija kā nevainīgam jēriņam. - Man ir arī tostermaizītes. Tev garšo? - viņa palūkojās cerīgi uz Deatu, iekšēji gribējās, lai šobrīd kaut kas noietu greizi un pat ļoti gribējās. Ar plašu smaidu vērdamās Mišā Erisa nodomāja. - Par šādiem jokiem var dabūt pa kājstar.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif)

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 17.12.2007 17:57

[Eņģeļu gūstekne]

Aizdomājusies, ieklīdusi savā pasaulītē Viktorija vērās ārā pa logu, kamēr lidmašīna pacēlās. Aukstasinīgajā skatienā dzima atmiņas, sāpes un skumjas. Viņa saprata, ka ar katru dienu, katru minūti kļūst līdzīgāka vampīriem, īstiem, slepkavīgiem. Joanna negribēja tāda būt un arī slēpt to nevēlējās, ja nu kādu dienu viņas prāts aizpūstos pavisam tālu projām un viņa domātu tikai par nogalināšanu, tā viņa pasargātu citus no brūcēm un nevajadzīgām ciešanām, kā arī citiem būtu vieglāk Viktoriju iznīcināt. Patiesi, Anu saprata, ka pienāks diena, kad viņu kāds nogalinās, nāks pieredze par vampīrismu un rezultāts būs letāls, pēdējais ko viņa sapratīs un jutīs būs nāves dvaka un doma par to, ka kādreiz viņa bija laimīgs bērns.
Tā Joanna varēja spriedelēt un domāt, taču tad pasažieru daļā ienāca kāds vīrs, kas dēvējās par Džosefa paziņu. Sieviete būtu laipni viņu pasveicinājusi, ja vien no viņa mutes nesekotu tik sāpinošs un nepārdomāts teikums.


Jūsu draugs, šķiet, ka viņam ar to nav nekāda sakara! Tas bija tikai tāpēc ,lai neizpaužot informāciju par zobenu mēs spētu jūs dabūt šurp! Un mazliet ieinteresētu!


Viktorija piecēlās kājās, viņas skatienā zvēroja dusmas un kas līdzīgs sašutumam un sāpēm, varbūt pat viņa būtu sākusi raudāt, taču kā jau vampīram asaras, tas slapjais šķidrums, kas tek no acīm un deguna kad mēs raudam bija izsīkušas līdz ar sen aizmirstajām pārvērtībām.
Kā Jūs uzdrošinājāties mūs tik nekaunīgi atvilkt šurp, liekot mums ciest, ciest dēļ domām par mirušiem radiem vai draugiem. Jūs kādreiz maz kādu esat zaudējis? Kādu tuvu un mīļu cilvēku, ka uzdrošinaties likt mums pārciest tādas domas. Jūs taču skaidri apzinaties, ka kāds no šiem cēlajiem medniekiem patiesi var iet bojā un ir muļķīgi mētāties ar tādiem vārdiem, ar spēcīgu vīru un sievu dzīvībām.
Anu nošņācās niknumā kūsādama, taču jau pēc brīža morāla nespēka pārņemta sieviete atkrita atpakaļ krēslā.
Anu tu esi pieaugusi jau daudzus gadus, tavs izskats ir vienīgais, kas ir palicis jauns, neskarts uzvedies reiz kā pieaugušam cilvēkam pienākās.
joanna pati sevi strostēja dusmojoties par sentimentālajiem, sen zudušo jūtu uzplūdiem.

[Demiurgs]

Viņam nemaz nav tik stūlba kā izskatās, nodomāja Miša un nolaida roku Paldies man negribas ēst Miša pieliecās tuvāk un teica tieši tik klusu lai blakus sēdētāji nesadzirdētu ES zinu kas tu esi, viena ķļūda un tava galva būs mana Miša apgriezās un gāja atpakāl uz savu vietu kad lidmašīna sāka pacelšanos, noslaucījis roku viņš apsēdās savā vietā un nolika abas pistoles sev priekšā uz galdiņa, lai ir pa ķērienam un vienlaicīgi netraucētu nedaudz atlaisties sēdeklī.
Ievērojis ka salonā ienāk vel kāds Miša ieklausījās kas viņam sakāms ļoti jauki, darāmais ir aptuveni skaidrs, bet kāds gan mums labums no tā ka mēs jums iegūsim šo metālu, jūs ar tā ražošanu varēsiet ieraust pieklājīgu sumiņu, tas liek man prasīt kas no tā atleks mums

[Forsaken]

Skatiens lēnām klīda pār zālei, kamēr tas apstājās pie kādas sievietes, kas piecēlās kājās. Un noklausījies viņas runu, viņš nekavējoties atbildēja.
Viktorij nomierināties! Un jāatzīstas ,ka jūsu patreizējā suga, man ir radījusi vienas no lielākajām nepatikšanām! Neuztveriet to kā apvainojumu, bet ,ja nu jūs par to vēlaties runāt, tad tā bija tikai piebilde! Un padomājat loģiski, kurš no jums šeit būtu ieradies ,ja mēs uzrakstītu par kādu mistisku zobenu!
Puisis atkal mazliet iesmējās, un iekārtojās ērtāk krēslā. Gaidot nākošo šīs vampīres reakciju, kas gan jau arī nebūs pārāk pozitīva. Nu ,bet viņu pagaidām patiešām pārāk nesatrauca viņas domas.
Pēc īsa brīža sekoja vēl viens jautājums, un puisis mazliet pasmaidīja un nodomāja Laikam ,jau Džosefs, viņiem tomēr visu neizstāstīja! Kaut arī tas nav nepieciešams! Pēc īsa brīža viņš arī atbildēja uz jautājumu!
Nu un pluss jums bija tāds ,ka to iegūstot jūs spēsiet šo metālu arī pielietot tālāk savā profesijā! Un nauda patiešām nav tas kādēļ mums to vajag! Motīvi gan mūsu uzņēmumam, gan jums ir pilnīgi vienādi! Dažu sugu pilnīga iznīcināšana!


Šo rakstu rediģēja Forsaken: 17.12.2007 21:27

[Pūķēns Sāra]

Teātri ar svēto ūdeni un maizītēm, nepalika neredzams šai klusajai būtnei, kas sēžot pie loga, neizrādīja gandrīz nekādas dzīvības pazīmes. Pārlieku skaļi un pārlieku lieki. Nevajag radīt ienaidniekus tur, no kurienes pēc tam ir gaidāms atbalsts. Vari vēlāk sajust dunci mugurā. Sieviete nodomāja, kad Miša apsēdās un noslaucīja rokas.
Viņi pacēlās, aina aiz loga mainījās un līdz brīdim, kad salonā neiegāja šis jaunais vīrietis, skats pilnīgi apmierināja. Sieviete vērīgi klausījās jautājumos un atbildēs, no tiem liekot tādu kā puzlu, kad veidoja situāciajs ainu, kurā viņa pati bija iekūlusies.
-Ļaujat vispirms uzzināt jūsu vārdu, pirms uzdot pārējos jautājumus, un to, kas jūs mums šobrīd skaitaties? paliekusies viegli uz priekšu un atbaldtījusi elkoņus pret ceļiem, bet seju rokās, viņa lūkojās no cepures apakšas jaunajā vīrietī.

[Kalevale]

Jā, Anita paklusi atbildēja uz tik pat kluso jautājumu, kuru bija sadzirdējusi no būtnes, kas sekoja meitenei pa trapu.

Lidmašīnā jau bija izcēlušies īsi un, patiesību sakot, nevajadzīgi strīdi, kuri tikai pasliktināja apkārtējo attiecības. Rudmate nespēja saprast šos dīvainos cilvēkus, iespējams, tā bija dažādo personību vai tautību vaina, tomēr Eglīte nespēja to izprast. Viņa nemaz necentās to izdarīt, tā vietā meitene rūpīgi piesprādzējās, par cik nekad nebija lidojusi. Tāpat arī Anita nesaprata cilvēku sarunas, jo paceļoties pēkšņi aizkrita ausis, tas bija visai negaidīti un kādu mirkli rudace nespēja īsti neko sadzirdēt, taču atguvusies rūpīgi ieklausījās, pēc dzirdētā spriežot, Džozefa sūtītajā personā, kas, kā šķita, bija atbildes uz visiem, gan viņas, gan pārējo mednieku jautājumiem.

Raidījusi pāris nosodošus skatienus uz šo ampelmaņu-mednieku pusi, kas meklēja tikai iespējas sakašķēties, Anita jau bija sapratusi, ka viņu vidū ir ne tikai vampīrs, bet arī vilkacis. Viņa gribēja uzdot kādu jautājumu, taču kaklā sakāpa pēkšņs nelabums, šķiet, kaut ko tādu viņa bija redzējusi tikai sen, bērnībā filmās par misteru Bīnu, rudās acis lūkojās pēc kāda papīra maisiņa, kamēr prāts centās noturēt kuņģa saturu tur pat iekšā.

[Elony]

Jautrā tipa atbildes Deatu nomierināja. Likās ticami. Organizēta mednieku grupa. Tiesa, nav pietiekami prasmīga, ja jau sauc palīgā vientuļniekus. Tas ir pat ļoti labi. Galvenais, ka par Orami viss bija skaidrs. Nekas nopietns,°pagātnes rēgs, kas var dusēt tālāk.

Bet tālākās sarunas bija... kaitinošas.
Tu neesi viens, kamēr viņi visi nebūs beigti, vai visamz aizmiguši, miera ne būs.
Nogalini viņus... un varēsi atpūsties.
Aizveries.

Deats atvēra acis un vērsās pie Erisas. Cits mednieks, kurš tikko kā sevi nosauca par Mišu (krievs, tātad...), deva Erisai puņķainu roku. Nē, tā bija mērcēta ūdenī, laikam svētajā. Arī viņs domāja, ka Erisa ir vilkate. Smieklīgi interesanti. Būtība bija skaidrs, par ko viņš runā. Kad Miša aizgāja, Deats pieliecās tuvāk Erisia un paņēma vienu maizīti.
"Pateicos, labu laiku neesmu ēdis." viņs centās ap sevi radīt nopietnu un noslēpumainu iespaidu. Ēst lidmašīnā, kas varēja izraisīt vēdera traucējumus, nebija gudri, bet vienu maizīti atļauties varēja.
"Nebaidies no tā mednieka un neņem viņu vērā. Neatkarigi vai viņs kļūdās, vai ne, tu esi komandā. Nekādas stulbas izrēķināšanās nenotiks."

[Demiurgs]

Miša tikai nosprauslojās par tādu atbildi Patiešām, mani šobrīd interesē tikai vienas sugas iznīdēšana[b] Miša pameta īsu skatienu pār plecu un ar to tīri labi tiek galā arī sudrabs kas nav no tiem lētākajiem metāliem un šaubos ka šis jaunais nāksies lētāks par sudrabu, un jūs tagad gribat man teikt ka metāls tiks dalīts visiem gribētājiem par brīvu[/b] viņš neticīgi skatījās uz vīrieti Piedodiet, bet jūs neizskatāties pēc muļķa un finansiālā darbības puse neinteresē tikai muļķus, tapēc nevajag mūldēt par to ka jums finansiāla labuma nebūs Miša runāja izaicinoši, taču arī viņš sajuta pavisam vieglu nelabumu, netik lielu lai vajadzētu atviegloties, bet tomēr nepatīkamu, tas turklāt pierima kad lidmašīna uzņēma lidojuma augstumu un turpināja lidot vienmērīgāk

[Elony]

"Daudz pasaulē ir mednieku." nokosdams gabalu no maizas, teica Deats Mišam. "Tev kā palīgam šajā lieta varētu iedot arī atlaides. Turklāt es sapratu, ka šis metāls ir daudzkārt efektīgāks par sudrabu un visu pārējo.
Starp citu Miša, koncentrēties uz vienu sugu ir bīstami tev pašam. Tu liekas, medī vilkačus, ja? Skaties, ka tevi nenobeidz kāds vampīrs vai dēmons... reizem tā notiek. Visi, kas slepkavo cilvēkus bez iemesla ir ienaidnieki..." Deats uz brīdi saminstijās, iespējams, atceroties savu pagātni. "Vilkači, vampīri, demoni... es nevertēju viņus pēc sugas, bet nodarījuma. Vairums ir slepkavas, tapēc pelnījuši nāvi. Un nāvi es viņiem visiem arī dodu.."

[Eņģeļu gūstekne]

Ieelpa, izelpa, aptuveni tādām bija jābūt Viktorijas izdarībām, viņa nikna kā perētājpūķis vēroja vīrieti kuram patiesi vēl nezināja vārdu.
Ak jel, manai sugai šeit nav ne mazākā sakara. Runa iet par to, ka es necietīšu šādas muļķības. Varbūt es jums liekos iedomīga, bet ziniet, es uzskatu, ka mans tēvs ir viens no labākajiem medniekiem un tas patiesi ir nekrietni, ka jūs atļāvāties man iestāstīt, ka Elvetano dzimtas labākais mednieks ir padevies nāves važām.
Joannas balss bija klusa un draudīga, taču tā liecināja par iespēju aizdegties, kā ja spirtam par tuvu pielaiž uguni.
Es šeit negribu atrasties, tiklīdz lidmašīna nosēdīsies es Jūs pametīšu. Protams ja neiebilstat, man tas zobens nudien nav vajadzīgs.
Sieviete noteica strikti un savaldīgi, jau pēc mirkļa piepildīdama tikko atrastu glāzi ar zaļu šķidrumu, skaidrs bija tas, ka tas ir absints. Viktorija atmeta baltās cirtas no sejas un vienā rāvienā iztukšoja 0,3 l pilno glāzi ar zaļās fejas ekstraktu.

[Elony]

Deats pameta skatu uz sievietes - vampīres pusi.
Viņs pasmīnēja nicigu smīniņu.
Varbūt sugai ar to nav nekāda sakara, bet iedomība gan laužas laukā no visām pusēm. Dzimta... muļķības. Neatkarīgi, kādas ir tavas saknes - tu esi tu, par ko tu kļūsi. Vecāki un senči... viņi ir nesvarīgi.
"Protams, ka ikviens, kas baidās, var izstāties, domāju, ka mūsu namatēvi neiebildīs..."

[Eņģeļu gūstekne]

Deata vārdi bija pēdējais piliens Viktorijas glāzē un tas sajaucās kopā ar iedzerto absinta devu. Sieviete atkal piecēlās kājās draudīgi piegāja pie vīrieša un neievērojusi tur pat stāvošos ieročus satvēra Deata kaklu un ietrieca viņu krēslā blakus Erisai.
Neuzdrošinies mani nosaukt par gļēvuli, suns, es to saucu par lepnumu.
šie vārdi ar neiedomājamu spēku lauzās laukā no smagi iekarsušās vampīru sievietes. Roka aizvien bija iekrampējusies mednieka kaklā, taču Joanna to pat nemanīja, viņa bija cieši apņēmusies nogalināt, patiesībā nē, ne viņa, bet gan tā otra, kas mita viņā, tā kura bija padarīta par slepkavu un vēlējās tāda būt.

[Ungaarijas ragas...]

Pēc Anitas atbildes, Emīlija atslāba un sekodama sievietei, apsēdās ejas otrā pusē, iepretim vietai, kur apsēdās rudmate. Nez kāpēc likās, ka vajadzētu ar viņu mēģināt nodibināt visnotal draudzīgus kontaktus, vismaz viņa izskatījās viena no sakarīgākajām šajā visā barā.
Emīlija atslābinājās, izbaudot lidmašīnas pacelšanos, jāsaka, ka viņai bija stipras iekšas, atšķirībā no citiem. Redzot, ka rudmate izrāda nelabuma pazīmes, Emīlija daudz laika netērēdama, apsēdās viņai blakus un aši sameklējusi papīra maisiņu, pastiepa to Anitai, tad pieliekusies tuvāk, klusi noteica:
Elpo lēni un dziļi un domā par kaut ko citu.
Galu galā, palīdzība otram vienmēr bija laba iespēja nodibināt draudzīgas saites.
Tikmēr viņa turpināja klausīties sarunās, kas notika salonā, lai pēc tam varētu uzdot jautājumus. Viņa nejutās pārāk sarūgtināta par to, ka Džosefs ir viņus mazliet mānijis. Nu labi, tikai mazliet vīlusies. Bet žurnālisti jau arī itin bieži izmantoja šādus trikus, lai dabūtu informāciju. Patiesībā, Emīlija šobrīd neko daudz nezināja un beidzot tikai guva kādu skaidrību.
Tobrīd lidmašīnā jau sāka iet karsti, Emīlija atļāvās to ignorēt, ļoti daudzas reizes pastāvēšana malā bija svētīgāka par iejaukšanos.