The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Demiurgs]

Miša viegli pārsteigts uzlūkoja kādu medneici kura šķiet grasījās doties prom, pārsteigumu viņš ātri nomāca un seja izskatījās tikai viegli ieinteresēta. Medneice šķiet arī domāja ka šeit tikties nav nekādas lielās jēgas vai vajadzības, taču viņa neaizgāj arī viņu kautkas bija licis pārdomāt, kad viņa paskatījās uz Mišelu viņš saprata kas bija piesaistījis dāmas uzmanību, viņa bija ievilkusi gaisu nāsīs saožam cigarešu dūmus.
Miša nevērīgi nolika tukšo viskija glāzi uz galda un piegāja pie Anitas,
Cik nepieklājīgi no manis, uzreiz nepiedāvāt arī citiem. Cienājieties!!! viņš pasniedza atvērtu cigarešu paciņu Mani sauc Miša Mišels viegli paklanīja galvu iepazīstinādams ar sevi, viņš runāja gana klusu lai netraucētu "galvenajiem" runātājiem

[Kalevale]

Anita. meitene paklusi atbildēja, lai netraucētu nevienam no runātājiem. Tomēr sejas muskuļi bija saspringuši, viņa izspieda tikko dzirdamu: Nē. Viņa nekad nebija domājusi, ka no kaut kā atteikties varētu būt tik grūti, no kaut kā, ko tik ļoti gribējās. Nē, laikam viņa vienkārši iepriekš nemaz nebija zinājusi, kā tas ir - pa īstam atteikties.

Neapzināti, viņa centās pēc iespējas dziļāk ieelpot izpūstos dūmus un neskatījās uz cilvēku, kurš dēvējās par Mišu. Viņš gan runāja ar akcentu, taču Anitai kā latvietei šis akcents likās pazīstams un gandrīz vai nomierināja, kaut gan viņa nezināja, vai Eglītes domas bija patiesas.

Piktums kādu brīdi vēl bija atkāpies, taču ilgi kavējoties tas droši vien atkal atgrieztos, tāpēc Anita atkal skaļi ieteicās: Varbūt tomēr turpināsiet?
Ja tā velkamies tagad, tad viņš domā, ka būtu laba komanda, kas meklē šo visvareno materiālu? Turklāt, lai nestāsta, ka esam labākie... meitene pie sevis domāja un kritizēja visu jau no paša sākuma.

[Eņģeļu gūstekne]

Daudzpunkte, tā varētu noraksturot Anu šobrīdējās izjūtas. Sieviete vēroja apkārtējos un domāja, vai viņa vēlās iegūt materiālu, kas varēja nogalināt viņu, bet tik pat labi palīdzēt atriebt ģimenes nāvi, vai varbūt tomēr nē?! Viktorija piecēlās kājās, aizgāja līdz logam, kurā jau sāka aust gaisma, minimāla, gandrīz nemanāma un tomēr jūtama. Viņa izvilka no somas iemuti, cigareti un tad to aizpīpēja. Doma bija mierīgi, neuzbāzīgi uzsmēķēt, taču tikai tagad Joanna sajuta smaržu, smaržu kas noteikti nepiederēja cilvēkiem. Starp medniekiem bija arī vilkatis, vai vilkate. Anu pagriezās pret kolēģiem un samiegusi košās acis iesmējās, nicinošus, ļaunus smiekliņus. Bija jāuzzin kurš no biedriem ir ienaidnieks un draugs vienā. Viņa nomērīja ar skatienu ik vienu, līdz apstājās pie kādas blondīnes, tās smarža bija dzīvnieciska.
Viktorija pamāja ar galvu, tādejādi akceptējot pati sev, ka atradusi meklēto.
šķiet tu valdi sevi, ja tava smaka ir tik vārga. Pieņemšu, ka esi pozitīvi vērsta, taču tevi es uzmanīšu.
Piegājusi pie Erisas sieviete nočukstēja un uz mirkli atbalstījusi slaiko roku pret biedres plecu aizslīdēja tālāk, savā graciozajā, praktiski lidojošajā gaitā. Dažkārt skatoties uz Anu patiesi likās, ka viņas smalki veidotās kājas neskar zemi, taču tas bija tikai optiskais māns, kas veidojās par godu vampīra vieglajam svaram, un ārkārtīgi klusajai gaitai.
Es labprāt dzirdētu vēl ko. Vai jūs varētu pastāstīt ko sīkāk? Džosefa kungs, vai varbūt tomēr jaunskungs... aizvien?
Joanna tikai pasmīkņāja un atspiedās pret sienu.

[Lianjuks]

Valdu gan.. nodomāja Erisa, izdzirdot Anu, bet atbildēja.
- Es Tevi arī.. - tik tiko dzirdami atbildēja blondīne. Viņa arī sajuta vampīra smaržu, lai gan Anu personību šai telpā nevienam tik un tā nebija noslēpums. Viņa īsti nespēja uzticēties vampīram. Viņa juta gar daguna aizvilnījam dažādu smaržu vilni, tai skaitā arī, tabakas dūmu smaku.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.12.2007 21:53

[Forsaken]

Un mēs izlidojam pēc iespējas ātrāk! Tātad variants ir doties uz lidostu tagad vai arī neilgi pirms saullēkta, tā ir pilnīga jūsu izvēle!
Viņš mazliet pārskatīja telpu, cerot ieraudzīt, ka lielāka daļa no medniekiem vēlas doties prom tagad. Un ,ka viņiem šeit vairs nebūs jāuzkavējas. Lai kāds varētu pabeigt savas darīšanas, vai arī glīti salocīt drēbītes ,kas atrodas viesnīcas istabā.
Saistībā ar vampīriem tai nevajadzētu būt problēmai!
Viņš mazliet pasmaidīja, un paskatījās uz pārējiem. Viņš labprāt parūpētos par visiem vampīriem, bet tas diemžēl bija jāatliek uz vēlāku laiku. Kaut arī ticamāks bija variants par vispārēju tā atcelšanu.
Laikam man vairs nav ,ko turpināt!
Viņš mazliet pasmaidīja, tikpat samāksloti kā pirms tam. Un pēc īsa brīža iztukšoja ````šķi, un ielika to atpakaļ žaketes kabatā. Viņš cerēja doties prom tagad, lai ar to visu varētu pēc iespējas ātrāk tikt galā.
Domāju ka tā nav jūsu darīšana!
Viņš paskatījās uz Anu. Viņš vienkārši nevarēja ciests vampīrus, pret neko citu Džosefam nebija tāds naids kā tieši pret šo sugu. Nu ,bet šoreiz emocijām nevarēja ļaut vaļu.

[Ungaarijas ragas...]

Pasaules glābšanas misija? Emīlija savilka uzacis uz augšu. Vai tāpēc te visi izskatās tik saspringti?
Pēdējais bija vairāk domāts sievietei, kas izskatījās gatava iet prom, tūlīt pēc viņas atnākšanas. Taču pati doma, par to, ka būtu ierocis, kas iznīcinātu visu to sodību baru, bija vilinoša... Un nereāla.
Tomēr Emīlija nolēma noskaidrot visu līdz galam, galu galā viņas maizes darbs bija rakstīt par visādām cilvēkuprāt nereālām lietām. Tai pat laikā viņa neuzkrītoši turpināja pētīt pārējos, ko bija iesākusi darīt, līdzko ienāca pa durvīm.
Tā vampīrs, kurš, kā izskatās, īpaši neslēpj to, ka ir vampīrs... Tad Emīlijas skatiens apstājās pie meitenes ar blondajiem matiem. Kāpēc viņa pirmajā brīdī bija nospriedusi, ka šī gaišmatainā būtne ir medījums, varbūt tāpēc, ka viņa nemitīgi centās izlikties par to, kas nemaz nav?
Tad Emīlijas skatiens strauji pievērsās "tam vīrietim", kā viņu nosauca mednieks ar izsmējīgo balsi.
Es atvainojos, bet vai jūs sīkāk nepateiktu kurā vietā lidostā, kā un uz kurieni? Emīlija pievienoja savu jautājumu pārējiem, acīmredzot neatbildētajiem. Viņa neraizējās par to, ka tas varētu kādam izklausīties muļķīgs, labāk bija vienreiz uzdot stulbāku jautājumu, nekā pēc tam kost pirkstos, ka kaut kas nav tā kā vajag.

[Demiurgs]

Saņēmis atteikumu Miša tikai paraustīja plecus, viņam bija licies ka meitene gribēja pīpēt, šķiet ka cenšas atmest. Miša iebāza cigarešu paciņu kabatā un nopīpēto nometa zemē nodzēšot to ar kāju. Diezgan atturīga, tas ir labi Miša nodomāja un nostājās blakus Anitai. KAd kāda medniece nogāja gar blondīni ko Miša bija ievērojis iepriekš, viņš saprata, vilkace un vampīriene, šķiet ka blondīne bija vilkace. Miša ar samērā dusmīgu sejas skatienu paskatījās uz vilkaci un roka aiztaustījās līdz vienai no pistolēm kas bija paslēpta apmetnī, taču jau daļēji izvilcis to laukā Miša saprata ka labāk nogaidīt kādu brīdi kad viņa būtu mazāk saspringusi un pārliecināta par savu drošību.
Viņš arī pievērsās vīram kurš šķiet bija saimnieks MAni arī interesē, uz kurieni tad grasamies lidot, nav nemazākās vēlēšanās aiztraukties pasaulē laimi meklēt ar nepazīstamu vīru, kurš tiktiko kautko paskaidro un cer ka mēs uz burvju mājiena skriesim līdzi kā paklausīgi kucēni

[Forsaken]

Privāts lidlauks netālu no šejienes! Jūs tur tiksiet nogādāti ,vai arī paši varēsiet turp braukt reizē ar mani! Un galamērķi diemžēl pagaidām nevaru atklāt!
Viņš arī to negrasījās darīt, viņam bija dotas skaidras pavēles par to ,ka viņš to nevar darīt. Jo viņi nav pārliecināti ,vai visiem no šiem medniekiem var uzticēties, jo kā nekā viņu vidū bija arī vampīri un vilkači, un šķiet, ka arī daži labi nebija ieradušies. Nu ,bet tas pagaidām nešķita pārāk svarīgi. Lielāks viņu skaits protams būtu tikai pluss, bet šis daudzums ,jau arī nebija slikts.\
Skatiens tika pievērsts medniekam ,kas atradās viņam pretim medniekam ,kas viņu bija uzrunājis. Un viņš uz to vienkārši mazliet noskatījās un pēc tam turpināja mazliet pārlūkot istabu. Viņš ,jau bija gaidījis šādu reakciju, jo patiesībā ,jau medniekiem, nebija nekādas jēgas viņiem uzticēties.
Tad tu vari nebūt vien no tā sauktajiem kucēniem! Ja tu vēlies viņus tā saukt! Es patiešām šeit neesmu ieradies lai tirgotos, bet gan ,lai jūs nogādātu no viena punkta uz citu!
Viņš patiešām negribēja iesaistīties strīdos ar medniekiem, tam vienkārši nebija laika! Nu tas vienkārši nebija nepieciešams, un vienīgā jēga no tā bija lieka un bezjēdzīga laika tērēšana!
Džosefs mazliet piekārtoja savu žaketi, un pēc mirkļa ,jau bija uzvilcis mēteli. Viņš nopētījā pārējos un vēlreiz ierunājās.
Labi ,ja kāds tomēr dodas līdzi tad sekojat man lejā mūs gaida mašīnas!
Neko vairāk neteicis viņš iegāja ejā ,kas bija parādījusies pirms tam ,kad viņš ieradās. Un devās lejup pa trepēm, un izgāja kādā sān ieliņā netālu no mājās. Kur stāvēja četras melnas mašīnas.

[Kalevale]

Anita gribēja uzdot jautājumu, taču nepaspēja, vīrietis bija jau lejā, tāpēc uzmetusi somu ērtāk viņa panāca svešo un atturīgi ievaicājās: Kas ir šī pasākuma iniciators? Viņasprāt, tas bija ļoti svarīgs jautājums, tiesa pārējie nebija papūlējušies tādu uzdot, tā jau bija viņu problēma, taču tas, ka šis Džozefs nebija papūlējies to atklāt gan bija aizdomīgi. Bet varbūt piesardzīgi, viņa papildināja pati savas domas.

Tā nu meitene stāvēja satvērusi šī vīrieša elkoni, kamēr rudajās acīs dzirksteļoja jautājums, kura atbildi viņa cerēja sagaidīt. Nekas sarežģīts taču, atbildi, viņa domās mudināja, jo nebija pārliecināta, vai varētu doties līdzi šim cilvēkam bez atbildes. Protams, viņai īsti nebija ko darīt un rītdien nevajadzēja būt darbā, tomēr sava dzīvība meitenei bija svarīga, viņa pati sev bija svarīga, tāpēc nedomāja veltīgi riskēt, ja varēja turpināt ierasto rutīnu, kurā ikdienas satapās ar dēmoniem un to spēku, nevis ar cilvēcīgu un mednieku, kā tas būtu šoreiz, bet ar pārcilvēcīgu. Tas biedēja. Un acumirklī radās vēl kāds jautājums. Kāpēc tieši mednieki ir tie, kuriem eskalibrs jāatrod? Ceļā uz to būs pārdabiskās būtnes? Protams, viņiem noderētu tā materiāls, bet atrast to varēja arī jebkurš cits... arī dēmons?

[Lianjuks]

Erisa īsu mirkli vēroja logu, bet tad strauji apcirtusies palūkojās uz Mišu, sarunas viņai sāka slīdēt gar ausi, viņa izjuta apdraudējumu, kas tiešākajā mērogā strāvoja no Mišas. Gribi nošaut mani ne? ar šādu domu viņa atkal pavērsās uz logu, izlikdamies, Mišu neredzējusi. Mirkli lūkojusies naktī, kas pārvērtās rītā viņa izslējās. - Es tad iešu! - un devās uz durvīm, viņa zināja, ka Miša nav vienīgais, kas zin, bet viņa negribēja izniekot savu laiku un daļu savas uzmanības Mišam, lai miegā šis viņu nenomušītu. - Veiksmi meklējumos!

[Elony]

Džozefs nemaz nebija atbildējis uz viņa jautājumiem.
"Sanāk, ka pastāv kaut kādi mēs, vai ne? Un jūs Džozef esat tikai ziņas piegādātājs un nemaz nezināt atbildes uz tiem jautājumiem, ko uzdevu?"
Pašam Deatam pas bija pieņemami. Vismaz pagaidām.
"Bet agrāk vai vēlāk mums būs jārunā ar to, kam uz tiem atbildes ir."
Deats negaidīja atbildi. Viņs tikai apteica savu sakāmo.

Tad arī viņs davās ārā no telpas, pakaļ Džozefam. Viņa neparasti garais zobens pie sāniem bija labi redzams, jo tas nebija ielikts makstī, tādas nemaz nebija. Zobens vienkārši bija piestirināts pie jostas sānos.

Nonācis uz ielas, Deats neiesēdās nevienā no mašīnām, nē, viņs paņēma savu zagto motaciklu, ielika kabatā vampīru pirkstiņus un piebrauca aizmugurē pēdējai no melnajām mašīnām.
Ja Džozefs nelīdz uzticību, tad viņs to arī nesaņems.

Šo rakstu rediģēja Elony: 15.12.2007 13:53

[Ungaarijas ragas...]

Viss palika vēl interesantāk, tāpēc vien jau bija vērts piedalīties šajā visnotaļ apšaubāmajā pasākumā. Tāpēc, kad vīrietis piecēlās un devās prom, acīmredzot izvairīdamies no iespējamās kārtējās jautājumu "krusas". Emīlija ātri viņam sekoja, ar vienu roku satvērusi dunča spalu, gatava to likt lietā, ja pēkšņi kāds gatavotos izspēlēt kādu ļaunu joku.
Ārā viņa pietuvojās tuvāk ziņnesim un medniecei [Anita], lai saklausītu, ko viņi runā. Vienlaikus, Emīlija vēroja apkārtni un melnās mašīnas, jo tik un tā pastāvēja iespēja, ka tas viss nav vairāk, kā mēģinājums ļauni pajokot.

OOC: Tā kā nebūšu netā, tad, ja nu visi brauc prom, lūdzu uzskatīt, ka Emīlija brauc kopā ar pārējiem.

[Demiurgs]

Labi, tāpat šobrīd nekā interesantāka nav ko darīt, tikpat labi varu arī paskraidīt līdzi viriņam kurš tic, pasaku zobeniem, Sniegbaltītei un Ziemassvētku vecītim Miša klusi smejoties pie sevis noteica ejot uz savu mašīnu, iesēdies tajā viņš piebrauca tuvāka melnajām mašīnām un atvēra loga Nu ko rādi ceļu, ja reiz mēs lidosta ir tikļoti noslēpta ka nedrīkst teikt kur tā ir viņš protams runāja ar Džozefu

[Lianjuks]

Erisa izgāja lejā un skatījās, kā daļa jau taisās braukt. Pamazām nervi atslāba. Piegājusi pie Deata viņa ierunājās. Bals bija ieinteresēta. - Kur savu motociklu rāvi? - viņai iekšā nedaudz nāca smiekli, viņa zināja, ka tas nav Deata. Viņu īsti vairs neuztrauca pārējo domas.

[Kalevale]

Anita vēl arvien gaidīja atbildi, viņa manīja, ka vairāki mednieki jau ir gatavi doties līdzi šim svešajam Džozefam, taču katrs ar savu transportu. Likās, ka rudmate ir vienīgā, kurai nebija pašai sava mašīna vai motocikls, vēl jo vairāk viņai neko tādu nevajadzēja, pieradusi staigāt ar kājām, viņa gandrīz apjuka, domājot, ko lai dara, taču tajā pat laikā uzmanīgi vēroja šo dīvaino cilvēku, kurš par varītēm centās izvairīties no jautājumiem, nē, drīzāk gan no atbildēm.

Aizdomīgumā Anita neatlaida svešā vīrieša roku, kas acīmredzot pieprasīja cieņu un vēl sazinko. Taču izskatījās, ka apkārtējie negrasījās viņam to dāvāt, vismaz tie, kuri to varēja. Eglīte nevarēja. sava transporta trūkums nozīmēja braucienu kopā ar šo aizdomīgo personu, kas mudināja uz neprātībām. Varbūt palikt?

[Elony]

"Atradu lidostā. īapšnieks kaut kur bija pazudis... tāpēc aizņēmos." ar nelielu humoru atteica Deats.
Viņam likās, ka no šīs meitens nav jābaidās. Pat ja ar viņu bija kas jocīgs, tad ne ļauns.
"Varu aizvest līdz lidmašīnai, vai vēlies sēsties kādā no šīm smukajām mašīnītēm?"
Īsti kādu vadāt Deatam negribējās, bet kādēļ ne? Ja jau zobenu meklēs kopā, tad vajag iepazīties. Un Deatam gribējās noskaidrot ko vairāk par viņu

[Eņģeļu gūstekne]

Dzirdējusi Džosefa teikto Anu nosprausloja.
Nu un, ka man tas nav jāzin, tomēr tas mani interesē. Iedomīgais plušķi.
Viņa paņēma savu tumšbrūno, zelta un sudraba diegiem izšūto brokāta mēteli, uzvilka to mugurā un piekārtojusi ieloces bija gatava iet. Kājām atduroties pret pakāpieniem klusa, smailo papēdīšu klaudzoņa caurstrāvoja sarunas. Viktorija palūkojās uz visiem apkārtējiem. Lielākā daļa mednieku bija ieradušies nesen kā mazgātās glaunās mašīnās, motociklos vai tik pat labi ar kājām. Joanna skeptiski nobolīja zaļos redzokļus, nu jā, arī viņai bija mašīna, taču šo mazulīti vampīru skaistule vērtēja augstāk par pārējām mašīnām. Koši oranžais kabriolets zīmējumiem klāts, zaļās spuldzes midžinādams iedarbināja motoru, Anu pasita pa tā jumtu, esot lepna par mazulīti, un atvēra durvis, taču iekšā sieviete nekāpa, skatiens uzmanīgi šķērsoja katru mazāko mašīnas niansīti, viņa bija ļoti apmierināta ar to ko redzēja. Spoži mirdzošie mašīnas zelta diski žilbināja Viktorijas skatienu, riepas nesen kā nomainītas bija gatavas kārtējam piedzīvojumam, tās caurdurt bija praktiski neiespējami, tās pašas jau pēc mirkļa aizpildījās, turklāt visi mašīnas logi bija tonēti, necauršaujami un Anu neuztrauca iespēja, ka policistiem tas varētu nepatikt, zaļie neoni izgaismoja sporta mašīnas apakšu. Vienīgais, kas Joannu neapmierināja, bija iespēja, ka skaistuli būs jāatstāj lidlaukā.
Labi, tad mēs dodamies, ja?
Sievietes balss bija nedaudz skaļāka par pusčukstu, varēja skaidri manīt cik ļoti viņa lepojās ar šo metāla zvēru. Mugursomu Anu iemeta pasažiera sēdeklī.

[Lianjuks]

- Es jau biju pārdomājusi.. pie sevis nočukstēja Erisa, nopētot Deatu.
- Nē, es būtu pateicīga braukt kopā ar tevi.. - medniekam tika veltīts šķelmīgs smaids, Erisa noteikti nevēlējās sēdēt kādā no tām smukajām mašīnītēm, pat, ja piemaksātu. Un viņa arī noteikti gribēja uzzināt kaut ko vairāk par Deatu. Labāk vējš matos, nekā..

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 15.12.2007 16:06

[Demiurgs]

Miša gaidīja kad Džozefs iekāps mašīnā un sāks braukt, kamēr vēl tas nenotika Miša pa atvērto logu uzrunāja Anitu Anita Varbūt vēlaties piebiedroties man, šeit ir gana daudz vietas Miša pasmaidīja un atvēra blakussēdētāja durvis, neskatoties uz džipa diezgan nobružāto un netīro ārpusi, salons bija pilnīgi tīrs, gandrīz pedantiski kārtīgs.

[Elony]

"Tad sēdies aizmugurē. Man šis verķis tapat jāpamet, tāpēc jāizlieto visas benzīna paliekas."
Deats parūcināja motoru, pārbaudot tā jaudu. Zobens stiepās visa motocikla garumā.
"Starp citu, kā tevi sauc? Es esmu Deats." viņs pasmaidīja meitenei pretī. Tā savādi, it kā draudzīgi un izsmejoši reizē. Liekas, ka viņš nemaz savādāk nemācēja.

Viņa ir jauka... skanēja iekšēja balss. Tiesa, tā nebija saprāta balss. Nevajag aizrauties ar visādiem amūriem tagad.

Šo rakstu rediģēja Elony: 15.12.2007 16:28