The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Pūķēns Sāra]

... viens vājais punkts, Viņa pie sevis atzīmēja, ar mazu smaidiņu.
-Nekādas daļas un tavu tēvu... varētu teikt, ka zinu, vienīgi toreiz viņš ļoti piešmulēja savu apģērbu. Laikam nepatika savi pavadoņi bez galvām, kaut gan uz to jautājumu viņš toreiz īsti neatbildēja.- Tiēna, it kā runātu pa laiku, noteica.
-Par sevi?- melnmate gandrīz iesmejoties pajautāja, -Labi, tas būtu tikai godīgi, bet ko vēlies zināt?- Viņa mierīgi teica, nemaz nesatraucoties par Deatsu, kurš likās mazliet sakaitināts.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 03.02.2008 16:22

[Elony]

Deats pasmaidīja.
"Piešmulēja apģērbu... jauki gan. Nestāv kriminalās aprindas līdzās briesmoņu medniekiem, nestāv..."
No skata jaunais vīrietis likās mierīgs, tomēr viņš nenoturējās pavaicāt: "Tu viņu atstāji dzīvu?"
Kad Tiena jautāja, ko viņs grib pavaicāt, pirmā atbilde butu - Kāpēc tu izaugu par tādu maitu?
Taču tas būtu stulbi. Tā vieta viņs izvēlējās ko neitrālāku.
"Dots pret dotu - ko dara tavs tēvs un kur viņs ir? Varbūt pēc visa šitā sagribēšu viņu apciemot, papļāpāt..." Deats atkal smaidīja. Viņs varēja gan jokoties, gan runāt nopietni.

[Pūķēns Sāra]

-Dzīvu - jā, bet ko ar viņu izdarīja viņa paša draudziņi, es nezinu,- sieviete paraustīja plecus.
-Mans tēvs?- viņa viegli iesmējās, smiekliem esot maigiem un skanīgiem, nemaz nesaskanot ar to sakāmo, ko viņa turpināja, -Cerēju, ka viņš atrodas pāris pēdas zem zemes, bet kā saprotu, tad joprojām maisa gaisu ar savu iedomību un naidu pret mani,- Tiēna lietišķi nobeidza, -Vai vēl kas?- Viņu pārsteidza, ka pirmais vīrieša jautājums nebija veltīts, lai uzzinātu viņas identitāti, bet šis vīrietis jau vispār nebija kā citi, bet kuri no šeit esošiem cilvēkiem bija kā pārējie?

[Elony]

Deats nolēma, ka pagaidām pietiek. Nelikās, ka viņam izdosies iedzīt meiteni tādās dusmās, kā viņš vēlētos. Lai nu kā, par viņa tēvu bija intersanti, bet ne svarīgi, ta bija nožēlojama pagātne. Bet viņas tēvs... varbūt viņa tikai izlikās un viņs viņai bija dārgs?
Bet ja godīgi, tad kam tas vajadzīgs? Izzināt un kaitināt?
Lai gan viens iemesls būtu... bet tas būtu nepareizi, tas nozīmētu, ka viņs ir vājš un baidās.
Tā kā galveno dēmonu medniece nezināja, nebja svarīgi, ko citu viņa zina par Deatu.
"Tavs vārds... to tu vēl neesi nosaukus, vai arī es, iegrimis sevī, biju tik nepieklajīgs, ka to nesaklausīju?" Deats attapās. Parastai saziņai tāda lieta kā vārds bija noderīga.

[Pūķēns Sāra]

-Tiēna,- viņa bija šaubījusies vai teikt īsto vārdu, bet no otras puses šis tak nebija darbs un lai tak, kas tad varēja notikt tik ļauns? Viņa tāpat šaubījās vai Deats spēs savienot Kreinu dzimtas atvasi, kas bija profesionāli dēmonu mednieki, ar viņu, ja, protams, viņš nebija dzirdējis par pašu Tiēnu kā mednieci, un ja pat spētu, tas neko nemainītu.
-Interesanti, ko viņš, Dorians, vēlas, lai mēs darītu Helsinkos?- viņa joprojām runāja japāniski, kā visu iepriekšējo sakāmo, kas bija veltīts Deatsam. Kā nekā japāņu valoda viņa uzsaktīja kā vienu no dzimtajām, jo Japānā viņa bija pavadījusi krietnu laiku būdama maziņa un dažkārt mēdza tur iegriezties arī tagad - pieaugusi, bet jāpāniski runāt bija iespēja var teikt tikai tajās reizēs Japānā, tādēļ ar prieku viņa tagad sarunājās ar Deatsu japāniski.

[Demiurgs]

Doriāns vēl mirkli uzgaidīja vai nebūs vel kāda kas gribētu doties atpakaļ, kad vairāk neviens neizrādija šādu velmi viņš pamāja pilotams lidmašīnā un devās uz mašīnu, kad visi bija sakāpuši mašīnās viņi devās uz Helsinikiem, brauciens nebija ilgs takā Helsinku robeža bija pavisma netālu pavisma drīz viņi apstājās pie modernas no stikla un dzelzs būvētas mājas, pie durvīm stāvēja divi bruņoti apsargi. Doriāns izkāpa un nostājās pie durvīm gaidot lai sapūlcējas pārējie.

[Elony]

"To mēs drīz redzēsim." Deats vienkārši atteica.
Tiēna.
Laikam īstais vārds, jo neatsaucās ne ar kādu lietu nekādā valodā. Nu ja, ne jau visi bija tik bērnišķīgi, lai iedotu sev "vēso" iesauku... lai gan uz briesmoņiem tā atstāja labu iespaidu...
Tas, ka Tiēna nebija aziātu izcelsmes, bet labi runāja japāņu mēlē, vīrietim likās interesanti.
Viņš piedāvāja viņai sēdēt vienā mašīnā.

Pa ceļām Deats nerunāja, vairāk vēroja apkārtni pa logiem.
"Šajā zemē es nekad neesmu bijis..." viņš klusi noteica.

Kad viņi sasniedza pilsētu un galamēŗķi, Deats bez kavēšanās izkāpa no mašīnas un galanti piedāvāja savu roku Tiēnai.
"Cik gadus tu pavadīji Japānā?" viņš viņai vaicāja, kamēr pulcējās pārējie mednieki.

[Pūķēns Sāra]

Sieviete pieņēma piedāvājumu sēdēt vienā mašīnā ar Deatsu, kā arī pat vīrieša sacīto, ka viņš šajā zemē nav bijis, malnmate tikai pieklājīgi pasmaidīja, neko neatbildot, jo viņa bija pabijusi daudzās valstīs, ja ne visās.

-Ne mazāk kā trīs,- pieņēmusi vīrieša roku, Tiēna izkāpa no mašīnas un sakārtoja pusgaro, melno mētelīti. -Kādu laiku tā bija mana mājvieta,- viņa vēl piemetināja, kad nopētīja ēku, pie kuras viņi bija piebraukuši. -Domāju, ka pat, ja pie šīs ēkas nestāvētu apsardze, tā izskatītos aizdomīga, bet ļaujat man uzdot Jums jautājumu, kas var likties personisks: cik ilgi jau nodarbojaties ar medīšanu, kurā neietilspt standarta zvēri?- Tiēna zināja šo to pa šo baltmataino vīrieti, bet tas nenozīmēja, ka itin visu, ko viņa arī nevēlētos.

[Hworang666]

Mišelu mazliet kaitināja pārējo bruņinieku vieglprātīgā attieksme... Vai arī gluži pretēji: visi bija pārāk kruti, lai ar kādu citu atļautos parunāt, kaut mazliet. Apstājoties pie mājas, Mišels to klusībā apbrīnoja. Ļoti meistarīgs metāla un stikla apvienojums... Tiesa, tādā dzīvot gan pats nevēlētos, bet... Apbrīnojami. Pamanījis abus apsargus pie ieejas, viņš pajautāja Dorianam: tur apakšā tak nebūs kaut kāda slepenā labaratorija, kurā glabājas kaut kas ārkārtīgi rets un neizmērojami kruts? Sejas izteiksme norādīja, ka viss domāts nopietni.

[Elony]

Deats rakņājās savās atmiņās, cenšoties apzināt visu, ko zināja par citiem medniekiem. Jā, tur bija vārds Tiēna, par dēmoniem, bet nekas vairāk. Viņš nebija par viņiem interesējies, jo nebija domājis, ka kādreiz strādās kopā. Zobena vilinājums...
Deats bija pilnīgi mierīgs. Viņš bija atguvis savu nesatricinātību, jo tagad zināja, ka no Tiēnas var gaidīt nepatīkamus jautājumus un informāciju.
"Laikam gadus desmit. Ja neskaita cilvēkus, tikai briesmoņus..." viņš ar vieglus smaidu teica japāniski.
Tagad bija jāgaida, ko iesāks viņu vadonis.

[Lianjuks]

Erisa sarauca uzacis, kad izdzirdēja Tiēnas jautājumu, un palika domīga pēc Deata atbildes..
Prātā ausa doma, ka iespējams daudzus medniekus šeit patur vilinājums iegūt zobenu, bet vņai radās jautājums.
Kādēļ gan viņa pati te vēl uzturējās? Izvilkusi no somas siermaizi viņa sāka to lēni knibināt nost. Nedaudz vēss sametās, bet tas laikam nāca no iekšpuses.. Cik savādi, nodūrusi skatu Erisa uzdrošinājās tikai klusējot gaidīt.

[Demiurgs]

Doriāns ar vieglu smīnu paskatījās uz Mišelu
Nekā krutāka par kādu pustonu C4 četri jūs šeit diezvai atradīsies, šī ir mūsu organizācijas galvenā ēka Eiropas ziemeļos, šeit jūs instruēs par pirmo vampīru midzeni ko vajadzēs izsvēpēt lai iegūtu informāciju, varēsiet arī aizņemties šo to no mūsu krājumiem.
Doriāns piegāja pie sargiem un kautko pateica vienam no viņiem, tas pa rāciju savukārt ko pateica šķiet somiski.
Doriāns pamāj Sekojiet man uz apspriežu zāli Doriāns iegājis iekšā pa taisno gāja uz liftiem Visi vienā nesalīdīsim, braucam uz trešo stāvu, zāle ir tieši pretī liftiem Telpas interjers bija tikpat moderni iekārtots kā varētu iedomāties apskatot eksterjeru.
(IMG:http://www1.istockphoto.com/file_thumbview_approve/2999334/2/istockphoto_2999334_modern_interior_of_glass_building.jpg)

[Elony]

(OCC: Ja Erisa nesaprot japāņu valodu, viņa nevar saprast, ko runā Tiēna un Deats.)

Deats ar garo saini pie sāniem iekāpa liftā blakus Dorianam. Viņš ļāva tajā iekapt vēl dažiem medniekiem, ja tie vēlējās, tad brauca uz trešo stāvu.
Izkāp.is viņš nopētija apkārtni un, zābakiem klaudzot, iegāja konferenču zālē.

Šo rakstu rediģēja Elony: 06.02.2008 18:59

[Lianjuks]

OCC: zinu, bet vai es teicu, ka saprot? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Un nekur nav teikts, ka nesaprot.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) Es tak kaut cik iedziļinos tekstā.

Erisa sapīkusi sekoja prējiem. Lidojums bija padarījis viņu ērcīgu, un sarunas japāniski padarīja viņu vēl ērcīgāku. Virpinot pirkstos savas nepaklausīgās matu šķipsnas viņa nopētija telpu kurā jau visai drīz bija nonākusi. - Un tālāk? - uz jautājumu varēja atbildēt jebkurš. Viņa noskatījās, kā Deats iet viņai pa priekšu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 06.02.2008 19:07

[Pūķēns Sāra]

Tiēna ļāva savam līdzšinējam sarunu biedram iekāpt liftā kopā ar Doriānu un vēl pāris emdniekiem, pati paliekot, lai brauktu nākamajā tūrē. Viena no medniecēm, kas kāpa liftā kopā ar Deatsu izskatījās ar kaut ko neapmierināta un cik Tiēna manīja, šis neapmierinājums radās tad, kad tika izdzirdēta viņas ar vīriešu saruna japāniski. Nevajag vēlēties jaukties, vai noklausīties svešas sarunas, lūkojoties kā aizveras lifta durvis, viņa pie sevis nodomāja, jau aplūkojot palikušos.
-Un ko Jūs medījat, ja nav noslēpums?- jau angliski, nezinot kāda valoda vīrietim ir dzimtā, viņa uzrunāja Mišelu. Neizskatās, ka viņam dēmoni būtu pa zobam, jo ja būtu, tad arī viņu zinātu, bet vampīri... nezinu, nezinu, stipri šaubos... melnmate pie sevis domāja, skaidri zaļajām acīm lūkojoties Mišelā.

[Hworang666]

Mišels pie sevis sāka rēķināt, cik ļoti liels buum sanāktu, ja pustonna c4 uzietu gaisā... Laikam tīri liels... Piegājis pie lifta durvīm, viņš nedaudz nožēloja, ka netika kopā ar visiem pirmajiem, bet gan palicis tepat. Bet, kad viņu uzrunāja medniece, viņš klusībā sāka nopriecājās. Lai gan jautājums bija tīri smags. Nuuu... viņš klusām iesāka: es mēdzu medīt visu, kas kustas... Sākotnēji medīju spokus un poltergeistus, tad nemanot pārgāju uz vilkačiem, tad sanāca mazliet vampīri un viss beidzās ar lāstu un dēmonu... Mišels pasmaidīja. Balsī no lielības nebija ne smakas, bet, šķita neticami, ka šāda paskata puisis varētu ko tādu izdarīt... Kā ar tevi? Lidmašīnā dzirdējo ko par dēmoniem...

[Pūķēns Sāra]

-Dēmoni,- Tiēnas pieklājīgā balss atteica, -Viss pārējais, kā vampīri un vilkāči, kā atpūta,- un tieši tā arī sieviete domāja. Kas tad bija nogalināt vampīru vai vilkati? Dabū vajadzīgo aprīkojumu un ja tev ir galva uz pleciem, kas spēj pietiekoši strauji reaģēt, tad nevienu, ne otru no tiem lopiem nogalināt nebija grūti, bet dēmonus... tu vari mēnešiem ilgi gatavoties, meklēt lāstus, pētīt to, iepazīt to un kad tev liekas, ka viņu esi nolicis uz lāpstiņām, še tev... izrādās, ka ram neģīlim ir vēl citas spējas un nekas tev neizdotas - dēmonu medības bija gatavošanās, zināšanas, darbs, protams, ja tu zināji tik daudz, kā Tiēna, tad tas nesāgāja lielās problēmas, bet galvu palauzīt tāpat vajadzēja, un tā kā bieži dēmoni iemiesojās cilvēkos, tad darbiņš vēl bija diez gan uzjautrinoši sarežģīts.
-Un cik ilgi jau medījat?-

[Hworang666]

Mišels viegli apjuka. Viņš nekad nebija piefiksējis sākumu, nebija to uzskatījis par svarīgu... Bet tagad? Ko atbildēt medniecei? Gadu ir tik daudz, ka es pats vairs neatceros sākumu... Mišels pietiekami samāksloti izstomīja. Tajā mirklī gan viņa balsī iedomība nebija jūtamam pilnībā nemaz. Es nekad neesmu skaitījis nogalinātos... Un kā ar tevi? Viņam prātā gan ienāca, ka meitene aizdomīgi pieprasa no visiem informāciju. Gandrīz shematiski. Spiedze? Viņš aizomīgi paskatījās meitenes mutē. Acu zobu lielums tā kā būtu normāls... Viņš domīgs nokonstatēja.

[Pūķēns Sāra]

Tiēna pieklājīgi pasmaidīja, iekāpdama liftā un sagaidīdama atlikušos medniekus, piespieda vajadzīgo pogu. -No bērnu kājas,- sieviete atbildēja, aptuveni pasakot medīšanas sākumu. -Un atvainojos, ja mana ziņkārība liekas uzmācīga vai aizdomīga, vienkārši šādos gadījumos labāk zināt, kas sedz tavu muguru un ko no katra var gaidīt pieredzes un spēka ziņā.- melnmate informēja Mišelu, kad atvērās lifta durvis un, augstaņiem papēžiem skanot, viņa izkāpa no lifta, negaidot vīrieti, bet turpinot uz priekšu.

[Demiurgs]

Dorians sagaidīja kad visi ienāk telpā tad viņš apsēdās krēslā kas atradās galda galā, kā jav konferenču zālē. šeit bija liels galds ar četrdesmit vietām.
Domāju varam sākt Dorians pievilka tuvāk plānu mapīti kas stāvēja viņam priekšā uz galda, viņš to atvēra un ieskatījās tajā
Cik noprotu nevienam no jums vampīri nav sveši, pirmais mūsu darbiņš ir vistiešākajā mērā saistīts ar vampīru midzeņa iznīdēšanu. Domāju ka visticamāk šis konkrētais vampīrs un viņa pakalpiņi jums nebūs zināmi, viņš jav ļoti ilgi darbojies samērā uzmanīgi un slepeni kas viņam ļāvis iegūt diezgan lielu skaitu sekotāju, kas viņu arī galu galā arī nodeva, mēs labu laiku atpaķaļ uzsākām šī vampīra vajāšanu kas izvērtās īstā karā, splepenā karā, nemanāmā karā kurā neiztika bez pamatīgiem zaudējumiem abās pusēs Dorians nopētīja mednieku reakciju un turpināja šo vampīru, cik mums zināms, sauc par Kristo, visai iedomīgi vampīram pieņemt dieva dēla vārdu, jums nešķiet Dorians viegli pasmīnēja Mēs esam pamanījušies viņu novājināt ar kāda drauga palīdzību
Telpā tobrīd ināca pēc skata jauns un izskatīgs vīrietis, pieguļošā un acīmredzami dārgā uzvalkā, viņš neko nesakot apsēdās pretīm Dorianam galda otrā galā Iepazīstieties tas ir Gabriēls Le Ors, viņš dosies kopā ar jums piebeigt Kristo, savukārt es vadīšu mūsus triecien grupas kas parūpēsies par Kristo apsardzi Doriāns pāršķīra nākamo lapu mapītē un ieskatījās tajā Vampīri ir aizmukuši uz kādu muižu dziļāk laukos apmēram divu stundu braucienā no Helsinkiem, par pašu māju mums nav izdevies iegūtu praktiski nekādu informāciju, ācīmredzot vampīri centušies noslēpties kā vien varēja, taču tas ka Kristo ir tur mums ir zināms, viņam līdzi aptuveni 60-70 vampīru, mums esat jūs un vēl 30 smagi bruņotu triecienieku, domāju ka mums vajadzētu tikt galā, bet sākumā Kristo mums vajadzīgs dzīvs viņam ir vērtīga informācija par zobenu