Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Margo]

Estere vēroja cilvēkus, kas jau bija sapulcējušies mājas pagalmā. Tik dīvaini bija redzēt kopā tik daudz viņas vienaudžu. Viņa nespēja atminēties, kad pēdējo reizi bija runājusi ar kādu sava vecuma cilvēku. Viņai tam vienkārši neatlika laika. Ik diena tika pavadīta uzmanot aitas, uzkopjot māju, gatavojot ēst, šujot, kā arī mācoties pie vecā dziednieka. Tikai retu reizi viņa bija devusies uz pilsētu vai tikusies ar jauniem cilvēkiem. Kaimiņu sētās nebija neviena viņas vienaudža, ja arī būtu, tad apciemot kādu tāpat neatlika laika. Veicot ikdienas darbus, Estere nekad nebija iedomājusies par vienaudžu sabiedrības trūkumu. Viņai bija viņas brāļi, tēvs un darbs, kuru viņa darīja ar prieku un apņemšanos.

Meiteni gan nelika mierā kāds jautājums, kuru viņa tā arī nebija uzdevusi Kreontam. Kādēļ vecajam vīram bija vajadzīgs tāds pulks cilvēku, lai dotos ceļā? Protams, meitene varēja būt priecīga par tik lielu sabiedrību, taču viņa bija pārāk kautrīga, lai ar kādu uzsāktu kaut sarunu.

No pārdomām meitene iztraucēja Anke, kurš klusi ierūcās. Estere palūkojās uz savu četrkājaino draugu, kas paklausīgi sēdēja pie meitenes kājām. Lai arī suns rūca, tas nebija izkustējies ne no vietas, tikai saslējis spalvu uz skausta. Kas tad nu? Estere ievaicājās, noglāstot Ankes muguru. Acīmredzot Ankem īpaši nepatika vilka klātbūtne. Mieru! Estere stingri noteica. Suns tūliņ pacēla savu pinkaino galvu un pavērās uz Esteri. Uzsmaidījusi sunim, Estere pakasīja tam aiz auss. Anke tūliņ paluncināja asti un skaļi ierējās. Meitene iesmējās un notupās sunim līdzās. Pinkainis izmantoja izdevību un nolaizīja meitenes seju. Anke, beidz! Estere noteica, cenzdamās, aizsegt seju ar rokām. Anke! Estere smejoties vēlreiz iesaucās, kad suns nebija ņēmis vērā viņas rīkojumu. Tikai pēc otrā uzsauciena, suns rimās un, luncinādams asti, atkal palika mierīgs.

Ak, tu nebēdni! meitene smaidīdama uzsauca, pakasot pinkainim aiz auss. Un apsēzdamās Ankem blakus, salocīdama uz zemes savu apmetni. Sakārtojusi savus svārkus, viņa uzlika roku Ankem uz skausta un viegli kasīja tam muguru.

[Semijs]

Adams bija nu jau iznācis laukā no mājas tieši iekšā pagalmā. Apkārt atradās gandrīz visi un puisis ievēroja, ka Fingona luncina asti un skatās uz kādu vienaudzi. Piegājis klāt, Adams pakasīja vilcenei ausi un paskatījies uz Deimianu teica.
-Uzmanaties, šis vilks varbūt izskatās draudzīgs, bet tiklīdz roku liksi klāt, tad paliksi bez tās!-
Viņš nosmīnēja un ievēroja, ka kāda tīri simpātiska meitene sēdēja ar savu šuņuku un glaudīja to. Tā bija Estere, kura jau ņēmās pie vecā vīra kādu laiciņu, bet Adams tā arī īsti nepaspēja ar viņu iepazīties, jo nav bijis laika.
Piegājis klāt, viņš notupās un paskatījies uz Esteri ar draudzīgu smaidu un uz suni, Adams atkal paskatījās uz meiteni.
-Sveika! Tev vārds bija Estere, ne tā? Mani sauc Adams, piedod, ka iepriekš nesanāca mums iepazīties. ( viegls smīns ) Cik noprotu tavs suns arī.. Draudzīgs zvērēns?-
Adams pastiepa roku pret suni, bet nestiepa to tālāk, ja nu suns sakož, viņš to izstiepa tā, lai suns tiek apostīt roku un izlemt, kost/nekost.

[Malduguns]

Keita pamāja uz Zibens pusi, kurš stāvēja piesiets pie slitas. Zirdziņa mugurā bija piesprādzēta nepārāk liela seglu soma. Tā bija ietiplīga un pagatavota no tumšbrūnas ādas ar mazliet nobružātu sprādzi.
-Manas mantas gan rātni stāv tur, kur pienāktos,-meitene pasmaidīja un noglauda Zibens mīksto purnu.-Sakārtotas jau sen. Es jau tepat vien dzīvoju,-Keita paskaidroja un silti pasmaidīja. Viņa apsēdās zālē un palūkojās saulē. Laiks bija jauks un neko labāku pagaidām nevarēja vēlēties.
Lielākā daļa jauniešu jau bija izgājuši ārā un Keita palūkojās uz viņu pusi.

[Margo]

Estere vēroja kā pie viņas pienāk Adams. Viņa centās uzburt smaidu, kaut arī nejuta pret šo cilvēku īpašas simpātijas. Meitene gan zināja, ka Adams arī bija apmeties pavisam netālu, kā nekā, viņi bija atjājuši kopā līdz šī ciema robežai. Turklāt vēl paņēmis tēva doto zirgu, ar kuru meitene bija jājusi.

Meitene jau vēlējās brīdināt Adamu, lai labāk nemēģina tuvoties Ankem, taču jaunais vīrietis nedaudz pārdroši centās suni noglaudīt, vismaz tā šķita Esterei. Tas, ka lielais pinkainis izturējās draudzīgi pret Esteri, nenozīmēja, ka viņš tik pat draudzīgi izturējās pret parējiem.

Anke skaļi ierūcās un saslēja spalvu, jau gatavs Adamam mesties virsū, ja viņš nāktu vēl tuvāk. Estere jau bija gaidījusi šādu suņa rīcību, tādēļ ātri centās Anki nomierināt. Anke, mierā! viņa stingri noteica. Suns vēl reizi skaļi ieņurdējās, tad paklausīdams apklusa, taču nenolaida skatienu no Adama. Estere viegli paklapēja sunim pa skaustu, Anke , atkal paklausīdams, apgūlās. Malacis! viņa nočukstēja noglaudot suņa spalvu. Anke arvien neizlaida no acīm Adamu.

Turpinādama glaudīt Anki, Estere pavērās uz jauno vīrieti. Atceros Jūs, Estere lietoja pieklājības frāzes. Lai gan viņi bija viena vecuma un meitene bija vēlējusies kompāniju, viņa izturējās atturīgi. Nav prāta darbs, censties noglāstīt svešu suni, Estere noteica, pametot skatienu uz Anki. Meitene novērtēja ganu suņa uzticību.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 30.11.2007 22:02

[Roviela]

Deriks turēja savu skaisto pelēci zirgu aiz pavadas. Viņš nupat to bija rūpīgi nopētījis, un nebija atradis nekādu trūkumu. Gan Topāzs, gan zirglietas, gan mantas bija vislabākajā kārtībā. Tā rūpējoties, brīžiem varēja redzēt, kā zem tumšā ceļojuma apmetņa pavīd uzvilktās vieglās bruņas, bet tagad puisis stāvēja taisni un gandrīz nepacīetīgi ar acīm meklēja saimnieku. Vai nebūtu laiks doties ceļā?
Tā skatoties, viņš atkal ievēroja Keitu - tumši violeta kleita, lieliski piestāvoša, un melnis, kuram Deriks vārdu vēl nezināja.
Pamanījis, ka Keita skatās, Deriks daudz neprātojot devās uz to pusi vezdams līdzi savu jājamzirgu.
- Man izskatās, ka esam reiz tikušies, - viņš uzrunāja meiteni.
- Vai vēl atceries vienu tādu amatnieku, ieroču meistaru, kuru Teinā vai ar varu gādīgā māmuļa aizvilka pašūt jaunu kārtu? Re, man vēl tagad ir krekls mugurā, kuram toreiz noņēma mēru.
Deriks uzsmaidīja Keitai.

[Malduguns]

Keita vēl aizvien sēdēja zālē, izklājusi kleitu un domīgi raudzījās apkārt, kad pie viņas pienāca Deriks. Jauneklis likās redzēts un pats atgādināja, kur abi bija tikušies.
-Man prieks, ka labi valkājas, lai gan mērus noņemt bija diezgan sarežģīti,-Keita pasmaidīja un nodūra skatienu, jo lieliski atcerējās savus trīscošos pirkstus. Toreiz tas bija pirmais krekls, kuru Keita šuva pati, bet citu uzraudzības un tā bija liela atbildība.
-Tava māte tik tiešām ļoti aizrautīgi centās tevi apgādāt ar jaunu drēbju kārtu,-meitene atkal pacēla skatienu un bikli pasmaidīja. Viņa piecēlās kājās un sakārtoja Zibens seglu somu, lai gan nekā kārtojama tur nebija. Vienkārši nebija, kur likt rokas.

[Semijs]

Adams lēnām pavāca roku malā no Esteres suņa, jo asas kustības nebija prāta darbs suņa priekšā, kas varētu būt gatavs klupt virsū. Viss bija kārtībā, līdz Fingona reaģēja uz to, ka Esteres suns paliek nikns un grib draudēt viņas saimniekam. Vilcene pietuvojās un draudīgi ierūcās, nepagāja ne mirklis, kad uzrēja virsū Ankei un atsāka rūkt. Adams asi reaģēja un stingri iegrābās Fingonas spalvā.
-Mierrrā!-
Izklausījās, ka Adams pavēlētu zirgam, bet tas bija viens no veidiem, kā nomierināt Fingonu. Vilks noslēpa atņirgtos zobus un apsēdās blakus savam saimniekam, skatoties dziļi Esteres sunī.
-Piedodiet, zinu, ka nav prāta darbs, bet mīlīgs sunītis ar skaistām acīm, - var uzreiz manīt pēc acīm, ka esat saimniece.-
Adams izteica komplimentu un uzsmaidīja Esterei.
-Interesants vārds.. Šo pūciņu sauc Fingona. Dīvains vārds, bet tēvs tādu deva sunim..-
Tiklīdz puisis iedomājās par tēvu, viņu acīs varēja ievērot skumjas, bet nepagāja ne mirklis, kad Adams pasmaidīja un pakasīja vilcenei ausi.
-Jūs te pirmo reizi esat?-

[Massacre]

"Labi, būs vien man jāsasauc savas mantas." Edīte vairāk it kā sev teica, skaļi nosvilpās un nopētīja horizontu.
Pēc brīža bija redzams kā liels, vairāk melns, nekā pelēks vilku suns skrēja uz viņas pusi tieši gar visiem pagalmā stāvošajiem cilvēkiem, apraujot viņu darbības, varbūt pat iztrūcinot, un pēc brīža no otras puses līganā riksī, it kā visa pasaule piederētu viņam, ieradās arī melnis Holandietis. Sapratusi, ka visa šī tirāde var izsaukt nepamierinātību, Edīte skaļi bilda apkārtējiem:
"Piedodiet par Lāses skrējienu jums visiem garām, iztrūcinot jūs." tad viņa pieversās Lāsei ar brīdinošu skatienu un suns nokaunējies paslēpa savu degunu starp ķepām, bet Holandietim tika veltīts smaids, jo šī zirga paklausība Edītei bija zelta vērta.
Pārbaudījusi, ka mantas stāv tikpat droši kā pirms tam, meitene noglaidīja Holoandieša muguru un novērtēja apkārtesošos ar domu pārbaudit vai kāds netur ļaunu prātu uz Edītes dzīvniekiem.

[Margo]

Anke reaģēja strauji. Lai arī vilks jau bija norimis, suns bija pielēcis kājās un gatavs nepieciešamības gadījumā rīkoties. Anke izskatījās daudz lielāks, nekā vilks. Estere bija pārliecināta, ka nolikt Adama vilku pie vietas Ankem būtu nieka lieta. Kā nekā viņš bija ganu suns. Nereti viņam bija nācies aizstāvēt aitas no meža zvēriem, taču meitene nevēlējās cīniņu.

Anke! viņa norāja suni, pielēkdama kājās un stingri uz to vērdamās. Anke vēl ieņurdējās, taču paklausīja. Estere pagājās nostāk un pavērās uz Anki. Šurp! viņa uzsauca. Anke vēlreiz norūca vilka virzienā un tikai tad aizlēkšoja pie saimnieces.

Varētu tekt, ka esmu šeit pirmo reizi, Estere noteica. Kompliments meitenei šķita pat smieklīgs. Kura acis tad bija jaukas? Ankes vai viņas? Ceru ar Jums parunāt kad vēlāk! Estere noteica, uzburdama smaidu. Tad viņa pasauca Anki un devās nedaudz nostāk, lai Anke un Fingona nesaplēstos.

Anke izskatījās gandarīts. Suns ik pa mirklim pameta skatienus vilka virzienā, tad pavērās uz Esteri. Meitene noglaudīja Ankes galvu, iesmiedamās. Kad Esteri un Adamu šķira pietiekams attālums, Estere apstājās. Anke nekavējoties apsēdās pie meitenes kājām, nožāvādamies. Estere tikai nogrozīja galvu un pasmaidīja.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 30.11.2007 23:45

[Elony]

Šitās vilku un suņu būšanas ndaudz satrauca dažus zirgus kā Pelēkai manīja, arī viņa Sirmo.
Zirgs bija labs, bet ne īpaš, Pelēkais to iegādājās nesen, jo iepriekšējais bija gājis bojā un viņš vispār pārāk zirgiem nepieķērās, tāpat kā nekam. Profesijas īpatnība.
Problēma tajā, ka viņš nebija zirgu radinājsi pie briesmām un citi8em dzīvniekiem. Bet tagad tam nebija laika.
Pelēkais satvēra Sirmo aiz iemauktiem, un paglaudīja purnu. Likās, ka tas nomierinās.

Viņš aplaida skatu apkārt. Nebija nekādas nojaumsas par to, kam viņi visi tie vajadzīgi. Tie likās parastie ļautiņi, tie, kas ikdienišķi vada savu galaicīgo dzīvi. Piedzimšana, skola, darbs, pensija, nāve. Tas arī viss.
Un Pelēkais bija viņu vidū.

[Pūķēns Sāra]

No ceļa, kas nāca no mājas aizmugures, nāca Kreonts. Mugurā tam bija garš, zaļš apmetnis, kurā ieskatoties likās, ka pat mazliet sidrabains, tie, kuri bija ceļojuši kopā ar šo vīru vai vienkārši sagaidot vai atvadoties pavadījuši viņu, noteikti bija manījuši šo apmetni vīram mugurā. Pie pavadas vīrietis veda nedabīgi baltu zirgu, kurš cik vien visi atcerējās vienmēr bija pavadījis vīru, ja tas nebija nācis ar kājām, bet aiz baltā zirga nāca vēl viens savā krāsā brūns un pēc izskata ne tik cildens. Pie segliem baltajam zirgam bija pieliktas pāris nelielas somas, kas neizskatījās īpaši smagas, bet otras zirgs bija tikai apseglots.
Nonākot pie jaunajiem cilvēkiem, tas atzinīgi nopētīja viņus un viņu dzīvniekus. -Vēl atlicis viens aplis, bet jūs jau visi esat gatavi, tas priecē manu dvēseli,- viņš atzinīgi noteica, paskatoties uz Esteri un tai pamājot, lai viņa panāk tuvāk. -Lūk, tev zirgs ceļam, bērns,- to pasakot brūnais zirgs, kurš iepriekš bija paklausīgi sekojis Kreonta zirgam, pameta savu vietu un pietuvojās Esterei. Meitene ieskatoties lopiņā manīja, ka tas ir tas pats zirgs, kuru viņai deva tēvs.
Kreonts ar pārdabiksu veiklumu priekš sava vecuma, uzleca zirgā un pavilcis uz augšu labās rokas apmetņa piedrukni noteica. -Viens, divi... desmit apļi noskaitīti, dosiemies ceļā, kur mūs gaida pārmaiņu spēks!- To pasakot, baltais kumeļš sāka virzīties uz priekšu bez nekādām Kreonta pavēlēm, kamēr vecais vīrs raudzījās taisni uz priekšu.
Ceļs veda taisni uz dienvidiem, kas liecināja, ka saule, kas jau tagad sāka maisīt skaidrajiem skatieniem, dienas vidū spīdēs taisni sejā. Temperatūra, kas jau tagad bija sasniegusi piecpadsmit grādu skalu, likās, ka kāpa neizmērojamā ātrumā, un jo tālāk aiz muguras pazuda ciems, jo karstāks un sutīgāks kļuva. Izjājot no ciema, drīz vien arī aiz muguras palika apartie lauki, un to vietā parīdājās zaļas pļavas, kas bija visapkārt gludajam lauku ceļam, pa kuru viņi šobrīd jāja, atstājot aiz sevis vieglu putekļu mākonīti, kas ātri vien pazuda. Kreonts, kas jāja visiem pa priekšu, iesāka klusi svilpot kādu slavenu un visiem zināmu meldiņu, kurš stāstīja par zaļajiem laukiem un tik pat zaļo dzīvi, kas kā ziedoša ābele mūžam zied.

[Roviela]

Neapmierināts ar visu to vilku un suņu skriešanos, rūkšanu un satraukumiem, Topāzs paraustīja pavadu, mēģinādams pasist galvu augšā, un aši pamīņājās. Deriks zināja, ka gan suņi, gan pat vilcene dabūtu pamatīgu spērienu, ja uzdrošinātos pietuvoties, tāpēc pavada tika turēta stingri.
Aizņemts ar zirgu, puisis nepamanīja Keitas samulsumu, un, kad viņš atkal pievērsās meitenei, viņa piekārtoja somas, kas izskatījās pavisam dabiski.
- Nevajag ko palīdzēt? - Deriks piedāvājās, - savilkt kādu siksnu stingrāk vai kā?
Tomēr izskatījās, ka Keita ļoti labi tiks galā pati, turklāt laika vairs neatlika, jo nupat jau bija ieradies Kreonts.

Puisis pamirkšķināja Keitai un piedāvājās palīdzēt tikt mugurā viņas melnim. Pēc tam veikli, kā kārtīgam karavīram klājas, Deriks uzleca mugurā savam pelēcim un sekoja vecajam burvim.
Jāt tieši pret sauli nebija īpaši patīkami, bet ceļu jau nevar izvēlēties, un Kroentam uzsākot dziesmu Deriks mundri to dungoja līdzi. Viņam bija tīri laba balss, un puisis nekautrējās to parādīt.

[Massacre]

Holandietis sāka kārpīt zemi jau brīdi pirms parādijās Kreonts un Edītei tā bija zīme, ka desmit apļi nupat būs pagājuši. Viņa veikli uzleca savā zirgā un pamāja ar galvu Lāsei, kura viegli ierējās un aizskrēja nezināmā virzienā, savukārt Holandietis žēli raudzījās viņai pakaļ, jo pats mīlēja tieši šādu brīvību. Edīte to zināja un paglaudīja zirgam kaklu un melnis tūlīt izskatījās manāmi priecīgāks, jo zināja - Edīte ļaus viņam rikšot tā kā viņam vien iegribēsies, protams, šoreiz gan ar noteiktu ceļamērķi, kurš nebija zināms nevienam izņemot Kreontu.
Edīte paskatījās kā talumā pazūd Lāse un pasmaidīja. Suns turēsies drošā attālumā un baudīs brīvību, uzrodoties tad, kad Edīte vai pati Lāse to uzskatīs par nepieciešamu.
Kad Kreonts uzsāka ceļu, arī Holandietis metās rikšos un jāja tuvu, bet drošā attālumā no Kreonta kumeļa, gadījumā, ja viņam ievajadzēsies iztrakoties. Edīte neturējās pie zirga, jo pirmkārt tam nemaz nebija iemauktu un skaisto krēpju plēšana viņai nelikās vajadzīga, jo uz zirga muguras meiteni noturēja lieliskā līdzsvara izjūta un līdz niansēm atsrādāta sadarbība ar zirgu. Arī sedlu Holandietim nebija, tas, ko Edīte sauca par sedliem bija speciāls deķis, apakšā sastiprināms ar speciālu jostu.

Edīte sēdēja savas basās kājas, salikusi uz zirga krustiem, stalti izslējusies un ar aizvērtām acīm, jo saule žilbināja un viņa nevēlējās pārpūlēt savas acis, meitenes melnie mati saulē žilbināja un arī uz melņa spalvas veidojās gaismas spēle. Viņa un Holandietis šajā brīdī bija viens veselums un jebkurš, kas viņus vēroja varēja tikai vien nobrīnīties cik labi tas viss no malas izskatās.

Kad Kreonts uzsāka pazīstamo meldiņu, Edīte, ņemot piemēru no Dereka, sāka dziedāt līdzi un viņas balss bija droša, spēcīga, aizgrābjoša un skaista, labi trenēta piekopjot tirgotājas arodu.
Kad tālāk no ciema palika karstāks un saule draudēja ar saules dūrienu, Edīte sameklēja savu svārku krokās gaiši zaļu lakatu un apsēja to sev ap galvu, bet Holandietis reaģēdams uz meitenes sakustēšanos nolēma izmēģināt ātrumu un sāka auļot ātrāk, zinot, ka, lai nu kurš, bet Edīte ātrumu dievina.

[Malduguns]

Keita smaidot atteicās no Derika palīdzības gan siksnu pievilkšanā, gan tikšanā zirga mugurā. Viņa pati bija pietiekoši spējīga to izdarīt un meitene bija pieradusi, ka augot kopā ar puišiem viņai pašai viss ir jādara. Viņa bija līdzīgā starp līdzīgajiem, tādēļ pašai vien bija jātiek galā.
Zibens raksturā bija tāds pats kā Keita - mierīgs līdz noteiktai robežai. Suņi viņam nepatika, tas bija fakts. Arī tas vilks, kurš šeit skraidelēja riņķī apkārt nebija īpaši patīkams un darīja Zibeni mazliet tramīgu, tomēr Keita nomierinoši noglāstīja zirga kaklu un tas beidza dīdīties.

Meitene ieņēma vietu ceļinieku virknes aizmugurē un nodevās savām domām. Viņi te bija diezgan daudz, lai gan no vēstules neko tādu nevarēja noprast. Tagad viņi bija savākušies diezgan liela kopmānija un devās... kaut kur. Kreonts vienmēr bija bijis noslēpumains, tomēr tagad viņi devās ceļojumā bez zināma mērķa.
Keita atskatījās. Nu viņa atstāja tēva mājas un devās prom no pasargātā mitekļa. Prātā uzjundīja stāsti par vecā Morgana gaitām. Stāsti, kuri meiteni tik ļoti bija vilinājuši. Nu Keitas sejā atplauka smaids un viņa gluži vai uzsāka jaunu dzīvi.

[Hworang666]

Mišels klusējot uzleca sedlos. Viņa zirgs bija melns ar baltu zvaigzni pierē. Vārdu viņš tam devis nebija, bet pieradinājis šo bija jau tik tālu, ka tas pilnībā atsaucās uz trīs dažāda veida svilpieniem. Zirgs bija spēcīgs un samērā ātrs, bet tikai īsās distancēs. Kartes zīmējot nekad nebija jāsteidzās, tādēļ arī viņš nekad nenodzina zirgu putās. Gar kāju atsitās vēlviena ne pārāk liela ceļasoma. Žāvēta pārtika un augļi, kā arī rieksti... Vajadzēja līdzi paķert arī vīģes, bet nedrīkstēju pieļaut, ka meistars domātu, ka es no viņa eju prom... Šim jau tā šis tas ne tāds sanāk prātā... Kā aizvakar, kad nakts vidū noturējis mani par zagli sāka sist ar slotaskātu... Mišels nodomāja un nopūtās. Īpatnēji šķita arī tas, ka vairākiem cilvēkiem līdzi nāca arī dzīvnieki. Mišels nekad nebija kādu pieradinājis, jo baidījās no pārlielas atbildības. Bet bērnībā sapņojis par milzu ērgli viņš bija...

[Zōzā zač zač]

Deimians, tkai nedaudz noņurdēja, kad Adams viņu uzrunāja, par laimi, viņš bija ar muguru pret Adamu, lai viņš neredzētu, ka viņš viņā neklausās.
Piedod, mani , pagaidām, neinteresē vilki.
Un pēc mirkļa uz puiša rokas nolaidās piekūns, kurš ar saviem asjiem nagiem ieķērās viņam rokā ļoti stingri.
Par laimi, viņam uz kreisās rokas bija krekls, kuram virsū bija vēl viens auduma pārklājums, lai viņa roka neciestu.
Pelēcīgi melns putns, kas izpletis savus spārnus, draudzīgi ieknāba puisim rokā.
Tss, tagad nē
Puisis klusi noteica un pasmaidīja. Piekūns prasīja, kādu kārumu no sava saimnieka, tāpēc viņš viņam knāba rokā. Bet puisis deva viņam kārumus, tad, kad viņš bija pasēdējis vismaz, kādas 10 minūtes uz viņa rokas.
Tad vecais vīrs ieruna'jās un visiemvajadzēja doties ceļā. Skaidrs, tātad jāpasteidzas, šoreiz kavēties nedrīkstēja.
Puisis viegliem rikšiem, tā lai piekūns no viņa rokas neaizlaistos, aiz mājās atrada zirgu, ar kuru bija šeit ticis.
ātri uz tā ticis, bet peikūns pacēlās spārnos, izjāja un piejāja pie vecā vīra, drīzāk bija aiz tā.
Puisis izvilka no savas būltu maksts īpašu būltu, un to kādu laiciņu pētīja, kamēr zrgs sekoja vecā vīra zirgam.

[Dvēselīte]

Kad āra iznāca pārējie, viņa jau bija piecdesmit deviņās reizes pāraustījusi seglu jostu, pārbaudījusi kāpšļu garumu, pavadas, trenzes, sviedrenes un iemauktus. Viss, kā parasti, bija vislabākajā kārtībā. Visu to laiciņu, kamēr citi sāka pulcēties pagalmā un apskatīt savus jājamdzīvniekus, meitene bija uzmanīgi kustējusies tikai tai pusē zirgam, kur viņu nevarēja pamanīt. Nevaru noliegt, ka no malas tas pilnīgi noteikti izskatās stulbi.

Tikko, kā atjāja Kreonts, Anja drudžaini sāka gatavoties tam, lai kāptu zirgā. Steks tika iegrūzts stulmā, kamzolis pavirši aizpogāts. Ielikusi kāju kāpslī, Anja atspērās un viegli uzlēca mugurā savai ķēvei. Furi pa pusei iezviedzās, nojaušot, ka drīz beigsies uz nerviem krītošā stāvēšana bezdarbībā. Daudz nedomājot, Anja pamudināja ķēvi ar papēžiem un, pievelkot pavadu, norādīja virzienu, lai sekotu vecajam vīram. Ceļš bija sācies.

[Elony]

Sērīgā dienā
Pakavi zemi mīcija.
Bet debesīs - zvaigznes.

Patiesībā debesīs nekādu zvaigžņu nemanīja. Kāpēc viņam prātā ienāca šīs muļķīgās rindas? labi, tas pat nebija svarīgi.
Pelēkais nestaidzīgi sāka ceļojumu iekārtojies aizmugurē, tikai viena meitene jāja aiz viņa.
Viņš vēroja pārējos biedrus, joprojām nesaprazdams, kāpēc viņi visi te bija. Tik jauni, tik nepieredzējuši.
Kas vecajam viltniekam Kreonatam bija padomā?

Galvenais saglabāt līdzsvaru. laikas notiktu ar viņu, visumu tas maz iespaido. Zvaigznes spīdēs vienmēr, tāpēc satraukumam iemesla nav.
Pelēkais sāka svilpot kādu sērīgu meldiņu.

[Snorkes Jaunkund...]

Hēfaists, īpaši neskatīdamies, nepetīdams un nekontaktēdamies ar nevienu, uzsēdās uz sava zirga un skatoties zirga brūnajās krēpēs, ļāva lai tas seko Kreonta žilbinošajam zirgam. Jauneklis viegli nopūtās un likās domās iegrimis. Viņa skaties nedaudz aizmigloti klejoja visur - sākot ar zemi un beidzot ar debesīm. Vienīgi uz jaunajiem ceļa biedriem viņš nevērsa acu skatienu.
Hēfaists sadzirdēja Kreonta meldiņu, ko večuks skandēja un puiša sirds itin kā atslāba, viņš kļuva iekšēji mierīgāks, nekā pirms tam. Arī viņa lūpas gandrīz nemanot viegli kustējās, dungodamas meldiju līdzi.
Savādi...atceros, kā kādreiz, kad Kreonts man šo dziesmiņu klusiņām dziedāja, es zināju visus vārdus, nu vairs atceros vairs tikai meldiju. Esmu sācis ierūsēt.
Viņš iesmējās, un pirms tam nedaudz stingais skatiens tagad atmaiga un puiša seju rotāja maigs smaids. Nu viņš vairs nejutās tik nelāgi, kā sākumā. Likās, ka arī ar šiem jaunajiem biedriem varētu atrast kopīgu valodu un vienu brīdi Hēfaists pat apsvēra iespēju jāt kādam blakus, lai vismaz pārmītu pāris vārdu un nosauktu savu vārdu. Tomēr viņš to nedarīja. Pārāk maz viņš šos cilvēkus pazina, varētu teikt, nepazina nemaz, tikai pāris un arī tā - pēc sejām.
Kaut gan dīvaini. Biju domājis, ka vismaz viņš varētu mani atpazīt. Nu, neko, gan vēlāk atkal iepazīsimies pa jaunam.
Hēfaists vēl dzīvespriecīgi nodomāja un turpināja gremdēties atmiņās.

[Massacre]

Pēc laba laiciņa Edītei radās vēlme noskaidrot vismaz aptuveno šīsdienas plānu un devusi zīmi Holandietim, lika tam piejāt pie Kreonta.
"Mums šodien paredzētas kādas apstāšanās un mītnes vietas vai būs vienkārša improvizēta nometne, varbūt pat jau šodien nonāksim galamērķī?"
Edīte runāja laipni, bet uzstājīgi, kaut arī noslēpumi viņai patika, tomēr šķita pareizi uzzināt, kas ir paredzēts vismaz šodien.