Gribas brīvība Opcijas

[Kehastus]

Vai griba ir brīva, ja cilvēks rīkotos savādāk, nekā viņš rīkojās?

[Manuprāt, pamatojoties uz šo apgalvojumu, griba ir brīva. Taču ņemot vērā ārējo un iekšējo apstākļu ietekmi - griba nav brīva un sanāk, ka apgalvojums nav pareizs.]

Jūsu domas?

[Kehastus]

Skatos, ka tēma nu izvērsusies plašāk. Tā kā pusnakti lai aizmigtu domāju, nonācu pie diezgan līdzīga secinājuma kā kaiva - par to, ka pastāv dažāda veida gribas. Tajā brīdī, kad cilvēks izdara šo izvēli [ izpilda savu gribu vai nu kas ir ārēju/ iekšēju apstākļu ietekmēta vai brīva no tādiem], viņš jau neanalizē, to kādas gribas vadīts viņš kko ir izdarījis - tikai vēlāk analizējot situāciju var izspriest vai tā bija patiesā vēlme vai kāda vēl cita griba.

Galvenais - gribas brīvība pastāv! Nav likteņa, kas lēmis, kas notiks jau iepriekš. Mēs jebkurā brīdī varam izdarīt arī neparastas un dīvainas izvēles, kas apliecina, ka mēs esam cilvēki - domājošas un saprātīgas būtnes.

Piekrītu, ka liktenis nepastāv, tāpat kā man neeksistē Dievs. Taču - pašu to dīvaino un neparasto izvēļu izdarīšana notiek cilvēkam neapzinātā piespiedu kārtā vai paša iniciatīvas vadīta un citu apstākļu neietekmēta? Varētu piebilst, ka cilvēks arī ir ne tikai saprātīga un domājoša būtne, bet arī instinktīva - cilvēks savā būtībā rīkojas pēc instinktiem. Tāpat pie brīvas gribas jautājuma varētu vēl apskatīt determinismu, bet te nu iejaucas psiholoģija.

Jebkurš no sabiedrības pārstāvjiem var jebkurā brīdī izvēlēties iziet ārpus sabiedrības un kļūt par... teiksim maniaku, kurš dara ko grib. Kā jau Roviela teica, tādi nav sakarīgi cilvēki, jo viņu izvēle būtībā ved uz pašiznīcināšanos.

Jā, jebkurš var - taču, kas ir ar tiem, kam ģenētisku, psiholoģisku u.c. iemeslu dēļ ir lemts būt ārpus sabiedrības?Viņi vnk nespēj iekļauties atpakaļ sabiedrībā [ un sabiedrība bieži vien viņus nepieņem] - un ko lai iesāk cilvēks, kas vēlas būt viens no visiem savas gribas vadīts, bet viņu nepieņem?! - tad loģiski sanāk, ka viņš kļūst pašiznīcinoš.