Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Lianjuks]

Klausīšanās citu sarunās nebija tā jaukākā nodarbe, tādēļ atgājis no bara un sameklējis kaut kādās sūnās savu grāmatu Eštons sāka lasīt. Paēdis bija, pagulējis bija, pagaidām ar to pietika. Pāršķirdams lappusi viņš vēl nodomāja..
- Kādā jēga ezers ir tik tālu?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 24.10.2007 11:25

[Elony]

Džins bija iedzēris vēl pāris glāzīšu. nevis paģirām bet tāpat, prieka pēc...
Redzot, ka Estere taisās jaukt nost savu telti, viņš ierunājās: "Vai tiešām šodien kaut kur vēl jādodas? Saule jau ir augstu debesīs, drīz būs pusdienlaiks... varbūt altiksim to uz rītu?"
Šiet bija tik labi... derētu vakarā sarīkot vēl vienu ballīti...

[Līg]

krisam pateicības vietā par telts nojaukšanu tika veltīts galvas mājiens un smaids. Labi, ka atradās kāds, kas to lietu māk izdarīt. Sev Eva nosolījās, ka nākamreiz to darīs pati.

Pagriezusies pret zēnu, kas tikko runāja Eva viņam atbildēja.
-Vai tad tu nevēlies šajā karstajā dienā just kādu vēsāku veldzi ap ķermeni?- ezers varbūt bija gabaliņu uz priekšu, bet vai tad viņiem atkritīs kājas?

[Elony]

"Ak jā, ezers... biju piemirsis."
Džins neteica, ka bija ierebis tik dadz, ka viņam peldēt būtu bīstami. bet viņš to neizrādija.
Piecēlies un grūstsirdīgi noskatījis tukšo sakē pudeli, viņš gāja uz savu telti.
"Labi, posīsimies ceļā..."
Džins sāka jaukt savu telti, domājot, vai otru pudeli iesākt šovakar vai pataupīt rītdienai.

[Grēkmeistars]

Klausīdamies pārējo čalošanā, kurā īpaši izcēlās Tiamaras un Krisa saruna, Alaks lasīja savas un Sofei mantas somā. Tad, klusi aizskardams Sofei matu šķipsnu, viņš uzmodināja meiteni un pasmaidīja. Taisies, ģērbies, mēs tūlīt dosimies, man šķiet.
Tad Alaks izlīda laukā no telts un telti aiztaisīja. Šeit tomēr daļa cilvēku likās pavisam nepazīstama, dažus no tiem viņš redzēja bieži šajā draugu pulciņā, bet nekad nebija ar tiem īpaši runājies.
Palīdzēt ar telti? viņš pievērsās meitenei ar pajukušu copi. Skumjā meitene, neatceros kā tevi sauca... Alaks nodomāja.

[Ludiēna]

Sofei dzirdēja, kā Alaks iznāk no telts. Viņa klusi nožāvājās un piecēlās sēdus.Teltī brāļa pusē valdīja liela nekārtība. Sofei pasmaidīja un izlīda no guļammaisa.
Ak...Atkal jauna diena...viņa ar labpatiku nodomāja,vakar gan es biju ļoti nogurusi!
Sofei ātri saģērbās un sakopa savus matus. Sajusdama silto rīta gaisu, viņa iznāca no telts.
Burvīgs skats.Sofei sajūsminājās.Viņa apsēdās un sāka vērot citus biedrus un dabu. Gaiss smaržoja patīkami, un Sofei iegrima domās par apburto mežu, kuru ar brāli vakar apmeklēja.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 24.10.2007 14:26

[Margo]

Meitene jau bija sākusi nojaukt telti, kad pēkšņi kāds aiz muguras izteica jautājumu. Pagriezusies Estere secināja, ka tas ir Alaks. Uzsmaidījusi puisim, Estere noteica: Ja apsoli nenodarīt bojājumus manam privātīpašumam, vari mēģināt palīdzēt. Estere jau bija paspējusi izraut no zemes telts mietiņus. Salikusi tos auduma maisiņā, viņa ķērās pie pašas telts korpusa.
Lai arī telts nojaukšana meitene nekādas grūtības nesagādāja, viņa bija priecīga, ka tomēr kāds bija piedāvājis palīdzīgu roku. Klusi pie sevis dungodama kādu meodiju, meitene ar kāju apabīdīja malā savu mugursomu, kas nedaudz traucēja. Tad viņa vēlreiz uzsmaidīja puisim un turpināja telts nojaukšanas darbus.

[Lianjuks]

Jau atkal kaut kur aizsviezdams grāmatu Eštons piecēlās un arī devās nojaukt kādu telti, vienalga kuru, nu labi savu. Drīz jau telti viņš bija savācis, bet nez kādēļ viņš neatcerējās kam pieder tās mantas, kas nepieder viņam, tādēļ paraustījis plecus viņš, tās atstāja turpat kur iepriekš bija telts un devās nelielā pastaigā.

[Grēkmeistars]

Es apsolu pacensties nenodarīt bojājumus. Alaks pasmaidīja drīzāk teltij nevis meitenei. Palīdzēdams ar telts korpusa locīšanu un mīcīšanu, Alaks pamāja Sofei, kas tikko bija pametusi telti un mierīgā sapņainībā vēroja apkārtni un apkārtesošos cilvēkus.
Tu būtu E... Estere? viņš pievērsās laipnajai meitenei. Tu šeit esi viena? Tā šķiet... tā izskatās Es esmu ar māsu, tā ir viņa, Sofei. Viņš pamāja uz māsas pusi. Es nezinu, ko es šeit īsti daru, bet to es varu arī vajadzības gadījumā izdomāt. Alaks nodevās pārdomām aizvērdams telts maisiņu. Saņemies kaut reizi un neizklausies muļķīgs, neiederīgs.

[Ludiēna]

Sofei skatījās kā aiziet Eštons, kā Alaks un Estere runājas pie telts.Ak, ja teltis būtu pilis, tās tik viegli nevarētu nojaukt.Ja šīs teltis būtu burvja izdomātas, un tajās varētu gulēt arī ziemā...Kaut varētu uzbērt tai virsū burvju zālīti, un tā salocītos pati... Sofei jau varēja iedomāties jaunās telšu krāsas un formas. Viņa jau redzēja sev pretī skaistos Debesu dārzu augļus.Sofei likās, ka viņa pieceļas un lasa to trīstūrainās, zaļās, dziedinošās lapas un rūpīgi ieliek tās grozā. Tur dzied neredzēti putni un dejo neredzētas būtnes.
Meitene tā arī nemanīja, ka Alaks un Estere pievērš viņai uzmanību.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 24.10.2007 18:07

[Margo]

Beidzot telts bija salocīta. Estere, viņa noteica un pamāja ar galvu. Puisis bija atcerējies pareizi. Meitene gan bija ielāgojusi viņa vārdu, taču par viņu pašu zināja gaužām maz. Tad viņa padeva labrītu Sofei. Paņēmusi telti no Alaka rokām un nosviedusi telti blakus savai mugursomai, viņa turpināja. Es gan tā neteiktu, ka esmu šeit viena. Varētu teikt, ka cilvēks nekad nav viens. Viņš vienmēr ir ar kādu kopā. Pat tad, ja šķiet, ka esi viens, tev vienmēr blakus ir tava ēna, laiks. Tas jau bija Esteres garā. Skaļi un gari filozofēt. Viņu gan neuztrauca, ko par viņas izteikumiem domāja citi, tādēļ viņa turpināja.Pašlaik es runāju ar tevi, tātad es neesmu viena. Un runājot par šo pārgājienu kopumā - nē. Norādījusi ar abām rokām uz bariņu, kas vēl joprojām sēdēja pie 'brokastu galda'. Ar draugiem.
Meitene aizlika aiz auss kādu matu šķipsnu un izstaipījās. Kas tevi atvedis šurp, licis doties tuvāk dabai? pašķiebusi galvu un silti pasmaidījusi, Estere ievaicājās.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 24.10.2007 18:28

[Grēkmeistars]

Nē, daba laikam gan nē. Mēs gribējām kaut kur doties, vienalga kur un devāmies jau arī... kopā uz šejieni. Un kad mēs ar Sofei esam kopā, bezjēdzība pārvēršas kaut kādā jēgā. Alaks runāja, viņš bija iedomājies, ka tāda izskata meitene atbildēs, ka jūtas viena, nu vismaz mazliet viena. Viņa izskatījās viena. Es taču vienmēr uzminu cilvēku atbildes uz saviem jautājumiem. Varbūt viņai pietiek ar ēnu vai laiku.
Bet gadās ar cilvēkiem būt ilgi un ilgi runāties ar tiem ieinteresēti, bet atskārst, ka ar savu ēnu sarunāties ir daudz interesantāk. Alaks mazliet salti noteica, atskārzdams, ka šo viņš negribēja teikt, bet gan tikai nodomāt. Bet domu un vārdu jaukšana bija viņam īpaši raksturīga. Tas, protams, nav mājiens šai sarunai ar tevi. viņš strauji piebilda. Tā ir muļķīga gudrība nevietā.

[Ludiēna]

Beidzot Sofei atgriezās realitātē, un atbildēja Esteres sveicienam. Viņa nolēma, ka arī viņai ir laiks sakārtot savas mantas, lai dotos ceļā. Sofei ielīda atpakaļ teltī un sāka kravāt no tās ārā guļammaisus, somas, pārtiku...Vārdu sakot, visa iedzīve, kura tur bija atrodama, tagad "gozējās" saulē. Sofei nodomāja ķerties pie telts jaukšanas viena. Viņai nebija nekas pretī, ka Alaks varētu nenākt palīgā, Sofei patika vērot kā brālis sarunājas ar Esteri. Alaks izskatījās nedaudz apmulsis un domīgs. Varbūt to neredzēja Estere viņa šerpo sejas vaibstu dēļ, bet Sofei redzēja visu...viņa juta.

[Margo]

Estere klusi iesmējās pēc puiša pēdējās piebildes. Meitenei viņš šķita uzmanības vērts un interesants. Viņš nesamulsa no viņas spriedelēšanas, ātri vien atrada vārdus, lai atbildētu.
Piekrītu. Ēna tevi vienmēr uzklausīs un beigās neizteiks muļķīgas piezīmes par to, kā tev jārīkojas vai jākārto sava dzīve. Tā ļaus tev izvēlēties pašam savu ceļu un sekos pa to. Laiks? Laiks nekad neapstāsies, lai atļautu tv padarīt nepadarītus darbus. Tas ir kā stimuls paveikt visu laikā, meitene sapņaini noteica, veroties kaut kur tālumā. Pēc tam viņa atkal pavērās uz Alaku.
Mana ikdiena ir pietiekami nejēdzīga, lai šis pargājiens piešķirtu tai kādu jēgu, nopūtusies Estere noteica, apsēzdamās zālītē blakus savai somai un to nedaudz sakārtodama. Šī bija iespēja kaut nedaudz izrauties no ikdienas vienmuļās gaitas.

[Elony]

"Jā, izrauties no vienmuļās dzīves un uzsākt tikpat vienmuļu sarunu." Esteres un Alaka sarunā iejaucās Džins. Šī interisantā pieklājība atgādināja japāņu tradicionālo pieklājību, kas Džinu kaitinaja līdz nelabumam. Vai arī viņš bija par daudz ierāvis.
Džins bija sakravājis savu telti un somu. Viņš apsēdās zemē, gaidot pārējos.
"Neikdienišķo un neparasto atrast ir grūti, tā meklējumi var būt bīstami, tāpēc labak ir samierināties ar vienkārsu izklaidi. Ezers - peldēšanās, niršana, skaista daba. Nav nekas neparasts, bet pietiekoši izklaidējoš, lai nebūtu jādomā par ikdienas rutīnu. Izklaide ir zāles pret rutīnas izraisītu depresiju. Izklaide un alkahols."
Džins nodomaja, ka viņu runātīgu tiešām padarīja par daudz sakē. Ezera ūdens viņu atsvaidzinās.
"Viss, klusēju." viņs atmeta ar roku. "Gaidām pārejos."

[Margo]

Ak, labāk būtu paklusējis! Estere pakratījusi galvu un iespiedusi rokas sānos, paskatījās uz Džinu. Diemžēl tava ikdiena laikam ir alkohols, mīļais! Nesaprotu, ko jūs tai draņķī saskatāt? Vārdi neizskanēja parmetoši. Tie drīzāk pauda žēlumu.
Esterei nebija nekas pret to, ka viņas draugi dzēra. Nu labi - daži eskemplāri pietempās līdz nemaņai. Viņa pati nelietoja alkoholu. Meitene bija pārliecināta, ka tas tikai notrulina smadzenes un neļauj reļauj paskatīties uz pasauli skaidri. Lai arī viņai bija savs viedoklis, viņa nekad necentās draugiem uzspiest savu viedokli. Pašiem bija galva uz pleciem, paši varēja izlemt, ko darīt ar savu dzīvi.
Tad viņa nopūtās un un palūkojās, ko darīja pārējie. Viņa nosprieda, ka laikam atkal viņai būs jākļūst par atbildīgo, kam būs jāgādā par pārtikas krājumiem.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 25.10.2007 18:31

[Grēkmeistars]

Izrauties no vienmuļās dzīves... Mana dzīve nav vienmuļa. Tur nav ikdienas Alaks domīgi noteica, šķiet, pats sev. Tad redzēdams, ka māsa ķērusies pie kravāšanas darbiem, viņš devās palīdzēt. Protams, vispirms viņš kā ierasts viegli noskūpstīja māsu uz pieres un pasmaidīja. Viņa jūtas labi. Kamēr Sofei salika telti, viņš kārtīgi, cik vien tas bija Alaka spēkos, sakravāja mantas somās un salocīja guļammaisus. Tad viņš izvilka ķemmi no māsas somas un saķemmēja savus mūžīgi izpūrušos matus.
Ūdens nenāktu par sliktu. Varbūt mazliet varētu sevi pamodināt. Naktī staigājot, viņi bija atraduši diezgan pieņemamu ūdenstilpni. Vakarā pustumsā peldēties protams, ir jaukāk, bet arī no rīta nav ne vainas. Atspirdzinoši.
Un vispār Alaks juta nepacietīgu vēlmi ātrāk kaut kur doties. Rīts likās nospiedošs. Alaks uzsmaidīja Esterei.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 25.10.2007 19:47

[Ludiēna]

Sofei uzsmaidīja brālim.Viņa vēroja Alaka kustības un seju, kā to vienmēr ir radusi darīt, un domāja. Neviens princis nav skaistāks par tevi! Tu piederi šai vietai, bet tu aizej.Mežs tevi sveicina. Kungs dodas, lai cīnītos citur. Es sekošu un noskatīšos, kā meža gari māj tev ardievas, kā meža nimfas tevi svētī!Kas tev kaiš? Tu tāds nemierīgs. Viņa pēc brīža jautāja, nolikdama telts maisiņu līdzās pārējām mantām.Sofei apsēdās viņam līdzās, gaidīdama, kad Alaks saķemmēs arī viņas matus.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 26.10.2007 08:04

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna miegā sakustējās. Viņa murgoja par grāmatām ar asiem nagiem un notīm, kuras draudīgi gāja viņai virsū no visām pusēm. Meitene centās bēgt, taču grāmatas tuvojās un kad tās jau metās viņai virsū, Eva strauji piecēlās sēdus un viņas acis bija kā izbiedētam zvēram. Viņa dziļi ieelpoja un nomierinājās. Tad klusi iesmējās par sevi un noteica.
- Nudien. Es nekad vairs neēdīšu pēc vienpadsmitiem.. - Viņa smaidot atcerējās vakarnakts piedzīvojumus un mēģināja nedaudz piekārtot savu telti. Meitenei mugurā vēl bija tie paši vakardienas džinsi un melns topiņš ar tumši sarkanu sikspārni uz krūtīm. Mati tagad bija izspūruši un likās, ka tos nevarēs izķemmēt. Viņa paņēma ķemmi un lēnā garā tos saķemmēja un saņēma augstajā astē. Uzvilkusi kājās baltās botiņas, meitene atvēra savas telts rāvējslēdzēju un izlīda laukā. Bija dzirdamas sarunas un tepat netālu arī sēdēja Alaks un Sofei. Meitene pasmaidīja un skaļi noteica.
- Labrīt. - Diena likās pasakaini skaista un meitene ievilkusi plaušās svaigo gaisu, kārtīgi izstaipījās.

[Grēkmeistars]

Labrīt, iesaku pasteigties brokastošanā un mantu likšanā. Mēs tūlīt dosimies. Alaks noteica Evelīnai.
Tad viņš pievērsās māsai un, velkot ķemmi pār viņas tumšbrūnajiem matiem, kas tāpat jau izskatījās īpaši gludi un taisni, viņš klusi čukstēja. Nezinu, nekas nav noticis. Slikti gulēju. Mežos man nekad nav nemierīgi, drīzāk šeit ir tāds miers... bet šorīt ir savādi. Vakardienas sajūta arī nav aizgājusi. Zini... es teiktu, šis mežs ir savāds. Kaut kāds neparasts. Alaks apjauta, ka runā pārāk nopietni un tad iesmējās pats par sevi. Labi, muļķības! Es neredzēju, bet vai tu jau paēdi? viņš noprasīja māsai, likdams ķemmi atpakaļ somā, precīzāk, bāzdams ar varu.