Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Džezā tikai Meit...]

OOC: vajadzēs GM palīdzību, lai tas mazliet patēlo vilku..

Meitene pieliecās pie vilka un klusi nočukstēja.
- Tu vari iet, ja vēlies.. – Tad meitene pasmaidīja un maigi pabužināja tam aiz ausīm. Evelīna sekoja Eštonam līdzi uz deju pusi un viegli smaidīja. Puiša galvā rotājās grezns kronis un pie rokas bija scepteris. Austrumu kalnu valdnieks.. Viņa nodomāja un atbildēja uz viņa jautājumu.
- Es nezinu.. neesmu vēl jautājusi.. – Viņa nostājās puisim pretī un mulsi pasmaidīja. Aizsākās lēna deja un meitene mierīgi sāka kustēties tās ritmā.
- Te ir skaisti, ne? Un visi tie eņģeļi.. paradīze.. – viņa nočukstēja un ieskatījās puisim acīs.
- Ai, grūti aptvert, ka tagad nekas vairs nebūs kā agrāk. Skat, Tu esi valdnieks, manī ir kaut kas no vilkača un pārējie.. – Viņa nedaudz pasmaidīja un pavērās apkārt..

[Eņģeļu gūstekne]

Evelīna pietupās pie vilka un ļāva viņam iet, tas nolieca galvu.
Valdniec, es neuzdrošinos iet, man ir uzdots jūs pieskatīt, atvainojos.
Dzīvnieks piecēlās no sēdus pozas un pagājis garām abiem dejotājiem pacēla košo skatienu pret valdnieci.
Mans vārds ir Nasu, pavisam īsi un vienkārši.
šķiet smaids bija parādījies purnā, taču tas varēja būt maldinošs fakts, jo viņš taču bija tikai dzīvnieks, vai varbūt tomēr ne?

[Massacre]

Vilijamam nebija divreiz jāsaka, Lenna bija izsalkusi un izslāpusi. Viņa cēli piesoļoja pie bagātīgi klātā galda un ar interesi lūkoja ko varētu apēst, kad viņas skatiens apstājās pie ūdens krūkas. Viss krūzes saturs ar glāzes palīdzību, lai neizskatītos nepieklājīgi un barbariski, tika izdzerts dažos mirkļos. Pēc brīža tādā pašā veidā vēl viena krūka un vēl viena. Pēc slāpju remdēšanas, Lenna jutās arī paēdusi un tikai pieklājības pēc paņēma gabaliņu mandarīna.
Tad lūk ko nozīmē manas spējas. Ja ir ūdens, es varu arī neēst, bet kas notiks, ja ūdens nebūs?

Šo domu vadīta Lenna lēnām pastaigajās apkārt galdam, mesdama apļus arī pa zāli un baudīdama mūziku. Viņas baltā kleita nedaudz skāra grīdu un līgani zvārojās pie katras viņas kustības, kroni viņa vairs nejuta un pie amuleta arī bija pierasts. Šajā mirklī viņa juta sevī plūstam tik daudz dzīvības, ka nepamanīja, ka sākusi starot vēl vairāk, laimīgs smaids lūpās un ar katru brīdi doma par vēlmi dejot. No malas skatoties varēja pamanīt, ka viņas pastaigas solis līdzinās kādas dejas soļiem un vēl mazliet pietrūka, lai meitene nesāktu virpuļot pa zāli.

Apvaldījusi sevi, Lenna apstājās pie galda un ar laimīgu sejas izteiksmi, vēl joprojām starojot, vēroja pārējos.

[Margo]

Šķita, ka čuksti kļūst arvien skaļāki un skaļāki. Baiļu un neziņas pilni tie draudēja iedzīt Esteri vājprātā. Meitene pat nedzirdēja draugu teikto, viņu centienus palīdzēt. Šķita, ka spējas tikai aug augumā, uzsūcot Esterē visas sajūtas un domas. Kādēļ viņa nespēja to kontrolēt?

Gaismas uzzibsnījums. Šķita, ka viss negatīvais un biedējošais pēkšņi izgaisis. Likās, ka allaž viņa būtu dzīvojusi šādi. Čuksti vairs nešķita kā slogs, jā, viņa tos dzirdēja, taču tie nesagādāja galvassāpes un mokas. Čuksti vairs neiedvesa bailes – tie drīzāk bija kā mierinoša melodija.

Estere izslējās taisnāk. Ne tikai viņas pagātne bija pazudusi – arī viņas vecās drānas. Kreklu un peldkostīmu bija nomainījusi neticami grezna kleita. Melni samta volāni kupli krita, skardami grīdu. Neticami skaista korsete tieši tādā pašā tonī ieskāva meitenes vidukli, izceļot meitenes sievišķīgās aprises. Korsete nedaudz atkailināja plecus, taču tai bija garas, platas piedurknes, kas sniedzās nedaudz āri pirkstgaliem. Amulets arvien karājās meitenes kaklā. Melnie mati bija saņemti ar koši sarkanu lentu, kas bija tieši tādā pat krāsā kā meitenes lūpas. Bāla āda, tumšas drānas un asinssarkanas lūpas. Estere izskatījās kā īsts vampīrs. Šoreiz gan viņa to apzinājās un pieņēma – it kā tas tā būtu bijis vienmēr. Ilkņi? Ilkņus nemanīja. Varbūt tos pašlaik neļāva saskatīt kāda burvība, māns. Pašpārliecināta, lepna – tāda izskatījās Estere. Mainījusies, taču vai kāds atcerējās, ka viņa kādreiz bijusi savādāka? Vai to atcerējās viņa pati?

Viņa lūkojās apkārt, salikusi rokas aiz muguras. Ķermenis viegli šūpojās ritmā. Skatiens pārslīdēja pār klāto galdu. Ēdiens nevilināja. Šķita tas nespēja apmierināt viņas apetīti...

[Pūķēns Sāra]

-Drīzāk man būtu jājautā, vai nebaidies iekļūt sirēnas tīklos?- Viegli smaidot, viņa pagriezās pret Džinu, balss uzrunājot puisi bija maiga kā klusākā melodija, bet kvēla kā karstākais metāls, tā lika aizmirsties un aizmirst visu apkārt, radot vēlmi tik klausīties maigajos balss toņos. Zaļās acis rotaļīgi lūkojās puisī, -Tad dejosim?- viņa satvēra Džima roku un sāka iet uz zāles centru, meitenes āda bija maiga kā samts, bet satvēriens stingrs un pārliecinošs. Tas ir smieklīgi! Viņa apstājās un pagriezās pret Džimu, zaļajās acīs rotaļājās tādas kā liesmiņas, kas lika meitenei izsaktīties desmitkārt skaistākai.
-Es ceru, ka tu mani neapsvilināsi. Es brīdinu, ka esmu pārlieku kaulaina, lai no manis iznāktu labs cepetis,- pieejot tuvāk Džimam, viņa smaidot, jokojās.

[Eņģeļu gūstekne]

-Estere-

čuksti, kas bija kļuvuši par mūziku šķietami palika mierīgāki nekā pirms tam, vai varbūt tomēr cita skaņa tos padarīja attālākus?
Jūs esat vienreizēji skaista, manu valdniec!
Viņas domās čukstēja vīrieša rupji samtainā balss, jau pēc nemanāma laika posma balss īpašnieks atradās Esteres priekšā.
Esmu pagodināts iepazīties ar jums klātienē, Esteres jaunkundz, esmu grāfs Rafaēls Mortiljeri, norīkots, lai jūs pilnībā iepazīstinātu ar pienākumiem, dzīves stilu un neapšaubāmi patieso būtību.
Rafaēla kastaņbrūnie mati saspurojušies, šķietami pārdomātā frizūrā sedza bālo, kalsno seju. Graciozais, staltais augums bija tērpts melnā samta frakā ar purpurkrāsas zīda oderi. Augstākās klases, purpurkrāsas, smalkvilnas krekls stingri iestērķelēts piegūla perfekti veidotajam augumam. Melnās acis lūkojās vampīru valdniecē, kamēr uz lūpām dusēja bezkaunīgs smīns, kurš daļēji atsedza vampīra ilkņus. Rafaēls pasniedza Esterei kristāla glāzi, šķidrums, kas tajā bija iekšā vilinoši smaržoja, meitene varēja būt droša, maņas nevīla, tās bija asinis.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene pagriezās pret vilku, kurš bija pietuvojies viņai un Eštonam.
- Ak, bet jums taču nav visu laiku jābūt ar mani. Jūs taču varat izstaipīt kājas un aiziet pastaigāt pa zāli. Nedomāju, ka šeit man kaut kas slikts var notikt. Galu galā, es esmu kopā ar tik vareniem cilvēkiem. - Viņa pasmaidīja un pakniksēja vilkam. Viņu runāšanu nevarēja dzirdēt neviens cits, jo meitene, pati to neapzinoties, klusi rūca.
- Priecājos iepazīties Nasu. - Pēkšņi viņa attapās, ka viņai mugurā ir līdz grīdai gara, melna ar sarkanu, korsetes veida kleita un kājās bija skaistas, melnas augstpapēžu kurpītes. Viņas sarkanie mati bija eleganti sakārtoti un dzidri zilais acu skatiens bija prieka pilns un mirdzošs.

[Ludiēna]

Sofei pievilka eņģeļi un viņa nemanāmi centās tiem tuvoties ar visu glāzi rokās. Sofei izlikās, ka apskata zāli, kaut gan tā ar vienu aci arī bija. Viņa skatījās kā Viljams pieceļas no sava troņa un tuvojās Esterei. Viņi runājās. Sofei nopūtās, tad sameklēja ar acīm Alaku, kurš vēl stāvēja savā vietā, laikam sevi izzinādams. Mans princis... viņa nodomāja ar maigumu. Viss ir itkā nostājies savās vietās, tikai kāds ir mūsu uzdevums? Sofei labprāt to būtu kādam pajautājusi, bet nebija jau kam. Visi bija pārāk aizņemti. Nu ko, nāksies vēl pagaidīt.

[Grēkmeistars]

Alaks jutās tā, it kā būtu tikko pamodies. Pēkšņi šeit valdīja īsta rosība un skanēja smiekli, mūzika un viss iztaroja patīkamu aicinājumu pievienoties. Alaks piegāja pie māsas un uzsmaidīja viņai. Savādas domas vēl joprojām iekšēji viņu pavadīja, bet tās nelikās vairs nekas neizprotams un biedējošs. Vienīgais, kas bija un palika spilgts bija vēlme redzēt savu atspulgu. Jo es esmu eņģelis. Dievīgs eņģelis.
Sofei, viss ir kārtībā? Alaks jautāja, kaut vai viņas acīs skaidri varēja redzēt, ka viņa ir miera pilna, likās, ka šī seja nekad nespētu izstarot nemieru. Māsas mirdzoši zilās acis apvijās ar vēl izteiktāku mirdzumu. Agrāk tās bija asas, bet tagad - nevainīgi maigas. Vai šī nav īpaša balva? viņš iesmējās un papurināja savus garos, spīdīgi melnos matus. Tad viņš augstu pacēla Sofei savās rokās un apgriezās riņķī. Viss šķita tik savādi viegls un māsa pati svēra tikai spalviņas svaru. Burvīgi. viņš smaidīdams izdvesa un nolaida māsu lejā. Dejosim un priecāsimies, kamēr tas viss ir, baudīsim šo mirkli, jo tas nav par velti. Nemaz nē.

[Elony]

"Es nebaidos ne velna, jo pats tāds esmu!" smējā pretī Džins. Viņam tas sāka iepatikties.
Viņš sekoja Tia un nonāca deju zālē, kur biaj dadz dažādu... nevis ļaužu bet būtņu...
Un cik brīnišķīgi izsaktījās Tia! Kā viņš to agrāk nebija pamanījis? Ja viņš spētu padomāt, tad saprastu, ka tā ir maģija, bet tagad viņš ļāvās šai burvībai.
"Lai degu es Elles liesmās uz mūžu mūžiem, ja uzdrīktēšos tev nodarīt pāri..." dīvaini teica Džins. It kā sevis pats, it kā no kaut kā cita...
Viņš pakalnījās un patiepa roku pretī Tia.
"Tev drīzāk jābaidās no mana spēka, nevi uguns, jo uguni kontrolēt mācos, bet spēku vēl neaptveru."
Viņš centās uzmanīgi saņem Tias roku, lai uzsāktu deju, bet ne saspiestu to. Ar otru roku viņš pieķērās viņas viduklim.
"Ja tu mani apbur, tad man nav nekas pretī." Džins smaidīdams teica. Durusku viņš spēja saprast, ka Tia ir sirēna, ka viņas skastums hipnotizē viņu... bet tas viņam bija vienalga.

[Pūķēns Sāra]

-Neglaimo sev, tu nemaz neatgādini velnu. Drīzāk tādu...- Tiamara viltīgi pasmaidīja, bet nenobeidza sakāmo. -Sievietēm patīk spēcīgi vīrieši,- viņa vēl paspēja piemetināt, kad Džins ar vienu roku satvēra viņas roku, bet otru aplika ap viņas vidukli. Viegli apjucis skatiens tika veltīts puisim, viņa nebija tik bieži nemaz šādi dejojusi, tik tuvu partnerim, jo viņai vajadzēja paiet krietni tuvāk puisim, lai dejošanu vismaz būtu ērta, jau nerunājot par kvalitāti. Jāatzīst, ka viņa parasti izvairījās no fiziskiem kontaktiem, protams, nenozīmē, ka viņa nebija dejojusi vai skūpstījusies vai darījusi ko tamlīdzīgu, bet viņa nekad neļāva nevienam izbaudīt sava ķermeņa siltumu tik tuvu, sava ķermeņa ciešu kontaktu, kas dejojot šādi bija neatliekams. Viņa parasti bija kā kaķenīte, kas maigi kacina otru, liek tam vēlēties izbaudīt tās maigo spalvu, trinās gar tā kājām, bet kad pieliecas kāds, lai sajustu kažociņa siltumu, viņa to pielaiž līdz minimumam tuvu, kad pēdējā mirklī aizlaižas, neļaujot aizskart savu kažoku.
Džins manīja, ka Tiai pieejot tuvāk viņam, lai dejošana būtu ērtāka, meitenes vaigos iesitas viegls sārtums. -Es nezinu kā tas ir apburt...- iesākot kustēties mūzikā, viņa klusu, bet maigi noteica, -...varbūt tas ir šādi...- to pasakot, puisis sajuta Tias maigās lūpas tur pat pie puiša ausis, čukstot vārdus, -... bet varbūt tas ir šādi...- pirms ieskatīties puiša acīs un tam kārdinoši uzsmaidot, liekot vēlēties Džinam sevi pievilkt vēl tuvāk, viņas lūpas maigi aizskāra Džina ausi, it kā vieglā skūpstā.
-Kā tas ir, valdīt pār uguni?- Negaidīti Tia pajautāja. Meitene jau bija apradusi ar puiša tuvumu, bet puisis tāpat varēja just, ka viņa īsti neatbrīvojas un neļaujas savai vadīšanai, it kā baidītos no viņa.

[Elony]

(occ: mūzika un dejas tak domātas tādas veclaicīgās? Valsis un tamlīdzīgi? Man vismaz tāds iespaids radās. )

Džins jau vispār nebija arī nekāds īpašais dejotajs, vismaz lēnajās dejās. Bet pamatus jau viņs zināja. Vajag tikai turēt meiteni un griezties uz riņķi, nedadz sekojot mūzikas ritmam un neminot viņai uz kājām. Tāpēc Džins uzņemās dejas vadību un virzīja Tiu pa deju zāli.
"Spēka man ir ļoti daudz... tagad. Es to jūtu sevī..." Džins noteica.
Viņš juta meiteni sev tuvāk, viņas piesārtums puisim patika, Tia likās vēl skaistāka...
Džins pats nepiesārta, bet viņa āda, tā bija karstāka kā normālam cilvēkam, ne ļoti, bet pietiekami, lai varētu domāt, ka viņs ir slims, jebkurā gadījumā - karsts.
Tias spēlēšanās radīja viņā spēcīgas izjūtas, ausis kņudēja, meitnes balss bija kā mūzika. Radāš velēšanos apķert meiteni vēl ciešāk, bet viņš savaldījās, jo tas varēja beigties slikti. Nedaudz nojuka dejas solis, Džins to atkal atjaunoja.
"Apburošu..." Džins ar smaidu kometēja.
Viņa acīs bija uguntiņa, bet ne mīlīga un dejojoša, spēcīga un varena, tā krāsoja varavīksnenes no tumšbrunam sārtās. Nemanāmi, bet arvien vairāk un vairak... Un aiz tām jautās spēcīga uguns.

Tias jautājums viņu samulsināja uz brīdi.
"Tas ir valdīt pār sevi un ari pār postu un iznīcību. Es zinu, ka mana dzīve ir mainījusies un tas maina arī manu raksturu. Paskaties, es esmu kaut kādā pasaku pilī, dejoju ar sirēnu princesi un plēšu jokus par velniem!" Džins pasmaidīja, tad atkal palika nopietns. "Uguns ir posta spēks, bet... es esmu pateicīgs par šo varu, bet man jāapzinās, cik ta bīstama man un citiem."
Viņs papurināja galvu un bezrūpīgi smaidīja.
"Un kā ir būt psihisko spēku pavēlniecei? Jo man liekas, ka tavas iespējas, atšķirība no manis un dažiem citiem, patiešām ir bezgalīgas, nesaktoties uz to, kas tev padodas pagaidām..."

[Ludiēna]

Sofei ļāvās Alaka rokām. Jā, mans mīļais princi. Viss ir labi. Dejosim! Sofei pieglaudās brālim, viņu rokas sakļāvās un viņi dejoja mūzikas pavadījumā, griezās. Alaks vienmēr prata labi dejot. Tas kā viņš iegrieza Sofei, izskatījās ļoti brīnišķīgi un nereāli. Tagad katram piederēja savs spēks. Sofei aizvēra acis un ļāva sevi vadīt pa deju grīdu. Viņa uzpūta brālim uz vaiga, un elpa izlauzās karsta un balta. Tā apsarmoja Alaka vaigu un kļuva kā rozes zīmējums. Izskatās, ka es protu arī ko tādu... viņa nodomāja. Sofei ieskatījās Alaka acīs un pasmaidīja. Lai tā būtu balva...Bet ar kādu nolūku?

[Hworang666]

Redzot, kā Tia ar Džinu dejo, Mišels bija mazliet aizkaitināts, bet norija visu. Pats bija mudinājis, lai Džins padejo ar Tiamaru, to arī saņēma. Kurš vainīgs, ka pašam sirds tagad griezīga. Izrāvis glāzīti viņš izgāja ārā no zāles. Nedz skaļi, nedz lavoties. Pagājis tālāk gaitenī, viņš noņēma un aplūkoja kroni, tad arī apmetni. Drošsirdis... Pat Ērikam nāktu smiekli...

[Pūķēns Sāra]

Puiša ķermeņa siltums nebija nejūtams, un pirmajā mirklī meitene sabijās, ka tik Džinam, kas nekait, kad atminējās pār kādu elementu puisis valda. -Tu esi karsts...- Tia klusu konstatēja, turpinot domās, interesanti vai arī tu iekšēji esi kļuvis karstāks? Vai tavi skūpsti ir tik pat karsti un kaislīgi? Tiamara sevi sapurinājam nedrīkstēja tā domāt! Bet kādēļ nē? viņa tikai sevi kaitināja, kad ielūkojaš Džina acīs. Puiša acīs tāpat kā viņējās rotaļājās liesmiņas, vienīgi viņas zaļajās acīs liesminās bija rotaļīgas un kārdinošas, bet Džima - spēcīgas un varenas. Tia nespēja novērst skatienu no puiša acīm.
-Jā, uguns ir postošs, bet domāju, ka puisis kā tu spēsi un jau pietiekoši labi spēj tikt ar to galā,- Viņas sejā, to klusām sakot, ielavījās platāks smaids, kad izdzirdot jautājumus, meitene mazliet apjuka. -Psionika,- Tia klusu noteica, apjukums lika viņai izsaktīties kā mazam, apjukušam bērnam, kurš nezina, kur patverties no neziņas. -ja es īsti saprastu, ko tas viss nozīmē... Ja godīgi, tad vēl neesmu to tā īsti vēl apjēgusi, bet domāju, ka tas nes lielu atbildību līdzi, kā jau ikvienam no mums mūsu spējas.- Tia tiešām vēl īsti neapjēdza spēku, kas viņai bija iedots. Šobrīd viņa pat nevēlējās domāt par to, kaut gan pakrūtē tas varas un enerģijas spēks bija jūtams, pat ļoti labi.
-Vai vari iedomāties, ko darīsi pēc balles?- novirzot tematu citās sliedēs, viņa ar to vēl mazliet pievirzījās puisim, liekot viņu ķermeņiem saskarties, kamēr viņas acis lūkojās puiša, sārtās un pilnīgās lūpas veidoja vieglu smaidu.

[Margo]

Jūs esat vienreizēji skaista, manu valdniec! pāri liegajai čukstu melodijai atskenēja skanīgi vīrieša čuksti. Estere centās zālē atrast runātāju, bet tas nebija vajadzīgs. Pēc sekundes simtdaļas viņš stāvēja meitenes priekšā.

Rafaēls Simpātiskiem sejas vaibstiem, bālu sejas ādu un izsmalcinātu gaumi. Jā, vampīrs. Estere jau to saprata pat neredzējusi viņa ilkņus. Arī ap viņu staroja šī aura – vilinoša un reizē arī biedējoša. Pati Estere bailes nejuta. Pēc gaismas uzzibsnījumu tās pazudušas. Patiesībā šķita, ka nekad agrāk viņa bailes nebija jutusi.

Valdniece? Tas šķita tik dīvaini, ka kāds viņu tā uzrunāja, taču, lai arī kā, šī uzruna lika viņai justies svarīgai. Viņa uzsmaidīja, tikai atšķirībā no Rafaēla viņa neatklāja savus ilkņus. Šī vīrieša... nē – vampīra sabiedrība šķita patīkama.

Kad viņš pasniedza glāzi, meitene nesteidzās to saņemt. Viņa kādu brīdi vienkārši pētīja šķidrumu, kas bija tajā ieliets. Asinis. Estere sajuta asins smaržu – tā šķita vilinoša. Viņa saņēma glāzi bālajos pirkstos, pavērdamās uz Rafaēlu. Viņa lēni pacēla glāzi pie lūpām. Uz mirkli šķita, ka tas nav pareizi, tā nevajadzētu darīt, taču izsalkums drīz vien nomāca šo pagātnes saprāta palieku.

Estere izdzirdēja klusus sievietes čukstus, kad viņa iemalkoja pilienu glāzē esošā šķidruma. Bet kādēļ nē? Jā, patiesi...kādēļ ne? viņa nodomāja, paceldama glāzi pie lūpām vēl vienu reizi. Šķita, ka ar šo vienu malku bija pazudušas pēdējās sirdsapziņas paliekas. No Esteres staroja pārliecība. Uz lūpas kaktiņa dusēja asins piliens, kas kas noripoja pār zodu, kad viņa uzsmaidīja Rafaēlam.

[Elony]

"Šobrīd man par to negribas domāt." Džins atteica. Kas būs tālāk... šobrīd bija diezgan labi un to mainīt negribējās. Ja vien Tiai nebija kas cits padomā, vel labāks.
"Tas ir, man negribas šobrīd domāt, ko Viljams mums liks darīt pēc balles un viņs kaut ko darīt liks, tapat jau šādus amuletus nedāvā... Bet varbūt mums derētu uzrīkot privātu ballīti? Sanākt kopā, izrādīties ar spējām... vai arī mēs tikai divatā... man iebildumu nebūtu..."
Mūzikā uz brīdi iesitās spēcigāks ritms un Džins, impulsa vadīts, pacēla Tiu gaisā apgriezās par 180 grādiem un nolaida viņu zemē, pārliekdamies viņai pāri. Tas gluži nebija pēc valša likumiem, bet lai nu paliek.
"Tavās acīs deg maigās uguns vara..." puisis dziļi ielūkojās meitenes apburošajās acīs..." bet kas tu esi patiesībā?" Džins izslējās, nostatīdams meiteni vertikālā stāvoklī. Likas, ka viņs cenšas no kaut kā atbrīvoties savā prāta.
"Un kas esmu es? Kas tagad esam mēs? Dēmons un sirēna? Kas ir zem šīs čaulas? Jo es jūtu, ka mainos un it kā zinu, kas es esmu, bet nezinu kāds es esmu. Vai tu Tia, sirēna, zini, kāda tu tagad esi?"

[Pūķēns Sāra]

Meitene piekrita par to, ka Vilijams noteikti liks viņiem kaut ko darīt, bet kad Džins ierunājās par privātu ballīti un par iespēju pabūt divatā, Tia tikai viegli pasmaidīja, smaids lika domāt, ka viņai arī nekas nebūtu pretī, kad Džins viņu pacēla un sāka griest. Tiamara iesmējās, smiekli atgādināja maiga zvaniņa skaņu vieglā vējā. Viņš meiteni nolaida, seju rotāja tas pats maigais smaids un acis cieši lūkojās puiša, viņa spēcīgās rokas apkārt, pār augumu pārskrēja vieglas tirpas.
-Ak...- viņa klusu izdvesa, kad Džins viņu nolika vertikāli un uzdeva tos visus jautājumus. -Es zinu, kāda es biju...- viņa klusu iesāka, to sakot, puiša vaigu maigi aizskāra Tias plauksta, -...un ir zināms, ka pārmaiņas ir nenovēršamas.- Zaļās acis cieši vērās Džina acīs, tajās bija redzams liels miers un sirsnīgums, kas ieskatoties meitenes acīs, arī pārņēma otra ķermeni, tieši tāpat kā balss, kas skanēja tik nomierinoši un lika justies kā lidinoties pa mākoņiem. -Atliek vienīgi neaizmirst to, kas biji un kāds biji, bet visu jauno, visas pārmaiņas, tik pievienot pie vecā, pie vecā sevis. Likt, lai pārmaiņas ļauj tev kļūt vēl labākam un papildīt to, kas biji, nevis degradēties, pakļauties sliktajam, ko nes viss jaunais.- Meitene pat nedomāja, dusmoties par to kā Džins viņu nosauca, tas šobrīd likās tik nesvarīgi, tik muļkīgi. Seju joprojām rotāja, tas sirsnīgais smaids un acis turpināja lūkoties puiša acīs, kamēr viņas plauksta joprojām atradās uz puiša vaiga, kad tā viegli aizslīdēja līdz puiša kaklam un lika puisim mazliet pieliekt galvu. Tia samazināja to niecīgo attālumu starp abiem, kas bija radies, kad puisis viņu nolika vertikāli. Meitenes piere viegli saskārās ar Džina, zaļās acis joprojām lūkojās puiša. -Es vēl nezinu, kas es esmu, bet zinu kāda es esmu, kāda ir mana sirds un to, par spīti tam, ka būšu spiesta paverdzināt vai pakļaut citus, nezaudēšu, es vienmēr atcerēšos, ka ir cita izeja, ka ir tas, kas ir cilvēcīgi, ka ir tas, kas spēj palīdzēt citiem nevis sāpināt. Nevajag aizmirst patieso sevi starp visu jauno, jo tu jau paliec tu, vienīgi apstākļi mainās.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 18.12.2007 02:03

[Elony]

Cik mierinoši skanēja Tias vārdi, un cik maigi bija viņas pieskārieni! Džins nesaprata visu, ko Tia viņam atbildēja, vien nojauta. Būs cīņa starp veco Džinu un jauno dēmonu, kas pamodās viņā. Vai vajag nevis cīnīties, bet pieņemt? Lūk tam gan vajadzīga īsta drosme.
Eh... nedomāt par to! Uguns, spēks un pārdabiska veiklība! Šī vara ir dota un to var izmantot kā pašam patīk! Un līdzās ir tik smukā Tia... ko gan puisim vairāk vēlēties?
Džins ar rokām maigi pieskārās Tias vaigiem un atlieca viņas galvu atpakaļ un ieskatījās viņas acīs. Liekas, ka viņam no šīm neticami zaļajām acīm sāk veidoties atkarība...

"Paldies."

Džins atkal meiteni sagrieza dejā.
"Tad kā būs ar privātu ballīti mums diviem? Tāpat neredzu nekā labāka ko darīt..." nevainīgi piebilda Džins.

[Pūķēns Sāra]

Puiša siltās plaukstas uz viņas salīdzinoši vēsajiem vaigiem, skaidrais skatiens, kas lūkojās viņas acīs tik vērīgi, sareiba galva. Tas laikam no tās griešanas, Tia nodomāja, kaut gan iemesls bija pats Džins.
-Nav jau par ko pateikties,- viņa klusu nomurmināja, kad Džins strauji atsāka deju, kas lika no pārsteiguma ciešāk pieķerties pie puiša, lai nenokristu.
-Vai no sākuma nevajadzētu sagaidīt šīs balles beigas?- Skatienam dzirkstot, viņa koķeti iesāka. -Un kas tad tā pa ballīti, ja tur būtu tikai mēs divi vien? Tad jau drīzāk... Viņa platāk pasmaidīja, -Tad jau drīzāk privāta tikšanās.- Meitene ieturēja mazu pauzi, pārdomājot vai turpināt vai neturpināt, kad atlāti nobeidza, -Un es nevaru galvot, ka ja es būtu divatā vien ar tevi, tad vien vēlētos dejot vai sarunāties.-