Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Līg]

-Nav vajadzības kļūt par ezi, Kriss,- bezkaunīgs smīns, lai gan balss palika tā pati saldā un medainā. Nu dien, tas taču bija bijis tikai joks. Un tagad viņai vēl būtu jācieš no zēna izlēcieniem? Nē, Evas lepnība kā vienmēr darīja savu: vai nu labu, vai nu sliktu. Šinī gadījumā tas laikam bija nelielais aizvainojums.
-paldies Ešton,- komplimenti, uzmanība. Tas viņai patika, lai pašlaik nebija nemaz tik svarīgi.
Visi jau apkārt sāka celties. un rosīties.
Bet šķiet, ka visus kā viens ir ietekmējis vakardienas...priecāšanās.
-Labrīt, Alaks- pieklājīgs iestarpinājums un viegls smaids. tomēr vēders vēl aizvien prasīja kaut ko ēdamu.

[Lianjuks]

- Ēēē, jā..
Aizcirtis un kaut kur aizsviedis grāmatu Eštons piebiedrojās brokastotājiem. Sadabūjis no Esteres kādu maizes šķēlīti viņš sāka to ēst. - Kas mums šodien plānots? Visu dienu te jau nesēdēsim. - paņēmis savu mienerālūdens pudeli viņš nedaudz padzērās un jautājoši uzlūkoja savus biedrus.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.10.2007 18:14

[Pūķēns Sāra]

-Nu!- Tiamara viegli sarauca uzacis, -Vai tad pēc tam miza nav netīra? Ar smiltīm, pelniem? Nu nezinu, varbūt pēc tam tos kartupeļus tu mizo, bet tik man zināms, tad labāk tak ēst ar visu mizu, bet miza tad sanāk netīra, ne tā? Un labi, ja tomēr cepjam kartupeļus tāpat, tad ko ar cīsiņiem? Tiem gan iesmus vajag, vai arī kāds no puišiem piesakaš sataisīt iesmus no dabiskiem materiāliem? Piemēram tu, Kriss?- Izdzirdot Evas teikto, nopietnā meitenes sejas izteiksme pazuda, un Tia iesmējās, -Eži ir mazi un mīlīgi, nevajag tak izteikt viņam tik jaukus komplimentus, vienīgi, ja tu uz viņiem nesēdies virsū, un domāju, ka Krisam virsū sēsties pagaidām neviens netaisās.-

[Lianjuks]

Viņš pasmaidīja pavisam savādi, itkā smietos pats par sevi, Evu un Tiamaru. Viss bija pārprasts, bet ko nu tur skaidrot, lai domā ko domā. Eva un Tiamara, abas bija pārpratušas. Izdzēris vienā mirklī visu ūdens pudeli Eštons ar aprautu žagu kaut ko norūca un paņēma vēl vienu maizīti, skuķi bija tāda dīvaina tauta.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss iesmējās.
Kā jau teicu, atstāj visu manā ziņā. galvenais ir uzticēšanās, ka tu atstāsi tos manās vēlīgajās rokās un neuztrauksies ne mirkli!
viņš iesmējās un tad pamāja.
Vislabākie iesmi sanāk no zariem. Arī tos es varu uztaisīt. Dabiskie koka iesmi piedod gaļai pilnīgi jaunu, neaprakstāmi labu garšu.
puisis žirgti klāstīja.
Jāāe, labāk nesēdieties man virsū.
viņš smaidot sacīja.

[Līg]

Skanīgi smiekli izlauzās no meitenes lūpām pēc Tiamaras teiktā. Šodienas sākums nu dien bija labs.
-Tur nu tev taisnība, Tiamara!- smaids.
Tā sēžot un gaidot, kad būs kāds ēdiens viņa pati bija aizmirsusi, ka somā vēl mētājas kaut kas. Ātri ielīdusi neparocīgajā teltī, blondajiem matiem noplīvojot un ar triumfālu smaidu sejā, Eva izvilka maisiņu ar tumšsarkaniem un sulīgiem āboliem.
-Kāds vēlas?- pašas meitenes bālā roka jau bija paspējusi izvilkt vienu ābolu un tagad tajā sajūsmināta iekodās.

[Pūķēns Sāra]

-Domāju,ka varētu kustēties uz priekšu, kaut kur netālu jābūt skaistam ezeram, tur arī visi, kuri vēlētos varētu apmazgāties, papeldēties un vienkārši atpūsties, ja, protams, mēs nesagribēsim ātri vien virzīties uz priekšu,- ar mazu kavēšanos Tiamara atbildēja Eštonam, puisim uzsmaidot, kad atkal pievērsās Krisam. -Neuztraucies, es tev uzticēšos, jo ja tev neuzticētos jau tāpat, tad vispār mēs nebūtu tuvāk pazīstami, kur nu vēl ietu vienā prāgājienā, un kas būtu, ja uzsēstos?- Tumši zaļajās acīs parādījās negantas liesmiņas, un kafijas glāzīte, kas atradās rokās tika nolikta blakus uz zemes, kamēr pati Tiamara piecēlās kājās. Meitene no sirds izstaipījās, un negaidītā ātrumā piezemējās Krisa klēpī. -Es pat teiktu, ka ļoti ērti.- Viegli pagriežot seju pret puisi, meitene uzjautrināti noteica. -Mazam ezītim tu nemaz nelīdzinies, kur nu vēl lielam.-

[Margo]

Estere pasveicināja Alaksu, tad klausījās draugu sarunās, mierīgi malkodama savu ķiršu sulu. Esterei gan bija vienalga kā cept kartupeļus vai desiņas. Ugunskurā cepti kartupeļi bija pasakaini garšīgi, arī desiņas, ceptas uz koka iesmiem, garšoja debešķīgi. Patiesībā jau bija pilnīgi vienalga, ko viņi ēdīs vakariņās, galvenais, lai vakariņās vispār kaut kas tiktu pasniegts.
Meitene iesmējās, kad Eva tika nosaukusi Krisu par ezi. Dažkārt viņš tiešām līdzinājās mazam, adatainam ezītim, bet galvenokārt jau bija izpalīdzīgs un laipns. Vismaz pret Esteri. Pēc tam meitene papurināja galvu, paužot, ka nevēlas ābolu. Bija notiesātas divas maizītes. Vairāk Estere pagaidām nevēlējās.
Kamēr jūs vēl baudāt brokastis, es jau sākšu darīt ko lietderīgu un nojaukšu savu telti, meitene smaidot pavēstīja un aši piecēlās kājās. Uzsmaidījusi pārējiem, meitene devās pie savas telts un izvāca no tās visas savas mantas.
Nonākusi teltī, viņa sabakāja mugursomā dažas drēbes un stingri salocīja savu guļammaisu. Teltī bija ļoti smacīgi, tādēļ meitene nolēma to nedaudz izvēdināt. VIņa izlika ārā visas savas mantas un attaisīja telts auduma durtiņas. Tad viņa nopūtās un apsēdās netālu no telts, censdamās aizvilkt rāvējslēdzēju savai mugursomai, kurā bija sabāztas tik daudz un dažādas lietas, ka tā atsacījās vērties ciet.

[Grēkmeistars]

Pieņemot Tiamaras piedāvāto maizīti, Alaks vēroja rosīgo pulciņu, ar galvas mājieniem atbildēdams uz katru labrītteicienu. It kā ieinteresēti viņš klausījās sarunās par kartupeļu un gaļas gatavošanu, bet iekšēji domās valdīja savāds juceklis. Laikam būšu ļoti neizgulējies.. Pavērdams telti viņš pārbaudīja vai Sofei vēl guļ. Vai varbūt izliekas, ka guļ. Viņai vienmēr patīk izlikties par aizmigušu, bet patiesībā klausīties visā kas notiek. Sajaukt sapņus ar īstenību.
Paldies, nē. Alaks atbildēja uz Evas piedāvājumu. Man lūdzu vēl vienu porciju tavu burvīgo, skanīgo smieklu. viņš nodomāja un pasmaidīja.

Nevis Alaksu, bet Alaku, Alakam, Alak! ^^

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 23.10.2007 18:44

[Snorkes Jaunkund...]

Krisa acis pievērsās Evas āboliem, taču viņš klusēja.
Jā, tev taisnība.
viņš, juzdamies mazliet stulbi, sacīja.
ā, jā, par to ezeru. Ja pareizi atceros, viņš ir apmēram 5 km no šejienes, tā, ka ja gribam tur nokļūt normālā laikā, vajadzētu jau posties ceļā.
Kriss skaļi, tā lai vismaz daļa apkārtējo to dzird, teica, tad viņa acis pievērsās Tiamarai, bet uz lūpām parādījās smīns.
Es varu kļūt nejauks, bet, sasodīts, es pat pats sev vairs nepatīku, kad kļūstu nejauks.
viņš sāka smieties, kamēr Tiamara neielidoja viņam klēpī.puisim vajadzēja ātri reaģēt, un ar elkoņiem atspiesies pret zemi, lai no spējā grūdiena neokristu uz muguras. Puiša sulas glāzīte izlidoja no viņa rokas, un dāsns daudzums sulas apšļakstīja kādu tuvējo koku. Skatīdamies Tias acīs, viņš pasmīkņāja.
Nu ko, varu vienīgi teikt, ka tev laimējies, jo šodien esmu sasodīti labā garastāvoklī, pat kā ezis.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 23.10.2007 18:44

[Pūķēns Sāra]

-Bet ja tā padomā, tad pukšķi tu līdzīgi ezim,- vēljoprojām smaidot, meitene piecēlās no krisa klēpja. -Tu mani nostādi dillēmas priekšā. Es gribēju paziņot, ka tu oficiāli nelīdzinies ezim, bet tagad... tagad tu pukšķi, un Eva mani var sākt apstrīdēt.- iespiedusi rokas sānos, viņa no aukšas viegli nosodoši uzlūkoja Krisu, kad iesmējās un pagriezās pret Evu, -Esi tik laipna, un pasvied man vienu no taviem gardumiņiem.-
-Manis pēc kaut varam iet tagad, man mantas un kartupeļi sapakoti, stāve te pat netālu.- Tia vēl piebilda.

[Līg]

Ezers? Pledēšanās?
Ah, kā viņai patika pavadīt laiku ar šiem jauniešiem. Būt kopā. Klausīties jokos. Smieties.
Evai negribējās domāt par atgriešanos mājās pie snobiskajiem vecākiem. nē, nē., šo te viņa izbaudīs.
No telts tika izvāktas mantas, kas gan tāda izskata meitenei kā Eva bija pat pārāk maz. Taču pie telts meitene apstājās.
Aplaidusi spoži zaļās acis apkārtējiem un norādot uz telti viņa iejautājās.
-Kāds zina kā šo zvēru savaldīt?- lakam jau tipiski. parasti Eva nekad neiet šādos pārgājienos, tāpēc nebija sevišķi peradusi pie šādas dzīves.

Ak jā. Un beidzot parādījās arī kāds to ābolu gribētājs.
Izvilkusi vienu, lielu ābolu no maisiņa un piemiegusi ar aci Eva pasvieda meitenei ābolu.

Šo rakstu rediģēja Līg: 23.10.2007 18:51

[Snorkes Jaunkund...]

Tas ir ļauni. Es nu nemaz nelīdzinos ezim.
Kriss taisnojās, pieceldamies kājās. Viens skatiens tika veltīts pēc palīdzības lūdzošajai Evai, taču Kriss aizgāja pie savas telts un izvāca un sakārtoja tās pāris parpalas, kas viņam bija. Telts gan prasīja neduadz vairāk laika, taču arī to viņš bija iemanījies nojaukt ātri, un pavisam drīz Kriss jau bija gatavs ceļam.
Tad viņš tomēr piegāja pie Evas un palīdzēja nojaukt viņas telti. To tomēr prasīja Krisā ieaudzinātais džentlmeniskums.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 23.10.2007 19:11

[Pūķēns Sāra]

Tiamaru tikai parādīja Krisam mēli par atbildi, un pat ja viņa gribētu puisim, ko atbildēt, viņš tāpat aizsteidzās prom, tādēļ neraizējoties par neko, meitene aspēdās uz zemes un atkal parakājusies pa somu, izvilka čupa-čupu, un to ielikusi mutē, apgūlās zemē, vērojot zilās debesis, bet šī nodarbe ātri apnika, tādēļ izņēmusi no mutes čupa-čupu viņa atkal apsēdās un sāka vērot kā Kriss sāk vākt nost savu telti, un pēc tam Evas. Bija patīkami skatīties kā citi strādā, jo īpaši tāds smukulītis kā Kriss. -Labais samarietis,- pār meitenes lūpām nepārāk skaļi pārvēlās vārdi.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss cik vien ātri varēja, sataisīja Evas telti un pagriezās, lai ieraudzītu uz zemes sēdošoTiamaru, pār kuras lūpām tieši tobrīd nāca vārdi "labais samarietis", kas nez kāpēc šausmīgi uzjautrināja Krisu.
Vai tu runā par mani? Ak, nē, tu to noteikti neteici par mani, jo es tak esmu ezis. Tā bija visparastākā pieklājība pret meiteni, jo...nu, viņa tak nemāk pat telti nojaukt.
Kriss teica, apsēžoties blakus Tiai, jo pārējie vēl noteikti nebija tik gatavi kā viņi, lai jau varētu iet.

[Pūķēns Sāra]

-Neaizmirsti, ka mēs vēl neko par to ezi neesam izlēmuši, jo tu vēl atrodies pētīšanas stadijā, ja pieradīsi, ka neesi, tad nebūsi, vai arī otrādāk.- Krisam sēžoties blakus, viņa vienkārši noteica un apsēdās tā, lai redzeslokā būtu puisis. -Un zini...- Tiamaru izklaidīgi iesāka, uzliekot uz puiša kājas rokas un uz tām atbalstot savu galvu. -...labais samarietis ir tieši tas, kurš visiem palīdz.- Viņa turpināja, zaļajāma cīm no apakšas uzlūkojot Krisu, -Un neaizbildinies ar parastu pieklājību. Mēs tak abi labi apzīstam tevi, ne tā?-

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss sāka smieties.
Vai tas tiks nolemts tad, ja es atkal "pukšķēšu"?
viņš izklaidīgi skatījās, kā Tia iekārtojas uz viņa kājas.
Ak, es nu gan nezinu. Kurš tad te tikko pukstēja, ka es esot ezis? Vai tad tie sīkie pukšķētāji kādam palīdz? Un tomēr - labais samarietis? Tas nu ir mazliet par traku teikts. Un tā tiešām bija visparastākā pieklājība. Džentlmeniskums. Draudzība? Sauc kā gribi. Es viņai vienkārši palīdzēju.
Kriss visiem spēkiem taisnojās ar negantu smīnu uz lūpām, skatīdamies tieši zaļajās acīs.

[Pūķēns Sāra]

-Neizaicini mani, Krismen!- Nenovēršot acis no puiša, meitene ar vielu uzjautrinājumu iesaucās, izmantodama viņas pašas sen izdomāto iesauku Krisam, kuru, dēļ kādu derību zaudēšanas, vairs nebija tiesīga izmantot. -Un jā, pa to pašu pukstēšanu, un vai tagad tu atkal nesāki pukšķēt?- Viņa plaši uzsmaidīju puisism, atklājot savus baltos zobus, kad negaidīti viņa novērsa skatienu no puiša un noņēma no puiša kājas galvu, bet pēc brīža, meitene jau bija apvēlusies uz muguras un ielikusi savu galvu puiša klēpī, jau ērtāk turpināja uzlūkot Krisu. -Un kas tad pēkšņi tev pret labo samarieti? Iekodis vai viņš tev? To sakot, Tiamara piepacēla roku, tai aizskarot puiša matus, -Un jāatzīst, ka pēc izskata, tu ļoti labi atbildsti šai lomai. Esi izskatīgs, kā tikko pierādīji, esi izpalīdzīgs, tik nezinu vai tādas vientuļas sievietes spētu labi iepriecināt.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 23.10.2007 19:44

[Snorkes Jaunkund...]

Krisam pavērās mute, kad viņš izdzirdēja veco iesauku.
To vairs nedrīkst izmantot.
viņš rotaļīgi bilda un papurināja galvu.
Vai tad es tagad pukšķu?!
viņš, satriekts par netaisnību, jautāja, nepieēršot pārāk lielu uzmanību, ka meitenes galva tagad atrodas viņam klēpī.
Nu..nē, vienkārši, kaut kā jocīgi skan...labais samarieties. Ko tas galu galā nozīmē?
viņš iesmējās un ļāva lai meitene pinās gar viņa matiem, kad jau nākamais teikums viņu atkal atstāja ar vaļā muti.
Atvaino? Kāda vēl vientuļas sievietes?
viņš pameta skatienu pār plecu, it kā skatīdamies, vai viņam tiešām patlaban neuzglūn kāda sieviete, tad iesmējās.

[Pūķēns Sāra]

Tiamaru iesmējās un nolaida roku, kura bija sākusi rotaļāties ar puiša matiem, -nav te nekādas sievietes, nu vismaz šobrīd nav. Un vientuļu sievieti parasti sauc tādu, kurai ilgi nav bijušas intīmas attiecības.- Meitene mierīgi noteica, pēc tam viegli apjūkot. -Kas ir labais samarietis?- Viņa klusām nomurmināja, mirkli nolaižot saktienu no Krisa, bet, tad atkal pasmaidot, atgrieza savas tumši zaļās acis pie puiša pētīšanas. -Cik es saprotu, atd labai samarietis ir tāds, kurš visiem un visā palīdz, tātad arī...- Tia noklusēja turpinājumu, viltīgi smaidot. -Un tikko iedomājos, kā tad tu man taisies piesiest vairs nelietot to iesauku? Sen jau bija tās derības, un sen jau varēja pieņemt, ka noruna vairs nav spēka, manu Krismen.- Seju atkal rotāja nebēdzīgs smaids, kamēr meitene bija saņēmusi puiša roku un sākusi pētīt plauksats līnijas. Salīdzinot ar citu dienu uzvedību, tad Tia uzvedās kā vienmēr, vienīgi viņa nekad nebija tuvojusies tā puisim, jā, viņa, bija iebuhņījusi to vai kā tamlīdzīgi, bet nekad tik tuvs kontakts nav bijis, kaut gan pēc meitenes uzvedības likās, ka viņa vienmēr ir tā darījusi.