Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Ludiēna]

Sofei silti uzsmaidīja Julianam. Reizēm satiekas cilvēki ar vienādām vēlmēm un sapņiem...bet- jā, tas nav tas sapnis, kurš nes tev mieru, bet tu tomēr tajā esi. Julian, vai tu labāk būtu vēlējies te nokļūt viens un būt nobijies arī viens? Es nevaru paskaidrot tev, ko es jūtu atrodoties šeit. Tas ir kas pavisam īpašs un tuvs, bet par šo vietu es zinu tikpat daudz, cik tu. Sofei uz brīdi paskatījās apkārt, viņas acīs varēja skatīt apbrīnu un ilgas. Viņa maigi noglāstīja Juliana vaigu. Vai tev nepatīk sapņi? Atzīšos, man ir mazliet bail, bet te ir pārāk skaisti, lai vēlēties būt kaut kur citur.

[Elony]

Džins nervozi paklanījās Lennai, kad viņa viņas izteica atbalstu.
"Jā, liels paldies, lai gan es jūtos pietiekami jocigi, lai pats sevi neapskaustu. Ja nu man liek, piemēram... iet kauties ar kaut kādu pūķi vai dēmonu, vai kādu, kas saucas Tumsas Pavēlnieks? Parasti tā jau ir visādos stāstos, kur normāli džeki dabū superspējas. Vienmēr ir kāds sliktais..."

Tas ko meitene teica talāk, laika viņam saausīties. Raduraksti?
"Es te tā spriežu, ka arī jums ir kaut kas... tikpat savāds."

Kad parādijās Grego un pastāstīja pieredzēto, Džins visdrīzak izjuta... skaudību.
"Ko tu neteiksi! Mēs redzējām tikai balstas sienas, gaismu un engeļu, to, ko redzam tagad." Džins izteicās savādā, neapmierinātā balsī.
viņs pieliecās pie Grego.
"Parādīsi, kur ir tā vieta?" Džins čukstus jautaja Grego.

[Massacre]

Lenna dzidri iesmējās, kad Džins nedaudz nervozi viņai paklanījās.
"Nesatraucies gan jau tevi nesūtīs taisni pūķim rīklē, pirms nebūs iedota vajadzīgā apmācība. "

Yunas teikto Lenna pat kārtīgi nesaklausīja, taču Džina piebilde par radu rakstiem nepalika nepamanīta un viņa turpināja savu ironiju:
"Tad jau sanāk, kamēr tevi un Grego apmācīs, tikmēr mūs sūtīs pie dēmoniem un pūķiem jūsu vietā - lai tiem tur nepaliek garlaicīgi. Vai arī mums liks atsvaidzināt atmiņas par radu rakstiem liekot sēdēt bibliotēkā un sastādot ciltskokus...Visnotaļ vilinošas iespējas."

"Grego, ja godīgi tev tik tiešām bija interesantāk, taču es tevi neapskaužu. Tad drīzāk jājautā, kur te ir kāds pliku vīriešu harēms?Nemanīji?"
Lenna plati smaidīja un viņas acīs parādījās nebēdnības dzirkstelītes, taču tie, kas pazina meiteni, zināja, ka viņas uzjautrināšanās tēmas nezina ne gala, ne robežu, un tikai dažreiz ir domātas nopietni.

[Pūķēns Sāra]

Tia dzirdēja blakustāvošo draugu sarunas, kas lika vien vēlēties tajā piebiedroties.
-Nu, ja godīgi, tad ne vienmēr kaili vīrieši ir... tas labākais kumosiņš,- melnmate jautri noteica, -Tad jau labāk vienu kailu vīrieti, bet tad tādu...- mēles galiņš nobrauca pār lūpām kā ieraugot kaut ko garšīgu, tā norādot kādam vajadzētu būt vīrietim, acīs iezogoties sapņainībai, kas meitene atkal pievērsās pārējiem, -bet jebkādā gadījumā mūs, meitenes jeb sievietes, vienmēr apdala. Ne jau vīrieši ir tie, kurus atkailina visos žurnālos,- Tiamara nosodoši noteica, kad pievērsās Džinam.
-Tātad...- Tia vērtējoši nolūkoja Džinu, -... vai viens no mūsu supervaroņiem nevēlas mums ko nodemonstrēt? Kā nekā mums, pārējiem, cīnoties ar tiem visiem mošķiem, kamēr jūs lutina un apmāca ir jāzina, ka nepūlamies pa velti,- smalkā sejiņa bija savilkta nopietnā grimasē, kamēr zaļās acis rotaļīgi lūkojās puisī, gaidot, kad puisis veiks kādu triku.

[Elony]

"Ēhh... aham." norīstijās Džins. Viņš bija cerējis, ka viņa čukstu Grego nedzirdēs daiļā dzimuma pārstāves.

Kad Tia ierunājās par spējām, viņš sasparojās, lai parādītu sevi labākā gaismā.
"Varu pamēģināt, bet neko nesolu."

Džins pacēla roku un vērsa delnu uz āru.
Ja šeit būtu tas ķirzakvecis... kā to lai īsti paveic? Šobrīd Džins nejuta kvēli, uguni sevī, vienīgi satraukumu. Bet tā tur bija, vajadzēja tikai to atrast. Vai Sintosimā un Budismā nebija runa par līdzsvaru? Džinam bija jāatrod līdzsvars starp sevi un uguni, kas mita viņā. Tad viņš varēs būt.. teiksim, varēs likt rokā parādīties uguns lodei.
Viņš koncentrējās, lai virs delnas parādās uguns lode. Prātā visu laiku līda domas, cik tas ir stulbi un ka viņš nostādīs sevi muļķa lomā... šīs domas bija jāaizdzen. Bija jāpaliek tikai viņa rokai un ugunij iekšienē. Un ugunij bija jānāk uz āru un jāparādās rokā.
Uguns un roka...
Koncentrēšanās...
Viss pārējais pazūd...

[Semijs]

Grego ar smaidu uz sejas, uzreiz atbildēja Džina čukstam.
-Piedod Džin! Es tev labprāt pateiktu, bet mans vectēvs svaida mani šurpu turpu tā, ka es nezinu kur tas ir! Pie tam maitas gabals palika viens pats ar visām, - var jau pateikt, ko viņš tur dara! Saucās aizņemts!-
Neapmierināts Grego noteica un tad daiļā dzimuma pārstāves viņam pajautāja par vīriešu kārta pārstāvjiem.
-Nav ne mazākās jausmas! Nespēšu jums pateikt, jo neredzēju un godīgi sakot, arī nekārojās redzēt.-
Ar vieglu smīnu puisis noteica. Džinam tika piedāvāts nodemonstrēt viņa spējas un Grego pakāpās malā, viņš negribēja palikt bez matiem.

[Eņģeļu gūstekne]

-Dzhins.-

Uguns un kjermenis, dveesele un liesma. Shiis lietas puisha skatiijumaa saaka nostaaties pilniigi citaa mateerijaa. Vinjsh kljuva par uguni, uguns pa vinju un virs puisha plaukstas saaka kaapt siltums, temperatuura auga liidz pavisam netiishi uz taas paraadiijaas lodiite, varbuut ne dizhi liela, bet, lai piesvilinaatu aizkarus ar to pietiktu atliku likaam.

[Semijs]

-Zašibis!!-
Grego iesaucās ievērojot liesmiņu, ko izveidoja Džins. Nebija nekas dižš no liesmas, bet šā vai tā vareni, ka tādu izveidoja! Nopētījis liesmu, puisis vēljoprojām pētija liesmu un atcerējās dažus cilvēku vārdus, kas te tika nesen atkārtoti. Tātad sanāca, ka kaut kas ar puisi arī ir un ja viņa vectēvs parādījās, kā ledus dēmons, sasaldējot praktiski visu, tad loģiski secinot Grego ar bija apveltīts ar līdzīgām spējām.
Viņš atcerējās labi to reizi, kad satika vectēvu un sāka prātot pie sevis.
-Tātad.. Ja mani mīt ledus dēmons, tad pēc idejas es varu kontrolēt ledu? Tas būtu loģiski.. Tik kā to dabūt gatavu.. Ledus, ledus, ledus.. Kaut kas auksts, emocijas. Hmm.. varbūt es spētu atcerēties vai iedomāties kaut ko aukstu un cietsirdīgu esmu izdarījis vai spētu izdarīt..-
Puisis nopētīja savas rokas, ja nu tiešām viņam tas izdodas? Lai nepiesaistītu lielu uzmanību, Grego sāka atcerēties kaut ko no bērnības, kā viņš kādā kautiņā bez žēlastības gandrīz nosita vienu jaunieti, taču tas īsti nepalīdzēja. Viņš to pēc tam nožēlojis, tākā tas nelīdzētu ledus maģijai.
-Tad laikam kaut ko iedomāšos...-
Grego noprātoja un paskatījās uz Džinu, kurš tik rūpīgi koncetrējās. Pievēris savas acis, puisis sāka iedomāties situāciju, - Džins stāv kur ir un veido savu uguns liesmu, taču Grego izvelk nazi un ietriec to viņam krūtīs, noskatoties bez emocijām, kā viņa drauga mirstošais ķermenis nokrīt uz zemes.
Klātesošās meitenes ir šokā un nezin ko darīt, bet Grego turēdams nazi rokās, sper nākamo soli un sāk asins pirti, lēnām pa vienam ķerot un nogalinot, pēc iespējas ilgāk un brutālāk. Puisis nedomāja par to, ka viņš nespētu kaut ko tādu nodarīt saviem draugiem, viņš tikai prātoja visu ļauno un cietsirdīgo. Viņš tik koncentrējās un konservējās, domādams varbūt nopūst Džina liesmu ar stindzinošu elpu, tā, lai japānis varētu izjust aukstumu sev uz rokas un nedomātu, ka Grego vienkārši ākstoties nopūta liesmu, bet gan apzināti pārbaudīja, vai viņš ir uz ko spējīgs.
Iespējams no malas, tas izskatījās muļķīgi, bet Grego bija pie kājas!

Šo rakstu rediģēja Semijs: 27.11.2007 18:58

[Grēkmeistars]

Alaks bija pilnīgā sajūsmā par vietu, kur viņš atradās. Viņš aizgrābti vēroja telpu, kas izskatājās pēc skaistākās ilūzijas. Neviena vieta, kuru viņš iepriekš bija aplūkojis, nespēja mēroties ar šo. Tā patīkamā sajūta, kad nezini, kur ielikt savas acis. Viņš pievērsās griestiem, tad atkal savādajām būtnēm, kas patiešām nebija no masku balles bet bija pavisam īsti, vieni - biedējoši, citi - gluži kā pašas debesu būtnes. Sofei...vai šo var aptvert? Vispār. Vieta, kur cilvēki neiederas. viņš nodomāja. Vārdi jaucās ar domām un Alaka skatiens nonāca pie baltā krēsla zāles priekšpusē, kur viņaprāt sēdēja tas Vilijams, par kuru iepriekš kaut kas tika minēts. Mirkli viņu vērojis, Alaks novērsās un juta, ka viņu tāpat kā pērējos, sāk pārņemt tādas kā gaidas. Jau daudz mierīgākas.
Džina izveidotā mazā uguns bumbiņa atkal lika Alakam aizdomāties. Džina spējas lika mazliet satraukties, vai vēl būs iespējams tikt no šīs vietas laukā. Un, ja tā, tad varbūt labāk ļaut ilūzijai līdzīgajai patiesībai pazust. Viņš saskatījās ar Sofei un iedomājās, cik liela iespējamība, ka viņu var pārvērst par kaut ko līdzīgu šeit esošajiem radījumiem. Varbūt iesim? Alaks nočukstēja māsai.

[Pūķēns Sāra]

-Oho,- no meitenes lūpām klusi izlauzās pārsteigums, jo kaut kādā mērā viņa nebija gaidījusi, ka Džins ko izdarīs. Tas jau viņi tiešām ir... un mēs pārējie... mirkli pār sirdi noskrēja skaudības liesmiņa, kad meitene atcerējās Yumes vārdus: "Ne jau tā pat vien Jūs te visi esat atvilkti. Katram Jums te ir sava misija". Vairs nepievērsdama uzmanību Džinam, kurš nenoliedzami bija radījis ko pārsteidzošu, meitenes pietuvojās ledus dievībai, viņas prātu bija kas apņēmis, un ne Mišels, kuru šī izklaidīgā meitene mirkli bija atstūmusi no domu centra.
-Yume... kur tu pirms tam vēlējies, lai ejam? Un vai tie raduraksti ir apskatāmi?- Viņa lēni un nosvērti pajautāja sievietei, kaut gan prāts bija visai satraukts, -Un vai... un vai mani raduraksti te ir?-

[Eņģeļu gūstekne]

Grego domas paarlieku svaidiijaas uz rinjkji, lai vinjsh ko panaaktu. Shkjita pat, ka skaudiiba vinju apnjeemusi un saguustiijusi puisha koncentreeshanos vazhaas.

Tia pienaaca pie Yunas kura aizvien veda uz zaali Eveliinu, neko nepateikusi shai meitenei vinja vinju atlaida un ljaava engjeljiem ievadiit karaljbeernu iekshaa zaalee. Tad Yuna paluukojaas uz Tiamaru, liegu glaastoshu skatienu, tik pat labi vareetu teikt aukstu un bezjuutiigu.
Es gribeeju aizvest tevi tur kur tu esi, zaalee. Vilijams visu pastaastiis un tad jau Juus visi uzzinaasiet savus radu rakstus, bet es domaaju, ka vienu lietu tev varu pateikt. Tavs praats ir speeciigaaks par citu praatiem, tu esi psionikje. Es gan tev neskaidroshu ko tieshi tas noziimee, bet gan jau pati sapratiisi un nu ej. Tuuliit atnaaks Aleks, tavs draudzinjsh Mishels un Vils beidzot varees visu savest pa sliedeem.

[Džezā tikai Meit...]

Meitene tā arī nesagaidīja atbildi no Yunas. Vai maz viņa to bija gaidījusi? Visa šī vieta likās brīnumaina un neticami skaista. Evelīna paskatījās uz atpakaļu un pārsteigta ieraudzīja, ka Džina plauktā atrodas uguns lodīte. Meitene stāvēja un skatījās uz to, taču sirdī iezagās mazliet greizsirdības un satraukuma. Satraukums par to, vai tas nenesīs drīzāk ļaunu un greizsirdība par to, ka meitene nespēj izdarīt to pašu. Bet viņa lēnām piegāja tuvāk draugiem un klusi nopūtās. Šķiet atpakaļ ceļa vairs nebija. Ja jau viņa bija zālē.. Un kādēļ nē? Viņa vēlreiz nopūtās - šoreiz skaļāk un grūtsirdīgāk un nepacietībā palūkojās visapkārt. Kad tas viss reiz sāksies?

[Pūķēns Sāra]

Tiamara, nedabīgi sev, uzmanīgi klausījās Yumes vārdos, protams, parasti viņa arī mēdza uzmanīgi klausīties, bet vienīgi viņas uzvedība par to neliecināja, kā piemēram, atklāta žāvāšanās, un kaut vai nagu vīlēšana, bet šoreiz pat izskatījās, ka meitene ieklausās sievietes vārdos. Izdzirdot vārdus, tavs draudziņš Mišels, dusmu trīsas pārskrēja pār kauliem, Viņš nav nekāds mans draudziņš! Man vispār nav draudziņu! Kā tu uzdrošinies... meitene vēlējās uzbrukt Yumei, bet savaldījās, tikai klusām nomurminot, -Diez vai draudziņš un...- viņa jau skaļāk turpināja, -...paldies.- Viņa gan nezināja kādēļ pateikties, laikam jau par sievietes atsaucību, bet vienīgais ko izdarīja Yume - iedeva vielu pārdomām. -Es ceru, ka Vilijams tiešām spēs visu sakārtot un ievest mūsos skaidrību.- To vēl pateikuse, Tiamara uzsmaidīja Yumei un viegli palocījusi galvu, devās atpakaļ pie draugiem. Psioniķe... psihika? viņa vilka paralēles starp vārdiem, Nezinu gan, bet...
-Greg? Greg, ko tu dari?- Ieraugot savu draugu visai dīvainā darbībā, Tiamara nevarēja novaldīties un nepajautāt iemeslu vai vismaz mērķi, kas viņa atminējaš, ka Grego laikam bija ats otrais supervaronis kopā ar Džinu. -Mēģini...?- meitene nevarēja noformolēt to, ka Gregs vēlējās arī parādīt kaut ko no savām spējām, bet jautājuma doma bija tāda.

[Ludiēna]

Sofei pievērsās Alakam. Iet? Nezinu...mēs jau esam galā. Kur vēl tu gribi doties? Pie augstības troņa? Viņa skatījās uz Viljamu, tad uz Alaku. Es nezinu, vai es vēlos...Viņam apkārt ir tik gaiši un skaisti eņģeļi...Te viss ir pārāk skaists, lai tam pieskartos, lai uzsāktu sarunu. Šī ir vieta, kuru ir vērts skatīties no malas. Varbūt mēs esam te tikai tāpēc, lai pavērotu no malas.Sofei pacēlās pirkstgalos, lai iečukstētu Alakam: Tu šeit izskaties brīnišķīgs. Bet man bail tuvoties tronim. Skaistums mēdz būt maldīgs! Viņa smagi nopūtās. Šī vieta Sofei iedvesa patīkamas sajūtas, bet tā arī lika aizdomāties. Ja nu mēs te esam tikai kā gūstekņi? Marionetes? Viņa piekļāvās brālim ciešāk un centās sevi nomierināt. Sofei palūkojās vēlreiz uz eņģeļiem un sajuta sevī ko tuvu šīm radībām. Tās viņu aizgrāba. Šīs būtnes Sofei likās tik skaistas un pilnīgas, tik maigas. Domās viņa uzrunāja vienu no tiem :Tu, gaismas nesēj, brīnišķais baltais sargs...es vēlētos aplūkot tevi tuvāk...zināt, kā tu smaržo un cik stipras ir tavas rokas...Vai patiesi tavas drānas ir tik spožas vai tā ir tikai kāda atspulga ilūzija? Eņģeli, tu brīnišķīgs...

[Lianjuks]

Eštons jau bija nosēdējies zālē un jutās savādi uzvilkts. Notika sarunas, Yuna ar kaut ko bija stāstijusi, Džina uzburtā uguns lodīte viņā neizraisīja nekādas emocijas, varbūt tādēļ, ka tā likās tāda sīka un vēl neizdevusies , bet viņš zināja, ka tas vēl ir tikai sākums. Pamazām sāka mākties virsū jaušams nīgrums, bet apvaldījis to viņš palūkojās pārējos biedros. Tie bija savādi izplūduši un Eštons par to nebrīnijās, pie vainas bija viņš ne viņi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.11.2007 20:56

[Grēkmeistars]

Es domāju doties... projām? Alaks mazliet nepārliecināts noteica. Jā, šeit ir skaisti visu vērot no malas, pat tik skaisti, ka gribas aizbēgt, lai vēlāk spētu aptvert, kur esmu bijis.. Vēl pavērosim, jo tiešām, šeit ir ko vērot. Es vēlos redzēt un dzirdēt, ko Vilijams vēlas teikt. Bet tad iesim. Drošības labad. Alaks ļāva māsai piekļauties sev. Ja mēs esam tikai vērotāji, tad kādēļ mēs esam šeit? Lai nestu pasaulei vēsti par šo pasauli? Alaks kļuva mazliet nepacietīgs.

[Forsaken]

Aleks bija devies lejā sekodams Eņģelim, teksts par ātro mācīšanos, bija pat pārsteidzīgs. Jo viņš tagad spēja izdarīt daudz brīnumainas lietas, bet diemžēl nevienu no savām spējām nespēja kontrolēt, un noteikt kurā brīdi ,ko viņš izdarīs. Mazliet pasmaidījis viņš nolūkojās uz pārējiem ,kas atradās lejā, tie šķiet, bija tie cilvēkiem, par kuriem viņam pirms tam tika stāstīts. Viņš neko neteica vienkārši stāvēja mazliet atstati no pārējiem un vēroja viņus. Viņš nebija pārleicināts, vai vēlas iesaistīties sarunās, tas viss šķita pārāk jocīgi.

[Ludiēna]

Es jau iedomājos kā skan viņa balss,atbildēja Sofei. Jā, uzkavēsimies te vēl brīdi. Man ļoti patīk tie eņģeļi Viljamam apkārt. Ja man būtu iespēja, es vēlētos sev šādus spārnus. Vai tev neliekas, ka viņi ir kļuvuši kā vērotāji? Man šķiet, ka viņi paši vēl neko nezina un brīnās par mums. Paskaties, kā viņi aplūko...No šejienes var redzēt viņu dzidrās acis. To sejas tik patīkami bālas un viedas. Tā kā iedveš mieru, bet vēljoprojām es neesmu droša par to, vai es paliktu te. Sofei centās ieskatīties eņģeļu acīs, cik vien dziļi tas bija iespējams, taču viņu skatieni vēl nesastapās. Viņa baidījās, ka viņi pamanīs viņas apbrīnu un reizē arī baidījās no vienaldzības. kaut kas neredzams vilka viņu eņģeļiem klāt, taču viņa baidījās pakustēties. Lai neizskrietu pūļa priekšā un nenokristu ceļos šo būtņu priekšā, viņa samiedza Alaka roku vēl ciešāk. Plaukstas sāka svīst, un Sofei baidījās, ka brālis pēkšņi palaidīs roku un ka viņa negaidīti, neredzama spēka vadīta, uzlidos gaisā un apskaus vienu no tiem. Tikai nepalaid...Tikai turi manu saprātu... Sofei sevī lūdzās .

[Elony]

Dzzina praats sadaliijaas divaas dallaas.
viena dalla izjuta satraukumu un paarsteigumu, vaardu sakot bija vinnss pats. Otra dalla domaaja tikai par liesmu vinna rokaa.
Vinnss paceela roku augstaak, apakustinaaja to uz saaniem. Vinnam plaukstaa bija uguns un taa klausiija vinna gribai!
Tikai mazliet dedzinaaja...
Patiesiibaa ne mazliet!

Dzzins savicinaaja roku un lika liesmai atdaliities no vinna rokas, taa uzssaavaas augssaa, lai triektos pret griestiem.

"Nolaapiits! Karsts!" Dzzins berzeeja delnu pret saaniem.
Tad vinnss tomeer pasmaidiija: "Bet man izdevaas, juus redzeejaat? Es varu ssitaa izdariit! Esmu uguns viirs! Gluzzi kaa komiksos..."

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna palūkojās uz griestos skrejošo bumbu un pasmaidījusi teica Džinam.
- Redzēju, redzēju. Iespaidīgi! Tev vēl liekas ir jāmācās, bet bija ļoti labi! - Meitene uzmundrinoši pasmaidīja un pacēla uz augšu īkšķus. Viņa vēlreiz paskatījās apkārt un tad pamanīja kādu puisi stāvam tālāk no pārējiem. Evelīna piegāja viņam klāt un rotājoties sejā savam parastajam, gaišajam smaidam, ierunājās.
- Sveiks! Nebiju domājusi, ka šeit būs vēl kāds! Vai Tu arī esi viens no.. ''izredzētajiem'' ?