Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Eņģeļu gūstekne]

Tad beidzot tu atdzisi puika...
Nīgri noburkšķēja Gabriels un Grego roka atkusa.
Man tev nāksies iemācīt ne tikai to.
Dēmona balss tonis nebija no tiem jaukākajiem, viņš izskatījās galīgi īgns.
Tad tu nāksi ar mani? Nebūtu man Yuna ko teikusi es nebūtu atrāvies no savas nodarbes. Mani gaida tava vecmamma... tu teleportēsies ar mani va nē?

[Semijs]

-Kur tad es likšos?-
Grego noteica un klusi pie sevis nomurmināja.
-Ōpap..-
Tas nebija domāts ļauni, bet gan savā ziņā mīļi, jo neskatoties uz to, ka Grego vectēvs bija dēmons, puisis bija priecīgs viņu redzēt. Viņš nekad nebija redzējis viņu iepriekš.

[Eņģeļu gūstekne]

Tik pat labi vari skriet kur tev acis rāda un palikt par tādu pašu nīkuli kā tas tur.
Dēmons turpināja īgņoties, taču sapratis, ka puika tomēr piekrīt doties viņam līdzi, kļuva manāmi laimīgāks un pasitis padusē Gregoriju izgaisa no iepriekšējās vietas.

Kad abi divi attapās atkal uz cietzemes, viņu priekšā pavērās tumšzila istaba; liels logs ko aizsedza smagnēji tumšzili brokāta aizkari, liela gulta melnā metāla karkasā, ar tumšzilu samtu pārvilktu pār spilveniem un segām, vairāki tumši, melnkoka galdi ar iedegtām svecēm un sievietes, pilns ar sievietēm, viena par otru kailākas un tīkamākas skatam. Viena no šīm lēdijām piecēlās no spilvena, pēc skata ne vecāka par saviem 18, un caurspīdīgā, gaišzilā šifona kleitā tērpta piegāja pie Grego un pieliekusi viņa seju pavisam tuvu klāt savai iesmējās.
Mjā, smuks mazdēls tam sušķim sanācis, smuks. Ceru, ka būs tik pat spējīgs maģijā, cik izskatā.

[Semijs]

Grego jūtās pavisam dīvaini, kad izgaisa un parādījās pavisam citā vietā...
-Kur es esmu...? Kas te- VELNS PĀR STENDERI!!! Kas pa krūtīm!!!-
Puisis vienkārši šokēts nopētija istabu. Visur sievietes, kailas, puskailas, Grego likās, ka viņš atrodas jebkura vīrieša sapnī un domāja par to, ka vajadzēja vēl pakaitināt vectēvu, varbūt būtu, kas labāks. Bet tad viņam pienāca klāt kāda no sievietēm un pēc viņas teiktā, sanāca, ka viņa ir Grego vecmāte.
-Ekhem... Em.. vai es varētu zināt, kas šeit notiek?-

[Eņģeļu gūstekne]

NĒ!Atkal atguvis bargo toni Gabriels uzbrēca Gregorijam un puisis tika aizteleportēts uz paradīzes pils zāli, šķiet dēmonam bija citas lietas darāmas, turklāt viņš netaisījās lieki ķēpāties ar skaidrošanu kad viņam apkārt bija tik daudz skaistu sieviešu.

Zāle bija milzīga, to rotāja simtiem marmora kolonnas, griesti bija apgleznoti ar pašiem skaistākajiem zīmējumiem, kādi jel kur bija redzēti. Dzeltenā marmora grīda mirdzēja, kā tik tikko uzklāta, lieli, gari galdi ar zelta kājām rindojās kreisajā zāles malā, tos klāja ēdienu un dzērienu jūras, katra galda malās stāvēja pa vienam eņģeļu puisim ar scepteri rokās, praktiski tādi paši kā tie, kas stāvēja pie durvīm, zāles labajā malā bija sarindojušies simtiem dīvainu radījumu un būtņu, taču tie klusēja. Zāles priekšā uz pacēluma atradās liels, balts krēsls dažādiem grebumiem rotāts, tajā sēdēja kāds jauns vīrietis un sarunājās ar divām eņģeļu meitenēm.

-Aleks.-

Gaišzilajā istabā, kurā dusēja kāds tumšmatis ieskrēja maza meitene, apmēram deviņus gadus veca.
Aleks, Aleks, mosties, Vilijams un Viktorija gaida, Yuna arī ir šeit un pārējie karaļbērni larī uzradušies. Celies, saģērbies un ej uz zāli, es atsaukšu kādu, kas tevi pavadīs.
Mazā meitene bērtin bēra, dzeltenajiem lokainajiem matiem pie katra vārda, pie katra žesta iešūpojoties eņģeliskajā sejā, sniegbaltie spārni cieši pieglauzti gulēja uz viņas muguras.

[Forsaken]

Aleks bija samiegojies, bet jau piecēlies ,kad istabā ieskrēja Merliāna. Viņš tikai vienkārši atbildēja Jā, labi drīz būšu! Puisis lēnām izkāpa no gultas. Un nostājās pie viena no spoguļiem, un sāka apģērbties. Viņš uzvilka melnu vieglu, plānu uzvalku un asins sarkanu zīda kreklu. Ar roku vienkārši mazliet piekārtojis matus viņš devās uz durvju pusi. Viņš vēl šo vietu nepārzināja, un laikam viņam patiešām būs jāsagaida kāds ,kas viņu pavada. Šīs pēdējās dienas bija vienkārši neaptveramas, viss ,kas bija noticis likās vienkārši sirreāls, bet tas tāds nebija. Merliāna!? Pēc cik ilga laika viņi būs šeit? Un jā man noderētu kāds ,kas mani pavada vēl īsti nezinu šīs pils plānojumu. Aleks mazliet izberzēja acis, un pēc tam pievērsās tā sauktajam enģelim. Viņš vēl joprojām nebija uzvilcis žaketi tā stāvēja nolikta uz krēsla otrā istabas galā. Puisis izstiepa roku uz tās pusi no sākuma viss krēsls nodrebēja ,bet pēc tam žakete, vienkārši pacēlās ātri pārlidoja pāri istabai un apstājās tieši Aleksa plakustā.

[Elony]

Kad indigo pateica, ka viņš un Grego ir izredzētie, (Izredzētie. IZREDZĒTIE!) Džins sajutās tā dīvaini.
Būti bijis labāk kaut kā kā... Harija Poterā. savāc bariņu īpašo, apmāca par supermeniem un palaiz'pasaulē darīt ko grib. Nu... tā jau tajā filmā un grāmatās nebija, bet kaut kā tā...

Tagad likās, ka viņus gatavo kam īpašam.
Džins neskatījās draugiem acīs, jo viņi, tāpat kā viņš, laikam domāja, ka visi viņi ir ar kaut ko tādu... maģiski, vārdu sakot.

Bet sīs pārdoams aizēnoja neparstā pils, kas likās būtu tieši debesīs. Makoņi... gaisma. Enģeļi! Tas indigo uz K burta bija sīkums!
Džins nespēja izteikt nevārda, kad parādijās būtne, ko sauca Juna? Yuna? Ši bija cita pasaule, nevis maģiska, bet.. brīnumaina!

Tagad atlika sagaidīt, kad parādīsies sers Viljams.

[Ludiēna]

Sofei likās nedzirdam puiša rupjo izteiksmi. Viņa neko neatbildēdama, skrēja pie Alaka. Es nedrīkstu neko nokavēt. Es nekur neiešu bez Alaka. Drebuļi nepārgāja. Sofei likās, ka viņa tūlīt nokritīs ģībonī, taču meitene paspēja ieķerties brāļa rokā. Viņa elpoja tā it kā būtu skrējusi veselu jūdzi. Pēc brīža Sofei dziļi ieelpoja un juta kā sliktā sajūta pa druskai atkāpjas. Alak, kur mēs iesim? Kas tā ir par pili? Man Grego teica par kādu Villiju. Izskatījās, ka Alaks nav tik satraukts kā viņa pati. Viņš bija aizsapņojies un mierīgs, ko nevarētu teikt par Sofei. Varbūt Alaks nedzirdēja, ko es teicu...

[(sun)]

Visu šo laiku Julians bija sekojis baram , kā nohipnotizēts.
Pēkšņi viss kļuva reāls viņa acīm.Lai gan vieta bija savāda......

Kur mēs esam ???- Julians prasija Luidēnai , pieskrējis pie viņas.Štrunts par to vai viņa bija aizņemta.Viņam vajadzeja tikt galā ar daudzajiem jautājumiem.

[Ludiēna]

Sofei turējās pie brāļa tik cieši, ka nebūtu brīnums, ja Alaks iekliegtos sāpēs. Meitenes pārdomas pārtrauca Julians. Sofei skatījās uz Julianu kā uz neredzētu brīnumu, tad atbildēja : Man šķiet, ka mēs esam tādā kā citā pasaulē...Julian, vai tu spēj tam noticēt? Julian, tu tagad izskaties tik..tik...nezinu...skaists! Šī pasaule ar tevi ir kaut ko izdarījusi. Viņa palūkojās uz Alaku un viņai likās, ka brālis skaistuma etalons. Es jūtos tik dīvaini...Te viss ir tik brīnišķīgs...Bet varbūt esmu kaut kur apdauzījusi galvu... Tas viss izskatījās pēc pasakas, kurai Sofei labprāt vēlējās ticēt un pieņemt. Visu dzīvi gribēju dzīvot pasakā.

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna jutās pārsteigta un apjukusi par to, cik asā tonī un vispār par to ko bija teicis savādais radījums. Turklāt tas neatbildēja uz meitenes jautājumiem. Viņa sākumā pavērās te uz Džinu, te un Lennu un visbeidzot saņēmusies noteica.
- Tātad tikai Tu un Grego esat izredzētie un tikai jums ir spēju? Jauki! - Meitene iesmējās un nelikās, ka viņa ir pārāk nomākta.
- Tad jau man nav jēgas šeit palikt, jo ko gan es tur iesākšu? Ja man nav nekā ko darīt un dot, tad.. lai jums veicas. Man pašai ir daudz darāmā un tā.. Turēšu par jums īkšķus.. - Un silti uzsmaidījusi Džinam un Lennai, meitene apgriezās riņķī un sāka soļot uz ezera pusi, nepievēršot uzmanību radībai, kas iznāca pa pils durvīm...

[Semijs]

Grego jau bija gatavs iejusties starp visām sievietēm un rokas sniedzās uz augšu līdz pēkšņi viss pazuda. Sievietes, kailas, puskailas, lielas krūtis, paradīze, viss pagalam. Tikai ar to milzīgo īgno burkšķi kurš pat nebija simpātisks Grego bija spiests palikt!
Nopētījis jauno telpu, puisis paskatījās uz savu ōpapu un uzrunāja viņu.
-Klau.. Vai mēs ilgi šādi lēkasim, jo man ir aizdomas, ka man uznāks augšā manas brokastis.. Vai tu nevarētu lūdzu paskaidrot man visu?-

[Elony]

Evelīnas vārdi Džinu aizskāra.
"Vai es to gribēju? Vai es to zināju?" viņs klusi teica Evelīnai, kas taisījās aiziet.

Kur tas sers Viljams kavējās? Kāpēc viņiem liek mokoši gaidīt?
Džins gribēja atbildes, jo bez tām varēja sajukt prātā.

[Massacre]

Lenna savā ziņā gribēja sekot Evelīnas piemēram, bet viņa to nedarīja. Bija zināms, ka ja viņa šajā pašā mirklī pagriezīsies un aizies, tas tik nožēlots visu atlikušo mūžu. Bija jāredz, kas te notiek, un ja Lennai te bija gadījies iekļūt tikai Džina un Grego dēļ, tad lai viņu padzen. Tad es būšu parasta meitene, parastā pasaulē, tikai es no šīs pasaules būšu redzējusi ko vairāk. Varbūt uzrakstīsu kāda labu grāmatu, kas to lai zina?

"Neviens to nezināja. Un tas šobrīd nav svarīgi. Par gribēšanu... Domāju, ka jebkuram ir gribējies būt īpašam un maģiskam un šodien diviem no mums tas ir piepildījies, bet mēs pārējie varētu necelt traci, bet priecāties par Džinu un Grego, un izbaudīt šos dažus mirkļus citā pasaulē. Man vismaz būs vieglāk dzīvot starp tam biznesa haizivīm apzinoties, ka kaut kur ir cita pasaule ar brīnumiem un maģiju." Lenna mierīgā, labestīgā tonī, it kā tikai sev, teica un uzmaidīja apkārtesošajiem."Turklāt es jūtos samērā pagodināta, ka varu piedalīties šādā Džinam veltītā notikumā." viņa jokojot piebilda un lūkojās vai drīz neparādīsies kāda persona, kas varētu būt Vilijams.

[Džezā tikai Meit...]

Evēlīna pagriezās un mierīgi noteica Džinam.
- Nepārproti. Es jau neesmu ne aizvainota vai kā. Vēlu tev veiksmi un pēc visiem tiem piedzīvojumiem, varēsi man pastāstīt kā gāja, ko redzēji un darīji. Tam noteikti vajadzētu būt aizraujošam stāstam. - Meitene puisim piemiedza ar aci un pasmaidīja.

[(sun)]

Es jūtos nu tā- pavisam...dīvaini.Man likās ka es sapņoju.Bet sapnī taču mēs visi nevarētu būt.Vai ne?

JUlians jutās dīvaini , pat satraukts.Vārdi nevirknējās teikumos , bet teikumi skanēja aprobežoti.Un...

Šo rakstu rediģēja Anomalia: 26.11.2007 16:02

[Eņģeļu gūstekne]

Visi jaunieši, kas ienāca zālē redzēja to pašu ko Gregorijs un tur sastapa arī īgno draugu. Ar Tia tika ievadīta iekš pils durvīm un tad Yuna pagriezās pret Evelīnu. Ledainas liesmiņas ievizējās gaišzilajās acīs.
Vai tu nevēlies uzzināt savus radu rakstus? Ne jau tā pat vien Jūs te visi esat atvilkti. Katram Jums te ir sava misija, Kabīrijs ātri aizsvilstās, viņam nav pacietības skaidrot visu muļķa bērniem... tas ir es gribēju teikt viņam vienkārši nav laika.
Meitene iesmējās un aizgriezās.
Nāc mūs jau gaida.
Neapzināti Yuna nokomandēja meiteni, bet jau pēc mirkļa nevainīgs smaids aizskaloja prom iepriekšējo toni.

-Aleks.-

Merliāna pasmaidīja.
Viņi jau ir klāt un gaida kad Vilijams iesāks savu runu, tā kā derētu pasteigties. Es tūlīt.
Mazais eņģelis aizskrēja prom vēl pateikdams.
Starp citu Jūs ātri mācaties.

Pēc mirkļa telpas durvis atvērās un tajās nostājās viens no tūkstošs eņģeļiem kas mitinājās šai pilī. Baltmatainais puisis pasmaidīja[cik paredzami] un aicināja Aleksam sekot.
ooc:Vilijams jums sniegs paskaidrojumus tad kad Evelīna būs zālē. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Džezā tikai Meit...]

Meitene uzlūkoja savādo radījumu, kas uzrunāja viņu. Tās acīs varēja redzēt savādas uguntiņas, kas meitenei uzdzina vieglus drebuļus.
- Uzzināt savus radu rakstus? - Evelīna klusi iesmējās.
- Es jau zinu savus radus. Turklāt varu saprast Kabīriju. Es arī nevēlētos visu skaidrot bērniem, kuri neko nesaprot, bet tikai dod jautājumus. Kā es.. - Meitene domīgi novilka, iesmējās un paskatījās uz Yunu, kura kā likās tikko bija viņu komandējusi. Evelīna nezināja vai iet, vai neiet. Ja es iešu, tad zaudēšu laiku. Būs grūti panākt zaudēto. Tehnika jau nav tik viegli iestrādājama.. Un mana programma arī nav tik viegla. Kādēļ gan konkursam jābūt pēc mēneša! Meitene nikni sapurināja matus un žēli palūkojās uz pili un tad uz Yunu.
- Es nezinu. Sirds vēlas iet, taču prāts to neļauj darīt. Es baidos, ka zaudēšu to, ko esmu tagad panākusi un no tā ir atkarīga mana turpmākā dzīve, karjera.. Dodoties ekskursijā es biju rēķinājusies tikai ar pāris dienām, nevis ilgāku laiku... - Meitene domīgi novilka aizmirstot pateikt, ka tas viss saistīts ar klavierēm. Viņa tiešām gribēja iet, taču..

[Pūķēns Sāra]

Tiamaras sirds mirkli pamira, kad no viņas rokām tā vienkārši pazuda, pat izgaisa Mišels, bet! Viņa vēlējās skaļi iesaukties, bet apvaldījās. Nebija ne īstā vieta, ne īstais laiks, ne arī īstie cilvēki kam atklāties, kam parādīt to, ko viņa patiesi jūt, to, ka viņa nav tikai tā jautrā un maigā, bet varbūt pat visai jūtīgā un ko var zināt, varbūt pat krietni asā, bet Tia nogrūda visas domas pie malas un palūkojās uz Yumi.
-Es ceru, ka saki taisnību,- meitene ar vieglus maidu noteica, bet balsī ieskanēja kaut kas tāds, kas liecināja, ka ja tā tomēr nav, tad viņa nevaldīsies. -Tiamara,- viņa vēl par atbildi paspēja novilkt, kad Yumi apņēma Tiu un to sāka vest uz priekšu. Melnmatainās meitenes uzacis viegli pārsteigumā parāvās uz augšu, bet vēl nekādas pretestības nerādīja, lai pagaidām sieviete dara ko grib, vienīgi pārsteidza, ka viņa tā pievērsās un ko tādu atļāvās pret Tiu, pret gluži svešu cilvēku.
Ieejot zālē mirkli sejā pavīdēja kas līdzīgs pārsteigumam, par skaisto vietu, bet tas tika ātri apslēpts. Iekšējo pārsteigumu pārtrauca Yumes iesāktā saruna ar Evelīnu, Ir jau arī redzētas nesliktākas vietas, viņa pie sevi nodomāja, nepievērsdama abām dāmām uzmanību, kad Yume noteica, lai viņi iet.
-Kas ir "mūs"?- izlaižot roku caur vēl joprojām vaļējiem, melnajiem matiem, Tia klusām, bet strikti noteica. Visa šī lieta sāka lēnām kaitināt, nekas te negāja uz priekšu un melmate acīm redzami sāka garlaikoties, vēl pie tam pa prātu jaucās Mišels, kas bija vēl viens sakaitinājuma iemesls.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.11.2007 22:58

[Semijs]

Grego pa to starpu bija izlēmis pastaigāt pa lielo zāli un nopētīt to. Protams, nekas viņam no tā visa nepatika, ko viņš te vispār darīja? Baigā jēga bija tikt atmestam pie bara ar kailām sievietēm un aizsviestam projām. Ja Grego būs tālākajā nākotnē spējīgs konkurēt ōpapu, viņš viņam šo to pieminēs.
Bet tad ieradās pārējās ''barigas'' un puisim izlauzās beidzot smaids. Piegājis tuvāk pārējiem, Grego laimīgs uzsauca.
-Nu da beidzot jūs esat klāt! Neticēsiet kur es tikko biju! Tur bija tik daudz kailu sieviešu krūšu, vienkārši vājprāts... Radikāli vienkārši! Ko jūs tikmēr labu redzējāt??-