Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Elony]

Džins bija apmulsis. Un protams nobijies. Un pavisam nopietni apvainojies.
Vai joks, vai ne, vai tie bija dēmoni, ļaunie gari, kaut kādi robati vai kas cits, nelikās, ka tas ir sapnis.
Divas vāveres viņu apvainoja. Vāveres viņu apvainoja!
Trešā muldēja kaut ko nesaprotamu un Džins nesaprata, vai runā ar viņu vai pati ar sevi.
Tad parādijās ķirzakcilvēks un vāvers atkal sāka uzvestis jocīgi.

Loģiski, ka dažiem neizturēja nervi un Grego sākās histērija.

"Vai tas ir joks, vai murgi, es gribu saprast." skaļi teica Džins, gan draugiem, gan būnēm viņa priekšā.
"Runājiet, sakiet kaut ko, kas vismaz kaut kā izskaidrotu, kas te notiek! Tas ir viss ir ārpus normālā! Tu," Džins nezināja, kā lai uzrunā indigo,"jūs... nu jūs esat cilvēka augumā... sakiet, kas te notiek?"
Džins cerēja, ka radījms runās un visu izskaidros, citādi arī viņš pats kritīs gar zemi un sāks zviegt kā Grego.
Džins juta uz muguras drebuļus, bet tas nebija tādēļ, ka viņš ir pledbiksēs, bet no bailēm.

[Margo]

Ak, šausmas! Estere izmisīgi nodomāja, kad saprata, ka viņa nav vienīgā, kas redz šo neparasto skatu. Meitene centās nomierināties, taču tas nesekmējās tik veiksmīgi. Meitenes rokas trīcēja. Šķita, ka kļuvis vēsi. Viņa pat necentās atkal saspraust copi, kas kārtējo reizi bija izjukusi.
VISS! Estere iekliedzās. Visi noteikti dzirdēja meitenes balsi. Viņa kliedza skaļi un pat histēriski. NOMIERINATIES VISI! Tad meitene noklusināja savu balsi. Es... tas ir, mēs visi vēlamies noskaidrot, kas īsti šeit notiek, tāpēc varbūt kāds kaut ko varētu paskaidrot? meitenes bals nedaudz trīcēja, taču viņa centās saņemties.

[Massacre]

Lenna visu šo laiku bija stavējusi ar nokārtu galvu, rokas bija sažņaugtas dūrēs, un viņa neapzināti bija iedokusi sev lūpā un tā lēnām krāsojās sarkana. Netika izdvesta ne skaņa un nebija reakcijas uz apkārt notiekošo. Lenna nejuta neko, kaut arī trīcēja pie visām miesām, bet tas nebija aukstums, tās bija apkārt notiekošā sekas.
Esteres kliedziens atgrieza Lennu dzīvē un viņa ļāva muskuļiem un nerviem atslābt. Mirklis un viņa atslēdžas no savām domām, lai savestu sevi kārtībā, un pēc brīža atgriezusies pameta pētošu skatienu visapkārt. Tukšuma sajūta. Šobrīd viņā vairs nebija nekādu emociju.Lennas skatiens bija pievērsts indigo un tajā jautās kaut kas draudīgs. Un šo draudīgumu pastirpināja gar lūpu katiņu uz leju tekošā asins pilīte, ko viņa nemanīja.

[Džezā tikai Meit...]

Likās, ka visi beidzot kaut cik saņēmušies un tagad jau mierīgāk vērsās pie savādā radījuma, kurš bija nesen uzradies. Evelīna pārlaida skatienu visam pulkam un pakāpās uz priekšu. Estere bija izteikusi visiem nomierināties, kaut gan viņas pašas balss skanēja visai histēriski. Meitene pakāpās soli uz priekšu un paklanījās priekšā stāvošajam indigo. Likās, ka tā ir vispareizāk un jārunā labāk mierīgi. Viņa viegli pasmaidīja un mierīgā balsī jautāja.
- Sveicināti.. Sakiet lūdzu beidzot. Kas jūs esat? Kādēļ šeit atrodas šis... nezinu kas un vispār.. kas te notiek? -

Šo rakstu rediģēja melomania: 11.11.2007 21:50

[Eņģeļu gūstekne]

Vāvere, kas tika aizsperta nu atkal stāvēja stalti izslējusi spalvaino krūškurvi naidīgi ņurdot. Vouta bija neapmierināta, bet tas jau bija viņas dabā, nekad nejusties laimīgai un vienmēr uzkundzēties augstāk nekā viņa varēja uzkāpt.
Tikmēr indigo ar savu zaļi sarkano asti pieslīdēja pie karaļbērniem vēlreiz zemu noliecies. Gudrajā, senatnīgajā sejā paudās noslēpumainība, viņš mirkli padomāja un tad iesāka skaidrot, kas un kā.
Atvainojos par nepieklājību, bet es uz mirkli novērsīšos no skaidrošanas, kuru jāatzīst neesmu vēl sācis.
Zīmīgs skatiens tika vērsts Gregorijam.
Jūs man neticat Gregorija jaunskungs? Vai tiešām visas atmiņas par ledus zemēm Jūsos ir zudušas? To Jūsu vectēvam laikam būs jāatgādina.
Tai brīdī visas četras Kabītija rokas uzliesmoja zili sarkanās ugunīs, taču jau nākamajā mirklī indigo liesmas pazuda kā nebijušas.
Gan jau Jūsu spītīgajam garam tas tāpatās liksies kā lēts zemiešu triks, bet man nav laika ar jums noņemties, tikmēr kamēr citi uz mani gaida. Tātad, atkal pievēršoties jums visiem, mani dārgie, augstdzimušie jaunieši. Es esmu Kabīrijs, indigo vadonis un Vilijama labā roka. Runājot par Vilijamu, viņš ir pagaidu galva visai Aizspogulijai- otrai pasaules daļai, kurā mīt visi maģiskie dzīvnieki un būtnes. Cilvēki ir pārlieku samaitāti, lai varētu dzīvot kopā ar mums un tapēc šai pasaulei ir vajadzīga palīdzība, taču pirms tam Jūs ir kārtīgi jāattīra un jāatjauno Jūsu zināšanas maģijā.
Pēc visai lakoniskā skaidrojuma Kabīrijs pavicināja vienu no kreisajām rokām un zaļākajā meža daļā pašķīrās koki un priekšā izslējās milzīga balta pils, kas mirdzēja visā krāšņumā, bija skaidrs arī tas, ka tā atradās uz mākoņiem, debesu pils, vai paradīze, kā nu kurš to uzskatīja. Runājot par Viktorijas cilvēcisko čaulu... eņģeļa ķermenis izzuda ar vieglu migliņu, kas bija izslīdējusi no pils puses.

[Elony]

Džins neko netaica, vienārši atkāpās mazliet tālāk no indigo un vāverēm.
No vienas puses, tas bija pārāk neticami, bet no otras - pārāk reāli, lai būtu māņi vai kāds joks. Kā to apstiprinot, enģeļis sāka pazust un izgaisa. Un parādijās pils mākoņos.
Tik tiešām, normāls cilvēks te var galvu pazaudēt!
"Un tomēr es nesapratu, ko jūs no mums gribat. Kas par maģiju, kas par mācīšanos? Ko jūs īsti no mums gribat? "
Džins tomēr nenoturējās nepavaicājis. Vismaz bija skaidrs, ka šitie no viņiem kau to grib. Vislabāk būtu, ja viņi gribētu naudu. Varētu iedot, viņi ietu prom, bet mēs varētu izlikties, ka nekas tāds nebija.

[Lianjuks]

Apsēdies zemē Eštons blisinājās te uz vienu te uz otru.. Tas tiešām bija neticami un pils?
Noskurinājies viņš palūkojās uz pārējiem.. Notiekošais nelikās sapnis, bet arī īstenība nevarēja būt pēc Eštona domām! Nevarēja! - Es tik un tā nesaprotu. - viņš noskatījās kā eņģelis pagaist ar vieglu migliņu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.11.2007 19:35

[Hworang666]

Sākotnēji Mišels tik vien kā vēroja īpatnējos notikumus un izdarības, jo kā nekā, tikko pats bija pieklīdis klāt. Runājošas vāveres... Tas varēja būt mazi robotiņi, indīgo - labi pārdomāts tērps, zilās liesmas, optisks māns, bet... pils izskatījās tiešām iespaidīgi! Uzmetis ašu skatienu meitenei, ar kuru bija runājis, viņš pārdomāja savas iespējas: cik vien ātri iespējams skriet prom, vai arī palikt līdz šova beigām? Vienīgais iemesls, lai paliktu, bija iespēja agrāk vai vēlāk uzzināt meitenes vārdu. Bet vai tā dēļ bija vērts riskēt ar savu ādu? Viņš uzmeta vēl vienu skatu meitenei un tad pajautāja Esterei: kā sauc tavu draudzeni? jautājums tika izteikts tik klusi, ka vien Estere to varētu dzirdēt.

[Semijs]

Gregorijs bija tik aizņemts smieklos, ka knapi sadzirdēja Indigo teikto par viņa vectēvu un viņa smadzenes smieklu laikā sāka filtrēt un iztulkot, ko tikko tā milzu ķirzaka pateica. Kad Indigo sāka runāt par maģijām, karaļa bērniem, kaut kādām zemēm, Grego jau atradās guļus un rēca kā zirgs.
-Kāds kabacis tu esi?!?-
Viņš pārjautāja ķirzaku, kad tas iepazīstināja sevi, bet tad Grego smadzenes sakopoja visu, ko Indigo iepriekš teica. Runa gāja pa viņa vectēvu un bez maz vai uz sitienu Grego pārstāja smieties. Viņš piecēlās kājās un stingri sagrābis indigo, aiz vienalga no kurām rokām un pavēlošā tonī teica.
-Ko tu zini par manu vectēvu?!?-
Acis bija dziļi ieurbušās Kabača acīs.

[Eņģeļu gūstekne]

Indigo sāka kaitināt šo pamuļķīšu naivums un tāpēc viņš pavisam "netīšām" uzkarsējās līdz +200 grādiem pēc celsija tādejādi liekot Gregorijam refleksīvi atrauties nost. Sakrustojis visas rokas uz krūtīm Kabīrijs nosmīkņāja un uzgrieza visiem muguras. Vāveres sastājās apkārt visiem jauniešiem un indigo pamāja ar galvu.
Ja jūs vēlaties saprast, kas un kā es jums lūgšu man sekot, jo pretējā gadījumā man nāksies lūgt jūsu senčiem palīdzību, jo es neuzdrošinos Jūs aizskart ne maģiski, ne fiziski.
Tūdaļ satiksiet Vilijama kungu un viņš visu izskaidros, man nav ne laika, ne vēlēšanās ķēpāties ar Jūsu majestātēm.
Kabīrijs iesāka ceļu iepretim milzīgajai baltajai pilij, neko vairs neteikdams.

[Pūķēns Sāra]

Klausoties indigo vāvuļošanā, pilnīgi automātiski sarāvās Tias uzacis. Nu i gan pļāputaša. Tiamara nolūkojās kā tur pat blakus viņai pazūd skaistais eņģeļis. Ja tiešām būtu pārliecināta, ka tā būtne bija reāla, tad man pat būtu kā tik skaista žēl. Viņa atkal sabužināja savus pagaros, melnos matus, kuros atradās lentītes. Indigo jau sāka iegrimt vienmuļā sarunā ar Gregu, kas meitenei uzdzina vieglas žāvas, kad tas aicināja uz grandiozo pili, kas tikko bija parādījusies. Teātris, ne teātris, bet kā tādā būtu grēks nepiedalīties.
-Hei, tu tak nāksi ar mums, ne? Būtu noziegums, kam tādam piedalīties sākumā, bet vēlāk atteikties, kad lēnām viss pāriet kulminācijā, jau nerunājot par sarežģījmu, aiztīties prom.- Viņa jautri uzsauca Mišelam, un pamudināja puisi iet, tai pašā laikā sākot iet viņam blakus, un neaizmirstot paskubināt Esteri, kura likās, no šoka palikusi mēma. -Tiamara,- melnmate ejot Mišelam blakus, pasniedza viņam roku, lai iepazītos. -Būtu tikai godīgi, ja tagad Jūs atklāt savu vārdu.- šobrīd viņu vairāk nodarbināja šis izskatīgais puisis, nekā tas, ko tur murmināka ķirzaka. Un kā nekā ķirzaka teica, ka visu paskaidros kaut kāds Vilijama kungs, tā kā nebija jēga krist uz nerviem šim te lopam, jo izskatījās, ka tā paskats viņu pašu paŗāk neapmierināja, tādēļ tas bija tik īgns. Laikam, kaut kas līdzīgs scenāristam tas Vilijams. Meitene vēl nodomāja, gaidot Mišela atbildi.

[Elony]

Varbūt es esmu iekūlies kādā no tam trakajām brīvdabas lomu spēlēm? Nē tas viss ir pārāk reāli!
Džins neticēja maģijai un brīnumiem. Vismaz līdz šim.
Bet nelikās, ka šis būtu kāds joks. Pat ar datoru nevarētu radīt tādu filmu, kur viss būtu tik reāli, bet šeit tas viss notika īstenībā, acu priekšā. Un Džins zināja, ka ja tagad aizies, tad nespēs tikt skaidrībā, kas tas bija un tas viņu nomocīs. Bija jātiek skaidrībā, kas te notiek.
"Labi, es gribu zināt patiesību un iešu uz to pili pie tā Vilijama." Džins teica. Viņs aizskrēja pie savas somas un apģērbās, tad skrēja atpakaļ pie pārējiem.
"Ziniet, iesaku iet visiem kopā. Būs drošāk un tā mēs uzināsim ko vairāk. Tas taču ir labāk kā mocīties neziņā un brīnumos, vai ne?"

Džins ievilka elpu un gaja pakaļ indigo.

Šo rakstu rediģēja elesarels: 16.11.2007 12:08

[Massacre]

Lenna bija urbusies indigo ar gandrīz nāvējošu skatienu, jo viņai nepatika izjokošanas vai sasodīti bruvju triki. Viņa ticēja realitātei, bet ne šķietamajam.
Pils uzrašanās Lennu apstulbināja un lika neviļus paskatīties uz sevi, lai pārliecinātos vai pati vēl vispār pastāv. Peldkostīms. Asinis...Ko?Asinis? Lenna domās konstatēja, ka ir sakodusi savu lūpu un to pat nav manījusi, Sasodīts.
Pēc brīža viņa bija pametusi bariņu un pārģērbusies savās drēbēs, noskalojusi asinis, uzlikusi savu niecīgo mantību mugrusomas un guļammaisa izskatā uz muguras. Lenna mirkli pakavējās, lai paskatītos apkārt un atgriezās pie bariņa brīdī, kad indigo aicināja līdzi. Meitene neteica neko, tikai ļauni smīnēja.Šis smīns varēja nozīmēt tikai to, ka Lennai šobrīd bija uz izsmējību noskaņots garastāvoklis, acīs bija redzamas dzirkstelītes un neko neteikdama viņa sekoja indigo ar manāmu uzjautrinājumu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 16.11.2007 17:06

[Grēkmeistars]

Alaks bija vienkārši klusi klausījies savādās sarunas un vērojis vēl neredzētās parādības. Instinktīvi viņš bija cieši turējis Sofei roku, lai kādā briesmu gadījumā, kas, ticami, varētu šeit notikt, viņš spētu vismaz mēģināt pasargāt māsu. Alaks mazliet brīnījās par Grego pārdrošību, kad viņš tik asi runāja un pat satvēra indigo roku, nenojausdams, ka šis varētu būt bīstams. Šeit nebija nekāda iemesla domāt, ka tas varētu būt joks. Nekādā gadījumā. Alaka un māsas lēmums bija sekot līdzi indigo, viņi tikai saskatījās un ātri devās saģērbties. Alaks ģērbās klusēdams un tad, paskatīdamies uz lielo somu, viņš saviebās. Mirkli stāvējis, viņš iegrūda savu somu tuvākajos krūmos, iepriekš no tās izņemdams sērkociņus un saliekamo kabatas nazi un iebāzdams tos bikšu kabatās. Mēs taču vēl atgriezīsimies... Alaks savādi nomurmināja, apsvērdams, vai tiešām tas ir droši. Enģelis izgaisa manā acu priekšā...tā būtu dzīves lielākā kļūda palaist garām virkni iespējamo brīnumu. Alaks nodomāja un kopā ar Sofei ātri devās līdzi indigo tuvāk pārējiem neprātīgajiem līdzigājējiem. Iespējams, tas varētu būt jautri.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 17.11.2007 11:27

[Džezā tikai Meit...]

Evelīna burtiski palika ar vaļā muti. Pāri lūpām izspruka jautājums.
- Atvainojiet, bet kas tās par ledus zemēm? – Pēkšņi dīvainā radījuma rokas uzliesmoja un Evelīna atkāpās mazliet atpakaļ, taču jau nākamajā mirklī tās bija pazudušas un tas uzsāka savādu runu. Augstdzimušie? Par ko viņš runā? Kas es esmu par augstdzimušu personu, ja mans tēvs ir vienkāršs skolotājs, bet māte ir sekretāre? Un Aizspogulija? Tāda arī pastāv? Nu dien, kur esmu iekūlusies? Maģiska būtnes? Nu gribētos gan man tādas redzēt, vai tās tad tik tiešām ir īstas, jeb arī tie tik tiešām bija ļoti labi izspēlēti triki... Ak, mēs esam samaitāti? Evelīnas sejā iegūla savāds smīniņš, taču tas drīz izzuda, kad viņa pamanīja, kā pazūd skaistā eņģeļa ķermenis un starp kokiem parādās tik krāšņa un skaista pils.. Meitene pavērās uz Kabīriju un tad jautāja.
- Es atvainojos, bet kā jūs to domājāt? Augstdzimušie. Mana māte ir sekretāre un tēvs skolotājs. Kas es par augstdzimušu personu? Un kā Jūs tieši domājāt. Samaitāti.? Un kā Jūs domājāt to - jāatjauno Jūsu zināšanas maģijā. – Tātad mēs kādreiz jau ar to esam saskārušies? Bet kā? Un kad? - Meitene jau bija ātri aizgājusi pēc savām mantām, ielikusi dvieli somā un tagad stāvēja un gaidīja atbildes uz jautājumiem.

Šo rakstu rediģēja melomania: 18.11.2007 16:06

[Semijs]

Grego ievaidējās un atkāpās atpakaļ ar savu apdedzināto roku. Pār puiša ķermeni pārskrēja nepatīkamas tirpas, kas secināja par bailēm.
-Savaldi sevi...
Viņš sev galvā dungoja, bet tad tas Kabacis gribēja visus vest uz hren viņ zin kādu pili, kur karalis ir kaut kāda Lesija, vai, kas tamlīdzīgs.
-Da nekur neiešu, man galīgi neinteresē tikties ar kaut kādu fanātiķi, kas aizraujās ar melno maģiju, kā piemēram tu!-
Gregorijs asi izteica indigo, izpļaujot vēl lamu vārdu.

[Lianjuks]

Eštons jau bija paspējis pārģērbties, savākt mantas un nosviest tās krūmos, namaz nerunājot par savām salauztajām billēm, ko bija salauzis tīši vai netīši. Nolēmis, ka salauztas brilles izskatās bezgala tizli viņš tās nobakāja kaut kur savā somā, bez brillēm Eštons izskatījās jocīgi. Varbūt tādēļ, ka bija ieskrējis ne vienā vien kokā.. Ar zariem matos, bet tomēr būdams Eštons viņš atradās kopā ar pārējiem.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 19.11.2007 16:51

[Hworang666]

Viss apkārt viss sastinga. Mišels saprata vien atsevišķas lietas. Pirmkārt, indigo tikko bija palielinājis savu temperatūru, jo zāle pie viņa kājām izdega. Otrkārt, viņš beidzot izdzirdēja meitenes vārdu un saprata, ka viņa ir tā, no kuras viņš baidījies, par kuru cīnījies, ar kuru juties drošībā... Viss likās tik nereāli. Likās, ka visa idilliskā pasaule, kādu viņam bija izdevies izveidot tūlīt sabruks. Tik daudz kas notika vienā dienā, lai gan vairākus gadus viņš bija dzīvojis ikdienišķu dzīvi... Vienkāršu, ikdienišķu dzīvi... Savu dzīvi... Un nu tas viss grasījās pazust... Vai tas maz bija tā vērts? Klusām, ar neredzamu, bet milzīgu piepūli viņš iesāka. Tik klusu, ka to varēja knapi sadzirdēt, bet pietiekami skaļi, lai saprastu. M... M... Mi... Mišels... Ievilcis elpu, viņš centās turpināt: Sveika Tia... Tiamara...

[Pūķēns Sāra]

Meitene mirkli pārsteigta skatījās uz to kā puisis reaģē izdzirdot viņas vārdu. Esmu redzējusi daudzu puišu reakcijas, kad tie izdzird manu vārdu, it kā tas būtu tik rets...tik vienai man, cik es zinu, bet nu... tāda reakcija nevienam vēl nav bijus, viņa viegli iesmējās, bet izdzirdot puiša vārdu, viņa iekšēji nodrebēja. Tik pat biežs vārds kā manējais, Tia sevi uzmundrināja, bet puiša tālākais teksts, lika aizroties elpai, lika apstāties sirdij. Sveika Tia... Tiamara... prātā nu jau atskanēja bērna, puisīša balss. Atmiņā atausa ar šiem vārdiem skats, kā maziņa meitenīte kāpj pa lielājām bērnu nama kāpnēm uz augšu, kur ar audzinātāju sagaida viņu arī kāds gaišmatains puisītis, kurš gan ir vecāks par meitenīti. Puisītis ne pārlieku droši sasveicinās ar meitenīti, kad viņa pieskrien pie puiša klāt un tas viņu cieši apskauj, kamēr meitenīte raud, tā vietā atausa atmiņā pavisam cits skats. Jau lielāks tas pats puisis un meitene, tikai šoreiz meitene iet pa kāpnēm lejā un puisis sauc pakaļ tos pašus vārdus. Meitene atmāj pretī un nosaka, ka viņi jau drīz tiksies, jo viņa jūt puiša balsī bēdas un vienkārši saka kā ir. Izbeidz! Domās tiek skaļi aizdzītas atmiņas, Tas nevar būt viņš. Viņi teica, ka viņš pats pēc savas vēlmes aizgāja pie citiem un pārvācām pavisam uz citu pasaules malu. To teica arī tur... tikai tas, ka šis puisis ir līdzīgs viņam un viņu vārdi sakrīt, neko nenozīmē. Tiamara uzsmaidīja puisim. -Zini, man mirkli likās, ka es tevi jau pazīstu. Muļķīgi, ne? Jau gandrīz izlikās, ka... jebkādā gadījumā tu tas nevari būt, jo tas puisis ir pārvācies no manis tā patālāk,- viņa iesmējās, bet smiekli bija vairāk nervozi nekā tik viegli kā tik tikko. -Jebkādā gadījumā atvainojos, ka uzrunāju jūs uz tu.- Melnmate jau jautrāk noteica, kaut tomēr bija sajūtama maza daļa nervozitātes. Pirksti spēlējās ar lentītēm uz delnas. Kad viņa vispār bija sākusi siet šīs lentas gan matos, gan uz rokām? Vai tas nebija toreiz? Tai laikā, kad viņi ar Mišelu bija bērnunamā? Pirmā lenta, uz kuras pēc tam bija ar flomasteru uzķēpāti abu vārdi, bija toreiz, kad Mišels bija izlavījies no bērnunama un atgriezies ar lentīti, bet Tia teikusi, ka to vienmēr nēsās ap roku, jo pie sirds nepiesiesi, bet ko tik dārgu nepazaudēsi. Kurš gan būtu teicis, ka Tia būtu tik banāla? Bet Mišels bija viss, kas bija toreiz palicis no dārgajiem cilvēkiem. Un kur pēc tam palika puisis, kur palika lenta? Puisis pazuda, aizbrauca kopā ar svešiem cilvēkiem, bet lenta... tā joprojām bija te pat, te pat ap roku. Mazliet gan piestrādāta, un pārstrādāta, lai nebūtu pēc izskata tik veca, bet tomēr te pat, kā jau viņa solīja.

[Elony]

Džins paskatījās uz atpūniekiem. Šoks, pārsteigums, neticība, muļķīgi komentāri...
Savādi, bet viņu izsakts lika viņam saņemties, vēlēsanās būt pārākam nomāca paša bailes un šoku.
"Paklu tu, ķirzakcilvēk, es tavu vārdu neatceros." Džins uzrunāja indigo. "Liekas, ka visi tev līdzi neies. Neņem līdzi tos, kas negrib. Būs tikai sliktāk. Ņem līdzi tikai tos, kas grib iet. Es, piemēram gribu."

Džins arī pagriezās pret pret pārējiem.
"Nu, kas ir drosmīgs? vai arī visi raustās apskatīt šo arhitektūras objektu?"