Dēkaiņi, [C], [GP], [HP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kaut ko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kaut kurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādas brūnas divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā…

Šo rakstu rediģēja sirds1: 14.10.2007 11:52

[Bizii van Dope]

ooc: Kuš, kuš. Mieru.

Lidija samirkšķināja acis. Varbūt tas tikai norēgojās, bet tik tiešām viņas vaiga kontūra noraustījās.
Neizskatījās, ka sieviete būtu kaut ko īsti jutusi.
Es varu atvainoties. Bet tikai ar noteikumu, ka tu darīsi to pašu.Maglēra sacīja. Viena viņas roka izlīda no miglas un mierīgi nolaidās gar sānu.

[Roviela]

Marti eleganti palocījās. Ārējs miers pie iekšēja karstuma.
- Es to izdarīšu, un strīds būs izbeigts un aizmirsts.

[Bizii van Dope]

Lidija viegli pamāja ar galvu un vingri palocījās kā jau nu varēja, turot ķēdi savās rokā.
Tad, lūdzu, atvaino. Es biju netaktiska un uzvedos pagalam muļķīgi. Nepieklājīgi. Tā nevajadzēja.sievietes acis mirdzēja un viņas plānās lūpas smaidīja garu smaidu, bet bez zobu līdzdalības.
Maglēra pastiepa roku un ieskatījās meitenes acīs.

[Roviela]

Marti eleganti bez mazākās piepūles un pilnīgi dabiski palocījās vēlreiz, cepures spalvām noplīvojot, un skaistā žestā padeva savu roku Lidijai:
- Piedod Tu arī man! Es esmu strauja, zinu, centīšos apvaldīties, bez ļoti nopietna iemesla, ne tāda kā šī, nekas tāds vairs neatkārtosies.
Viņa pasmaidīja, rādot savus skaistos, baltos zobus, un līksms smaids bija redzams arī acīs:
- Toties Tu tagad zini, cik man nejauki ātrs raksturs, bet to es parasti pietaupu ienaidniekiem. Pret biedriem esmu mīļa kā trusītis, lai gan, nenoliegšu, esmu pieradusi vairāk visu darīt pēc sava prāta un saprašanas. Bet kopēja rīcība ar daudziem, arī nepazīstamiem viena mērķa vārdā man nav sveša, nepavisam.

[Bizii van Dope]

Viņa jūtās kā uzvarētājs. Cik piemīlīgi...Lidija zobgalīgi nodomāja un viņas smaids pārauga smīnā, tomēr viņa neko neatbildēja un atkal uzgrieza meitenei muguru. Atkal viņas abas rokas sāka vilkt.
Tas ir jauki.sieviete atsaucās, pieliekot ritmu vilkšanai. Tā viņa atsaucās vienmēr, kad nebija, ko piebilst, negribējās, ko piebilst vai uz mēles dega rupjāki vārdi kā šoreiz. Neteiksim, ka rupjāki. Bet tas pats asais sarkasms.Un tagad,jaunā dāma man pateiks savu vārdu? Domāju, ka ir bezjēdzīgi tevi saukt visādos īpašvārdos. Protams, es varētu palikt pie viena, bet šaubos vai tu par to būsi sajūsmā. Jā, bet tas ir jauki, ka tu tāda esi.Lidija, visbeidzot kaut ko izdomājusi, piebilda.
Vēl tikai mazliet…viņa cieši atspērās pret bruģētās zemes malu un sakoda zobus.

[Elony]

Elons vēroja, kā saruna starp Mari un Lidiju gandrīz aiziet līdz divkaujai. Tas likās aptriprinām bruņinieka domas par mari un arī Lidiju varēja piekaitīt šai kategorijai.
Bet viņas abas strīdu izbeidza bez asins izliešanas. Nu ko, ja viņa pasaulē tie augstmaņi apstājušies nebūtu. Varbūt viņas tomēr nav tādas.
Un tomēr - cīnīties ar kādu tāpēc, ka viņš nav pieklājīgs. Elons zināja, ka tā daži mēdz darīt, bet viņš to nespēja saprast. Kāpec riskēt ar savu dzīvību vai nogalināt cita, ja tam nav kāds dižs mērķis? Tad jau viņš drīzāk izprata Tumsas kalpsu, kas bija ļauni, bet to, kādēl viņi nogalināja un tikai nogalināti - to saprast paladinam bija vieglāk.
Vismaz varbūt tagad varēism doties uz kuģi? Vai arī vēl kādam ir aizskarts gods?
Elonam te nepatika. Bet viņš bija ziņkārīgs un gribēja zināt, ko no viņa grib, ļoti gribēja. Bet izrādīt savu ziņkārību būtu nepareizi, atlika gaidīt, kad samierināsānās būs pabeigta un varēs beidzot uzzināt, kas īsti te notiek.

[Roviela]

Marti bija pamatīgi izbrīnījusies. Viņa šo sievieti nesaprata. Kaut kas jocīgs! Varbūt pie viņiem tā pieņemts?
- Es taču pateicu savu vārdu! Vai tad Tu nedzirdēji? Mani sauc Marti. Pilnā vārdā Marti Lorinda Līvo. Uzrunai tas ir par garu, un manā pasaulē cilvēkus ir pieņemts uzrunāt tā, kā viņi pateikuši, ka viņus sauc. Nekādas īpašas atļaujas vēl pēc tam nav vajadzīgas. Ja es gribēšu, lai mani uzrunā titulā, tad tai personai tieši tā arī savu vārdu nosaukšu. Tev es teicu - Marti.

Jaunā sieviete skatījās kā Lidija velk kaut ko. Kuģi?
- Palīdzet vilkt? - un jau pastiepa cimdoto roku uz priekšu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 27.10.2007 12:35

[rudo lapu vilcēn...]

Pēc pavadones atbildes, vulfors uz mirkli apjuka. Lieki tēlot cieņu? Viņš to nemēdza darīt. Un kādēļ gan? „Jūs” bija vienīgi pieklājīga uzruna, tā runāja visi, ja neskaita tuvus draugus, bet vai par tuviem draugiem var saukt tādus, kas tikko iepazīti.
Savu protestu Revis gan nolēma paturēt pie sevis, vismaz pagaidām. Galvenais iemesls bija strīds, kas uzliesmoja starp Marti un Lidiju.
-Revends Meridinats, bet variet saukt arī par Revi.- atbildot uz lūgumu pateikt savus vārdus, vulfors viegli palocīja galvu.

[Bizii van Dope]

Un tomēr... Man gribētos viņu ņemt un ielidināt pār mola malai ūdenī.Lidija nodomāja, bet te atcerējās par savu sākotnējo darba partneri Lesliju - apdomīgu, vēsu, mierīgu un neitrālu. Viņa tagad labi varēja iedomāties kā draudzene iesit viņai sāpīgu dunku sānos vai arī uzmin uz kājās, liekot pievaldīt karstasinīgo raksturu. Iespējams Leslija arī būtu iežmiegusi zobena galu Marti kaklā, pirms tā būtu pat paspējusi tikt klāt Lidijai. Bet Leslijas te nebija. Viņa bija citā uzdevumā, un tas lika Lidijai paslepšus nopūsties. Viņas draudzējās jau sazin cik gadsimtus un bija viena otrai vistuvāki cilvēki. Lidijas māte un tēvs vēl dzīvoja, bet Leslijas pasaules vecāki un draugi bija jau miruši pirms vairāk kā sešiem gadsimtiem.
Piedod, laikam, nesadzirdēju.Lidija mazliet papurināja galvu. Viņa pameta Marti virzienā vienu žiglu, neko neredzošu skatienu. Vajadzēja mazliet laika lai izrautos no pārdomām.
Protams, ja kādam sagādā neērtības ātrā pāriešana uz ''tu'' formu, tad es neko neuzspiežu. Vienkārši labāk pāriet uz ''tu'' uzreiz. Galu galā kādreiz tas tāpat būs jādara.viņa atteica un palocīja galvu Revim.Ļoti priecājos iepazīties.sieviete atteica, zaļajās acīs iemirdzoties draiskām uguntiņām.

Nē...Lidija stingri pavilka ķēdi un sakoda zobus....paldies...viņa spēcīgi parāva vēlreiz un pēkšņi viņas rokas atslāba. Bet tajās parādījās liela, posmota, metāla ķēde.

Ceļinieku acu priekšā pavērās kuģis. Tas bija skaists, lai arī no kuras puses uz to skatījās. Gaišbrūnais krāsojums izstaroja savādu siltumu. Kuģis bija pacēlis trīs lielas, baltas buras pretī vējam, kas spēlējās tajās, dzietot maigu melodiju, kas liecināja par to, ka ceļojums būs ļoti labs. Likās, ka kuģis gluži vai vibrē gaidās. Kuģis bija izgatavots no koka. Tikai šis koks likās savādāks, kā pierasts. Kuģis bija paliels- tajā spēja ietilpt visi ceļinieki un palika krietni daudz vietas pāri. Kuģa vadīpas telpu varēja labi pārredzēt. Kuģim nebija kapteiņa- to vadīja maģija. Kuģī atradās vairākas kajītes, kurās kopā varēja būt trīs cilvēki. Kajītes bija mājīgas, tās no iekšienes apgaismoja silti maģijas stari. Katrā kajītē bija neliels, ovāls logs, no kura lieliski varēja pārredzēt jūru un viļņus- kā tie spēlējas savā starpā un šūpo kuģi. Visas kajītes savienoja garš gaitenis, kura galā atradās virtuve un kopējā ēdamzāle.

Tad te nu tas ir. Mūsu kuģis.Lidija pagriezās pret ceļiniekiem un apklusa, ļaudama katram no dažādajām būtnēm nopētīt kuģa glīto stāvu un kaut ko par to nodomāt.

[Roviela]

Marti pavilka jau pastiepto roku atpakaļ, un paraustīja plecus. Kad nē, tad nē.
Ko tur slēpt - viņai nepatika Lidija, tāpat kā nepatika viena no viņas tantēm, kuras mīļākā izklaidēšanās bija izteikt ironiski aizvainojošas, nesmalkjūtīgas un pilnīgi nevajadzīgas piezīmes par saviem tuviniekiem, un tāpēc mīļā miera labad visi no viņas izvairījās, ieskaitot Marti. Jaunā sieviete ļoti šaubījās, vai viņas ar Lidiju jel kad spēs saprasties, par to, ka nekad nekļūs draudzenes, Marti nemaz nešaubījās, toties kuģis, kuru tā izvilka no miglas, šķita visai pievilcīgs.
Tas bija gauži savāds kuģis, pavisam ne tāds, kādus Marti bija redzējusi. Ne visai liels, un nez kāpēc te, ostā ar paceltām burām, bet kopumā gluži tīkams. Kuģis Marti patika. Vienīgi cerams, ka nenāksies dzīvot tuvumā Lidijai, viņa nodomāja, nolēmusi pēc iespējas sekot domai - ja kāds tevi bez iemesla aizskar, tad sadod viņam pa purnu, vai, ja uzbrukt nevar, un tieši tagad bija tāda reize, tad izvairies no viņa, un dzīve kļūs mierīgāka un patīkamāka. Jo neviena raksturu jau nevar pārvaidot. Kā šī Lidija iesāka, tā viņa arī turpinās, un Marti bija aizdomas, ka Lidija spētu atraut Marti arī no nopietna darba ar kādu nepiemērotu ironisku piezīmi. Bet Marti raksturs tad varēja uzdot, un, štrunts par Lidiju un viņas piezīmēm! darbs paliktu nepadarīts.

[Elony]

Elons domāja, ka tas viss bija savādi - šī maģija. Tā bija tik izteikta un... ārpus pasaules esoša? Pārāk nesaistīta ar zemi, dzīvniekiem un saprātīgajiem ļaudīm.
Bet kuģis bija glīts, tāds nebija nevienā no viņa zemes jūras flotēm.
Tiesa, šobrīd viņš netaisījās ļauties sajūsmai. Joprojām bija pārāk dadz nezināma. Tas bija jānoskaidro vispirms.
"Lieliski," teica Elons, "tagad varam doties un turieni un visi apsriest, kā tu to piedāvāji... lēdija Lidija"
Elons saprata, ka te daudziem ir svarīgi tās tu un jūs būšanas, bet viņš nespēja izsekot, kad jārunā tu vai jūs. Viekāršāk bija runāt kā viņš parais un izrādot dziļu cieņu, lai nevienu neaizvainotu.
"Dāmām tieke dota priekšroka." Elons galanti paklanījās, ar roku norādot, ka ļauj sievietēm doties uz kuģi pirmajām. Vīriešu dzimtas pārstāvjiem, jeb abiem elfiem, būtu jāsaprot, ka šāda pieklājība būtu jāizrāda arī viņiem.

[rudo lapu vilcēn...]

Kuģis, kas teju pārsteidzīgi iznira no miglas vāliem, lika vulforam pievērst visu savu uzmanību tam. Zaļo, mazliet neaprasto acu skatiens slīdēja pāri korpusam. Augums teju fiziski izjuta burinieka vēlmi doties ceļā. skriet pāri viļņiem vēja vieglās rokas dzītam. Un šī vēlme, neaprakstāmas alkas, kas neļāva stāvēt mierā, neļāva uzkavēties ne mirkli uz vietas, lika pašam vēl karsāk vēlēties steigties ceļā. Atkal ceļā.
Smaids uzpluka nedaudz paltāks, nedaudz skaidrāk atklājot ilkņu galiņus virs kopā sakļautajām lūpām. Acis šķita teju mirdzam. Visas nesaskaņas, strīdi, neizpratne un neziņa palika malā. Vienalga kurp viņi dosies, vulfors vēlējās doties turp ar šo kugī.
[OOC: Turpmāk - citā krāsā rakstītais teksts ir teikts valodās, ko nedzird tie, kuriem nav attiecīgo spēju. Dzird tikai uzrunātā lieta/vieta/dzīvnieks.]
-Topi sveicināts buriniek!- citiem nedzirdami, vulfors uzrunāja kuģi. Viņa lūpas nekustējās, lai runātu ar burinieku, lūpas un mēle nebija vajadzīgas.

[Margo]

Anke jau agrāk bija kuģojis, taču viņš nebija sevišķi sajūsmināts par šādu pārvietošanās veidu. Labprātāk viņš būtu gājis kājām, taču ja jau bija jāpeld pāri jūrai, ar soļošanu neizlīdzēsies. Ranrirs paspēra nelielu soli uz priekšu, nopētot kuģi. Tas noteikti bija lielākais kuģis ar kādu viņš bija kuģojis. Iepriekš redzētos kuģus varētu tiešām nosaukt par "tupelēm".
Nogrozījis galvu, Anke nopūtās, sakārtodams savu pleca somu, savilkdams apmetni. Viņš bija gatavs ceļam. Paspēris pus soli uz priekšu, viņš gaidīja, kad tiks dota atļauja kāpt uz klāja.