Dēkaiņi, [C], [GP], [HP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kaut ko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kaut kurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādas brūnas divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā…

Šo rakstu rediģēja sirds1: 14.10.2007 11:52

[Roviela]

Par tādu Elona uzrunu Marti jautājoši pacēla vienu uzaci un no garo un biezo skrpostu apakšas ieslīpi paskatījās uz bruņinieku.
- Mans kungs, mēs vēl neesam tik tuvi, lai viens otru uzrunātu uz 'tu', - viņa aizrādīja. Un tad līksmi pasmaidīja, pamirkšķinādama viņam ar aci.
- Bet, šķiet, mēs visi esam vienā laivā, un neviens no mums te nav augstāks vai zemāks, tāpēc es esmu ar mieru. Lūdzu, uzrunājiet mani vārdā - par Marti un uz 'tu', ceru, nevienam nav iebildumu?
Pēdējo viņa paziņoja skaļāk, lai būtu dzirdams visiem klātesošajiem.

[Semijs]

Dernolls ievēroja Ranriru un viņa sejā ieplaka liels smaids. Uztraukts un ar sarkanu seju, viņš piesteidzās klāt un sajūsminātā balsī iespurdzās.
-Vai jūs tiešām esat īsts Ranrirs?!? Es savos ceļojumu gaitās esmu sastapis vienu, bet.. bet viņš nebija diez ko dzīvelīgs - piedodiet. Vai jūs kādreiz varētu mūsu ceļojumu gaitā pastāstīt man ar savu rasi sīkāk?? Es plānoju sarakstīt grāmatu par savām ceļojumu gaitām un pieminēšu jūs tur arī klāt cienītais... emm piedodiet, es nesadzirdēju jūsu vārdu..-
Elfs nosarka vēlvairāk dēļ pēdējā teikuma. Šobrīd viņš varbūt likās diezgan kaitinošs, bet ko jūs gribat? Viņam ir 16 gadi, naivs un zaļš, kurš grib apceļot pasauli, cerībā kļūt par slavenu rakstnieku.
Tēma netālu gāja par to, kā uzrunāt cits citu un Dernolls piekrītoši noteica, ka viņam nav iebildumu uz ''Tu''.

[Roviela]

Marti apstulba.
- Viņš ir ranrirs? - sieviete gandrīz neticīgi paskatījās uz elfu un tad vēlreiz pavērās sejā glītajam garmatainajam bižainim, un tikai tagad ievēroja mazītiņo tetovējumu viņam virs acs.
- Tiešām? Kā tu zini? Viņš neko tādu nav teicis. Tā ir?
Nupat visādu divaiņu te bija tik daudz, un apkārtne tik savāda, ka Marti vairs nebrīnījās, vien juta dzīvu interesi par to, kas te vēl brīnumains varētu atgadīties.

[Elony]

"Lai būtu uzruna uz tu, kas ir parasta manā zemē gan dragu, gan svešinieku starpā." atomātiski teica Elons. Viņam būtu jocīgi uzrunāt kādu cilvēku daudzskaitlī, it kā tur būtu daudzi cilveki, bet tās ir citas pasaules. Tas, ka Mari piemiedza aci, Elonam bija vel viens nezināms žests.
Vārdu ranrirs Elons nebija dzirdējis, tads viņa zemē nebija. Bet tā būtību saprata - būtne, kas var pārtapt par dzīvnieku. Tādi viņa pasaulē bija.
Taču paladins neko neteica. Ko gan viņs varētu teikt šiem cilvekiem, elfiem un ranriram, kas nākuši no sitām zemēm cauri portaliem pēc svešinieka aicinājuma? Piedāvāt meklēt kādu krogu? Aizināt uz draudzigu divkauju? Kāpēc? Elons nojauta savā sirdī, ka ne jau niekiem viņi ir aicināti, bet gan svarīgam darbam, lai kāds tas būtu. Un prastas nodarbības, lai nosistu laiku, ir zem viņa goda, kad darāms kas svarīgs.
Tāpēc Elons tikai vēroja pārējos, gaidot, kad beidzot uzradīsies kāds, kas zina viņu mērķi.

[Margo]

Anke viegli pasmaidīja un palocīja galvu, likdams noprast, ka viņš ņems vērā Marti teikto. Viņš jau pavēra muti, lai atbildētu dāmai, taču pēkšņi kāds piesteidzās klāt un sāka klaigāt. Anke sākumā nesaprata, par ko šis jaunais elfs bija tik sajūsmināts, taču tad pār viņu nāca apjausma. Izbrīnīts jaunais vīrietis pakāpās soli atpakaļ.
Pagaidiet, pagaidiet... Anke centās pārtraukt elfa runas plūdus, taču veltīgi. Viņš taču nevienam nebija teicis, ka viņš bija ranrirs. Pat ne devis mājienu. Kā šis elfs varēja zināt, ka viņš pieder šajai rasei? Varbūt viņš bija vienkārši pārpratis. Anke vēlējās pavēstīt elfam, ka viņš laikam ir kļūdījies, taču ierunājās Marti. Anke tikai pakratīja galvu un nopūtās. Viņš nespēja izlemt.
Melot? Ķādēļ? Tāpat reiz visi uzzinās, ka esmu ranrirs. Pārmetumi par to, ka neesmu pateicis to ātrāk. Man būs jāceļo kopā ar šiem cilvēkiem. Varbūt ir pēdējais laiks sākt kādam uzticēties? Anke domāja, tad pacēla acis un skumji pamāja ar galvu.
Jā, viņš vienkārši noteica palūkojoties uz Marti, tad uz jauno elfu. Pēkšņi šķita, ka viņš melojis visai pasaulei. Centies noliegt to, kas viņš īstenībā ir. Šis viens vārds, šķita, novēla akmeni no Ankes sirds, kas ilgi nebija ļāvis dzīvot un pavērties uz pasauli skaidrāk. Anke apdomāja, vai teikt kaut ko vairāk, taču tad nolēma, ka tomēr klusēs. Ko tad viņš būtu teicis? Centies paskaidrot? Nē. Tad viņam būtu jāizstāsta viss. Savu pagātni gan viņš vēlējās paturēt noslēpumā. Pēkšņi kļuva kauns par savu rīcību. Ranrirs - zaglis. Tagad uz viņu lūkojās kā uz kaut ko īpašu, maģisku. Viss noteikti mainītos, ja viņš pateiktu, pastāstītu. Anke šaubījās vai viņi saprastu.

[rudo lapu vilcēn...]

Ankes teiktais vulforu ieinteresēja. Senzemē tikai burvji varēja pieņemt dzīvnieka veidolu, ja, protams, neskaita pašus vulforus un santonus, taču tie varēja arī netikt pieskaitīti pie cilvēkiem. Jaunajam vīrietim atzīstoties, ka viņš pats ir ranrirs, viegls pārsteigums neizpalika, tomēr nojaust viņš to jau bija nojautis. Un kāpēc gan nē? Kaut kas no dzīvnieka bija manāms viņā, bet nevarēja pateikt tieši kāds dzīvnieks, vismaz pagaidām. Tomēr tas bija saprotami, pagājis taču vēl tikai īss brīdis.
-Atvainojiet, ka iejaucos.- vulfors nolēma iesaistīties sarunā. -Tomēr priecājos iepazīties ar cilvēku, kas prot pārvērsties par dzīvnieku. Senzemē, no kuras es nāku, pārvērtības pieprot tiki burvji un rases, kuras gluži par cilvēkiem nenosauktu.- sejā vizēja smaids, kurā bija jaušami tik tikko manāmi ilkņu galiņi. Zem apmetņa, rūpīgākam vērotājam varbūt neparasti, nokustējās aste, viegli paluncinoties. Žests bija automātisks un pats vulfors to nemaz nemanīja

[Roviela]

Marti acis iespīdējās aiz intereses.
- Tiešām? - viņa palūkojās uz Anki no vienas puses, tad pagājās no otras, - piedod, ka tā nopētu, es nekad neesmu redzējusi nevienu pašu ranriru. Ja pēkšņi tie, par kuriem lasīju, jātnieki-vilkači ir aprakstīti skatoties uz līdzīgiem kā Tu, tad vienu varu teikt - par ilūzijām un citu ko tādu nezinu, bet Tu esi skaists, un rokas un pleci runā arī par spēku. Man gribētos, lai Tu parādi, par kādu zvēru proti pārvērsties, bet es, laikam, spēšu pagaidīt, kamēr būs tāda vajadzība.

Sarunā iesaistījās apmetnī tērptais, kurš pirmīt bija sevi nosaucis par Reveledinu.
- Kā ir tajā Senzemē, no kuras Tu nāc? - Marti painteresējās, skatīdamās uz būtni, kurā viņa manīja kaut ko savādu, bet pagaidām nesaprata, ko tieši. - Mums nav neviena, kas spētu patiešām par ko pārvērsties, esmu tikai dzirdējusi un lasījusi stāstus. Burvji un raganas esot, bet kaut kā tos arī neesmu redzējusi nevienu pašu. Un kas ir tās rases, kuras par cilvēkiem nenosauksi? Tādu gan manā pasaulē nav. Vai nu cilvēki, vai dzīvnieki, vai prot pārvērsties, bet ne savādāk.

[Margo]

Anke bija pateicīgs, ka neviens neko nepārmeta par to, ka viņš bija slē```` to, ka bija ranrirs. Jaunais vīrietis tikai palocīja galvu, parādot, ka jūtas pateicīgs, ka klātesošie saprata un nu jutās ieinteresēti. Sarunā pēkšņi bija iesaistījusies arī būtne, par kuru ko vairāk vēlējās uzzināt Anke. Viņš jau pirms brīža bija sapratis, ka šī būtne nelīdzinās cilvēkam.
Kamēr Marti klāstīja Reveledinam par savu pasauli, vīrietim bija iespēja viņu neuzkrītoši nopētīt. Vai tiešām Anke bija samanījis asti, kas sakustējās zem viņa apmetņa? Vai tiešām viņš nebija pārskatījies un tie bija ilkņi, kas uz mirkli uzmirdzēja būtnei pasmaidot? Ankem atlika cerēt, ka Reveledins nebija bīstams, un drīz vien viņš pats atklās kaut ko par sevi. Viņš nolēma iesaistīties sarunā, lai vēl kaut ko izdibnātu.
Nostāsti vēsta, ka senos laikos manu dzimto zemi apdzīvojuši ne vien cilvēki, elfi un ranriri, taču arī dažādas citas būtnes. Stāsta, ka reiz kalnos valdījuši pūķi, mežos mitušas nimfas un driādas, pļavās lepni ganījušies vieradži, taču tagad maģija lēni atstāj mūsu zemi, skumji pastāstīja Anke, atkal savelkot savu apmetni nedaudz ciešāk.

[rudo lapu vilcēn...]

-Kas ir Senzemē?- Revis viegli iesmējās, smiekli šķita mazliet rejoši. -Daudzas vietas un daudzas būtnes, kuras uzskaitot paietu vairākas dienas.
Jā, tur mīt gan burvji, gan raganas, gan arī vienradži, pūķi un pegazi, nimfas, driādas.- iesaistoties arī Ankem, vulfors turpināja. -Ne visi, tie, kuri nav cilvēki un nav arī dzīvnieki, prot pārvērsties, piemēram, fauni un kentauri. Man zināmas tikai divas rases, kurām piemīt šī prasme – santoni un vulfori. Nešaubos, ka, ja labi pameklētu, atrastu arī citas, taču man vēl līdz šim nav izdevies nedz vaigā skatīt, nedz teiksmās lasīt par tādām būtnēm.- to, ka Revis pats ir vulfors, viņš nolēma noklusēt, vismaz pagaidām, jācer gan, ka sīkāku abu minēto rasu aprakstu viņi neprasīs.

[Semijs]

Dernolls pats nedaudz noskuma ievērodams Ankes reakciju pēc viņa rīcības. Elfs jutās vainīgs, ka licis tā ranriram justies, bet elfs pasmaidīja to, ka Anke to atzina un papliķēja viņam draudzīgi pa plecu.
Sarunā iejaucās arī vēl kāds interesants radījums, elfs šādu nebija redzējis savās ceļojumu gaitās un labprāt izprašņāt visu pa viņu, bet.. varbūt nedaudz vēlāk. Taču vēljoprojām sajūsmināts, Dernolls apsēdās uz zemes un sāka pārmeklēt savu somu, beidzot viņš izvilka grāmatu laukā un tintes pudelīti. No citas kabatas izvilcis spalvu, viņš to iemērcēja tintē un ar mēli izbāztu laukā no mutes sāka rakstīt.
-Pēc vēstules saņemšanas es izmantoju teleportāciju un nonācu kādā nezināmā pilsētiņā, kur bija stipra migla un klusums valdīja pāri visam, neilgi pēc manis parādījās vēl cilvēku un Adrians - kāds prieks bija viņu atkal redzēt, bija pagājusi bez maz vai mūžība, kad pēdējo reizi satiku. Vēl mums pievienojās Ranrirs un kāds radījums, ko es pirmo reizi mūžā redzu....-
Turpinādams rakstīt, Dern's aprakstīja sastapto ranrira fizisko raksturojumu un Revisa rasi arī. Paskatījies uz Revisu, Dernolls ar nedaudz sārtiem vaigiem, uzrunāja Revi..
-Emm es atvainojos, bet vai jūs nevarētu lūdzams izklāstīt, kas pa rasi jūs esat. Vismaz nosaukumu, lai es varētu kādu dienu pabeigt savu grāmatu - vismaz kā jūsu rasi dēvē?-

[rudo lapu vilcēn...]

-Rasi?- vulfors jutās mazliet pārsteigts. Vai šis elfs redzēja cauri apmetņiem? Maz ticams, bet droši vien bija pamanījies ievērot nedaudzās īpatnības, kas viņam piemita. -Rādās, ka agri vai vēlu tāpat šis jautājums tiks uzdots.- viņš atkal apsmaidīja, parādoties tik tikko jaušami ilkņu galiņiem. -Esmu vulfors.- un viņš novilka kapuci atklājot visiem klātesošajiem cilvēka seju, kuras vaibstus īpatnējus vērta melns vilka degungals, ausis, zaļās acis, viegli sudrabainā āda un smaids, kurā tik tikko jaušami vīdēja ilkņu galiņi.

Šo rakstu rediģēja rudo lapu vilcēns: 22.10.2007 10:41

[Roviela]

Marti pakāpās solīti nostāk un paslēpās aiz Ankes. Skatoties no šīs drošās vietas viņa pavaicāja:
- Jūs, es domāju, vulfori, visi tā izskataties? Un... ē... ko tu labu spēj? Nu, es domāju... tu taču nekod visiem, ko sastopi, vai ne? Un neskrāpējies?
Viņa mazliet piešķieba galvu nopētot Revi un tad paziņoja:
- Tu izskaties labi! Nekad nebūtu domājusi kā šāds te apvienojums varētu izskatīties labi, bet tā ir.
- Vai aste tev netraucē? - jautājums izspruka pats no sevis. Marti nosarga, - piedod...

[rudo lapu vilcēn...]

Vulfors atkal viegli rejoši iesmējās. cilvēki mēdza reaģēt dažādi. Viņš gan bija mazliet raizējies par šiem, kas šķiet par vulforiem neko nebija dzirdējuši, taču cerēja, ka viss būs labi.
-Mēs nekožam un neskrāpējam visiem ko sastopam. Ja vien, protams, tie negrib kost un skrāpēt mums.-
Vaigos iezagās mazliet sudrabainuma, taču smaidīt Revis nebeidza. -Pateicos. Nav par ko atvainoties. Aste man nemaz netraucē, tā pat palīdz paust emocijas skaidrāk.- to sakot aste atkal viegli noluncinājās, draudzīgs žests, tiem, kas kaut ko zināja par suņveidīgajiem.
-Ja jautājat par spējam, ko jūsuprāt es varu?- viņš atvaicāja, ziņkaŗīgi sasmailējis ausis uz priekšu. Vulfors vēlējās uzzināt kādas prasmes viņam piedēvētu, pirms ķerties pie to pateiksānas. Lai gan visas pateikt vai maz bija iespējams?

[Roviela]

Marti, joprojām mazliet piesārtusi (viņai tas piestāvēja) pagājās tuvāk vulforam, kurš luncināja asti. Neparasti redzēt tādu izpausmi cilvēkveidīgai būtnei, bet suņus sieviete pazina pietiekami labi, lai redzētu, ka aste un viņa sejas izteiksme kopā vēsta draudzīgumu.
- Es arī neduru uzreiz nost visus sastaptos, tikai tos, kas uzbrūk, lai mani nogalinātu, - viņa mulsi pasmaidīja, - ai! kāda es muļķe! tā jautāt!
- Es neko nezinu par spējām, - Marti atzinās, - es tikai iedomājos, ka tev tās varētu būt krietni savādākas nekā cilvēkiem. Citus jau es nepazīstu, manā pasaulē nekā tāda nav, un salīdzināt tevi ar suni kaut kā negribas... bet, ja salīdzinātu, tad tev ir krietni jutīgāks deguns, tu esi krietni vērīgāks un pamani citu noskaņojumu, pirms tie vēl ir kaut ko pateikuši, un ātrāks esi, ašāks. Vai tā ir? Par pārējo, kas tev varētu piemist, man nav ne jausmas, nevaru iedomāties.

[Margo]

Jaunais elfs bija ļoti zinātkārs. Kad viņš, nedaudz izbāzis mēli, sāka kaut ko ierakstīt savā grāmatā, Anke pasmaidīja. Kādēļ gan vēstules autors bija šeit uzaicinājis arī šo elfu? Viņš vēl šķita tik ļoti bērnišķīgs. Anke tikai pasmaidīdams, nogrozīja galvu, apsolot sev, ka uzmanīs viņu.
Anke bija priecīgs, ka zinātkārais elfs, kura vārdu diemžēl Anke neatminējās, bija izvilinājis no Revi ko vairāk par viņa izcelsmi. Vulfors? Par šādām būtnēm vīrietis netika dzirdējis, taču viņš nebrīnījās, ka tādas varētu mist kādā citā pasaulē. Kad Revis noņēma kapuci no savas sejas, Marti paslēpās aiz Ankes muguras. Anke gan negrasījās bēgt prom. Arī vulfora āriene viņu nebiedēja. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņš jau iepriekš bija pamanījis asti un ilkņus. Vīrietis draudzīgi nopētīja Revi. Viņš nebiaja vienīgais, kurš kaut ko bija slē```` par sevi. Vulforam tomēr bija labāks iemesls to darīt. Revi un Anke bija savā ziņā līdzīgi. Abiem bija kaut kas nedaudz no vilka.
Vulfori patiesi bija ļoti interesantas būtnes. Vismaz Ankem Revis tāds šķita. Ranriri spēja pārvērsties par dzīvniekiem, taču vulfors visu cauru mūžu bija šādā izskatā. Anke tikai nedaudz zināja Tadrerinu - senvalodu, kuru viņa zemē zināja tikai daži. Vull - vilks, fur - cilvēks. Diez vai vulfora nosaukums bija cēlies no šiem vārdiem? Tādā gadījumā, vai vulfori bija tikai vilkam līdzīgie?
Piedodiet, iejautājās Anke, es īsti nezinu kā noformulēt savu jautājumu. Jau iepriekš atvanošos, ja būšu nepieklājīgs, taču vai vulfori ir tikai cilvēki - vilki, vai arī tie var pieņemt kāda cita dzīvnieka vaidolu?

[rudo lapu vilcēn...]

-Jums nav sevi jānosoda, dažādas būtnes dažādi reaģē uz neparastām, viņprāt, būtnēm un, visbiežāk, ar bailēm.
Par prasmēm jums arī taisnība. Varētu vēl iebilst ko vairāk, bet man nav zināms, ko jūsu pasaulē uzskatītu par spējām un ko par ikdienišķumu. Teikšu tikai, ka arī dzirdu vairāk kā cilvēki, vismaz tie, kuri mīt Senzemē.-
Ierunājās arī ranrirs, liekot Revendam pievērsties viņam. -Cita dzīvnieka veidolu spēj pieņemt vien tie vulfori, kurus Radītājs apveltījis ar daļiņu sava spēka, tie, kas, līdzīgi kā cilvēku vidū, piedzimst par burvjiem, bet to arī ne visi. Vienkāršiem vulforiem ir tikai divi veidoli-
Saruna sāka arvien vairāk pievērsties viņam. Tas bija savā ziņā patīkami, bet arī nedaudz mulsinoši. Kā lai citiem pastāsta to, kas viņprāt, ir ikdiena? Grūti izdarāms. Tomēr varēja saprast, viņu pasaulēs vulforiem līdzīgas būtnes nemita, ja nu vienīgi neņem vērā ranriru.

[Roviela]

- Nu, šīs bija pareizās bailes, kā tu izteicies, - Marti aizrādīja. Kad tik klaji tās nācās izrādīt, tad bija velti izlikties, ka vismaz uz mirklīti nebiji nobijusies, - ja būtu citas, ja būtu negaidītāk un piepešāk, es bruktu virsū ar zobenu. Tāda kaktā iespiestas žurkas reakcija.
- Galu galā, manā pasaulē, kā jau teicu, neesmu sastapusi nekā no tā, ko tu pieminēji, - viņa nopūtās.
- Bet kas ir santoni?
Ziņkāre bija atgriezusies.

[rudo lapu vilcēn...]

Rādās, ka varēja stāstīt daudz un dikti, un atrastos klausītāji, vismaz Marti noteikti.
-Santoni?- viņš pārjautāja. -Līdzīgi vulforiem, tikai kaķi, ar savām stiprajām un vājajām pusēm.- tā būtu īsa atbilde, bet pietiekami paskaidrojoša. Sīkāk teikt bija lieki, vismaz pēc Revja domām. Skaidrojot par spēkiem, to samēriem, neviļus būt jāsāk stāstīt par pašu Senzemi, tās vēsturi, radīšanu. Protams, stāsti bija interesanti, taču tie labāk piederējās vakariem ugunskura gaismā, nevis miglainajā ostas piemalē, gaidot kad parādīsies noslēpumains pavadonis. Bez tam vulforu mazliet sāka mocīt ziņkāre par to, kas bija pati Marti un no kādas pasaules viņa nākusi, arī Anke šķita interesants sarunu biedrs.

[Elony]

Elonu piepildīja grūtsirdība.
Saķumā viņš domāja, ka pie vainas ir atmiņas par notikumiem viņa pasaulē, bet tad viņš saprata, ka tas tomēr it kas cits. Šie biedri, kas aicināti tāpat kā viņš... viņi nebija ļauni, to paladins juta, taču viņi nebija arī... labi. Viņus nevadīja šajā vēlme darīt labu un aizstāvēt taisnību, drīzāk piedzīvojumu kāre, kas bija neitrālas jūtas.
Elons nespēja noteikt kā katrs no viņiem rīkosies konkrētā situācijā, vai rīkosies tā, kā rīkojas gaismas aizsargi, vai tumsas kalpi. Varbūt vienkārši kā egoistiskas, savtīgas būytnes, kas meklē izklaidi. Tas nebija patīkami - apzināties, ka tu viens esi tāds... kāds esi.
Vai tiešām tas varenais burvis, kas aicināja šurp cīnītājus, nevarēja izvēlēties citus, kam sirdī deg kvēla liesma cīņai pret ļaunumu? Vai arī tādi nemaz nebija vajadzīgi? Bet kāpēc tad bija aicināts viņš - Elons?

Elons pavirši klausījās sarunā, kas ritēja biedru starpā. Par būtnēm, kas maina veidolu un tamlīdzīgi... Ktra pasaule ir atšķitīga, cik varēja spriest. Elons nolēma, ka drūmās domas jācenšas izmest no galvas un nolēma iedziļināties tajā, ko runāja pārējie.

[Margo]

Marti jau bija paspējusi uzdot vulforam jautājumus, kurus Anke bija vēlējies pajautāt. Vulfori patiesi bija interesantas būtnes un, šķita, arī nāk no ļoti interesantas un maģijas pilnas zemes.
Vēlreiz pārlaidis skatienu ostai, Ankes acis apstājās pie kādas jaunas sievietes, kas klusa un nerunīga stāvēja netālu no runātāju bariņa. Viņa šķita nedaudz izbijusies un pārdomu pilna. Anke diemžēl nebija saklausījis sievietes vērdu, vai arī nespēja to atminēties. Viņš arī nevēlējās viņu traucēt, jo varbūt sieviete nemaz nevēlējās ar nevienu runāt, tādēļ viņš nolēma atgriezties pie iesaktās sarunas.
Taču te Anke atkal pavērās uz Elonu, kurš arī šķita ieslīdzis pārdomās, taču tad viņš atkal izskatījās ieinteresēts un sāka ieklausīties runātājos. Tad jaunais vīrietis atkal pavērās uz Revi un Marti, nedaudz pievilkdams savu apmetni.
Tagad jūs zināt ko par manu zemi, kā arī par Revenda zemi, Anke ieminējās. Viņa sacītais tika domāts Elonam un Marti, Taču mēs neko daudz nezinam par jums pašiem un par zemēm, no kurām nākat jūs.