Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Semijs]

Bens nedaudz sašķobījās no sitiena pa sāniem un pa stilbu.
-Pa stīīvo...-
Viņš nomurmināja, kad dabūja sitienu pa stilbu. Paberzējis kāju ar roku, Bens sāja lēnām skriet līdzi Šarlotei un klausīties citu sarunās. Nopūties viņš teica.
-Man likās, ka ar treniņiem būs cauri un varēsim staigāt, bet nēēē atkal jāskrien..-
Bet tad vīrieti uzmundrināja vētra, kas tuvojās.
-O! Vētra, vismaz vēsāk paliks.-

[Malduguns]

Šarlote pasmīnēja un sabužināja brāļa matus.
-Tad tu būsi slapjš, smirdīgs, bet galvenais jau ir tas, ka būs vēsāk, vai ne?-viņa šķībi smaidīja un meitenes sejā varēja jaust mīļu izsmieklu.
Elpot kļuva grūtāk, jo gaiss bija smags. Nogurums iegūla kaulos tāpat kā smagais gaiss, kurš aptinās meitenei apkārt kā jūgs. Šarlote nervozi pasmaidīja un turpināja skrējienu.

[Shadowblur]

...vētra... Lai jau... Pielicis soli, lūks izdomāja ka tomēr jādodas kaut kur uz kompānijas vidus daļu. Vismaz tad ir lielāka iespēja ka jebkādas panikas situācija, vai arī ja visi paklīst vai tiek nošķirti, ka viņš nebūs viens. Dzīve to bija iemācijusi, nekad neite patruļās vai arī panikā vienam. Lielākas iespējas atrauties. Paskatījies arī uz mākoņiem viņš saprata ka kaut kāda veidā tomēr būs jāizmirkst.

[Hworang666]

Gāars kādu laiciņu padomāja un tad negribīgi iesāka. Par cīņās nederīgu tiku atzīts tādēļ, ka mana pirmā misija kopā ar komandieri Hramu bija samērā svarīga... No orkiem teorētiski vajadzēja atgūt naftas atradnes... Un viss izmainījās, kad man bija jāaizved sava grupa uz noliktavu. Gāra balss tonis pacēlās. Viņš savu mērķī ieņemt nevarēja, bet, manā, mūs pārsteidza slēpnis, rezultātā izdzīvoja tikai divi no 12 cilvēkiem. Galu galā viņš panāca, ka mani atlaiž par nepareizu taktikas izmantošanu, kuras rezultātā miruši mūsējie. Gārs apklusa. Tev jāiedzēr zāles. viņš noteica un izvilka no savas jostas somiņas tabletes. No "iekšpuses" vairs nesāpēs... viņš noteica un veltīja Leilai vāju smaidu. Tikmēr laikapstākļi krasi mainījās. Nometne bija gandrīz acīm saredzama, bet pēkšņi sākās mežonīgs lietus, ko pavadīja ļoti spēcīgs vējš. Drēbes tajā plīvoja un kaujinieki knapi varēja cits citu sadzirdēt. Brakšķēja koki un krita sīkāki zari. Bija manāms, ka Ergo kustina muti, bet skaņu starp vēja aukām nevarēja sadzirdēt. Kustēties bija apgrūtinoši, visas drēbes strauji izlija.

[Pūķēns Sāra]

Leila noliedzoši papurināja galvu, -Viena sastiepuma dēļ nedzeršu tak zāles, kuras iespējams kādam citam būs desmitreizes vairāk vajadzīgas.- Rudmate uzmundrinoši uzsmaidīja izskatīgajam vīrietim, tā sakot, lai nezaudē dūšu. Varēja manīt, ka sieviete vēlas ko piemetināt, jo viņas sārtās lūpas viegli pavērās, bet negaidīti sākās lielais vējš un viss ko viņa vēlējās pateikt vairs nebija dzirdam. Leila vairs jau neskrēja, bet gan aktīvi centās nostāvēt kājās un tikt uz priekšu, kas bija salīdzinoši grūti. Lielajā vējā atrisa frizūra, un viņas pagarie rudie mati plandīja vējā, -Sasodīts!- Cenšoties kaut kā saņemt matus, viņa klusām nomurmināja, bet tas tik lielā vējā nebija īpaši labi realizējams, tādēļ viņa atmeta ar roku šai nodarbei. Kaut kur netālu nokrakšķeja koks, un Leila strauji pagriezusies vēroja to vietu, kamēr roka jau stāvēja uz gloka roktura, gatava to jebkurā mirklī izraut un nošaut to, kas atrodas kokā, bet pēc brīža koks ar skaļu blīkšķi nolūza, liekot rudmatei strauji pavirzīties uz atpakaļu, lai paliktu starp dzīvajiem. Straujā kustība īpaši labi nepatika sastieptajai potītei un tā it kā dīvaini nokrakšķēja, liekot sievietei nokrist. Daudzreiz lielākas sāpes izskrēja caur smalko ķermeni, liekot acīs sakāpt asarām. Es...es... sieviete mēģināja piecelties kājās, bet katru reizi piepūlot savainoto potīti sāpes tik auga augumā, neļaujot piecelties. Es te arī nomiršu! Rūgti caur prātu izskrēja doma, kad acu priekšā parādījās būdīgs un nenoliedzami spēcīgs vīrietis jau ap 40 gadiem, varbūt mazliet vecāks. Vīrieša sejā bija atklāts izsmiekls un tas ar nicinājumu uzrunāja meiteni: tu padodies? Tu man saki, ka padodies? Es vienmēr esmu zinājis, ka tu uz neko neesi spējīga, pat uz bišķu, bet ka tu nespēj tik mazs, es nekad nebūtu domājis! Vīrietis to pasakot, skaļi sāka smieties, smiekli bija auksti un asi, kamēr Leila vienkārši lūkojās uz stāvu acu priekšā. -Ej ellē!- Negaidīti viņa iekliedzās, un stāvs tāpat kā uzradās arī izplēnēja vējā. Es nepadošos! Es nekad neesmu padevusies! Pats teici,ka sāpes ir tās, kas neļauj nomirt, ka tās ir tas, kas ir pats lielākais ierocis, tad kādēļ, lai šīs ar ko citu atšķirtos? Viņa lēnām nostājās kājās. Jā, potīte sāpēja, bet sāpes vairs nebija tik stipras, pareizāk gan teikt, ka sāpes bija ļoti stipras, bet tās bija atliktas otrajā plānā, tās bija dzinulis, lai tiktu uz nometni, kura bija tur pat acu priekšā.

[Semijs]

-Galvenais, lai ir vēsāks laiks.-
Bens noteica ar smaidu uz sejas un turpināja skriet. Viņš ievēroja, ka māsai skrienot paliek grūtāk un jau grasījās viņai jeb kā izpalīdzēt līdz pēkšņi sākās vētra. Tāda, ka Benam drēbes knapi turējās virsū un vienīgais ko viņš šobrīd redzēja bija sava māsa un Ergo, kurš plivināja muti.
-Ko tu saki?!? Es laikam kurls esmu palicis!-
Bens uzbļāva Ergo, bet tad netālu no viņa izdirdēja kliedzienu, kuru īsti nesaprata, bet virzās uz to pusi. Ievērodams Leilu, viņš uzsauca.
-Tev viss kārtībā?-

[Shadowblur]

Jauks laiciņš... Vismaz mums uz brīdi nometnē būs garantēta siltāka vietiņa.... Nosmīnējis un nospļāvies, Lūks vēlreiz ar acīm pārpētija aizmuguri un sānus, vai nu kas... Tad viņš sāka skriet. Vētras dēļ tas izskatījās ļoti neveikli, pat lēni, bet tas bija vienīgais veids kā pašlaiks sasildīties, kaut daļēji.
Pie reizes, viņš uzsvilpa spalgi, lai pievērstu Ergo uzmanību. Tad, ja viņš paskatījās un saredzēja Lūku, norādija uz sevi, tad ar diviem pirkstiem uz savām acīm, pēc tap parādot uz aizmuguri un tad jautājošu zīmi. (Vai man novērot aizmuguri?)

[Elony]

Rens sākumā vētru sagaidīja ar atvieglojumu. Aukstais vējš izdzina gurdumu no kauliem, bet lietus lāses gluži vai dedzināja seju un lika atcerēties par planētu Blatru, kur vienmēr bija patīkamas laiks, tikai tie Eldari...
Rens aizgaiņāja atmiņas, jo patīamais vējš un lietus ātri kļuv apar nepatīkamu un riebīgu vētru, tādā aukā ne vella nevarēja saprast, komandieris kaut ko kliedza, bet ko? Ja tagad uzbruks tie lopi... atliek cerēt, ka viņi ir pietiekami tālu.
Rens tuvojās Ergo un uzklieda tam:
"Komandier, atkārtojiet! Pavēla nav saprasta!"

Šo rakstu rediģēja elesarels: 20.10.2007 13:29

[Malduguns]

Šarlote cīnījās ar vētru. Tā pluinīja meitenes jau tā izspūrušās matu šķipsnas, kuras viņai krita sejā un traucēja saskatīt to, kas notika apkārt.
Kāds kaut ko centās pateikt, bet vārdi tika vēja aiznesti. Meitene centās atrast Benu, bet, pateicoties nemitīgajām lietus šaltīm, nebija iespējams neko saskatīt.
-Ben!-meitene skaļi iesaucās, bet sauciens noslāpa. Visapkārt bija tikai lietus siena. Drēbes kļuva smagas un Šarlote juta, ka zeme zem viņas kājām slīd, viss bija izšķīdis slapjā žļurgā.
Ja viņi tagad parādīsies, mēs visi būsim pagalam, meitene nodomāja un cīnījās uz priekšu.

[Lianjuks]

Gerija pirmā mirklī juta atvieglojumu, bet beigās spēja tik truli blenzt vētrā un pamazām vilkties uz priekšu.
- Tas tik ir ko vērts! -viņa domāja kokiem brākšķot. - Ko tas Lūks gurķojas? - viņa šķendējās mēģinot nokļūt līdz Leilai, nokļuvusi pie rudmates viņa teica. - Palīdzēt. - viņa ar rūpēm uzlūkoja biedri.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 20.10.2007 21:17

[Hworang666]

Kamēr visi tikai apjautājās par palīdzību, mediķis paņēma Leilu uz sava pleca un nobļāvās uz Bena pusi: tu paņem aiz otra! Lieki piebilst, ka vēja dēļ šis teksts bija gandrīz nedzirdams. Vējš auroja skaļā, vilku gaudieniem līdzīgā balsī. Ergo piegāja pie Rena un pieliecies tam pavisam tuvu nokomandēja: mums jāsadalās. Palīdzi Leilai un ievainotajiem tikt līdz bāzei, es aizvedīšu pārējos! Tad paskatījies uz blakus esošo pakalni viņš nodomāja: cerams, ka dubļi nenāks lejā... Tad gan nebūs labi...

[Lianjuks]

Gerija mirkli blenza uz mediķi, bet tad paraustīja plecus, lai nu tā būtu. aizskrējusi līdz Šarlotei viņa secināja, ka lietus dēļ neko lāga neredz vai lietus dēļ paliek akla. Noskurinājusis viņa skatījās vai neieraudzīs kadu kam nevajag palīdzību, paklupusi pār kaut ko cietu viņa piecēlās un turpināja iet.

[Malduguns]

Šarlote nemitīgi atglauda matus no sejas, bet slapjās šķipsnas tik un tā visu laiku krita acīs. Viņa bija nokļuvusi tuvāk pārējiem, cīnīšanās ar dubļiem nebija tā patīkamākā laika nodarbe, ja zināja, ka pēc tam vēl būsi dzīvs un tev nāksies atmazgāt visas drēbes un apavus no slapjās, ķēpīgās vielas. Lai gan, ko padarīsi.
Gerija visu laiku skraidelēja apkārt kā sadegusi, bet Bens tika piekomandēts palīgā savainotajiem.
Šarlote turpināja gājienu kopā ar pārējiem, lai cik grūti tas arī nebūtu, bet vismaz gaiss vairs nebija tik smacīgs un elpošana kļuva maķenīt vieglāka.

[Elony]

"Jā, ser!" Rens atkliedza cik skaļi vien varēja.
Labak 50 gradu pēc celsija, nekā šitāds lietutiņš...
Rens šķita sparotam, kāpēc jāsadala spēki. Ergo ar veselajiem piesegs ievainotos un ja vajadzēs, tad uzvilinās tiranīdus uz sevi, kamēr ievainotie droši sasniegs bāzi.
Rens steidzās uz aizmuguri, kur atradās mediķis un ievainotie.
"Visi ievainotie - sekojiet man! Vedīsu tieši uz bāzi. Komandieris un pārējie parūpēsies par aizmuguri."
Pašlaik viņš redzēja tikai mediķi, kas turēja Leilu uz sava pleca un Geriju tuvumā. Ko bija tiecis medikis Rens nezināja, tāpēc uzsauca: "Kāds nostrajieties otra pusē tai kareivei! Ejam, kamēr ir laiks!"
Rens gāja pa priekšu grupai, bet visu laiku pameta skatu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka visi ievainotie ir aiz viņa un viņiem neaks neseko.

[Pūķēns Sāra]

Leila Benam un Gerijai pamāja ar galvu pa zīmi, ka viss ir labākā kārtībā, kad Gāars viņu satvēra, lai atvieglotu iešanu. Pirmajā mirklī sievietes sejā parādījās pārsteigums, bet drīz vien to nomainīja apņēmīga grimmase. -Palīdzi citiem! Es pati varēšu tikt galā!- Rudmate pietiekami skaļi noteica, lai to dzirdētu mediķis, un apņēmīgi paspēra soli sāņus tā atvirzoties no Gāara sniegtās palīdzības, bet tas nebija pats labāk pieņemtais lēmums, tādēļ sieviete atkal gandrīz pakrita, pēdējā mirklī paspēdama pieķerties Gāra plecam, tā noturoties kājās. -Labi, varbūt maza palīdzība tomēr būtu vajadzīga,- viņa nomurmināja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu vīrietis blakus.

[Hworang666]

Kad mediķis kopā ar Benu saķēra Leilu un abi kopā sāka viņu nest, viņiem pēkšņi virsū sāka skriet ieroču speciālists. Viņš centās kaut ko izkliegt, bet negaisa dēļ dzirdēt to bija tik pat kā neiespējami. Kad beidzot viņš pieskrēja klāt Renam, Rens bija spējīgs sadzirdēt: dubļi, klintis, milzu akmeņi! Murgs rādīja uz blakus esošo pakalnu, pa kura malu nu lejā nesās viss iepriekš minētais. Ar skaļu dārdoņu un brakšķiem, Leila, mediķis, ieroču speciālists, Edgars, Nikolass, Rens, Bens, Šarlote, Gerija, Makss, Lūks un Raiens kopā ar 2 citiem kājiniekiem tika aizrauti šiem "plūdiem" līdzi, lejup pa vidēji stāvu nogāzi...

[Lianjuks]

(OCC: Auč! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )

Gerija jūtot dubļus un akmeņus apkārt jutās neomulīgi, nāca vēmiens, bet apkārtne tinās pelēkos un raibos plankumus. Iepļaukājusi sevi viņa juta redzi iegriežamies atpakaļ īstajās sliedēs.. Atlika cerēt, ka finālā viņa nepārvērtīsies par kotleti, izšķīstot pret kādu klinti. Kāds no birstošajiem akmeņiem nelāgi ķēra Gerijas kāju. Nokritusi uz vēdera viņa turpināja sāpīgo šļūcienu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 22.10.2007 20:16

[Semijs]

Bens nevarēja saprast, ko ieroču speciālists no viņa grib un uzbļāva viņam.
-Kas tev sāp?!?-
Bet tad viņš saprata, ko Murgs vēlējās pateikt, taču vairs nebija laika uz to reaģēt, jo Bens slīdēja lejā pa kalnu kopā ar dubļiem. Brauciens nebija no tiem tīkamākajiem un vīrietis visu laiku turēja galvu augšā, lai nesarītos dubļus, kas visticamāk beigtos letāli.
-Es zināju, ka vajadzēja ņemt atvaļinājumu!!!-
Viņš iebļāvās, bet šobrīd Benam bija vienalga, vai kāds to maz sadzirdēja.

[Shadowblur]

Tikai vienlu lietu Lūks iedomājās kad lavīna jau bija gandrīz pie kājām. Vajadzēja vienkārši IET un izlūkot aizmuguri bez atļaujas.... Vienīgā lieta ko pašlaik varēja mēģināt, bija izvairīties no jebkura akmeņa kas lidoja lejā. Un vēl prātīgāk būtu bijis ja viņš būtu lūkojies arī uz otru pusi savā izlūkošanā.... Bet kā jau saka... Tāda dzīve. Lūks saķērās ar dubļiem un trieciena šoka dēļ nesaprata, vai kāds akmens trāpijis, vai tikai dubļieem lels jonis.

[Malduguns]

Sastapšanās ar dubļiem nekad nav patīkama. Turklāt sastapšanās ar dubļu lavīnu ir simtkārt nepatīkamāka. Viss nogurums tikai aizslaucīts par no Šarlotes domām. Tagad bija palicis tikai viens - pašsgalabāšanās instinkts. Sākumā Šarlote šļūca lejup pa kalnu kūleņu kūleņiem, pēc iespējas vairāk izvairīdamās no akmeņiem, tomēr pēc mirkļa viņa atguva puslīdz normālu kontroli pār savu ķermeņa stāvokli un nu viņai atlika tikai izvairīties no akmeņu plūsmas.
Milzīgā dubļu upe un stāvais kalns gribot negribot atgādināja laikus, kad meitene kopā ar brāli šļūca no kalniņiem ziemās, kad abi vēl bija mazi.
Dīvainas atmiņas, ja godīgi.