Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Elony]

Rens atmeta pārējiem ar roku, arī munīciju viņam vēl nevajadzēja. Vispār jau derētu gan, karam gadījumam, taču viņam nebija mazāk kā citiem, tāpēc nebija tiesības neko pieprasīt.
Rens paātrināja soli un devās uz priekšgalu, kur bija komandieris un vēl viens jauns kareivis.
Viņš vēlreiz pārlādēja automātu, lai būtu pilna aptvere un vēroja apkārtni, vai tie zvēri atkal neuzbruks.
Pazīstot tos mošķus varēja gaidīt kaut ko primitīvu, mežonīgu, bet tomēr viltīgu un bīstamu.
"Ieteiktu paātrināt gaitu, komandier." Ergo teica Rens. "Es jau neko, bet jo ilgām mēs būsim ceļā, jo vairāk tiem laika sagatavoties ātkal mums uzbrukt."

[Hworang666]

Kad Bens aizgāja, mediķis turpināja sarunu ar Leilu: varbūt izskatīgs, bet no kara neko daudz nesaprotošs. Kā nekā, komandieris mani ne pārāk... Ne jau Ergo... Viņš strauji piemetināja. Bet tas nolāpītais Hrams! viņš sāka klusām vārīties pats savā sulā, bet tad, atcerēdamies, ka vēl runā ar meiteni, klusām piemetināja: piedod! Un ko pati dari aktīvajā dienestā? Meitenēm parasti patīk... Kas mierīgāks... Cik nu mierīgs ir šis gadsimts... Kad Rens tika līdz Ergo, kapteinis uzmeta viņam strauju skatienu. Kā nekā, arī viņš bija komandējis, tādēļ ar viņu varēja sarunāties brīvāk... Šaubos, vai viņi gatavos slēpņus. Viņi mūs vajā, jo esam vienīgo puskilometrā izdzīvojušie... Tādēļ viņi nevis gatavos slēpņus, bet gan dzenās mūs pa visiem nolādētajiem džungļiem. Ergo viegli pasmaidīja: turklāt, no šitiem muļķīšiem man baiļu nav... Un viņš klusām iesmējās.

[Shadowblur]

Lūks klausijās un gribot negribot pasmaidīja. Pārbraucis ar pirkstiem pāri saviem apdegumiem viņš tikai nodomāja. Daži no viņiem ir laimīgie... Nav jutuši ītās šausmas. bet tas droši vien drīz mainīsies... Gan jau redzēs. Bet kurš gan no viņiewm būs tik gudrs lai par to iedomātos... nebija jau tā ka viņš bija dusmīgs, tikai saīdzis. Šinī brīdī vajadzēja koncntrēties par dzīvību, nevis par to vai pēc misijas varš pārgulēt... Bet kurš gan uz viņu klausītos.
Sasprindinājis dzirdi, Lūks klausijās skaņās, vai kaut kas kaut kur nekustas. Plus, drošības pēc viņš pielika ierocim standarta tēmekli, nevis kā snaiperim, pievelkošo.

[Lianjuks]

Baiļu nav? Gerija ejot garām Ergo un Renam kaut kā pasmīnēja. Visiem ir bail, vairāk, vai mazāk, bet tomēr bail. Novilkusi uniformas jaku viņa slinki sāka darboties gar saviem ieročiem, tas bija labāk nekā nīkt nost karstumā un nedarīt neko. Pēc neilga mirkļa viņas ierocis izdvesa šāvienu, kas aizšāvās kaut kur debesīs, vainīgi savākusi savas mantiņas viņa aizvilkās atkal līdz Ergo. - Ser, mums tiešām nenāktu par skādi iet prom, zinu, ka jums nav bail, bet šī ir komanda, un likteni varbūt izaicināt nevajag. - viņa tramīgi paskatījās kaut kur tālumā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 15.10.2007 17:25

[Malduguns]

Šarlote plati uzsmaidīja brālim un Maksam. Tad kaut ko pie sevis nomurmināja un aizgāja pie Lūka. Šķita, ka viņu komandas sapieris nav īpaši labā omā un meitenei patika komunicēt ar cilvēkiem, neskatoties uz to, kādā omā viņi bija.
-Sveiks, kā tad tev veicas?-Šarlote pesmaidīja un uzlūkoja Lūku. Meitenes pelēkzilās acis rāmi raudzījās vīrietī. Varēja redzēt, ka tajās atmirdz rūpes, bet tādas rūpes kā vienam komandas biedram pret citu.

[Elony]

Rens drusku bja dusmīgs ka Ergo nenovērtēja tiranīdus. Bet ko var zināt, kas komandierim ir padomā, galu galā viņš prata saglabāt savu amatu.
"Labāk tomēr būtu izvairīties no liekas cīņās, jovarbūt nākamajā munīcijas var pietrūkt. Un nav nekas pretī paskriet atlikušos kilometrus, galu galā treniņos mūs ņēma priekšā daudz smagāk."
Rens svīda, šis karstums un džungļi viņam nepatika. Dabīga tiranīdu mājvieta, jācer, ka komandierim taisnība un viņus priekšā negaida lamatas...

[Shadowblur]

Lūks nepalūkojoties uz Šarloti atri nobēra. Paldies labi... Tikai pašreiz tās šuves jūtīgas... Ar vieglu ātru kustību, viņš ar pirktu pārbrauca šuvei. Parasti viņš spēja atrunāties no mediķu palīdzības un bija, kā redzams, dzīvojis. Tagad kaut kāds mediķis bija viņam uzlicis ornamentu. Ja jau man jautā, kā tad iet tev? Balsī bja vairāk pieklājība kā formalitāte, nevis īsta interese.
Kaut kas nobrīķšķēja viņām zem kājas. Viņš bija uzkā```` kaut kam kas pašam bija izkritis. Varēja spriest... LAi kas tas būtu, vairs nebūs lietojams.

[Malduguns]

-Pēc kāda laika pāries tā jūtība, agrāk vai vēlāk viss pāriet,-Šarlote gurdi noteica. Sāka uzmākties miegs. Gaiss bija tveicīgs un šādā laikā viņa labprātāk būtu nolīdusi kaut kur ēnā un pagulējusi. Bet bija jādodas tālāk.
-Man... Viecās visai labi, dzīva vēl esmu,-viņa nomurmināja. Krakšķis Šarloti it kā uzmodināja no transa.
-Tu esi neveikls,-viņa sacīja. Tas bija drīzāk kā secinājums nekā apgalvojums. Mietene atglauda šķipsnas projām no sejas.-Es laikam iešu atpakaļ pie brāļa. Jāskatās, lai šis kādus podus atkal nesavāra,-Šarlote mīņājās no vienas kājas uz otru. Lūka vēsums bija dīvains. Tā vien šķita, ka viņš no Šarlotes pēc iespējas ātrāk vēlas atkratīties un meitene nemaz nevēlējās uzspiest savu klātbūtni kādam, kurš to nevēlējās.

[Hworang666]

Zinu, zinu un arī es vēlos, lai mums nāktos izvairīties no cīņām, bet pašlaik... Ne jau mēs izlemsim, kā viss notiks... Ergo piezīmēja. Turklāt, pie purva ir viena no mūsu atkāpšanās bāzēm... Tur varēs nosūtīt ziņojumu, lai mums kāds atbrauc pakaļ... Un arī ieroču munīcija tur būs atrodama... Ergo turpināja. Bija skaidri redzams, ka arī viņš ir ļoti noguris. Ne tikai Rens izjuta briesmīgo karstumu. Visi karotāji bija pārguruši. Labi, ir pagājis pietiekami ilgs laiks... Visi! Lēnām - skriešus!

[Elony]

Rens priecājās, ka komandieris nolēma klausīt viņa ieteikumam. Protams, skriet tādā karstumā un pie tam pēc kaujas nebija veselīgi un diez cik morāli uzmundrinoši, bet labāk tā, nekā atklāt, ka tev sekojuši kādi simts riebekļi, kas alksts tevi saraut gabalos, bet tev beigušās patronas. Tad ir vāks un armijas štābā parādās ieraksts: visi tās un tās vienības kareivji pazuduši bez vēsts un uzskatāmi par kritušiem kaujā.
Labāk palikt dzīvam un cīnīties, kad ir jēga.
"Klausos, ser!" Rens atsaucās un uzņēma gaitu. iņš tagad bija grupas priekšgalā. Izlūkošana nebija viņa stiprā puse, bet tomēr... Kaut arī Titāns ticēja Ergo vārdiem, cietpaura palamu viņš bija dabūjis ne tikai metāla galvaskausa dēļ.

[Lianjuks]

- Labi, labi. - saskaitās Gerija.. - Ignorējiet vien mani, kas tad ir sievišķis šajā komandā?! - apcirtusies viņa aizgāja līdz tuvējam kokam, bet kad sākās gājiens viņa visu laiku mēģināja soļot aiz Rena un būdama sapīkusi mēģināja viņu apdzīt, kaut vai savas lepnības pēc.

[Shadowblur]

Lūks bija drīzāk noguris no sava saspringuma, ne no karstuma. Bet tik un tā viņš nosaucās. Jā,ser! Sācis lēnā riksītī doties uzpriekšu, viņš arī pievērs domas tam kas notiek ārpus komandas. Apkārtne bija, viņaprāt aizdomīgi klusa. Tomēr, dažreiz viņam arī uzmetās paranoja šajā ziņā. Bet kas lai zin.
Ieroci iekārtojā ērtāk uz abām rokām, jo uz vienas rokas to bija jau tā grūti nest. Par meiteni viņš jau bioja aizmirsis. [i]Koncentrējies tikai brīdikm kurā tu dzīvo... Pārējais tev nav svarīgs, ja tas nav pielietojams kaujā...[/b] Moto bija vienkāršs un reizē pārspīlēts. Iespējams tieši šā iemesla dēļ viņam nebija draugu. Bet tas nebija traucēklis.

[NaeosPsy]

Raiens lēnīgi izvīlēja no krūmiem. Kaujas laikā viņu par laimi nebija neviens pamanījis. Bet to maitu ātrkustēšanās dēļ, viņš bija atšāvis tikai vienu, vai divus. Precīzu skaitu viņš nezināja, tāpēc sāka skriet pakaļ citiem. Tiesa, uz planētas bija karsts, bet viņš bija izturīgs.

[Pūķēns Sāra]

Rudmataino sievieti māca ziņkārība, kas tad noticis starp Gāaru un iepriekš minēto komandieri Hramu, bet nemaz neiedomājās to jautāt. Katram šeit bija savs dzīvesstāsts un sava piedzīvojumu bagāža, pozitīvu vai negatīvu tas jau kā paši piedzīvojumi bija viņu ziņā.
-Iespējams, ka patīk gan, bet kā redzams šajā misijā mēs, sievietes, esam kuplā skaitā.- Leila pasmaidīja, mirkli atklājot baltos zobus, -Bet ja runā par mani...- viņa paraustīja plecus, -... tā dzīve iegrozījās, vēl pie tam nekad nav bijusi izvēles iespēja. Sieviete jau klusāk nobeidza sakāmo, kad atkal palūkojās uz mediķi. -Un no kara neko īpašu nevajag sajēgt, vienkārši klausi pavēlēm un dari savu darbu labi, bet ja tā godīgi, tad mans vājais punkts...- Leila apklusa, jo komandieris deva pavēli pielikt soli. Nopūtusies, viņa noslaucīja no pieres sakrājušās karstuma lāses, un iesāka skriet. Protams, tas nepadevās tik viegli kā parasti, jo gan kauja, gan arī šie klimata apstākļi nebija no tiemlabākajiem, bet nedrīkstēja aizmirst par sievietes ievainoto potīti, kura jau tagad skrienot, krietni vairāk lika par sevi manīt.
-Un kādēļ tad tu pats piedalies šajā visā, ja jau no kara...?- Sieviete skrienot uzrunāja mediķi, jo, pirmkārt, viņa vēlējās turpināt sarunu ar šo patīkamo vīrieti, otrkārt, runāšana ar kādu novērsa domas no smeldzošajām sāpēm potītē.

[Elony]

"Neaizraujies, mazā," Geriju uzrunāja Rens, "nevajag rīkot sacīkstes, ja apkārt ir tie draņķi."
Sievietes spītība bija nevietā armijā. Ja neesi norīkots izlūkos, tad atdalīties no grupas ir nevajadzīgi.
Bet kas Rejam? Viņam nav jāpieskata pārējie, tāpēc viņš nesāka sacīkstes ar Geriju, bet turpināja skriet parastajā ātrumā. Ja Gerija skrēja ātrāk, tad izrāvās priekšgalā.

[Semijs]

Bens atrada savu māsu un pārsteidzis viņu, noliecot galvu un ejot sāniski, pamocīja viņu nedaudz nogāžot un kārtīgi pakutinot. Piecēlusi Šarloti kājās, viņš viņai pabužināja galvu un pievilcis klāt, turēdams roku uz viņas pleca, gāja līdzi pārējiem. Dzirdēdams pavēli tikt vaļā no liekā, Bens atvadījās no savas ķiveres un somas pirmstam atstājot resursus, lai varētu nākamo pusotru dienu nodzīvot.
-Ehh cerams, ka mūsu ceļš būs viegls..-
Vīrietis nopūtās un paskatījās uz savu māšeli. Cik labi, ka viņa bija blakus, tas palielināja Bena drosmi.
-Nu, ko? Laiks paskriet? Kurš pirmais līdz Ergo?-
Bens nosmīnēja.

[Malduguns]

Šarlote protestējoši iegrūda brālim pamatīgu dunku sānos un iespēra viņam pa stilbiem. Ne pārāk stipri, tomēr tā, lai varētu just.
Šarlote atstāja savu ķiveri un liekos krāmus. Daudz jau viņai nebija, ko atstāt, bet ja jau teica, ka vajag, tad varēja atkratīties no liekā.
-Ja tu šitā turpināsi, tad tavs ceļš būs garš,-Šarlote smīnot noteica un sakārtoja sabužinātos matus, kuri pirms mirkļa izskatījās pēc vārnu ligzdas.
-Un nemaz nedomā, ka es tagad ar tevi skriešos,-Šarlote iesāka lēnu riksi, lai nepaliktu pati pēdējā, bet saglabātu savas esošās pozīcijas starp pārējiem.

[Hworang666]

Pavisam vienkārši! Leilai atbildēja mediķis... Tā kā mani pateicoties kādam izmeta no aktīvā dienesta, un man tomēr pie sirds vairāk iet cīņas karstums, nevis dirnēšana un pasaules gala gaidīšana es kļuvu par mediķi... Bija jūtams, ka Gāars ir mazliet aizkaitināts, bet tas ātri pazuda. Piedod, aizrāvos... Kā kāja?
Kad visi sāka skriet, šķita, ka debesis ir sazvērējušās pret izdzīvotājiem, jo karstums bija neciešams. Klusībā ikviens vēlējās lietu. Vēl pavisam nedaudz! nobrēcās Ergo, pie sevis nodomādams: "Nedaudz ir samērā relatīvs lielums..." Drīz vien tālumā bija dzirdami spēcīgi dārdi. Paskatoties debesīs, varēja redzēt, ka no dienvidaustrumiem tuvojās milzīgas negaisu mākoņu masas... Laikam būs labāk, ja tiksim galā pirms nākamās vētras! vēlreiz iekliedzēs Ergo un paātrināja gaitu.

[Elony]

Rens nekavējās un arī paātrināja gaitu. Tas nebija viegli, sāka durt krūtīs. Ko var gribēt, cik gadi karojot aiz muguras... lai gan tādas domas ir nevietā!
Kāds tur vecums! Viņš katru dienu, kad var, nodarbojas ar treniņiem.
Galu galā, nesen bija smaga cīņa, viņam uz mugaras ir mugursoma, rokās smags automāts, pie tam tā nolādētā saule tā cepina...
Ja tagad sāks atslābt, cik muļķīgi sanāks, jo viņš taču ieteica paātrināt gaitu! Nē, Rens nepadosies. Titāns nekad nav padevies, pārdzīvoja visu, gan ielauztu galvas kausu, gan auss zaudējumu...
Bet cik labi būtu sagaidīt negaisu, tas tā atvieglotu...

[Pūķēns Sāra]

Sievietes sejā mirkli parādījās sāpēs, kad spēcīgāk atbalstījās uz ievainotās kājas. -Viss labi, ar kāju viss labi. Var teikt nemaz nesāp,- rudmate pārāk enerģiski nobēra, lai tas būtu pārāk ticami. -Es savā laikā būtu pateicīga, ja mani izsviestu no aktīvā dienesta, bet pateicoties kādam manā dzīvē nav bijusi cita izvēle kā vien karš.- Kaut sievietes balsī bija sauklausāms rūgtums, viņas seju rotāja smaids un nebēdnīkums. -Vēl pie tam, ja jau kādu laiku es bijis aktīvajā dienestā, kaut vai tikai apmācības laikā, kā gan tu no kara vari neko nesaprast?- Viegli nesaprotošs skatiens tika veltīts Gāaram, kamēr sieviete paātrināja ātrumu. -Liekas, ka drīz arī dabūsim ilgi gaidīto dušu,- tik cerams, ka ne ar triantu piegaršu. Vēl palūkojusies uz dienvidautrumiem, viņa piemetināja.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 19.10.2007 17:15