Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Semijs]

-Viss ir kārtībā, neko lauztu nejūtu, es parunāšu ar mediķi vēlāk..-
Bens uzsmaidīja Šarlotei, un dzirdēja, ka viņu sauc, piegājis klāt pie Maksa, vīrietis nolika ieroci un izbāzis mēli teica.
-Tāks, tulīt visu saliksim atpakaļ grozos..-
Viņš paņēma Maksa roku un atvēra vaļā plāksnīti, kur bija visa sistēma uzradīta par roku un vadi, kas gāja cauri.
-Hmmm... cīņas laikā būsi pārāk smagi ietriecis viņu kaut kur un izgriezis, rezultātā, vadi sapiņķerējušies, bet tā nav nekāda problēma, uzgaidi mirklīti.-
Žurka noteica un ar abām rokām akurāti sāka vazāties, pa Maksa rokas sistēmu, pēc piecām minūtēm, vīrietis paraustīja vadu un plauksta apgriezās 360 grādus.
-Tāks... visam vajadzētu tagad strādāt..-

[Malduguns]

Šarlote sekoja brālim. Šķita, ka viņš kādu brīdi ir jāpatur redzeslokā. Piegājusi pie Maksa, viņa uzmundrinoši uzsmaidīja vīrietim. Šodien viņai bija labs noskaņojums, tādēļ smaidi netika žēloti.
-Un kā tev gāja?-Šarlote vaicāja un palūkojās uz Maksa roku, kuru viņas brālis cītīgi remontēja.

[mr Bl@ck]

Makss izmēģināja pāris reizes roku, savilkdams un atlaisdams dūri, pagrozīdams to mazliet.
Tīri labi, Kā jau Bens teica nevajadzēja tik smagi to Tiranaīdu zvetēt. Cietas viņiem tās galvas. Viņš pārbaudīja automātu un uzlika drošinātāju. Tev ir lieka 40 mm munīcija? Man palikušas trīs aptveres. viņš sacīja. Karš bija diezgan racionāla lieta, visu noteica tava veiklība un munīcijas daudzums.
Arī biedri bija svarīgi, vajadzēja zināt ka kāds paglābs tavu pakaļu, kat tu nevarēsi un Vice versa. Nezinu kā jums, bet man likās tie rāpuļi mēģināja mūs kaut kur iedzīt, jo padomā no priekšas liktors no flangiem kājnieki, viņiem noteikti kaut kas bija aiz ādas. Makss domīgi sacīja atceroties kauju. something sure smelled fishy around here.

[Malduguns]

Šarlote pārbaudīja savus munīcijas krājumus.
-Liekas nebūs, atvaino. Cerēsim, ka mūsu nākamajā patvērumā būs munīcijas papildinājumi,-Šarlote noteica un domīgi palūkojās visapkārt. Viņai nepatika šī mūžīgā klenderēšana pa dubļiem ar smagiem apvaiem kājās un ieroci rokās. Protams, sākumā tas bija šķitis pat ļoti aizraujoši, bet ar laiku cilvēks no tā nogurst. Nevar zināt, kurā brīdī tavs dzīves pavediens pārtrūks šajā karalaukā.
-Turklāt, ja tu zvetē Tiranoīdiem ar roku pa galvu, tad pastāv iespēja, ka tu to roku vari zaudēt arī otro reizi,-Šarlotes balsī varēja saklausīt gurdumu. Viņa tik tiešām bija nogurusi, lai gan bija sīksta un izturīga.-Turklāt viņi vienmēr izdomā ko tādu, kas mums nenāk par labu,-meitene nomurmināja.

[Elony]

Rens veikli pārlādēja automātu un sāka gājienu. Cīņa viņam nebija uzdevusi nekādu emociju, viņš nebija'komandieris, tāta nebija atbildīgs par kritušajiem. Viņš bija godīgi izpildījis savu kareivja pienākumu.
Ejot garām benam, Šarlotei un Maksam, Rens viņiem uzsauca: "Iesaku beigt muldēties un sākt kustēt, nevajag komandieri velti nervozēt."

[Semijs]

Bens uzmeta šķību aci Renam un noteica.
-Atvēsinies bulli, mēs tikko izcietām grautiņu, nevajag mums vēl te problēmu..-
Novērsies no Rena, Bens pasniedza Maksam divas aptveres, vīrietis bija paspējis savākt pārīti aptveres, pašam viņam palika 3 un viena automātā.
-Tik tiešām uzmanies ar to zvetēšanu, sistēma neizklausījās diez ko laimīga un es negribu, lai tava dūre sāk lidot pa labi, pa kreisi, kad es būšu blakus!-
Žurka iesmējās un turpināja.
-Šaubos, viņi ir pārāk glupi, manuprāt tā bija visprastākā taktika, tans dodas pa vidu liekot pievērst visu uzmanību viņam, tikmēr kājnieki apskrien apkārt.-

[Pūķēns Sāra]

Leila klusām bija sākusi iet, vai nu mediķis to tiešām iepriekš bija domājis nopietni vai vienkārši nejauši uzminējis, bet potīte sākot iet tiešām dīvaini smeldza. Kaujas karstumā parasti šādas lietas nejūti, jo īpaši, ja tās nav nāvējošas, bet kad pēc kaujas adrenalīna līmenis asinīs krītas un atsāc domāt arī par ko citu nevis vien izdzīvošana, nevien šādas traumas var atklāties, bet pie mediķa viņa nevērsās. Kā saka, lai tas atgādina par ievainotību un iemeslu nākamreiz būt vēl izmanīgākai, kaut gan viņa tomēr viegli piekliboja.
-Labāk pats necel traci, mēs visi jau ejam,- rudmatainā sieviete asi atbildēja Renam.
-Un pat ja tā bija plika taktika bez nekāda īpaša mērķa mūs ievilināt vēl lielākās lamatās, es teikšu, ka viņi bija sagatavojušies pienācīgi, vēl mazliet vairāk karavīru no viņu puses, un ja pat mēs būtu vēl dzīvi, tad bez munīcijas gan.-

[Hworang666]

Ergo pamanīja, ka Lūks viņam pienāca blakām. Ik kustībā pašlaik bija manāms nogurums, bet, kapteinis tīri parastā solī turpināja iet. Un, pat noguris, cīņās viņš vienmēr lieliski izcēlās. Vispār jau augstākie militārie slāņi par viņu nebija stāvā sajūsmā. Viņa tēvs bija priesteris un, kā mēļoja, viņam nereti esot vīzijas... Bet kura kareivja dzīvē gan nav nedaudz māņticības? Es domāju, ka jā... Viņš atbildēja Lūkam. Balstoties uz to, ka mēs bijām vienīgie puskilometra rādiusā, kas vispār pēc cīņas bija spējīgi pārvietoties, ir gandrīz simtprocentīgi drošs vien tas, ka viņi turpinās mūs medīt. Uz mirkli likās, ka viņa balss tembrs pazeminās, it kā kļūdams bezcerīgāks, bet tad viņš jau mundrāk piebilda: ir nu gan te karsts! Un ik tiešām. Diena jau bija iesilusi un temperatūra šajos mūžamežos bija sasniegusi 32 grādus pēc Celsija. Tiek dota atļauja izmest mazāk svarīgas mantas! Ergo nokliedzās. Piemēram binokļi kājiniekiem, rācijas un vēl daudzi dažādi sīkumi. Murgs pienāca pie grupiņas, kurā bija Bens, Šarlote, Rens un Makss. Munīciju vajag? viņš apjautājās. Esmu ieroču speciālists un pagaidām cenšos vienādot visiem esošo munīciju... Nevajag? viņš pārjautāja tumši zilajām acīm iemirdzoties. Tikmēr Leilai blakām pienāca mediķis. Žēl gan, ka manā mugursomā ir tikai pašas svarīgākās mantas... viņš jokodams piemeta. Redzu, ka īsti taisni neejat... Potīte tiešām izmežģīta? viņš pajautāja un pasmaidīja. No pārējiem kaujiniekiem viņš, galvenokārt izcēlās ar to, ka pie jostas granātu vietā bija zāles (jostas somiņā) un par vienīgo ieroci viņam kalpoja kas līdzīgs kājinieku ieroča mazākai un automātiskākai versijai.

[Shadowblur]

Lūks tikai noslaucīja ieroci uz nometa zemē savu ieroča tīrīšanas komplektu. Nebija jau liels, bet tomēr. Biški attālinājies no citiem viņš sāka vērot apkārtni. Vienīgie kurus medī... Izklausās jau interesanti... Nospļāvies, gadījuma pēc viņš tomēr vēlreiz pārbaudīja vai aptvere ir kaut cik pielādēta un vai drošinātājs ir noņemts. Somā iešķindējās atmīnēšanas komplektiņs. Tomēr iespējams ka tas nemaz nebūs vajadzīgs. Kurš iedomātos nomīnēt tieši šo ceļu pa kuru viņi gāja? Bet ja nu tomēr...

[Semijs]

Bens beidzot ievēroja mediķi un paskatījies uz murgu noteica.
-Paldies man nevajag neko.. Es tūlīt atgriezīšos.-
Viņš piegāja klāt pie mediķa un nobraucis ar roku gar ribu zonu noteica.
-Klau, man te Tiranīds pamatīgi ar asti ievilka pa ķermeni, es neesu speciālists, bet man māc aizdomas, ka man ir kaut kas lauzts..-

[Pūķēns Sāra]

-Vai izmežģīta? Nevarēšu īsti atbildēt, liekas, ka, ja tomēr būtu īsti izmežģīta, tad ar staigāšanu būtu galīgi traki, bet šobrīd tik viegli smeldz. Un lūdzu neuzrunā mani uz Jūs, neesam jau nekādā formālā pasākumā, drīzāk jau intīmā gaisotnē, jo kā mēdz teikt: vienotas nāves briesmas no cilvēku dvēselēm vij vienotu virvi.- Zaļām acīm iemirdzoties, sieviete atbildēja mediķim, -Leila.- Pirms pie viņiem piegāja Bens, viņa stādījās priekšā mediķim.
-Es jau, protams, no tādām lietām neko nesaprotu, bet man tomēr šķiet, ka caur tavām bruņām būs tā pagrūti saskatīt, kas kaiš ar tavām ribām un tām kaut kādi palīdzēt.- Viegli iesmejoties, viņa uzrunāja Benu.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 14.10.2007 20:20

[Semijs]

-Nu var jau roku aizlikt aiz bruņām, bet laikam būtu ērtāk bez.-
Žurka noteica un nolicis automātu, novilka savas bruņas nost. Ar roku nobraucis gar ribām, viņš sajuta sāpes, bet iespējams tas bija tikai zilums. Pacēlis kreklu uz augšu, Žurka nopētija vietu no trieciena un nedaudz izbrīnīts teica.
-Zilums labs.. būs ko stāstīt nākotnē.-
Viņš viegli nosmīnēja.

[Pūķēns Sāra]

-Nē nu, nevajadzēja jau uzreiz izģrēbties!- Leila nopietni iesaucās, bet ieskatoties zaļajās acīs bija noprotams, ka tas nav domāts nopietni. -Es saprotu, ka iespējams dienesta laikā ir pagrūti kur nolaist tvaiku, bet tici man, plika izģērbšanās nelīdzēs piedabūt nevienu sievieti pārgulēt ar tevi, jo īpaši šādos apstākļos. Protams, kāda karstāka deja un... - Ar katru vārdu uz sejas parādījās lielāks un lielāks smaids, un nopietnā balss, kur izčibēja, tā vietā uzrodoties atklātam humoram un, iespējams, arī vieglam sarkasmam.

[Semijs]

Žurka nosmīnēja un atlaidis kreklu, teica.
-Nu ir jau vairāki veidi..-
Nosmējies viņš ar roku nobrauca gar savām krūtīm lejā līdz kreklam un apņēmis to ar abām rokām kārdinoši sāka vilkt nost kreklu, bet iesmējies, viņš nolaida kreklu un ar smaidu sejā, ieskatījās Leilas acīs.
-Es jau negrasījos izģērbties! Vai ta mūsdienās nevar pavilkt pat kreklu uz augšu?-
Viņš nosmīnēja.

[Hworang666]

Mediķis vienkārši noklausījās, kā divi mazi bērni izrādās... Ja būtu šie abi vīriešu kārtas pārstāvji, tad beigās noteikti sāktu kauties par to "kuram lielāks?". Paskatījies uz Benu viņš neviltoti iesmējās, lauzts laikam nebūs gan, bet... Sākot rakāties pa savu jostas somiņu viņš izvilka nelielu kapsulu. Dzeramo ūdeni tev nedošu, jo pašam tik pat kā vairāk nav palicis, bet šitās jau negaršo tik slikti... Tikai pēc vēmekļiem... Un mediķis atkal iesmējās. Labi, labi, zāles, kas zāles... Manuprāt kaut kāds mentols... Un vismaz sāpes paribē nejutīsi nākamās trīs stundas. Tad atkal pienāc pie manis... Juzdams, ka lielākajai daļai kaut kas kaiš, viņš uzmeta vēl vienu skatienu Leilai un mirkli padomājis teica: mani sauc Gāars. Dīvains vārds, bet... veigli piesarcis viņš turpināja, kāds nu mans vārds ir, tāds arī ir... Un tūlīt pat palīdzēja blakus ejošam kājiniekam ar vēl vienu tādu pašu tabletīti kā Benam.

[Pūķēns Sāra]

Leila skatoties Bena izdarības nespēja novaldīt smieklus, kas izspruka no viņas sārtajām lūpām un mirkli pat šķita, ka atbalsojas tuvākajos kokos. Protams, tas nebija prāta darbs, sacelt lieku troksni, kad viņi cenšas lavīties, nepievēršot sev ienaidnieku uzmanību, bet skatoties kā Bens cenšas kārdinoši izģēbties, smieklus vienkārši nebija iespējams apvaldīt. -Ja tu tā turpinātu Ben, tad, iespējams, spētu lauzt daudzu dāmu sirdis, bet tā kā tu neturpināji...- sievietei pilnīgi prasījās izbāzt mēli un to parādīt blakus stāvošajam vīrietim, bet, protams, viņa tā nerīkojās. -Un ja tu pateiksi, par kuru planētu iet runa, tad pateikšu vai tas mūsdienās ir pieņemts vai nav. Saprotams, ka Bens bija runājis visumīgi, bet Leila vēlējaš vīrieti vēl bišku pakacināt.
-Un nav nemaz tik dīvains vārds, ir dzirdēti arī dīvaināki.- Leila pievērsās Gāram, un pamanījusi vīrieša piesarkšanu klusu iesmējās, -Un nebūtu domājusi, ka tik izskatīgam vīrietim būtu jāsarkst par savu vārdu.-

[Semijs]

Bens uzmeta lūpu Leilai un noskuma.
-Tu salauzi manas jūtas.. Ceru, ka esi laimīga..-
Viņš brīdi stāvēja kluss lūkodamies zemē tākā dieva pamests, bet pēc kādas pusminūtes varēja dzirdēt, kā vīrietis cenšās savaldīt smieklus, kuri tomēr izlauzās. Pateicies par tableti, Bens to vienkārši norija un uzmetis šķību ģīmi, uzvilka savas bruņas. Pacēlis automātu, vīrietis uzlūkoja Leilu ar interesi.
-Citas planētas ko? Cik ta planētās esi bijusi, ka vīrieši bez maz vai tev deguna priekšā velk nost kreklus?-

[Pūķēns Sāra]

-Es tev atklāšu noslēpumu,- pieliekusies uz Bena pusi, jaunā sieviete pieklusinātā balsī turpināja, -Uz gandrīz visām planētām.- Kā apstiprinot savus vārdus, viņa pamāja piekrītoši ar galvu, -Redzi, kad pēc īpaši smagiem un ne tik smagiem uzdevumiem tiec drošā vietā, tad viena no pirmajām lietām ir vēlme tikt vaļā no bruņām un netīrajiem krekliem, un noskaloties tīrā ūdenī. Protams, ja runa ietu par bikšu novilkšanu, tad ar to būtu tā pagrūtāk, kaut gan viss kas ir gadījies.- Seju rotāja negants smaidiņš, -Vai arī līdzīgas situācijas šai.- Leila iztaisnojās, -Un nebēdā, Ben. Tavu jūtu salaušana man sagādā tikai mazu prieciņu,- viņa mierinoši papliķēja pa vīrieša plecu, tā jau noteikti viņa būtu papliķējusi vīrieti pa galvu, tā uzsverot līdzjūtību un tamlīdzīgas muļķības, bet par nelaimi, rudmate sava mazā auguma dēļ nespēja to izdarīt.

[Semijs]

Bens pats nedaudz noliecies, noklausījās Leilas teikto un ar smaidu sejā noteica.
-Godīgi sakot es nemaz par to nebrīnītos. Diemžēl es aizmirsu par to, ka te ūdenis nav tuvumā, laikam saule nedaudz pacepusi man galvu.-
Nosmīnējis, viņš turpināja.
-Nu es taču zinu to! Man pašam patīk lauzt savas jūtas skatoties spogulī, bet nu laikam laiks tagad doties..-
Vīrietis nesaprata kādēļ viņš tikko to pateica, bet uzsmaidījis Leilai, atgriezās pie Šarlotes un Maksa.

[Malduguns]

Šarlote ar smaidu uz lūpām bija noskatījusies sava brāļa izdarībās. Tas Benam bija tik raksturīgi un padarīja brāli tik sirdij tuvu. Tik ļoti cilvēcīgu un nesavtīgas mīļas pieķeršanās vērtu.
Ķivere tagad atradās Šarlotes rokās, meitene virpināja tās siksnas un tumšbrūnie mati bija izlijuši pār viņas pleciem glītās, bet īsās cirtās. Priekšā nogrieztie mati, kuri krita pāri pierei viņu padarīja jaunāku, bērnišķīgāku un piemīlīgāku.
-Nu, ko. Kantējies atkal kādam klāt? Mani tu nedabūsi, vari necerēt, es redzu tev cauri,-Šarlote smīnēja un uzrunāja brāli, kurš bija atgriezies pie viņas un Maksa.-Turklāt tu jau droši vien zini, ka man labāk patīk Bens,-meitene sacīja. Nezinātāji un tie, kuri nepazītu abus, domātu, ka vismaz viens no viņiem ir pazaudējis prātu, bet tā nebija. Viņiem bija sava leksika. Citiem neizprotama, tomēr smieklu un jautrības pilna.