Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Pūķēns Sāra]

-Neko īpašu, ja neskaita, ka pāris mūsu biedri, ieskaitot mūsu vienīgo mediķi, karājas pie veca tilta, cenšotis neievelties bezdibenī!- Leila atrodoties blakus Gerijai, viegli ironiski noteica. Ar sprādzienu, viņa arī bija beigusi tērē munīciju uz tiem "mošķiem", acu brīdi uzmetot uz Ergo nelaipnu skatienu, Es viņam teicu!
-Gumijas nebūs, bet varam sapīt no matiem.- Leila nu vērsās pie Bena, kurš izsaktījās un uzvedās visai spirgti. Sieviete centās savaldīties, jo Ergo viņu tiešām bija saniknojis, bet tas tik labi kā gribētos neizdevās, tādēļ...

[Hworang666]

Staruji sapinuši vairākas virves mazliet kārtīgākās, tie, kas nešāva pa ienaidniekiem pretējā pusē, nometa tās zemāk, lai palīdzētu sprādzienā izdzīvojušajiem. Virve atsitās pret klinti un Benam, kurš bija visaugstāk, vajadzētu rāpties pimajam, bet nu jau arī citas virves bija nomestas un uzmanīgi rāpjoties, visi varētu tikt augšā. Tikmēr otrā pusē uzbrukums kļuva pasīvāks. Tiranīdiem nebija vienību, kas kalpotu kā snaiperi un viena no spēcīgākajiem iekrišana bezdibenī krietni vien iedragāja pārējo morāli, bet viņiem bija smagā artilērija un nu vienības atgriezās, lai nodrošinātu tās ceļu līdz kraujas malai un varētu turpināt apšaudīt izdzīvojušos. Redzēdams, ka ienaidnieks atkāpjas, Ergo lika atkāpties arī savējiem. Šajā kraujas pusē pavērās samērā patīkams skats. Šķietami pilnībā nedabīgi, bet cik vien tālu stiepās skatiens, bija mežš. Mūža mežš. Zaļā krāsa apstulbinātu acis, ja vien tās nebūtu pārāk nogurušas. Ergo gluži kā nolasīdams Leilas domas paskatījās uz viņu un noteica: tiltu nostiprināt nepija jēgas... Nemākulīgs pieskāriens nevietā un tas sabruktu sākot ar šo galu un viņiem būtu zudušas visas iespējas dzīvot... Nopietnu skatienu pavērsis uz mežu, viņš turpināja: pie tam, naids pašu starpā mums nav vajadzīgs... Ne tā?

[Pūķēns Sāra]

-Tieši tāpat kā lieka biedru nāve...- Leila mirkli apdomāja, kad piemetināja, -Ser.- Mirkli rudmate pameta bažīgu skatienu virvju virzienā, cenšoties saskatīt mediķi, kad sevi saņēma rokās un atkal pievērsās Ergo. -Ser? Kad sāksim aktīvi doties uz priekšu? Un vai nevajadzētu izpētīt vai ceļš priekšā ir pietiekoši drošs?- Leila bija nolikusi ieroci iepriekšējā stāvoklī un vairs nepievērsa īpašu uzmanību tiranīdiem otrpus kraujas, viņa bija taisni izslējusies, gatava katrai komandiere pavēlei, un ja godīgi, viņa cerēja, ka Ergo dos iespēju, vai pareizāk atļauju, doties uz priekšu un papētīt ceļu. Nebija vairs vēlme te uzkavēties un kairināt savus nervus ar neko!

[Elony]

Rens bija gatvas rāpties arī pa tlta paliekām, bet bija jāatzīst, ka tas tas butu ļoti grūti. Arī tagad, kad bija virves nolaistas, Renam rapšnās nevedās viegli.
Kas tad tas bija? Liekais svars? Vecums? Tā kā nevajadzētu būt.
Tiklīdz kā būsim drošākā vietā, simts atspiešanās un 50 pievilkšanās.
Rens rāpās pa virvi, kuras augšā vēl ne viens nebija. Tā kā bija noslaistas vairākas, tma nevajadzētu radīt problēmas.
Ticis augšā, Rens noelsās.
"Vāks, kas par... ehh." viņs nespēja aptekt līdz galam, elpa sitās ciet.
Vet viņs piecēlās, lai atkāptos no klints malas un tiktu tālāk no tiranīdiem. Tagad viņs mirst netaisijās.

[Hworang666]

Ergo Leilai pamāja ar galvu, mirkli aizdomājās... Jā, jums būtu jādodas pa priekšu... Šie, viņš norādīja ar roku, džungļi ir mūsu pēdējais šķērslis... Pavisam netālu mēs varētu tik ārā... Bet... viņš atkal apklusa, daļēji vērodams arī pretējo kraujas malu. Tie būs pilni ar dažnedažādāko dzīvo radību, turklāt, tur ir pazudušas pāris grupas mūsu karavīru... Varēja radzēt, ka kapteinis ir norūpējies. Tādēļ lūdzu esat uzmanīgas un, ak jā, ja vari, paņem līdzi arī Geriju. Tā būs par vienu ievainoto mazāk, kas kustētos kā viens no pēdējiem... viņš smagā balsī sacīja. Kad pēkšņi no malas atskanēja balss: ser, mediķis nav spējīgs tikt augstāk, kādam jātiek pēc viņa... Murgs pāri lielākam gabalam nokliedz, es eju pakaļ! un nometis savu ieroci, sāka rāpties lejā pa virvi, pa kuru Rens bija uzkā````. Tikmēr kāds kājinieks piegāja pie Rena un padeva viņam ūdens ````šķi, Apsveicu, jūs tikko piedzīvojāt ko tādu, ko vēl piedzīvojis laikam ir tikai Imperators... Un pasmaidīja. Stāstus par Imperātoru zināja visi. Bet izglābšanās no sprāgstošā tilta, šķiet, bija pats iemīļotākais starp Terras kareivjiem. Jums var kā palīdzēt? viņš pārjautāja.

[Pūķēns Sāra]

Rudmate piekrītoši pamāja, -Labi, ser.-
-Gerij,- viņa pietuvojās otrai sievietei, -Mums jāiet.- To pasakot, sieviete sāka kustēties uz džungļu pusi, kuri mīlīgi aicināja savā zaļumā.
-Veiksmi,- Viņa pie sevis nomurmināja, ejot garām Benam. Bija jātiek ātrāk no šeienes prom, savādāk viņa paliktu traka! Mediķis... mediķis pārlieku daudz lika atcerēties pagātni, kaut vai tagad... Tikai pamēģini netikt augšā! Viņa pie sevis piedraudēja Gāram, kad vēl pametusi skatu uz atpakaļu saviem komandas biedriem, klusu pazuda džungļos, ietinoties apmetnī, lai vairāk saplūstu ar apkārtni. Gerija noteikti atradās tur pat blakus, roka atardās uz gloka roktura, gatava to jebkurā mirklī izmantot, vajadzēja būt uzmanīgai un vērīgai.

[Šamanis]

Edgars bija uzrāpies augšā līdz viņam pretī skrēja Murgs, kurš diezgan veikli kāpa lejā pa virvi pēc mediķa, kurš kā likās nevarēja tik viegli tikt augšā.Viņš piegāja tuvak Ergo un teica :Tas biju tuvu.... viņš ar savainoto kāju pakliboja uz priekšu un tad atskatījās pāri klints malai... skats patiešām ir skaists.... Kaptein Ergo vai tas nav bīstami, ka tiranīdi atgriezās purvos...vai viņi mūs var apiet? viņš uzdeva jautājumus uz kuriem nepacietīgi gribēja dzirdēt atbildes.Viņš uz brīdi nolike rakešmetēju uz zemes, smagums jau bija nomcījis plecus, viņš vēlreiz pagriezās pret kapteini Ergo un skatijās uz viņu kā arī pārejiem, kas stāvēja netālu.

[Elony]

"Pateicos." samērā nevērīgi teica Rens un paņēma ````šķi. Izrādīt vājību negribējās. Ne ar viņa pieredzi!
Padzēries, viņš ````šķi padeva to Edgaram. Imperators Renam patika. Viņa ģenerāļi ne. Pārāk maitāja Renam dzīvi.
"Laikam mums atkal jāsteidzas uz priekšu, komandier? Mēs iegubām laiku, bet... tas ar ātri paiet. Mus jāziamto iespēja tikt uz priekšu kamēr varam. Negribu to atkal atzīt, bet ja atkal sadursimies ar tādu baru - būsim līķi."

[Hworang666]

Leila un Gerija klusītēm, bet nebūt ne lēnām kustējās uz priekšu. Šis mūžamežš bija pietiekami klusa vieta, bet kaut kas radīja neomolības sajūtu. Dzīvnieku bija maz. Vien reizi Gerija pamanīja, ka pār tās kāju pārslīd čūska, kas pēc rakstiem uz muguras izskatījās visnotaļ indīga... Kamēr abi snaiperi, kas lieliski kalpoja arī kā skauti, līda dziļāk iekšā džungļos, netālu bija knapi nojaušama rosība. Cilvēka acij gandrīz nemanāmi sarunājās divi stāvi: es dzirdu vien to, ka plēsoņām seko cilvēki... Un pēc soļu skaņām vien ir viegli noteikt, kas notiek. Cilvēku ir maz un tie atkāpjas... Un? Otrs stāvs ierunājas. Vien no niecīga attāluma varēja saredzēt, ka to miesasbūve ir līdzīga cilvēkiem, vien šie bija daudz vieglākas miesasbūves. Zaļās un baltās krāsas traucēja tos šeit pamanīt. Viņus sauca par Eldariem. Tie bija elfi, kas jau kopš pagātnes dalīja pasaules kopā ar cilvēkiem. Vien daudz kas bija mainījies.. Tagad šīs rases bija vieni no kvēlākajiem ienaidniekiem. Turklāt šie bija rendžeri. Kad Leila un Gerija viņiem pietuvojās, ļoti ieklausoties varēja sadzirdēt viegli apslāpētas balsis. Tikmēr Ergo paskatījās uz Edgaru un atbildēja: nezinu, karšu pētīšana ir tā cilvēka pārziņā, kas jau sen ir kritis... Un nemazām netaisos palikt šeit, lai to noskaidrotu. Tūdaļ jau turpināsim ceļu. Tad, pievienojās Rens un Ergo atkārtoja: zinu, tūliņ jau dosimies tālāk... Vien jāsavāc tie, kas vēl izdzīvojuši. Turklāt apsveicu jūs abus. Un pārējos izdzīvojušos. Medaļas pie atgiešanās garantētas... Pāri kraujas malai pārrāpās Pele un uzvilkās kājās, pārējie biedri viņu apsveica. Bet tad, kad parādījās Murgs, visapkārt viss apklusa. Viņam uz pleca gulēja mediķis. Bija labi redzams, ka viņš ir guvis smagus apdegumus, turklāt viņš atradās knapi pie samaņas. Palīdziet dezinficēt brūces... bija pēdējais ko viņš pateica, pirms viņš sabruka uz ieroču pārziņa pleca. Vēl pāris kareivju sāka lūkoties pāri malai , vai Bens arī vēl ir starp dzīvajiem.

[Pūķēns Sāra]

Leila norādīja, lai Gerija apstājas un ieklausas. Bija sadzirdamas klusas, gandrīz nemanāmas balsis. Vēl viens žests, kas norādīja, lai otra sieviete klusu virzās uz priekšu, un tika pamanīti Eldari. Jauki... viņa pie sevis neapmierināti nodomāja, Vēl tos vajadzēja. Vēl viena žestu kombinācija, kas norādīja, lai Gerija, kur droši noslēpjas un ir gatava uzbrukt, kamēr pati Leila taisni devās pie Eldariem.
-Nenāku ar ļaunu,- Ceru, ka man visi spēs piedot. Pacēlusi rokas tā, lai tās redzētu abi elfi, viņa iznāca tiem priekšā.

[Semijs]

* Oi es laikam drusk pasteidzos ar tām virvēm, - Rewind! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

Bens saņēma vienu no virvēm un redzēja, kā Rens uzrāpjas augšā. Varēja vēl redzēt, ka vecajam jau kauli sāk padoties.
-Šādi turpinot ilgi nedzīvos tā dzelzs galva.-
Viņš pie sevis noprātoja un turēdamies pie virves, sāka rāpties augšā, bet kur tad bija palicis mediķis? Bens veltīja skatienu apkārt un redzēja, kā Murgs viņu uzstiepj.
-Man viņš šobrīd atgādina ceptu cāli.. mm.. cālis..-
Benam noburkšķēja vēders, uznāca vēlme ēst pēc visa šitā. Uzrāpies augšā, viņš nopūties piegāja klāt pie mediķa un nopētīja viņu.
-Es neatbalstu savējo likvidēšanu un neesmu bijis nekad sliktās domās par viņu.. Bet izskatās, ka mūsu mediķis tik kavēs laiku.-

[Hworang666]

Eldari nemazām nesalecās. Pat lavoties tavus soļus izdzirdēt nebija grūti. Un vien no viņiem pazuda. Pēc zaru pašķiršanās bija jaušams, ka viņš dodas aptuveni Gerijas virzienā. Izmisumā sper bezcerīgus soļus? Elfs pajautāja, paceļot ieroci Leilas virzienā. Kādēļ lai cilvēks nāktu pie mums bez ieročiem? Vai tādēļ lai mēs zaudētu modrību, kamēr cits cilvēks slēpnī uzmana katru mūsu soli un vēl mums nāvi? Tikmēr uz Benu katrs skatījās savādāk. Daži gluži kā apstiprinoši pamāja ar galvu, tikmēr citi noliedzoši uz viņu lūkojās. Ergo veltīja viņam dziļu, neizprotamu skatienu. Dodamies tālāk... Pirms atgriežas... teikumu pārtrauca skaļš rībiens. Skrienam kokos, artilērija atgriezusies!

[Pūķēns Sāra]

-Izmisumā sper pārdrošus soļus un nevis priekš nāves, bet lai draugam briesmu brīdī spētu glābt dzīvību,- Leila nopietni noteica, lūkojoties uz Eldaru, -Šauj, ja vēlies, šajos džungļos tāpat nav nekāda atšķirība: mirt no eldara ieroča, vai tiranīda dūriena.- Rudmates sejā ielavījās viegls smaids, -Vēlos jums ko lūgt. Apmaiņā es jums neko nevaru dot kā tikai to, kas ir uz manis un arī ienaidnieki esam, bet...- rudmate apklusa, mirkli nopietni ieskatoties ar savām zaļajām acīm eldara acīs, -... bet šobrīd abi atrodamies viena ienaidnieka laukā, esam vienā pusē, tādēļ lūdzu jūsu palīdzību. Man ir ievainoti biedri, kurus ar paša spēkiem neizārstēt. Nevaru galvot, ka veseli tie kādā citā cīņā necīnīsies ar jums, bet šajā mēs cīnamies pret vienu ienadinieku, un... dažs no tiem atrodas manā sirdī.- Sieviete pasmaidīja, viņa nemeloja, pati pārsteidzot sevi - Gārs, šis vīrietis, viņa jau to bija pamanījusi pašā misijas sākumā, viņš tik ļoti atgādināja Feitu, tai pašā laikā esot daudz reiz savādāks un tad kad viņa dzirdēja, ka vīrietis vairs nevar uzrāpties pa virvi... tas bija saprotams, ka viņš bija cietis un smagi cietis. Protams, šo atklājumu viņa neatklās tālāk par šo vietu, tas nebija pieļaujams, bet palīdzību patiesi vajadzēja. -Zinu, ka piedāvājums jums neizdevīgs, bet...- Ja eldari būtu viņas situācijā, viņa tiem palīdzētu, kareivju gods: palīdzēt otram nelaimē, pat ja tas ir tavs ienaidnieks, bet tas kurš lūdz palīdzību, tam tiešām to vajag. Vēl pie tam šī tiešām nebija vieta, kur tika kārtoti rēķini starp eldariem un cilvēkiem, bet gan ar tiranīdiem.

[Semijs]

Bens ievēroja veltītos skatienus no pārējiem un no Ergo. Tika dota pavēle skriet iekšā kokos, lai slēptos no artilērijas. Viņš varēja skriet garām un ''netīšām'' paraut automāta gaili, kad ierocis ir pavērsts pret mediķi, bet zemapziņa teica, ka tas varētu beigties slikti. Sākdams skriet uz kokiem, Bens uzsauca Ergo.
-Ser! Lai arī kā nebūtu, es neredzu šobrīd citu izeju ar mediķi. Viņš protams ir varonis starp mums visiem, - viņa rīcības neatkārtos neviens cits, bet viņš kļūs par lielu nastu mums. Es saprotu, ka jūs negribat likvidēt labu vīru, es arī nē, bet izvēles nav! Viņš ir pārāk smagā stadijā, - viņš pat paiet nevar bez palīdzības un dzīvot iespēja nav liela. Atbrīvojiet viņu no mokām!-

[Elony]

Renam nebija nekādas militāras atbildības par vienību. Viņš nebija komandieris.
Bet morāli...
Nospļauties uz morāli, tā tikai kapā ievedīs.
Rens skrēja kokos. Pameta ievainotos. Viņma nebija spēka kādu nest. Tas tikai kavētu un abi būtu pagalam.
Bet tomēr viņš ticis līd zpirmajiem kokiem, pagriezās, lai redzētu, ko iesāks komandieris.

[Lianjuks]

Gerija no čūskas nesabijās, kad viņa bija maza viņa dievināja reptiļus un citus rāpuļus, bet tā, ka mammai no tiem bija paniskas bailes... Gerija pamodās kā no sapņa. Viņai sāka likties, ka iepriekšējā negadījumā, kad salauza ribas, būs arī savu galviņu bišku apskādējusi. Jau kuro reizi viņa novēloti atjēdzās. Leilas doma pielavīties gluži neizdevās. Viņa klausījās Leilas sarunā ar Eldariem. Gerijas sirdi, kā auksta akmens dūre sagrāba mirkļa izbailes, sieviete atskatījās, viņa nespēja atstāt kritušos vienus. Mirkli svārstījusies viņa pagriezās ar domu atgriezties pie sapostītā tilta. Laikam jau mediķa dēļ, skatiens tika veltīts Leilai. Par Gāru jau nekas, bet likās, ka Leilai viņš iet pie sirds. Tādēļ lavoties prom Gerija novaidējās. - Kārtējā nepakļušanās. Nolādēts, Gerij! Tas jau kļūst par traku! - bet tas bija pie sevis.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.01.2008 17:41

[Hworang666]

Eldars atbildēja Leilai: Pat vārdi, kas izklausās tik saldi no cilvēka puses var būt meli. Eldars noteica un nolaida ieroci. Turklāt, ko piedot nav manā ziņā. Tad, piespiedis rāciju pie auss viņš tajā ko iečukstēja. Tālredze... Mums ir dīvaina situācija. Cilvēki lūdz palīdzību.. Jā, es saprotu... Labi, gaidīšu... viņš paskatījās uz Leilu un noteica: nāksies jūs apgrūtināt ar gaidīšanu. Bet neuztraucaties... Mūsu Portāli ir labākie visumā... Pec neielga brīža Leila pamanīja, ka nepilnu 8 pēdu attālumā atradās Eldaru ceļavārti. Tie bija portāli, ar kuru palīdzību elfi pārvietojās, pārvarot vairākus kilometrus lielus attālumus. Šis izskatījās patiešām sens. Un ar pēkšņu gaismas zibsni parādījās iespaidīgs tēls. Ap divu metru gara sieviešu izcelsmes elfiene. Galvā viņai bija iegarena maska, bet viņas rudie mati tik un tā nepalika nepamanīti. Līdzīgi kā rendžeriem, viņas apģērbs bija zaļos un baltos toņos, bet uz viņas apģērba bija izšūtas rūnas, šķita, ka katra no tām izstaro apslēptu spēku. Viņa tuvojās lēniem, cēliem soļiem. Šķeps viņas rokās bija nolaists un šķēpa gals dzirkstīja vārda tiešākajā nozīmē. Tas šķēla elektrības dzirksteles. Kad viņa bija pienākusi klāt, rendžers notupās uz viena ceļa un nolieca galvu. Tālredze... viņš klusām izdvesa. Tikmēr, Gerijai pagriežoties apkārt, kāds saķēra viņu aiz pleca un viegli norāva zemē. Nākamais ko viņa izjuta, bija, ka šaujamais tiek pielikts pie viņas kakla. Iztiksim bez vardarbības, ne tā? Ierunājās stāvs, kas tikai tik tikko parādījās no neredzamības. Tikmēr pie kraujas norisinājās kas pavisam savādāks. Neskatoties uz to, ka bija atsākusies apšaude, cilvēki neuzbruka. Tie atkāpās gluži tāpat kā pirmīt. Nonākuši pie ieejas džungļos, Gāra liktens tika izlemts. Viņu atstāja šeit, bet viņam tika dots ierocis. Viņš pats bija nācis klajā ar šādu lēmumu, līdz ko no eksplozija trokšņa atkal bija pamodies un lūdz atstāt viņam vien nelielu daudzumu pretsāpju tablešu, apsējus un dezinfekcijas līdzekļa pudelīti. Viņš noskatījās kā pārējie lēnām pazūd kokos. Tā darījis viņš bija, lai neradītu lieku smagumu un paliktu dzīvs. Viņš juta spiedienu kādu uz viņu izdarīja pārējie un zināja, ka varētu kļūt par upuri kādai "noklīdušai lodei", tādēļ izvēlējās pats turpināt cīņu par izdzīvošanu, nevis akli paļauties baram, kuram pats nāktu par sliktu. Lēnām kustībām viņš nodezinficēja apdegumus un sāka tos pārsiet. Ceru, ka mūmijas tās nolādētās ķirzakas neēd... Tikmēr pārējiem dodoties dziļāk džungļos, sākās pirmās lielās grūtības. Mugursomas jau sen bija atstātas aiz muguras un tagad nācās līst cauri dažādākajiem tropiskajiem brikšņiem. Pēc laba laika pat Murgs atvadījās no lielākās daļas rezerves ieroču. Karstums šeit lejā nebija nomācošs, jo mūžzaļo koku lapotnes to absorbēja. Toties augi... Tās bija mocības. Gaisa saknes, liānas, lielais skaits koku, no kuriem pāris bija apgāzušies, turklāt, līst vajadzēja pa augšu, jo apakšā mēdz mājot čūskas...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 15.01.2008 11:02

[Semijs]

-Lai veicas tev.-
Bens uzsauca mediķim un skrēja līdzi pārējiem. Šobrīd viņš nekur neredzēja savu māsu, bet cerams, ka viņa bija starp dzīvajiem. Cerams.. Visi ieskrēja iekšā džungļos un sāka tur ar mokām pārvietoties. Pats Bens turēja nazi rokās, lai sagrieztu kādu augu, kas maisijās pa ceļam. Mačete tiešām noderētetu, bet arī kaujas nazim nebija nekādas vainas.
-Velns.. Tik superīga vieta.-
Viņš noburkšķēja un pietiekoši ātri, lai neatpaliktu no pārējiem, bet uzmanīgi pārvietojās tālāk.
-Nolādētās čūskas..-

[Pūķēns Sāra]

-Es, iespējams, esmu no to reto cilvēku grupas, kuri nemēdz melot,- Leila mierīgi noteica par atbildi Eldaram, kad tas sāka runāt pa rāciju. Kamēr načās gaidīt, rudmate stāvēja mierīgi, jo zināja, ka steiga nevienmēr ir labākais ierocis, bet tai pašā laikā viņas biedri - Gārs...
Viņa viegli paklanījās Tālredzes priekšā, kad tā parādījās. Nebūtu gudri tagad uzsākt pirmajai sarunu, pietika ar cieņas izrādīšanu pret šo dāmu, ja viņa sāktu pirmā runāt, būtu iespēja aizvainot šo elfu ar necieņu, jo šobrīd noteicēji bija viņi - Eldari.

[Hworang666]

Benam steidzoties kā vienam no pirmajiem, mirklī, kad kāds aiz muguras viņu pasauca, viņš aiz kaut kā aizķērās un paklupa. Pieceļoties kājās, viņš pamanīja, ka ir aizķēries aiz kā liela. Bet izbrīns bija vārdiem neaprakstāms, kad aplūkojot kritiena cēloni, tas izrādījās... Tiranīds. Pēkšņi apkārt izcēlās jezga, jo arī pārējie sāka pamanīt kritušos pretiniekus... Sākotnēji tie bija 2, tad jau 7, līdz, visbeidzot tika saskaitīti 24. Pietiekami daudz, turklāt visi miruši, pēc atliekām izskatījās, ka jau vairākas dienas. Klusums kareivju vidū šķita mulsinošs, līdz Rens pamanīja kaut ko uz zemes. To pacēlis saujā, viņš ieraudzīja, ka tas ir gabaliņš drēbes... Precīzāk sakot, gabaliņš apmetņa... Un uz tā bija kāda zīme, ko Rens itin labi atcerējās... Viena no Eldaru rūnām... Tikmēr Leila piedzīvoja ko pilnībā atšķirīgu. Iespaidīgā būtne viņai pietuvojās un nolaidusi šķēpu, vaicāja: kā tas nākas, ka cilvēks meklē palīdzību pie sev tik nīsta ienaidnieka? Neskatoties uz to, ka šķeps bija nolaists, bija skaidrs, ka uzbrukuma gadījumā sekas būtu letālas. Netālu parādījās vēl 3 rendžeri un no kokiem izslīdēja planējoša ierīce, kuru vadīja viens elfs. Tā līdzinājās lidojošam motociklam, tikai bez riteņiem un, zem priekšējā pārsega slēpās divi surikenu lielgabali.