Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Elony]

Rens samulsa, ka komandieris teica, ka viņi jau drīz došotie prom.
Galu galā, viņš taču bija nācis to pasteidzināt.

"Vispār par to jau es arī gribēju runāt, labi, ka ar to ir skaidrs." Rens iesāka, nesevišķi pārliecinošā balsī.
"Ser, tiranīdi ir pārāki par mums mobilizācijā, pat ja visu mūsējie būtu pilnīgi veseli, arī tad šie mošķi špētu mūs mierīgi apdzīt un aplenkt un veikt visu ko, ko mēdz darīt medībās. Viņi ir plēsoņas, nežēlīgi..." Rens nedaudz noderbinājās, pieskaroties nepatīkamām atmiņām.
"Bet to nav jāsaka. Es tikai gribēju zināt, kurp mēs dodamies tagad. Šo pagaidu nometni mēs saniedzām, bet par galamērķi man nav zināms vairāk, tāpat kā vairākumam ierindnieku. Cik tālu jāiet un... vai mēs pametīsim šo planētu."

[Semijs]

-Hmmm... parasti saka, ka rētas daiļo vīriešus, es varbūt varētu palikt pie tā, ka man nevajadzētu tos audus atjaunot. Nomazgāšu seju ar ūdentiņu un viss būs čiki-briki!-
Bens pasmaidīja un novēlējis Gāram veiksmi darbā, mīlestībā un zaudēšanu kāršu spēlēs, jo tiem kuriem neiet kāršu spēlēs, iet mīlestībā.
Atradis bl.ašķīti ūdens, viņš nomazgāja sev seju, protams tas nebija diez ko tīkami braukāt ar ūdeni un roku pār rētām, bet ko, lai padara. Paskatījies apkārt, Bens uzsauca.
-Kādam nav lieka nedeformāta ķivere?-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 24.11.2007 17:14

[Malduguns]

Šarlote lēnā garā bez mazākās apetītes pabeidza savas pusdienas. Saruna ar Renu bija likusi mazliet padomāt un atcerēties par pagātni un to visu, kas bija aiz muguras.
Meitene izmeta bundžiņu un lēniem, pārdomātiem soļiem devās pie brāļa.
-Neizskaties īpaši labāk, bet vismaz ģīmis tīrs,-meitene sacīja, uzlūkojusi brāli.-Es aiziešu pie mūsu dakterīša, roka vēl aizvien tāda sāpīga, lai gan Gārs teica, ka pāriešot.

[Pūķēns Sāra]

Leila jau vēlējās teikt, lai Gerija neceļas augšā un turpina vien gulēt, kad to pateikt pasteidzās Gārs, kurš vēl palika aiz muguras Gerijai somu, kas bija kā balsts. Pasmaidījui par vīrieša izpalīdzību, sieviete atvēra vienu konservu un padeva to otrai sievietei, saprotams, ka ar to kopā arī ar ko ēst konservu saturu.
-Ceru, ka lietus aprims ātri,- jau ēdot konservu saturu, Leila nomurmināja. Konservi gan nebija īpaši garšīgi auksti, bet labāk šādi, nekā kad tu centies ko dabūt no klucī sasalušas masas, kuras izcelšanās nav zināma. -Ak, un te pat man arī ir tavs ierocis. Paņēmu arī pāris aptveres,- jau smaidot, rudmate tik tiešām uzrunāja Geriju. -Un zini, draudzenīt, nedomā mūs vēl tā biedēt, kā barot otru sievieti, Leila noteica un iesmējās. Ar Geriju gan viņa nebija pārlieku bieži strādājusi, tikai vēl vienā misijā, kura bija viegla un ātri vien izpildīta, tā kā arī briesmu pakāpe un viss cits atleca, kas liek cilvēkiem sapazīties, jo vispār jau, vismaz no Leilas puses, uzdevumi nebija priekš tā, lai sāktu lielās draudzības, mazāk vārdus vairāk uzmanības, tā bija teicis viņu skolotājs, un viņam arī bija taisnība, kā arī abas sievietes bija apmācītas pavisam dažādās bāzēs, bet tomēr... tomēr viņa pateica draudzene un kaut kādā mērā tiesa, šadās, ieilgušās un riskantās, misijās visi bija/ir draugi, draugs draugu sedz, draugs draugu glābj un nevajag lielu kopīgu pagātni, lai kādu vienkārši nosauktu par draugu, tā bija parasta simpātijas pazīme. Tas tikai norādīja, ka Leila uzticas Gerijai un ir labās domās par viņu, un viņai par spīti visam rūp kā Gerija jūtas.

[Lianjuks]

- Es ar.. - piebilda Gerija sākot ķeksēt nupat kā iegūtos konservus un jūtoties pateicīga par Leilas rūpēm. - Lai gan kopš bērnības esmu lietu mīlējusi un nespēju neko ļaunu par viņu teikt, nākas atzīt, ka mātei dabai mēdz būt visai ļauns humors. - tuvojoties konservu dibenam viņa jutās jocīgi.. Dzīve ir īsa, jo īpaši viņiem..
- Centīšos.. - kā pamodusies Gerija iesmējās, tas likās jocīgi, parasti to teica, kad viņa ko savārija, bet šoreiz viss bija savādāk. - Kā ar Tevi un pārējiem? - Gerija jutās savā ziņā vainīga.

[Hworang666]

Pasmaidījis Renam, Ergo apdomāja atbildi un atbildēja: pašlaik vislabākā iespēja šķiet purvs netālu no nometnes. Tā mēs saīsināsim mūsu distanci vismaz uz pusi... Ja paveiksies un mēs iznāksim netālu no senām drupām, tur būs atrodams sens, sens tilts, kas šo celu saīsinātu vēl uz pusi... Tātad, ja paveiksies, mēs jau rīt no rīta atradīsimies glābēju kuģos... Ergo mirklīti apdomājās tad piebilda: mēs tūliņ sāksim pārvietotes... Un es nopietni apsveru iespēju nomīnēt nometni... Aizgriezies, viņš turpināja: atvaino, bet es došu ziņojumu glābējiem, vismaz aptuvenas koordinātes... Uz Bena lūgumu pēc ķiveres atbildēja Murgs, tiesa mazliet savdabīgā veidā. Viņš esot 7 metrus tālāk no Bena izlēma pamest viņam pēdējo neizdalīto ķiveri. Tā piezemējās kādas dubļu peļķes vidū ar sargājamo pusi uz augšu, tādēļ to vēl mierīgi varētu valkāt. Gārs aši ieskrēja kādā citā teltī, pie Peles, vienlaicīgi ar to, viņš pamanījās sakārtot savus medicīnas krājumus Paņēmis līdzi tikai nepieciešamāko, un pāris savdsabīgas ekstras, viņš piegāja pie Leilas un Gerijas un informēja: nedomāju, ka mēs vēl šeit ilgi uzkavēsimies... Ieteiktu ātrāk pabeigt maltīti un būt gataviem doties ceļā.

[Elony]

Rens pamāja ar galvu.
"Mums jāizkļūst no šīs bīstamās zonas, lai glābēju lidaparātus neskartu tiranīdu apšaude, skaidrs!"
"Tad paldies par informēšanu, komandier. Ar jūsu atļauju, vēlos būt viens no izlūkiem, kas iet priekšgalā. " Rens piedāvāja.
"Man ir pieredze šajā ziņā, pamanīšu tiranīdus jau pa gabalu!"

[Hworang666]

Ar galvas mājienu pauzdams piekrišanu, Ergo sāka darboties ar rādioiekārtu, ar savu darbību rādīdams, ka Rens var būt brīvs. Šeit "paciņa", šeit "paciņa". Nepieciešama steidzīga savākšana koordinātās 37, 45; uz Madusas IV. Vai dzirdat mūs? Gaidu apstiprinājumu, beidzu. Pēc pāris sekundēm atskanēja čerkstoša balss: šeit "pastnieks", dzirdu jūs skaidri.Cik daudz "suņu" mūs sagaidīs? Ergo mirklīti padomāja, tad atbildēja: pārējās "paciņas" sagrauza ļoti ātri, bet domāju, ka ar trīs pastniekiem pilnībā pietiks, lai savāktu pēdējo... Balss otrā galā pazuda, tad atsākās: Imperātora vārdā! Viena vienīga... Bet... Kā... Kas? balss apklusa un piebilda: labi, transports būs pēc 6 stundām, ātrāk diemžēl nebūs iespējams... Beidzu... Ergo piepilda: sapratu, beidzu... Izgājis no telts viņš lika vienam kājiniekam nomīnēt nometni. Visi pārējie tika pasteidzināti, izdalīja rezerves aprīkojumu, savāca pilnu munīciju un lielās somas atstāja nometnē. Kad viss bija padarīts un nometne nomīnēta, Ergo vērsās pie visiem ar nelielu runu: pēc sešām stundām mūs savāks pāris kilometru attālumā no šejienes... Nav nekādu šaubu, ka mūsu pretinieks turpinās mūs vajāt, tādēļ mums jācenšas izvirzīties soli priekšā. Mums nāksies pārvietoties pa purvu. Naktī tas būs ārkārtīgi grūti, tādēļ visiem nāksies sasieties virvē... Jāiet vienam tieši aiz otra un pastāv iespēja, ka rītu mēs sagaidīsim jau ārpus purva. Tad mums būs jātiek pāri kādam senam tiltam, par kura eksistenci mēs nevaram būt pārliecināti... Tad mums aptuveni 30 minūšu laikā ir jāizbrien gandrīz necaurejami džungļi, aptuveni kilometra rādiusā. Ievilcis elpu, viņš turpināja: un tad pastāv kaut nelielas iespējas tikt prom no šīs planētas uz visiem laikiem... Kādi jautājumi? viņš nojautāja pagriezies pret pārējiem. Ja tādu nav, mēs varam uzsākt ceļu, viņš noteica un iesējies virvē sāka lēnām pārvietoties aizvien dziļāk purvā...

[Pūķēns Sāra]

-Vieglas traumas, nekas pārdabisks priekš mazliet sarežģītākas misijas,- Vai pareizāk pārdabiski ieilgušas, sieviete pie sevis piemetināja, kad nejauši, kā par spīti, uzspieda/ uzsita pa iepriekš ievainotās kājas pirkstiem, kas nebija uz labu, jo kā teica viņu jaukais mediķis, ka lai nejustu sāpes vienkārši vajag izvairīties no spiediena uz pirkstiem, bet tagad to nejauši izdarot, sākot no pirsktiem līdz pat pašai kājas augšai un pēc tam izplatoties pa visu ķermeni, izpletās neizmērojamas sāpes, kas lika tur pat sēžot, stirpi vien salekties un viegli saviebties sāpēs. Protams, sāpes nebija tik lielas, bet fakts, ka Leila jau bija piemirsusi par potītes traumu un tās bija pat ļoti negaidītas, lika pirmajā mirklīm tām šķit vienkārši milzīgām. Ātri, traumēto kāju novietojot drošā stāvoklī, sāpes ātri vien pazuda. -Tātad... taisamies,- appēdot konservus un redzot, ka visi jau sāk posties, Leila noteica, pieceļoties kājās un jau krietnāk uzmanot ievainoto kāju, kura gan nesāpēja, bet piesardzība pēc nesen izjustā nebija nekas peļams. -Es tevi pagaidīšu pie telts izejas,- sieviete vēl noteica Gerijai un izgāja no telts, lūkojoties kā visi vēl cenšas ko izdarīt, paņemt vai atstāt.
Ļoti jauki... Izdzirdot Ergo "ļoti optimistisko un uzmundrinošo" sacīto, viņa nodomāja, un kādēļ es vispār pieteicos šajā misijā? Ak jā... Viņa palūkojās uz blakus stāvošo Geriju, kurai jau bija atdevusi viņas ieroci,pēc tam ar acīm atrodot Gāru, vaigos iesitās viegls sārtums, kurš bija izskaidrojams ar esošo sutoņu un bīstamo misijas turpinājumu, bet kura gan misija ir bijusi droša? Leila palūkojās, kā visi lēnām sāka sieties klāt virvei un brist purvā. -Iesi aiz kareivja, lai ja kas, tas tev var palīdzēt,- Jau esot tur pat blakus virvei, viņa noteica Gerijai, jo zināja, ja gadījumā otrai sievietei paslīd kāja, tad nu viņa nebūs tā, kas spēs palīdzēt, vēl pie tam skatoties uz Gerijas veselības stāvokli, tad arī ar viņu abu spēku bez vīrieša spēcīgās rokas, būtu pat bīstami priekš Gerijas dzīvības, kur nu vēl runājam par to, ka spēka nepietiktu, lai Geriju izvilktu.

[Elony]

Rens pamāja ar galvu, un izgāja no telts, taču palika tās tuvumā. Pateicoties avai elktroniskajai rācijai-ausij, viņš spēja dzirdēt, ko komadnieris saka saziņas iekārtā, atbildi gan nē. Pēc Rena domām, šifrs bija pilnīgi muļķīgs. Jācer, ka šie tiranīdi neprot pārtvert raidviļņus un pat ja māk, tad ir tik truli, ka nesapratīs šo farsu.

Pilnībā sagatavojies, Rens noklausijās komandiera uzrunu. Lieliskas izredzes izdzīvot. Kā teiktu mirušais Fredijs - 25% un garantija, ka paliksi dzīvs? Nu, viņš dabūja galu, kad iespēja bija 34%.
Skatoties uz situāciju tagad - Rens dotu 15%.

Bet viņš klusēdams piestiprinājās virvē, tikai pakaļgalā. Ja tiranīdi uzbruks no aizmugures, viņš būs gatavībā.
"Tie, kas siesiets pret vidu, lai palīdz ievainotajiem. Brīdinu, ja kāds sāks paniku un vilks pārējos purvā - personīgi nosaušu!"
Nekādas ampalēšanās. Skarba rīcība. Un iespējas izdzīvot paielinās līdz 20%.

[Hworang666]

Uz Rena izkliegto katrs reaģēja atšķirīgi, bet visi zināja, ka viņš nemelo. Likās, ikviens bija gatavs uz ko tādu. Tikmēr Gārs bija sevi iesējis aiz Leilas un pašlaik lēnām spēra soļus uz priekšu, cenzdamies kaut nedaudz uzlabot Leilas garstāvokli ieminējās: varētu būt vēl ļaunāk... Kā nekā iedomājies arktisko tundru, vai arī svelmainu dienu tuksnesī, kad jau 3 dienas ir beidzies ūdens... Tas tik tiešām būtu varen nelāgi... Karavāna lēnām kustējās uz priekšu. Aiz muguras bija jau kādi 760 metri, un nereti kāds bija ieslīdējis slīkšņā un citiem nācās viņam piepalīdzēt. Renam priekšā bija Pele. Viņa smagais ievainojums nebija atņēmis kareivim vēlmi dzīvot un cīnīties, bet viņam nereti vajadzēja palīdzību. Un, jau atkal viņš ieslīdēja slīkšņā līdz potītei, ievainotajai kājai paliekot ārā. Palīdzēsi? viņš ar jautājumu vērsās pie Rena. Pēkšņi atskanēja skaļš blīkšķis un aiz muguras gaisā pacēlās dūmu un uguns stabs. Bija uzsprādzis viņu pēdējais pieturas punkts. Tiranīdi neizbēgami tuvojās un cerību bija nedaudz. Bet no otras puses, tuvojās saullēkts, debesis bija viegli gaišas.

[Elony]

Gājiens bija grūts, lai gan ne pārāk briesmīgs. Parasta armijas lieta. Vienīgi Rens visu laiku centās būt gatavs tiranīdu uzbrukumam. Ja tie uzbruks, tad viņi būs sprukās. Varbūt kāds izdzīvos, bet ne visi...

Rens klusēdams pastiepa roku pretī slīkšņas upurim un spēcīgi rāva viņu ārā.
"Esi taču uzmanīgāks, mūs taču..."
Aiz muguras atsaknēja skaļs troksnis. Sprādziens.
"Protams, es jau domāju, kur viņi kavējas." Rens nomurmināja.
Viņs sāka steidzināt un bakstīt priekšā tāvošos pasteigties.
"Kādam nav spridzekļi, lai nomīnētu mūsu aizmuguri?" viņs skaļi kliedza visam pulkam. Būtu labi, ja tiranīdiem varētu atstāt pāris dāvaniņa.

[Šamanis]

Edgars pasmaidīja un skatoties uz Renu teica: Spridzekļi.....nu jā.... viņš ievilka elpa un teica : Manuprāt, man atradīsies daži manā somā! Viņš nolika savu rakešmetēju uz zemes, atspiesdams to pret savu kāju.Somu viņš veikli nolika uz zemes, un pēc īsa brīža sāka vilkt neliela lieluma plazmas spridzekļus, ar laika taimeriem. (šie plazmas spridzekļi izskatās līdzīgi kapsulām, un pēc izmēra ir samērā nelielas.)Viņš atkal uzsauca Renam : Te nu tie ir! Kā izskatās līdzi man ir tikai 5, tādēļ nāksies tos izmantoties piesardzīgi.Domāju, ka kāds būtu jāatstāj vēlākam laikam. Kad bija pabeidzis sakāmo, un gaidīja atbildes viņš atkal uzmetis somu uz pleciem un turēja rokās sprāgstvielas.

[Elony]

"Da vienalga, mums viņi ir jāaizkavē, kamēr ir laiks! Aktvizēšu, kad jutīšu, ka viņi tuvumā, tas ir tuvāk, nekā vajadzētu!"
viņš gaidīja, lai Edgars padotu spridzkeļus. "Pagaidām pietiks ar trijiem, varbūt spēsim viņus aizkavēt, līdz tiekam līdz tiksānās vietai!"
Rens domāja izmatot gaidīt, kad Tiranīdi pietuvosies tuvāk par 500 metriem, tas ie pietiekami tālu, lai tie viņus neredzētu un pietiktu laika atkāpties kareivjiem, kad sprāgs spridzekļi.
Galvenais bija pareizi aprēķināt laiku, lai vienība būtu krietni tālāk, no sprādzieneim, bet tiranīdi tieši centrā. Matemātika nekad nebija Rena stiprā puse!

[Semijs]

Bens paskatījās, kā viņa jaunā ķivere jau guļ dubļos un uzmeta aci uz Murgu.
-Liels Paldies Murg! Es zināju, ka tev var uzticēties!-
Sarkastiski nosmīnējis, viņš uzbāza savu jauniegūto ķiveri uz galvas un paķēra pie reizes savu automātu. Vīrīetis pārbaudīja savu ekipējumu un devās uzmeklēt savu māsu, kuru tūlit pat arī atrada. Pabužinājis viņai matus, Bens ar smaidu uz sejas teica.
-Labāk gatavojies doties.-
To pateicis, Bens uzgaidīja savu māsu, lai varētu kopīgi ar viņu doties līdzi pārējiem.

Iedams līdzi karavānai atskanēja sprādziens no mugurpuses. Bens strauji pagriezās un redzēja Tiranīdus, to bija daudz, pat pārāk daudz. Turēdams savu automātu stingri rokās, viņš teica.
-Nu būs sū.di....-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 22.12.2007 14:08

[Malduguns]

Roka sāpēja, bet Šarlote nebija paguvusi aizstaigāt pie ārsta. Nekas, pacietīsies kādu laiciņu ilgāk. Meitene nīgri palūkojās uz brāli, kurš viņu cītīgi sabužināja un sekoja pārējiem, cieši sažņaugusi veselajā rokā ieroci.
Dubļi, neko vairāk viņa šodien nebija redzējusi. Šķita, ka visa pasaule noslīks šajā dubļu paradīzē.
Tiranīdu tuvošanās Šarloti nepārsteidza, atlika vien pūliņi izdzīvot. Aiz viņiem palika spridzekļi, kuriem būtu jāaizkavē triānīdi, tomēr pārlieku lielu cerību Šarlote uz tiem nelika.
Bija uzmācies pesimisms.
-Nāc, Ben. Kustamies.

[Hworang666]

Skats, ka pavērās Bena acīm tiešām varētu būt visbriesmīgākais viņa mūžā. Uz viņa pusi traucās simtiem acu, bija dzirdama sava veida dunoņa it kā Tiranīdi pirms uzbrukuma dunētu. Tie traucās vīrsū kareivjiem kā siena un pašā pēdējā mirklī, acīgākie pamanīja, ka tie bija jāņtārpiņi. Simtiem, nē tūkstošiem izbiedētu jāņtārpiņu. Šķietami dēļ sprādziena. Tie iztraucās cari karavānai ar apbrīnojamu ātrumu, dažām meitenēm ieķeroties matosk, un dažam labam, kas nepaspēja pieliekties, arī acīs. Ergo smiekli atskanēja gandrīz nepieklājīgi skaļi. Tad manāmi atieglotā balsī, viņš noteica: māte daba sūta sveicienus... Aptuveni pēc 150 metriem bija samanāmas koku galotnes. Atvieglojums bija gandrīz samanāms, kad pēkšņi Murgs iebļāvās: izlūks! un raidīja ložu kārtu krūmos, kas atradās samērā netālu no izdzīvojušajiem. Ergo ar skatienu izsekoja izlūka iegrimšanai slīķšņā, jo Murgs bija labs šāvējs un pretinieks mira neizdvesis ne skaņas. Ergo neko neteica, tikai paātrināja gaitu.

[Pūķēns Sāra]

Sieviete tikai veltīja mazu smaidu Gāram, Nezinu kā ar tuksnesi, bet par artiskajām tundrām nevajag, esmu pietiekami izvazāta pa tādām vietām un esmu pietiekami pieredzējusi, lai teiktu, ka... Viņa pie sevis rūgti nodomāja. Leilas galvenais "atsperes" punkts, lai kāptu par karjeras kāpnēm bija ziemas un barga sala apņemta planēta, pie kuras klimatiskajiem apstākļiem viņi, protams, nebija īsti sagatavojušies, jo paši īsti nezināja, kad tika sūtīti uz planētu, kas viņus gaida, toties ienaidnieki bija vienkārši brīnišķīgi pielāgojušies. Bez ūdens, pārtikas, pie mīnuss 20 grādiem labākajā gadījumā...
-Jeb kādā situācija, kurā tu neesi noteicējs ir nelāga un nepatīkama, un arī dažās, kurās tu it kā visu nosaki, nav no tām jaukākajām.- Gārs bija aizskāris rudmates atmiņas, un tas lika viņai kļūt viegli asai, jo atmiņas... viņa dzīvoja šodien nevis vakar vai aizvakar, bet atmiņas, lika atminēties vakardienu, tās nelika mierā sirdsapziņu un sāpes.

Ierocis tika vērsts uz uzbrucējiem, Nu ir... viņa paspēja nodomāt, kad jāntārpiņi sasniedza viņus un jau bija pazuduši. -Tas nebija īpaši smieklīgi,- Leila klusu pie sevis noteica, kad bija sapratusi, ka tie bija jāntārpiņi un Ergo diez gan skaļi paņirgājās. Kāds gan brīnums, izdzirdot par izlūku, sieviete pie sevis nodomāja. Ne jau viņi vieni bija apmācīti kareivji un ne jau viņiem vieniem bija smadzenes, kuras bija iemācījušies izmantot, protams, tiranīdi varbūt nebija Tik attīstīti, bet tomēr kaut cik bija.

[Hworang666]

Uz pēkšņo Leilas asumu Gārs nezināja kā atbildēt, tādēļ apklusa. Viņa viņam bija kā mīkla, tādēļ viņam patika to atstāt līdz galam neatminētu. Tā, lai nepazūd burvība. Tikai īpaši daudz laika iedziļināties savās jūtās viņa nebija, jo likās, ka gaisā dzirdama svilpoņa. Pēdējais ko viņš dzirdēja bija Murga brēciens, tam sakoja apdūlinošs rībiens kaut kur ļoti tuvu. Viņi izmanto smago artilēriju, skrienam, skrienam!!! Pūlī iesākās panika. No gaisa lidoja viegli iezaļas, bezformīgas lode, kam satriecoties ar purvu gaisā pašķīda kas līdzīgs skābei. Kā visam par spīti, bija dzirdama jocīga skaņa. Skaļāk par svilpšanu skanēja simtiem pēdu atsitieni pret purvu. Tiranīdu karotāji skrēja pāri purvam un ļoti labi bija manāmas viņu rases labākās īpašības. Tie purvājā neiegrima. Kapteinis tik vien izdarīja kā izteica pavēli, lai visi skrien uz kokiem, kad netālu no viņa eksplodēja šāviens. Nikolass izlēca kapteinim priekšā un skābe netika tālāk par viņu. Pats sarāvies sāpēš, viņš nokrita ceļos un ar aizgrābtu elpu iesaucās: par Imperātoru... Atriebiet mani... Un pakrita bez dzīvības. Gārs strāji apgriezās un skubināja Leilu skriet ātrāk uz priekšu, tajā pat laikā, nekautrēdamies izmantot savu ieroci tuvāko kājinieku apšaudīšanai. Tie bija 130 metru attālumā...

[Pūķēns Sāra]

Leilu tirānu uzbrukums nepārsteidza nesagatavotu, kā nekā tas bija gaidāms ātrāk vai vēlāk vienīgi punkts par skābi nebija diez ko paredzams. Veikli izvilkusi nazi, viņa pārgrieza virvi, kas iepriekš, savienojot ar citiem kareivjiem, bija palīdzējusi, bet tagad - traucēja. Rudmate piesteidzās pie Gerijas, to atbrīvojot no virves un nazi ieliekot atpakaļ tam paredzētajā vietā, sākot otru sievieti virzīt uz kokiem. Iespējams, ka Gerija bija kaut cik saārstēta, bet vesela viņa nebija un ar tādu ievainojumu pārvietoties bez sāpēm, kur nu vēl strauji, nebija iespējams, tādēļ viņa piepalīdzēja tai, gatava gan ikvienā brīdī atbrīvot vienu roku un likt lietā gloku, ja tiranīdi pietuvotos bīstami tuvu viņām.
Rudmate nejauši palūkojās uz atpakaļu, kur atradās Gārs, kurš nežēloja lodes apšaudot tirānus, kas arvien tuvojās. Nejauši prāts kļuva nemierīgs, skatoties uz stāvu, kurš iepriekš bija viņu skubinājis doties prom, doties uz kaut cik drošāku vietu, pats sevi atstājot briesmās. Mirkli likās, ka melnmata vietā stāvs blondīns un purva vietā ir sniegs, bet tas bija tikai mirklis, kurš izzuda nekavējoties, atstājot vien dusmas, kas bija uzradušās, redzot "atmiņas šķembu".
-Nekavēsimies!- viņa tikai pielika soli, nomurminot Gerijai norādi.