Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Shadowblur]

Sabāzis munīciju kabatās un somā, viņš to nolēma paturēt pie sevis, vismaz pagaidām. No rokas nosējis mazliet binders, atradis asiņojošo vietu uz galvas, Lūks to centās nosaitēt cik labi var. Dubļi bija kā izolācija no asiņošanas, bet droši vien mediķis bazē, ja līdz tai tiks, uz viņu bļaus un lamās ka vieglāk būtu labāk nošauties, nekā tīrīt brūci.
Zinādams, ka lielākā daļa būs aizņemti ar sevi un citiem, Lūks nostājās un sāka vērot apkārtni. Par laimi drošinātājs bija vaļā un nebija iestrēdzis. Sācis skatīties apkārt, viņam pat neinteresēja vai tam tiktu dota atļauja. Tāpat pēc brīža visi kaut cik atkopsies un pievērsīsies apkārtnei... It īpaši ja pēc nobrukuma viņus tomēr atkās prtinieki...

[Semijs]

Bens ar smaidu pakratīja galvu. Viņš saņēma savas māsas nesalauztās rokas plaukstu ar savu silto plaukstu un apvija savus pirkstus ap viņa pirkstiem. Viņš rūpīgi skatījās, ko darīs mediķis un saprata, ka tūlīt bīdīs roku atpakaļ ierindā. Bija doma, kaut ko pateikt Šarlotei, bet bija pa vēlu.
Krakšķis... Bens satvēra Šarlotes plaukstu ciešāk un gaidīja, kas būs.

[Malduguns]

Šarlote iekrampējās Bena plaukstā un to saspieda īpaši cieši, kad mediķis ievilka roku atpakaļ vietā. Tomēr meitene neizdvesa ne pīkstiena, vien smagi izpūta elpu, kad viss bija galā.
-Paldies, jums abiem,-viņa nomurmināja un izmocīja smaidu. Roka sāpēja, tomēr tagad varēja juts, ka tā ir roka. Izdzērusi zāles viņa nu jau mundrāk palūkojās brālī.
-Ben, tu izskaties vēl atbaidošāk kā parasti,-meitene sacīja un pasmīnēja.

[Lianjuks]

- Bet es jūtos, kā kotlete. - uz sāniem apvēlusies paziņoja Gerija. - Varbūt kāds apskatīs mani, kamēr man plaušās vēl nav caurums. - Izvilkusi nez no kurienes savu snaipereni Gerija to pasvieda nedaudz tālāk lai netraucē. Koltu drošības pēc viņa paturēja, jo nevarēja zināt kad kāds sadomās uzbrukt.

[Elony]

Rens bija pacēlis savu automātu un stāvēja sardzē, ja nu kas. Vētra joprojām plosījās.
"Vai nu mums jāsāk kustēt, vai arī jāmeklē patvērums." viņš kliedza cauri vētrai. "Līdz bāzei ir vēl vairāki kilometri, nezinu, cik ilgi plosīsies vētra. Bet, ja paliksim, mūs var panākt ienaidnieks."
Renu neviens nebija iecēlis par komandieri. Viņš patiesībā bija vienā pakāpē ar mediķi, Benu un Šarloti. Bet viņš bija samērā maz cietis un grupa bija jāaizsargā. Bet lēmums nebija atkarīg no viņa.
"Mediķi - kā ir? vai spēsim iet tālāk, vai jāmeklē kur paslēpties?"

[Hworang666]

Gāra sirds notrīcēja, kad Leila viņam pietuvojās un ar sava apmetņa malu notīrija viņa seju. Kad Leila atrāvās un sāka atvainoties, gluži neapzināti no Gāra lūpām izlauzās: nē, nē, nav par ko atvainoties! Tad gan smadzenēm cauri iztriecās doma: kādēļ veci ieradumi? Vai viņai jau kāds ir? Bet mediķis bija spējīgs savākties un dzirdējis jautājumu par roku, atbildēja: nav nekas smags un par laimi tā tik kreisā roka. Brūces šuju un granātas metu ar labo roku... Tad pamanījis, ka netālu uz zemes guļ Gerija, viņš nejautājot atļauju, paņēma uz rokām Leilu un nolika viņu uz zemes tikai tad, kad bija ticis līdz Gerijai. Ja man neviens nepalīdz, tad pašam jūs jāsavāc vienkopus, viņš piebilda abām sievietēm. Tā, izskatās, ka jums ir paveicies, ka esat dzīva... Mediķis ar brīnumu nokonstatēja. Ribas bija lauztas un tās varēja caurdurt jūsu iekšējos orgānus... Ja godīgi, tad varētu jūs apsveikt ar otru piedzimšanu... Mediķis centās novērst uzmanību no savām rokām, kas no mugursomas izcēla šļircu somiņu un apsēju kaudzi. Pēkšņi blakām Benam un Šarlotei no zemes ārā izstiepās roka. Tai sekoja arī otra, tikai ar asinīm notraipīta. No zemes ārā pats sevi vilka Murgs. Izrāpies pats, viņš ar žestiem centās parādīt, ka dubļo vēl arvien ir viņa ieroču papildinājumi, kā arī munīcija. Kā rādijās, viņš pats bija izracies cauri pusmetram zemes. Vai... nevarētu palīdzēt... lūdzu... viņš runāja ar Benu tajā pašā laikā turpinādams spļaut no mutes ārā dubļus. Pie Lūka kājām kaut kas sakustējās. Tas bija viens no kājiniekiem. Viņu sauca Bens. Smagi klepodams un lamādamies, viņš piecēlās kājās un pajautāja Lūkam: tev ko uzkurīt nav? Man pašlaik ļooti noderētu... Tad mediķis pagriezās pret Renu un cik vien varēja, nokliedzās: man vajadzēs vēl kādas 7 līdz 13 minūtes... Tad, ja vairāk neviena smagi ievainota nebūs, varēsim turpināt.. Visiem par nelaimi vētra nemaz negrasījās pāriet. Rens no cīņām pret Eldariem zināja, ka pēc šādiem nogruvumiem dubļi ilgstoši izmirkstot veido ko līdzīgu plūstošām smiltīm. Un dubļi bija jau pari pēdām...

[Pūķēns Sāra]

Leila tikai saprotoši pamāja, kad Gāra informēja par ievainojumu, -Gadījumā sīkāku aprūpi rokai nevajag? Nevis...- Rudmate apklusa, jo puisis viņu bija pacēlis uz rokām un tagad kur nesa. -Pastaigāt es varu, bet tava roka...- tā vietā, lai skaļi protestētu un spirinātos, lai mediķis viņu nolaiž zemē, Leila apvija ap vīrieša kaklu rokas un klusām viņam pie auss nočukstēja, jo labi apzinājās, ka lieka kustēšanās, tikai vēl vairāk noslogos vīrieša ievainoto roku, un tas tiešām nebija vajadzīgs. Kad Gāra nolaida Leilu blakus Gerijai, viņa klusām nomurmināja: -Paldies.-
Palūkojusies apkārt, viņa ieraudzīja Gerijas nomesto ieroci un to saudzīgi paņēma, lai vēlāk atdotu ieroci saimnieci un steiags gadījumā, ierocis netiktu aizmirsts. -Vai kaut kā es varu palīdzēt?- Kad Gārs sāka apkopt Geriju, rudmate iejautājās.

[Hworang666]

Gāru pārņēma vardiem neaprakstāma laime, kad Leila tā vienkārši arī pakļāvās viņas pacelšanai. Roka dega kā ugunīs, bet, sāpes nespēja aizēnot kādas citas, daudz spēcīgākas jūtas. Somiņā viņš meklēja spēcīgu pretsāpju līdzekli. Gerijai tik tiešām bija paveicies, bet šī vieta nebija īsti piemērota operācijai, jo šeit viss bija pilns ar dubļiem... Tātad, netīrumiem, tātad, lielāka iespēja saķert infekcijas slimības. Pēc Leilas jautājuma, viņš paskatījās uz viņu un paklusāk noteica: mums nāksies viņu kaut kur citur aizstiept. Lietus nepārtraukti traucē man ko saskatīt, toties dubļi var izraisīt infekciju. Tad atcerējies, ka arī Leila ir mazliet traumēta, viņš nolika somiņu, klusām un ātri novilka Leilai zābaku un uzmanīgi iztaustīja potīti, tad, atradis vietu, kas samežģīta to uzmanīgi pagrieza. Tagad tavām saitēm iebildumu pret staigāšanu nebūs... Varbūt tikai necenties staigāt uz pirkstgaliem, bet... Gan jau nevajadzēs, viņš noteica un pasmaidīja. Pamanījis, ka vēl arvien tur Leilas kāju kā kādu neizsakāmu dārgumu, viņš viegli piesarcis atvainojās un "atdeva" to Leilai, padodams arī zābaku.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 26.10.2007 22:03

[Pūķēns Sāra]

-Tikai kur? Vislabāk būtu uzreiz tikt uz nometni, bet vai viņa tik tālu pārnēsāšanu izturēs?- Leila bažīgi palūkojās uz Geriju, tai uzmundrinoši uzsmaidot. Atgriežot zaļo acu pāri Gāram, vīrietis liecās pie viņas savainotās potītes, lai ko darītu. -Nav vaj...- Šoreiz likās, ka tomēr Leila spurosies pretī, bet tomēr viņa apklusa. Sāpes var būt iniacīts, bet ne palīgs tam, lai kaujā izdzīvotu. Kamēr mediķis ņēmās ap kāju, sievietes sejā bija manāms viegls smaids, pēdējo reizi par viņu kāds tā bija rūpējies, kad vēl bija dzīvs Feits, un kad toreiz viņi bija ietikuši krietni līdzīgā situācijā, vienīgi dubļu vietā sniegs un lietus - stindzinošs aukstums. -Nezinu kāds tu biji un būtu karēvis, bet mediķis tu esi lielisks,- pakustinot ievainotās kājas pēdu, nesajūtot sāpes, viņa plati uzsmaidīja Gāram un uzvilka zābaku, kamēr centās aizdzīt to dīvaino sajūtu paribē.
-Tad kur nesīsim viņu?- Uzdevusi jautājumu, viņa novērsās no izskatīgā vīrieša un palūkojās uz Geriju, to uzrunājot, -Tu tak neapvainosies, ja nelaimes gadījumā es paturēšu tavu ieroci?- Viņa noglāstīja Gerijas snaiperi, kurš atradās viņai blakus, to sakot, Leila viegli smaidīja. Rudmate nezināja kā citās bāzēs, bet tieši tur, kur apmācīja viņu, viņiem, snaiperiem, iemācīja cienīt un uzmanīt savu ieroci. Lielākais kauns bija salaust vai pazaudēt savu ieroci, piemēram, tas snaiperis, kurš bija pašai Leila, jau sievietei bija nezin cik ilgi, ierocis tika izgatavots uz speciālu pasūtījumu, un tas bija kā sievietes turpinājums, bet, protams, citur varēja būt savādāk, vēl pie tam viņas pašas audzināšana bija... Jebkādā gadījumā sieviete Gerijai veltīto tekstu bija domājusi uzmundrinoši, jo pati Leila, kaut vai ar pārgrieztu artēriju kautos par dzīvību, lai tikai viņas mīļais ierocis netiek neviena nagos, pat labākā un gaišākā cilvēka pasaulē.

[mr Bl@ck]

Makss noblisināja acis beidzot saprasdams kur augša kur apkša bet problēma bija pamatīga tāda ka uz `viņa kāds gulēja. Un asiņoja. Pieslējies kājās un apvēli uz muguras aiņotāju viņš ieraudzīja ka tas ir viens no kājniekiem, Pele pēc iesaukas. Viņam kājā bija pamatīgs pušums un izskatījās ka būs skarta ar tērija jo asinis plūda spēcīgā straumē. Ar metāla dūri aizspiedis artēriju un ar otru pušumu Makss nobļāvās: Ei jūs tur slaisti, te vienam smaga asiņošana atstiepiet pārsējus. Saciens protams tika caurvīts arī ar dažiem citiem izmeklētiem izteicieniem.

[Šamanis]

Dubļu nogruvums pārsteidza Edgaru nesagatavotu.Pirmais trieciens kārtīgi ietriecās viņa ķermenī, un pagrūda Edgaru. Viņš ripoja, ik pa brītiņam viņš juta,ka kāds akmens attriecas pret viņa muguru, sāpes nebija patīkamas, bet kā "smagajam", viņa cietās bruņas bija viņu pasargājušas.Pēc apmēram 5 sekundēm viņš bija nokritis lejā. Viņš pie sevīm bezspēkā noteica: Vismaz, tas beidzās ātri! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Viņš centās lēnām piecelties.Viņš centās pietuvoties pie pārējiem, bet tas nebija pārāk viegli.Kauli viegli sāpēja, un viņam bija nebeidzamas galvassāpes.Kad viņš bija tuvāk pārējiem, viņš nokrita uz zemes, bezsamaņā.

[Elony]

Rens pamāja ar galvu, kad Gārs teica, ka drīz varēs turpintā ceļu. Bet kaut kas nebija labi. Rens sāka atcerēties citu gadījumus ar šādām vētrām. Protmam, citas planētas, savādāks augsnes sastāvs un citādi augu un tā tālāk, bet...
Rnes pastampāja pa zampu, kas krājās zem kājām un zābaki tajā grima kā biezputrā. No kraujas nāca papildus ūdnes un dubļu birumi.
"Sasodīts!" iesaucās Rens un uz brīdi aizmirsa par perimetra novērošanu, viņš steidzās pie Gāra un Leilas, pa ceļam pamanījis vēl divus ievainotos Maksu un Edgaru. Viekārši lieliski!
"Gār, te palikt nevaram." Rens kliedza, "Drīz šeit būs pilns ar šķidriem dubļiem, kas neļaus mums paiet un noslīcās mūs. Man vienalga, ck slikti ir ievainotajiem, bet tūlīt pat jātiek uz sausāku un augstāku vietu, kamēr vēl varam no šejienes tikt prom!"
"Vienība, jātiek prom no šejienes, citādi noslīgsim dubļos." Tagad Rens kliedza tā, lai viņu dzirdēt visi, "Visi, kas var paiet, ceļaties kājās un palīdziet tiem, kas nevar paiet! ātri, ja gribat palikt dzīvi!"

[Hworang666]

Mierīgo un patīkamo sarunu ar Leilu sākotnēji pārtrauca Maksa uzsauciens, tad pēkšņi Rena brīdinājums. Nolamājies, mediķis steidzami noilka bruņas un kreklu. Tad, atvilcis bruņas atpakaļ nokliedzās: man vajadzīgi krekli! No somas viņš izvilka vēl 4 mazus stienīšus, kurus pagriežot tie izšavās uz abām pusēm gluži kā mieti. Mums būs vajadzīgas nestuves, viņš teica sadalot kārtis pa divām un uzmaucot no viena gala virsū kreklu tad aizpogāja to ciet. Man vajadzēs vēl trīs kreklus! viņš turpināja skaļi un staruji runāt. Ideja bija vienkārša. Ātri izveidojamas nestuves, kas sastāv no 2 krekliem un divām kārtīm katra. Vienas Gerijai, otras Pelem... Ja vien tā viņu dēvēja... Gārs atjēdzās, ka nemaz tik brīvi nepārzin kā visus sauc. Pieskrējis pie Maksa, viņš apskatīja cietušo un vēlreiz klusām nolamājās. Laika jau tā bija maz, bet ievainojumi bija pārāk nopietni... Injicējis spēcīgāko pretsāpju līdzekli, viņš strauji un samērā izmisīgi cīnijās par Peles dzīvību... Tikmēr Murgs klusām piegāja pie Rena un noteica: mums jātiek augšup... Tik tiešām. Visi cīnītāji pašlaik atradās ieplakā, no kuras vienīgā iespēja tikt ārā, bija tikt uz augšu. Tad viņš atgriezās pie Bena un centās dabūt ārā munīcijas krājumus, kurus pašlaik ļoti vēlējās arī augsne... Edgaru bija paglābušas viņa bruņas. Ripojot lejup, bija smagi deformējies viņa pleca aizsargs, bet roku no tā viņš izvilkt varēja un arī vēdera daļa bija aizsargāta. Vienīgais, kas varēja radīt viņam bažas bija tas, ka viņa ierocis bija pusiegrimis dubļos.

[Elony]

"Pilnīgas marazms!"
Rens nezināja, kas ir marazms, bet domāja, ka tas ir lamu vārds. Viņ'atvienoja no sevis bruņas un mugursomu un pameta mediķim kreklus.
"Viens jau tev ir!"
Atkal uzvilcis savas bruņas, Rens pamanīja, ka viņa mugursomai nav virves. Viņš uzlūkoja Murgu. mums jātiek augšup...
"Kam ir virve! Atri sakiet!" kliedza Rens.
Bez virves pa stāvo krastu izkļūt no ieplakas būtu grūti, bet lietus laikā - neiespējami.

[mr Bl@ck]

OOC: Hworang, ja kas lauka apstākļos spēcīgu asiņošanu aptur ar spiedošo apsēju, ļaunākajos gadījumos ar žņaugu. Tas tā informācijai.
Makss nostīvēja savu kreklu un pasvieda tam kas bija atbildīgspar nestuvēm. Mediķis strādāja kā negudrs bet laika bija maz, brūcē jau varēja redzēt pulsējošo artēriju. Bet asiņošanu apturēt nevarēja spiedošais apsējs ļoti ātri piesūcās ar asinīm un kļuva nelietojams. Žaugu uzlikta arī bija problemātiski. Par augstu brūce.
Tad maksam ienāca prātā ideja. Piebikstījis mediķim pie pleca viņš sacīja. Ar knaiblēm aispied pušumu artērijā. Es piededzināšu. Viņš izbīdīja no rokas nelielo lāzer šaujamo un noregulēja tā staru uz minimālo intensitāti. Un turi viņu kārtīgi tas sāpēs vecais.
Tad atskanēja Rena sauciens pēc virves, Maksam tāda bija. Hei Titān parcies manā uzkabē jābūt diviem rituļiem pats ieliku. tad viņš atkal pievērsās guļošajam kājniekam.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 27.10.2007 13:13

[Shadowblur]

Lūks paskatījās uz pie kājām guļošo. Tas prasīja smēķējamo? Vai tad kāds vēl nezināja ka Lūks nesmēķē? Un pat ja smēķētu viņš citam kaut ko dod tikai ja pats izlemj piedāvāt. Nav ko kurīt.... Īsi un skaidri. Parprast nevarēja divas lietas. Ka viņam nav ko smēķēt... un ka viņš laprāt nerunā.
Atkal skatīdamies apkārt, viņam sāka likties ka kaut kas briest. Savainotie cilvēki bija pārāk daudz lai aktīvi varētu manevrēt, un šķita ka tik un tā, vēl mazāks skait pievēršas apkārtnei. Uzbrukums varētu būt jebkurā brīdī.

[Hworang666]

ooc: thx mr Bl@ck...

Uzlicis žņaugu, mediķis strauji pielika knaibles pie pušuma artērijā. Tad, kamēr sagaidīja Maksa palīdzību, viņš tik vien kā nobļāvās: paldies, Ren, bet man vajag vēl vienu. Esi tik labs un sadabū. Tad mums pat varētu izdoties izkļūt no šejienes dzīviem! Tad, ar visu svaru piespiedis Peli pie zemes, viņš teica Maksam: labi, Trakais... Piededzini! Ievainotais karavīrs kunkstēja un locījās, bet mediķa tvēriens bija spēcīgs un noturēja viņu tik pat kā nekustīgi. Tikmēr pie Lūka esošais kājinieks klusām nolamājās, kad atklājās, ka nervus nomierināt nesanāks. Manījis, ka viņa kolēģis nav tik runīgs, kā šajā uztraukumu pilnajā mirklī varētu gribēties, viņš arī sāka vērot apkārtni. Ieplaka... Turklāt nelāga vieta... Ja mums uzbruks kaut viens neliels to ķirzaku bariņš, izredžu mums tik pat kā nav... Viņš centās pārsist Lūka ārējo nerunīguma sienu.

[mr Bl@ck]

Makss ātri vien pārlaida lāzeru pāri brūces kopā sapiestajām malā, piededzinot un efektīvi apturot nāvējošo asiņošanu, vismaz tagad Pelem nedaraudēja šoks no asiņu zuduma. Taču palika pušums kājā bet to varēja tagad arī apsaitēt un aizšūt vēlāk tad kad viņi būs bāzē.
Labi, šitais dzīvos, bet ja zaudēs kāju gan jau atspārdīs ar jauno bionisko. Tad viņš paņēma no mediķa pārsējus diegu un adatu un ātri aizšuva brūci un apsaitēja. Nu ko kustamies, dubļi jau velk iekšā.

[Lianjuks]

Ja Gerija iepriekš jutās draņķīgi, tad šobrīd viņa jutās vēl draņķīgāk.
- Vari, Leil.. - nomurmināja Gerija sērīgi palūkojoties uz savu snaipereni. - Vari.
Ja būtu laiks un īstā vieta viņa būtu jautājusi, kuras ribas ir cietušas, bet zinot pašreizējo situācijas nopietnību viņa klusēja, īpaši netipiski. Sajūta, ka draud noslīkšana dubļos un viņas dzīvība ir atkarīga no pārējiem, omu sabojāja līdz pēdējam.

(OCC: Atvainojos, ka nepostoju, bet pati biju slimnīcā. Postoju nedaudz nesakarīgi, jo neprotu lāga rakstīt ar šo tastatūru.. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.10.2007 21:17

[Malduguns]

Šarlote bija uz kājām un klusēdama vēroja pārējos. Apkārtnotiekošo visdrīzāk varēja noraksturot kā drudžainu darbību. Meitene pat nemazīja, ka viņas kājas palēnām arvien vairāk iestieg slapjajā zmpā. Brīdi tā stāvējusi, viņa attapās un izvilka vienu kāju, tad otru un piegāja pie bariņa.
-Klau, mums tik tiešām vajadzētu kustēties. Atvainojiet, savu kreklu iedot nevarēšu, bet varu mēģināt piepalīdzēt kā citādi,-viņa noteica un ar savainoto roku centās atglaust matu šķipsnas, bet sāpēc saviebās un atmeta tās atpakaļ tāpat, jo labajā rokā žņaaudzīja ieroci.