Severusa Strupa noslēpumi, Kāds Strups ir īstenībā? Opcijas

[positiv denken]

Manuprāt par Strupu var diskutēt ilgi, tomēr te neizteikšos plaši, jo - vēlos piedāvāt JUMS šo iespēju!!!

Viņš ir tāds tēls = personība, kuru nevar uzreiz "izkost" - vienbrīd ir skaidrs, ka viņš ir tas sliktais, ļaunais, netaisnīgasis. Bet, kad ieskatās dziļāk - atklājas daudz pārsteigumi - domas mainās/apstiprinās 6.grāmatā, savukārt - pārsteidz, sevišķi 7.grāmatā.

Dziļš raksturs, daudz iekšējo cīņu.

Izskats...? Man patīk - pat par spīti šķietamajam drūmumam un retajai smaidīšanai.

Bet, kā domā TU?



Šo rakstu rediģēja Elony: 03.06.2008 15:40

Rediģēšanas iemesls: Tagad par 7. grāmatu runāt var

[Hermaine]

Jāatzīst, ka Strups patiešām ir viens no visinteresantākajiem tēliem Harija Potera sērijās un pilnīgi noteikti visdaudzpusīgākais tā, ka dažbrīd tiešām nevar saprast, kāda ir viņa īstā pesonība. Katrā ziņā man ne vienu brīdi vien ir licies, ka šis tēls ar Roulingas gādīgajām rokām ļoti veikli piekopj slēpprātību visaugstākajā līmenī, proti, pret pašu lasitāju. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif)

Taču par daudzpusību - domāju, ka dažbrīd viņam pašam bija grūti sevi saprast, jo no vienas puses viņam patīk būt īpašam, gudram, neatkarīgam, ar savu viedokli (un tādam, kam īpaši nerūp apkārtējo viedoklis), taču no otras puses viņš alka pēc apkārtējo pozitīvas uzmanības un jutās ļoti vientuļš. Un pēc 7. grāmatas es patiešām apbrinoju viņa garīgo potenciālu - kā viņš pēc Lilijas nāves vispār spēja sevi savākt un, domāju, ka tas ir vairāk nekā loģisks turpinājums, ka viņš izveidoja ap sevi necaurejamu barjeru un ieguva mūžīgi īgnā sikspārņa palamu. Un reizē viņš nīda un apbrīnoja visu, kas nebija viņam pa spēkam, piemēram, cilvēku, kas spēja savaldzināt Liliju...

Par labumu un ļaunumu, es šaubos, vai Strups vispār uztraucās par šādu vērtību globālo izpausmi - manuprāt, viņam līdzīgi kā Voldemortam šāda skala neeksistēja, taču viņš bija no tiem cilvēkiem (tēliem), kura mērķis ir mierīgi sadzivot ar saviem līdzcilvēkiem, tāpēc viņa personībā bez vajadzības neizpaudās sadistiskas tieksmes; un tieši tas, ka viņš nevērtēja notikumus labajā/ļaunajā viņam palīdzēja balansēt uz šo vērtību robežas - viņš darīja to, ko pats uzskatīja par pareizu, īpaši neuztraukdamies, vai kādam tas šķitīs labi vai ļauni.
Tieši tāpēc arī mums, lasītājiem, Strupu ir tik grūti izprast, jo viņam ir vienalga, ko mēs par viņu domājam. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)