Antiutopija: dievišķā enerģija, piedodiet, ka tik ilgi bija jāgaida Opcijas

[Melnais Akvareļu...]

Laboratorija
-Kādi ir eksperimenta rezultāti?- diezgan vēsa, pat metāliska balss vaicāja, liekot baltajā uzsvārcī tērptajam zinātniekam viegli sarauties. Neviens tā īsti nezināja kādas ir Triumvirāta locekļu sejas tagad. Un komunikatora lielajā ekrāna, ar kura palīdzību pasaules galvas parasti sazinājās ar padotajiem, sejas nebija redzama, vien silueti.
-Nevienam no brīvprātīgajiem neuzrādās papildus enerģijas pieplūdums.- zinātnieks nedroši iesāka. Klīda runas, ka iepriekšējo reizi, kad To enerģiju mēģināja iegūt, projekta vadītājs vēlāk pazudis. Neveiksminiekus Triumvirāts savā tuvumā neturēja, tomēr viņi zināja pārāk daudz, lai tiktu tā vienkārši atlaisti.
-Vai jūs apgalvojat, ka jūs piemeklējusi neveiksme?- jautājums bija pārāk tiešs, lai varētu sameloties.
-Jā,- skaļi un negrozāmi to apliecināt nozīmēja parakstīt savu spriedumu. –Tomēr,- zinātnieks strauji turpināja, cerēdams, ka teiktais kaut kā glābs viņa ādu. – Ierīces uzrāda, ka enerģija ir nonākusi pie cilvēkiem. Mums ir teorija, ka tā pati izvēlējusies sev nēsātājus, tomēr pilnībā noteikt kuras personas tās ir nav iespējams. Taču enerģija noteikti izpaudīsies...-
-Klusu!- zinātniekam nebija atļauts pabeigt bērt vārdus. –Enerģija ir nonākusi šeit?- vēsā balss pārjautāja.
-Jā,-
-Kādā veidā tā izpaudīsies?-
-Nav zināms. Ir teorija ka tādā veidā ar ko nozīmīgs antīkajai pasaulei bija attiecīgais dievs,- vārdi šķita neparasti un pavisam neierasti zinātniekam. Tomēr tas bija pēdējais glābšanas salmiņš.
-Vai dzirdējāt Admirāle?- vēsā balss uzrunāja sievieti aiz zinātnieka muguras.
-Jā,- sieviete neizteiksmīgi, bet skaidri atbildēja.
-Jūsu kompetencē būs šos cilvēkus atrast un par jebkuru cenu pierunāt ierasties šeit. Pasaules interesēs.-
-Skaidrs.- viņas viegli palocīja galvu
-Kad šie cilvēki būs atrasti, jūs turpināsiet projektu.- vēsās balss īpašnieks atkal pievērsās zinātniekam.
-Ja, ser,- zinātnieks paklanījās teju līdz zemei. –Ko iesākt ar brīvprātīgajiem?- jautājumā izskanēja nedrošība.
-Admirāle, pirms ķerieties pie uzdevuma, tieciet galā ar šo problēmu,- Triumvirāta loceklis atbildēja un nesagaidījis atbildi atslēdzās. Triumvirāts zināja, ka pavēlētais tiks izpildīts. Pārāk daudz padotie varēja zaudēt nepakļaujoties.

Antīkās Grieķijas templis Olimpa kalna pakājē
Cilvēki ir nepieklājīgi, pavisam nepieklājīgi! Iztraucējuši snaudu, tie vēl atļāvās mani apzagt! Vai tas maz ir pieļaujams? Kur palikusi ļaužu cieņa? Bijāšana? Vēl nemaz tik sen atpakaļ cilvēki baidījās dievu, baidījās to varas. Bet, še tev!, tagad pārītis muļķīšu izdomājuši, ka viņi varētu patēlot dievus. Ak, kas tās būs par dusmām, kad pārējie pamodīsies! Labāk visu vērst par labu un ātri. Lūk tā!
Jauneklīgs puisis, tērpies tunikā, pielēca kājās no akmens pakāpiena uz kura iepriekš bija sēdējis. Pārbaudījis vai sandaļu auklas sasietas stingri, viņš ļāva pie apaviem pieliktajiem spārniņiem izkustēties. Drīz būs darbiņš, garš un grūts darbiņš. Ja to visu atstās tā kā ir – cilvēki salaidīs visu grīstē. Tā nevarēja palikt. Un, diemžēl, viņš bija vienīgais, kurš varēja ko labot.
Nopūties, jauneklis paņēma rokās vienkāršo scepteri, sakārtoja uz viegli sprogainajiem matiem uzmaukto bruņucepuri un sasita sandaļu papēžus. Laiks doties ceļā.


[Hwo tēls]
Sibīrijas pierobeža
Rudens rīts Sibīrijas pierobežā bija tipisks rudens rīts radioaktīvajā un neradioaktīvajā zonā, kurā vēl bija saglabājušās ‘vecās’ pasaules ainas. Lapu koki, sajaukušies ar dažādiem skuju kokiem, bija pārņēmuši teju visu zemi, vien dažviet atļaujot savu vaļu pļavām , kurās ganījās dzīvnieki, kuru attēlus nu teju varēja redzēt vien bērnu grāmatās, varbūt dažus varēja manīt arī zooloģiskajos dārzos.
Smidzināja viegls lietus, kas dzeltenajām, sarkanajām un citās rudens krāsās iekrāsotajām koku lapām lika izskatīties pelēkām. Šī bija viena no tīrajām zonām starp, tā teikt, netīrajām. Josla, kur Geigera skaitītājs nepīkstēja un neuzrādīja augstāk par drošo normu. Te varēja uzelpot, ja vien nebaidījās no lietus. Šeit gan pastāvēja maza iespēja, ka tas būs piesūcināts ar rūpnīcu izmešiem un palicis skābs. Šeit, vairāku pat simtu kilometru rādiusā nebija nevienas celtnes, kurā mistu vai strādātu cilvēki. Ja, protams, neskaita stalkeru izkaisītās apmetnes.

[Pūķēna Sāras tēls]
Pēterburga
Rīts pāri kādreizējai senās un varenās Krievijas impērijas pilsētai atausa pelēks un samācies. Tas solīja lietu, bet lietus savukārt nozīmēja sarežģījumus. Protams, tas nekaitēja, ja atradies mājās vai rūpnīcās, ja vien tās nebija pagaišā gadsimta sākuma vai agrāk celtas ēkas, tomēr tas nozīmēja, ka diena būs vēl pelēkāka un drūmāka kā ierasts.
Starp daudzstāvu namiem valdīja mūžīgā krēsla, kuru jauca vien uz fosfora sadalīšanos balstīti gaismas ķermeņi, liekot visam izskatīties nedaudz spocīgam. Parastā neona un citas spuldzes bija pārāk dārgi pagatavojamas, lai atļautos ar tām izgaismot ielas. Cauri spocīgajai gaismai turp un atpakaļ traucās sabiedriskie tramvaji īsākiem attālumiem un pa sliedēm metro – garākiem reisiem. Uz ielām pamazām sāka parādīties cilvēki, steidzoties uz darbu vai kādu mācību iestādi.

[sirds1 tēls]
Budapešta
Pilsēta ārēji līdzinājās jebkurai citai pasaules pilsētai jebkurā citā laika zonā. Ja neskaita samākušās debesis, kas vedināja domāt par lietu, tad tā būtu varējusi atrasties jebkurā citā vietā uz Zemes. Tās pašas pelēkās, neizteiksmīgās daudzstāvu mājās(kuras tikai dažas zemākās bija 18stāvīgas, bet citas kāpā teju mākoņos), tie paši rūpnīcu skursteņi un lielie kompleksi, kas atgādināja mūsdienu baznīcas, un tās pašas krēslainās ielas, kur mūžīgi dega spokainā fosforizēto gaismas ķermeņu radītā gaisma.
Protams, ja apskatījās uz vietu, kur dzīvo labāk apmaksātie pilsētas iedzīvotāji aina šķita mazliet savādāka. Tur gan tāpat kā jebkur citus uz ielām dega fosfora lampas, nami bija augsti, tomēr atradās tālāk cits no cita. Ārēji šķita modernāki un modīgāki, kā liecinot, ka šeit mīt ļaudis, kuriem aptīk izcelties uz vispārējā fonā. Šeit labāk neklejot, ja vien neesi militārists vai šejienes iemītnieks.

[Līg tēls]
Parīze
Parīze, sen atpakaļ tā saucās mīlas un mākslas pilsēta. Tomēr šodien šķiet tajā no tā visa nebija ne smakas, ja neskaita noputējušus un visbiežāk slēgtus muzejus un dažas sarkano lukturu ielas, bet tādas lietas šķiet bija katrā pasaules pilsētā, kas stāvēja tur, kur pirms gadiem simts bija atradusies kāda lielpilsēta. Tagad gan lielpilsēta status biežāk bija zaudēts, īpaši Eiropas reģionā, tomēr Parīze vēl turējās. Tikpat pelēka kā citas, tikpat noplukusi un neizteiksmīga ar augstajiem namiem, rūpnīcu kompleksiem un mūžam krēslainajām ielām tā atgādināja jebkuru citu pilsētu uz Zemes virsmas. Ja vien neskaita vecpilsētu, kurā mita bagātie un varenie. Īpaši noslēgta zem specifiska kupola (nesen izveidota) tā bija kļuvusi par ekskluzīvu dzīvesvietu tiem, kam kabatā netrūka naudas. Taču parastie ļautiņi par ko tādu varēja tikai sapņot, ja vien gribēja vēl sapņot.
Rīts bija atnācis un sagaidīja ar ierastajiem modinātājiem Parīzes vienkāršo strādnieku tautu. Uz ielām sāka parādīties pirmie cilvēki, kas devās uz darba vietām rūpnīcu kompleksos, kuru skursteņi, gluži kā agrāk baznīcu torņi, visbiežāk iezīmēja ļaužu pulcēšanās vietas.
Vislielākā Parīzes rūpnīca bija „Eifelis”, uzcelta vietā kur līdz pagājušā gadsimta 50.tajiem gadiem atradās Eifeļa tornis, nu nojaukts un sen pārstrādāts, iespējams, ne reizi vien. Šajā rūpnīcā ražoja blokus māju celtniecībai. Par izejvielām visbiežāk kalpoja vecās ēkas un savu laiku nokalpojuši tehnika.
Līdzās „Eifelim” atradās vēl daudzas citas rūpnīcas, katra savā pilsētas daļā. Kā katrā lielākā pilsētā viena bija pārtikas ražotne, cita fosforizēto gaismas ķermeņu, cita atkal tehnikas, kas nepieciešama, bet tās nebija vienīgās. Vēl daudzas citas rūpnīcas, katra specializējusies savā nozarē, apgādāja ar darbavietām daudzskaitlīgo Parīzes vienkāršo tautu.

[Haskes tēls]
Krievija – Kostroma
Rīts uzausa samācies un nemīlīgs, tāpat kā lielākajā daļā Austrumeiropas un ne tikai. Šodien pilsēta šķita vēl pelēkāka un nenozīmīgāka kā agrāk. Vai nu pie vainas bija laikapstākļi, vai arī kas cits. Ieliņas starp augstajiem namiem bija diezgan šauras un krēslainas. Laukā manāmi bija vien pāris agrie putni un militāristi, savās stiprajās automašīnās. Vēl lielākā daļa rūpnīcu skursteņu klusēja un gaidīja rīta sastrēgumstundu.

[Aur’ tēls]
Anglija
Rīts bija atausis nedaudz mākoņains, tomēr gana skaidrs. Laika ziņu doktors vēstīja, ka diena būs saulaina, vismaz šajā Eiropas reģionā. Uz ielām jau sāka parādīties cilvēki, kas devās uz darbu. Modās rūpnīcas, izvirzdamas gaisā dažādu krāsu dūmu mākoņus.
Plsētas inteliģento rajons bija mazliet, mazliet zaļāks kā citi. Kāpēc? Tādēļ, ka atradās līdzās vietai ko agrāk sauca par parku. Šobrīd gan tas bija pārtapis par militāristu bāzi, tomēr daži seni un lieli koki nedaudz gaišākajā vietā starp krēslainajām ielām bija saglabājušies. Lapas gan tiem teju visu gadu bija pelēkas, pilnas dažādajiem ielas putekļiem. Tām par labu šķiet nenāca arī fosfora lampu radītā gaisma, tomēr koki vēl turējās.

[Dvēselītes tēls]
Īrija
Pilsētas daļa, kurā atradās visas mācību iestādes, varētu tikt dēvēta par vecpilsētu, bet tas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ēkas, kurās katra bija sava novirziena fakultāte, pamatskola vai vidusskola atradās zemākās ēkās nekā citos pilsētas rajonos. Un iemesls bija pavisam vienkāršs – ne visiem bija pieejama tāda līmeņa izglītība kāda tika piedāvāta šajā rajonā. Vienkāršajai tautai nevajadzēja pārāk daudz zināt, galvenais bija, lai tiktu padarīts darbs. Inteliģence tika pieskatīta, neuzkrītoši, bet pieskatīta. Zināt mūsu dienās nozīmēja briesmas.
Tomēr arī pāri šai pilsētas daļai bija atausis viegli samācies rīts. Rīta laika ziņās solīja skaidru un pat saulainu dienu.

[storyteller tēls]
Amsterdama
Ostas pilsētā, kur lielākā daļa māju tāpat kā jebkurā citā pilsētā bija augstas un skarbas, rīts bija pienācis pelēks un samācies. Lietu nesolīja, tomēr arī pilnīgi skaidru laiku nē.
Pamazām cilvēki modās un devās savās darīšanās, savos darbos. Ostā jau atskanēja ierastie trokšņi, kur tika izkrauti un iekrauti kuģi, kamēr zem klājiem skalojās pelēkais, netīrais ūdens. Pamodās jau daži rūpnīcu skursteņi un ielas. Starp fosfora spuldzēm vēl gan cilvēku bija maz.

[elesarela un melomania tēli]
Ņujorka
Šī jau sen pārapdzīvotā pilsēta nebija mainījusi savu vaigu jau teju gadsimtu, ja vien neskaita to, ka izzuda zemās ēkas, to vietā stājoties gigantiskajiem debesskrāpjiem, pazuda automašīnas no ielām, tās kļuva vēl krēslainākas, izgaismotas vien ar fosfora lampām, pa visiem stūriem regulāri patrulēja militāristi. Cilvēki bija mainījušies, visi tuvinājušies vienam dzīves līmenim. Protams, bija arī izņēmumi, taču to aprindu ļaudis klejoja vien pa attiecīgajiem rajoniem. Vienkāršo strādnieku gaitas veda tik pa ierastajiem maršutiem uz darbavietām kādā no rūpnīcām vai citur.
Diena jau bija sākusies un pamazām uzņēma apgriezienus. Uz ielām sākās ierastā rīta sastrēgumstunda, kad lielākā daļa cilvēku pameta namus, lai dotos uz darbu vai obligāto mācību iestādi. Uz metro un autobusiem gaidīja daudzi.

[Anomalia tēls]
Los Andželosa
Piekrastes pilsēta ne ar ko neatšķīrās no citām lielajām kādreizējās ASV un arī citām pasaules pilsētām. Vismaz šobrīd tā neatšķīrās, kā tas bija pirms gadiem simts – nevienam nebija vērts zināt. Debesskrāpji šķita tiešām skārējam debesis, ielas starp tiem bija tieši tik tumšas, lai liktu domāt, ka starp namiem valda mūžīgā nakts, kuru izgaiņāja vien spocīgās fosfora spuldzes. Klīda gan runas, ka šeit nolēmis apmesties Triumvirāts(ja vēl to nav izdarījis), tomēr vienkāršajai tautai par to nebija ne jausmas, vai vismaz neviens no augstāk stāvošajiem neuzskatīja, ka viņiem tas būtu jāzina.
Arī šeit diena jau bija sākusies. Ļaudis katrs devās uz savu darbavietu, spraukdamies cauri burzmai, lai paspētu ielekt vajadzīgajā metro, autobusā vai arī kājām nonāktu kur vajadzīgs. Vienīgie, kas pārvietojās ar automašīnām bija bagātnieki un militāristi.