Zona 52, Sci-Fi [C] [PZP] [BP] Opcijas

[echo3]

Atkal šīs nepārspējami muļķīgās ziņas! - Izsauciens misteram Vorenam izspruka pats no sevis, paņemot rokā kārtējo New York Times izlaidumu. Avīzes titullapu greznoja uzraksts "Zona 52 - mūsdienu mistērija". - Atkal avīžniekiem pietrūcis, par ko rakstīt... - gremzās misters Vorens. - Noslēpumainas ugunis, trokšņi, pamestas mašīnas un... nu nē, re, ko vēl sadomājuši - pazuduši aculiecinieki! Tā gan. Visu ko raksta, bet to, kur tā Zona 52 atrodas - to laikam nespēj no pirksta izzīst! - Misters Vorens vēl indīgi piebilda, beidzot sākdams lasīt noniecināto avīzi.

Mistera Vorena skatiens, avīzi pārlapojot, aizķērās pie lielākajiem virsrakstiem - "Karstuma vilnis Teksasā", "Senāta pieprasījums Prezidenta birojam", "Pacifistu gājiens: Ierobežot bioloģisko ieroču izstrādi!", "Gadsimta lielākā ziedu izstāde". Ticis līdz sludinājumu lappusei, misters Vorens vispirms iedziļinājās tajā - ko pārdod, kur pārdod, piedāvājumi, reklāmas. O! Tepat priekšpilsētā, netālu (ja misters Vorens pareizi atcerējās), viens tips pārdod gandrīz jaunu zāles pļāvēju. Interesanti!

Sludinājumu pašā lappuses apakšā misters Vorens bija redzējis tik bieži, ka nelasot zināja, kas tajā teikts:

"Mūsdienīga, aizraujoša un izcila karjera pasaules labākajā armijā! Nepalaid garām iespēju, kas ir izdevīga gan Tev, gan Tavai valstij!"

Sludinājumam sekoja sīkiem burtiņiem nodrukātas pieņemšanas biroju adreses, kuras misters Vorens nekad nebija papūlējies izburtot.

Ik pa brīdim apmierināti vai, tieši otrādi, īgni ieņurdēdamies, misters Vorens turpināja lasīt rakstu par gadsimta lielāko ziedu izstādi. Misis Vorena, blakus klubkrēslā sēdēdama, stoiskā mierā klabināja adāmadatas.

-------------------------------------

147. avēnijas 86. nama durvis greznoja spoži dzeltena metāla plāksnīte ar uzrakstu "A.S.V. militārie spēki. Pieņemšanas birojs", bet blakus uz sienas - paliels plakāts ar to pašu tekstu, kas lasāms sludinājumā: "Mūsdienīga, aizraujoša un izcila karjera pasaules labākajā armijā! Nepalaid garām iespēju, kas ir izdevīga gan Tev, gan Tavai valstij!"

Vairums garāmgājēju uzrakstiem nepievērsa nekādu uzmanību. Tomēr ik pa brīdim varēja ievērot kādu, kas nāca šurp no tuvākās metro stacijas, uzmanīgi vērodams māju numurus. Atradis vajadzīgo, nācējs parasti brītiņu vilcinājās, pirms atvērt durvis. Bet tad satvēra rokturi un apņēmīgi devās iekšā.

-------------------------------------

Spēle Zona 52
[C] [PZP] [BP]

Žanrs - Sci-Fi (nekādas maģijas!)
Spēles pasaule - Amerika 2057.gadā.
Personāži - cilvēki vecumā no 18 līdz 50 gadiem, pietiekoši fiziski un garīgi veseli, lai varētu dienēt armijā. Jebkādas tautības vai izcelsmes, ja tikai ir Amerikas pilsoņi.
Spējas - lūgums nepiedēvēt sev nekādas pārcilvēciskas spējas, bet drīkstat būt trenēti sportisti, apdāvināti datoriķi, pieredzējuši automehāniķi utt. atbilstoši izvēlētajam vecumam. Izglītība - vidējā vai vidējā speciālā.

Pieteikšanās spēlē pa PZ.

Tēla leģenda:

1) vārds
2) dzimums
3) vecums
4) tautība vai izcelsme
5) izglītība un iepriekšējā pieredze
6) fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība
7) motivācija iestāties armijā
8) rakstura apraksts
9) izskata apraksts un/vai attēls (anime bildes neiesūtīt)

Brīdinājums!

1) Pēc kopēja ievada sekos individuālas spēles posms pa PZ. Pēc tā spēle atkal turpināsies kopēji.
2) Spēles pasaule nebūs saudzīga, un tikai no personāžu veselā saprāta būs atkarīgs viņu liktenis, tajā skaitā - personāži ir mirstīgi. Personāža bojāejas gadījumā spēlētajam ir tiesības veidot jaunu personāžu un pieteikt to spēlē.
3) GM patur tiesības no spēles izslēgt neaktīvos spēlētājus - tos, kas bez ATD pavedienā ierakstīta paziņojuma (vai citādi brīdinot GM) pazūd ilgāk kā nedēļu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 27.08.2007 13:09

[echo3]

Dunkans? Alende? - Seržants iespīdināja lukturīša gaismu tieši abiem sejās. - Kas, pie velna, te notiek un ko jūs te darāt? Kāda kaimiņu grupa, kāda izpēte? - Souts acīmredzami nesaprata neko. - Kas ir šīs telpas? Kas te sprāgst? - Seržants aprāvās, jo laikam jautājumu bija pārāk daudz. Viņš kā salmiņam pieķērās reālākam faktam. - Ievainotie un kritušie?

Samanta ierunājās. - Samanta O'Reilija. Grupa no mācību bāzes MB402. Sūtīta ar uzdevumu noskaidrot apstākļus koordinātu punktā... - Samanta nosauca skaitļus un datumus. - Šīs ir augstākās slepenības bioķīmijas laboratorijas, kurās notiek eksperimenti ar cilvēkiem. Ir nepieciešams izvest ārā zinātniekus, pirms apsardze viņus apšāvusi. Apsardze ir smagi bruņota.

Ko? Jūs arī to pašu?.. Tur, augšā, uzradušies civilie, stāsta, ka esot ar varu uz šejieni bruņumašīnā atvesti. Bruņumašīna tiešām pārbūvēta, fakts. - Tik apjukušu Soutu ne Arvīds, ne Gabriels vēl redzējuši nebija. Tomēr izrādījās, ka seržants spēj ātri saņemties. Izmetis no galvas visu, ko pagaidām nesaprot, viņš nokomandēja vairākus savus padotos sacelt bāzē kaujas trauksmi, savākt visus kareivjus pilnā bruņojumā, un atkal pievērsās Marka grupai. - Jūs pakļausieties manai komandai. Acīmredzami jums par šo vietu ir kas zināms. Vai telpu plāns ir? - Samanta atbildēja apstiprinoši. - Līdzko būs klāt ierindnieki, tā vedīsi mūs. Pārējie - doties ārā un apsardzes pavadībā gaidīt beigas šai jezgai.

Iebildumi netika pieļauti, Souts vairs ne uz ko neklausījās, un grupai atlika vien dažu kareivju pavadībā doties ārā. Samanta palika.

Garāžās dega gaisma, uz durvju pusi mazos bariņos skrēja bruņoti kareivji, skanēja sirēnas. Pa ceļam varēja redzēt, kā daži šoferi pēta bruņumašīnu. Ārā jau bija gaišs. Tie, kas palūkojās debesīs, noteikti varēja ievērot, ka zilgme netrīsuļo - maskēšanās vairogs bija izslēgts.

[Piligrims]

Marks ar atvieglojuma sajūtu 'atdeva' seržantam vadības grožus un devās ārā no šīs nolādētās vietas.
Ieroci viņš tomēr paturēja un nesa to rokās, gatavs to lietot, ja rastos tāda nepieciešamība.
Izgājis ārā, viņš pilnu krūti ieelpoja dzestro rīta gaisu.
Ceru, ka tas murgs beidzot ir cauri viņš noteica, apsēdies zemē ar muguru pret kādas ēkas sienu, paturot redzes lokā visu, kas atrodas priekšā.

[Roviela]

Maiks nolaida rokas, uzsmaidīja satiktajiem un bez iebildumiem klausīja seržanta rīkojumiem.
Viņš jutās labāk. Kas tagad būs, nav zināms, viņi tomēr ir rīkojuši diversiju slepenā militārā objektā paši būdami dienestā, bet tas Maiku vairs īpaši neuztrauca. Ja jau te ir sacelta kaujas trauksme un, acīmredzami, viņu, diversantu, atbalstam. Pārējo noskaidros pēc tam.
Inženieris paskatījās debesīs.
- Mark, paskaties! - viņš pameta ar galvu uz augšpusi.
- Tas nolāpītais vairogs ir nost! Pēc diennakts pa mežu vairs neklaiņos apdullinātie.
Maiku neuztrauca tas, ka viņu dzird visi klātesošie.
- Ja tikai zinātu, kas ar Lenu un Leifu... un mūsu palīdzīgajiem laborantiem tur, lejā.

[Piligrims]

Marks paskatījās uz augšu, kaut kas bija mainījies.

Ceru, ka arī 'mīnuss lauks' ir izslēdzies un tiks atsūtīti helikopteri ar armiju, kas ieviesīs te kārtību.
Būtu labi, ja tas notiktu pēc iespējas ātrāk, tad arī Lena un Leifa iespējas izdzīvot, būtu lielākas. Arī Domino, ja viņa vel ir dzīva.

Viņš noklusēja par bažām, ka paši vel gluži nav izglābušies un ka situācija var pēkšņi dramatiski pasliktināties.

[Mattiass]

Arī Dunkans izgāja ārā un pievienojās abiem M — Markam un Maikam.

— Es tikai ceru, ka viņi jūsu komandieri nenoturēs par to, kas viņš nav, un nenošaus. Galu galā, vismaz es viņu pirmoreiz ieraugot naidīgā vidē tieši tā izdarītu, — Arvīds godīgi atzinās. Zaļādains mutants vai kas tamlīdzīgs pēc paskata tiešām neiedvestu vēlmi gaidīt ilgāk, ko tāds pasāks. Turklāt, pabļaut Nešaujiet! bioskafandrā esošie tāpat nespēj, ja vien nav tiešo radiosakaru.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 06.12.2008 03:20

[Roviela]

- Gan jau tepat ir pietiekami helikopteru un visa cita, - Maiks iebilda, - atceries mūsējo bāzi! Te tikai ir vēl slepenā daļa apakšā.
Pēc Arvīda piebildes inženieris mazliet satraucās, bet tad apdomājās.
- Nē, domāju, nenošaus. Viss zinātniskais personāls tur, lejā, zina, kas viņi ir, un tur vēl ir iekārtas, kur šādus taisa, kur arī esot cilvēki, atceries? mums tā teica. Un vēl tur ir Samanta, kas neļaus šaut bez vajadzības.

[Mattiass]

— Nu, uz iekārtas, domājams, nav rakstīts, ko tā dara, vai ne? Un neizskatījās, ka seržants Souts ir noskaņots uzdot pārliku daudzus jautājumus. Turklāt negaidītas tikšanās gadījumā Samanta šaušanu neapturēs. Bet nestrīdēšos ar tevi, — Arvīds tikai nedaudz nošūpoja galvu un atsēdās turpat netālu. Viņam Maika skaidrojums likās pārlieku optimistisks.

[echo3]

Viens no "pieskatošajiem" (Arvīds viņu pēc sejas pazina, bet vārdu nezināja) neizturēja, - Kas par vairogu, kas par mežā klīstošajiem? Kāpēc jūs bažījaties par savu komandieri? Klau, jūs divus taču es esmu jau redzējis, man liekas, ka tevi, - runātājs pamāja uz Gabriela pusi, - pirms pāris dienām meklēja. Tās abas mašīnas un civilie, un būkšķi zem zemes - ko tas nozīmē? - Jautātājs plīsa aiz ziņkārības.

[Roviela]

Maiks paskatījās uz jautātāju un nopūtās.
- Tātad. Par visu lēnām un pēc kārtas. Vairogs ir vairogs. Lauks virs visa šī meža masīva, kas nodrošina to, ka šejieni no augšas neredz. Tāds ir arī virs tās bāzes, no kuras esam mēs. Bet ir vēl otrs vairogs - tāds, kas nosūc enerģiju no enerģijas avotiem, kurus lieto. Tāds bija vietām apkārtējos mežos, un tas tagad ir izslēgts. Komandieris. Šeit zem zemes ir slepena bioķīmijas laboratorija, kuras sākotnējais uzdevums bija izveidot bioskafandrus, kas ļautu izdzīvot visādos ekstrēmos apstākļos, bet, diemžēl, dažiem sagribējās tos izmantot citiem mērķiem - iznīcināt nepakļāvīgos un pie reizes izmēģināt, kā var uztaisīt ideālos kareivjus - tādus, kuriem var iedvest visu, ko grib, un tie ies un darīs. Cilvēkus ietērpa bioskafandros, kuros viņi izskatās kā pārklāti ar zaļu samtu un palaida tuvējos mežos. Tajos pašos mežos ievilināja, citādi nepateikšu, kareivjus no apkārtējām bāzēm, kuriem deva uzdevumu izpētīt, kas te ir. Viss mežs ir pilns ar tehniku, vai kas tas bija, ko aktivizējot tie, kas ir to iedarbības rādiusā kļūst viegli iespaidojami uz minūtēm divdesmit. Šajā laikā viņiem iestāstīja, ka tie zaļie, kas te blandās, ir citplanētieši, kas jāšauj nost. Brrr..., - inženieris nodrebinājās, - mūs pašus tā te atsūtīja, un trīs dienas borēja, ka jāšauj, jāšauj, jāšauj. Tikko kā te nolaidāmies, tā pazaudējām samaņu, un, kad atguvāmies mūsu komandieris bija pazudis, un mums visiem bija pārlieku lieli agresijas uzplūdi. Mēs tik un tā nācām uz turieni, kur bija jāiet, un viskautkas pa ceļam gadījās, bet beigās satikām vienu tādu pašu dullo grupu, kādi bijām paši, un šie bija sagūstījuši vienu zaļu cilvēku, un mēs atpazinām savu komandieri. Tālāk mums izdevās izvairīties no kārtējās diennakts ietekmēšanas, un nācām šurp, lai tās lietas izbeigtu. Kas vismaz pagaidām ir izdevies, tikai vēl viss nav beidzies. Mūsu komandieris, tāpat kā ir, ar visu bioskafandru mugurā ir tur, lejā, un mēs ceram, ka viņš ir dzīvs. Civilie bija paredzēti iebāzt bioskafandros un palaist mežā, lai nākamajiem ir ko medīt. Kas tur būkšķ, to gan es nezinu. Nav ne jausmas. Varbūt laboranti, kas tur arī bija ieslodzījumā, tā var teikt, iznīcina iekārtas. Nezinu.

[Mattiass]

— Apmēram tā varētu būt, sīkāk gan pats nekā nezinu, — Dunkans apstiprināja, — Šo viņu komandieri pats redzēju. Normāls džeks, cik nu var saprast. Lieta tāda, ka ietērpšana un izģērbšana no bioskafandra esot īpaša procedūra un normāli parunāt ietērptie nespēj — tikai pa radio.

[Roviela]

Maiks ieķiķinājās.
- Ar laringofonu. Tieši pa rādio viņi nevar. Balssaites funkcionē, bet skaļi parunāt nevar.

[Mattiass]

— Nu jā, kaut kā tā, — Dunkans pat mazliet pasmaidīja. Galu galā, viņš nebija nekāds dižais zinātnieks.

[echo3]

Norīkotais apsargs tikai rokas vien noplātīja. Tas viss neapšaubāmi izklausījās pēc tīra vājprāta. Viņam ļoti gribējās vēl kaut ko pajautāt, bet helikoptera rotoru dūkoņa pārsedza visus apkārtnes trokšņus. Helikopters eleganti pārlaidās mežmalai un sāka nosēšanās procedūru tieši brīvajā laukumā garāžu priekšā.

-- GRAND FINALE --

Misters Vorens savu avīzi šodien lasīja, neizsakot nevienu piezīmi, kas nopietni satrauca misis Vorenu, un viņa noraizējusies palūkojās uz vīru. New York Times pirmo lapu aizņēma virsraksts Zona 52, tekstam atvēlot vienīgi tik daudz vietas, lai varētu izlasīt sīkiem burtiņiem Rakstu lasīt 2.-16.lappusēs.
Beidzot misters Vorens bija ticis līdz raksta beigām (viņš nebija izlaidis nevienu burtu!) un ierunājās, - Siev, tur, izrādās, nekādu citplanētiešu nebija! - Viņa balsī skanēja vilšanās. Misis Vorena mazliet saviebās - tas nozīmēja, ka nākošgad būs jāpasūta cita avīze.

-----------------

Tribunāla lēmums: "Militārpersonas: Emīlija Kalna, Domino Fruščiante, Gabriels Alende, Maiks Kērtiss Mc'Girrs, Marks Dženēze, Lens Everslijs, Samanta O'Neilija, Ronalds Vests, Džefs Raiss, Arvīds Dunkans ... attaisnot."

-----------------

[STINGRI SLEPENI.] Likvidēt pētniecības centru Nr.958UA27364.7-14. Ieviest 12. līmeņa procedūras augstāko amatpersonu atlasē. Tiesas procesa materiālus nodot 4. piekļuves līmeņa arhīvā.

-----------------

Marks drūmi pētīja vizītkarti ar nepazīstamu uzvārdu un uzrakstu FIB. Viesnīcas istabā iespīdēja saule, bet Marks to nemanīja. Viņš gaidīja nevis kādu no FIB, bet gan Samantu. Nu, vismaz zvanu no Samantas. Ko gan šiem no manis vajag? Tiešām uzoduši...? Nupat vienas nepatikšanas no kakla nost (kopā ar armijas formu), kad jaunas vietā. Un arī aizbēgt vairs nebija kur... Marks nopūtās un piezvanīja viesnīcas administratoram, lai laiž augšā vizītkartes īpašnieku. Saruna sākās neitrāli un pieklājīgi, lai neteiktu - piesardzīgi. Pēc brīža viesis nolika Marka priekšā dokumentu. Tas bija uzaicinājums strādāt FIB Speciālajā IT departamentā ar algu no kuras Markam ieplētās acis. Šajā brīdī pie durvīm pieklauvēja kurjers un uz paplātes atnesa vēl divas vizītkartes - no CIP un Pentagona.

-----------------

Emīlija lieliskā garastāvoklī iekārtojās Valsts glābšanas dienesta lidotāju skolas viesnīcā. Viņu bija uzņēmuši bez konkursa, pamatojoties uz armijas doto rekomendāciju. Ir nauda, ir iespēja darīt, ko vēlies - kas var būt labāks? Emīlija paņēma mobilo komunikatoru un norunāja savienojuma vārdu, - Len!.

-----------------

Arvīda apziņā kaut kas lauzās un borējās, līdz viņš atjēdzies saprata, ka tas ir tikai celšanās signāls. Atvēris acis, viņš pirmajā brīdī apjuka - kas par desām? kur es esmu? - bet tad smadzenes gluži vai noklikšķēdamas "ieslēdza" pareizo atbildi - jaunā dienesta vieta, kur viņš bija ieradies tikai vakar. Instruktoru skola ar plašām karjeras iespējām.

-----------------

Gabriels raiti soļoja pa galveno ielu. Nokavēt viņš nebaidījās, bet laikā nokļūt galā bija viņa paša interesēs. Patents uz radiosignālu dekodēšanas sistēmu (kuru Gabriels bija pacenties reģistrēt) bija ĻOTI ieinteresējis dažas bagātas firmas. Pārrunas, sarunas un tirgošanās par miljoniem - tas mazliet reibināja. Gabriels smaidīja.

-----------------

Ekspedīcijas kuģis liegi šūpojās patīkamā vējpūsmā. Vēl bija ļoti agrs. Diena bija gaidāma kā visas dienas - darbs rītausmā un vēlā vakarā, jo dienasvidu tropu saule nemainīgi pārvērta elles speltē. Edīte izgāpa no kojas (palags jau gulēja uz grīdas, kaut kad naktī nospārdīts) un devās laukā uz klāja. Viņa stāvēja, žāvājās un vēroja dzidri zilzaļo ūdeni. Laimīgi izstaipījusies, Edīte jau gribēja iet pārģērbties, kad izdzirda troksni - pieaugošu dunoņu, kas pārvērtās atpazīstamā helikoptera lāpstiņu bukāšanā. Palūkojusies uz augšu, viņa ar izbrīnu konstatēja, ka helikopters nevis pārlido pāri ekspedīcijas kuģim (tādu "interesentu" šeit netrūka), bet pagriežas un paliek karājamies virs kuģa pakaļgala. Kāds sūtījums? Edīti tas iepriecinātu, un viņa devās paraudzīties, kas notiks. Helikopters atbīdīja durvis, nolaida kāpnes, un pa tām uz klāja kāds nokāpa. Jā, soma viņam bija gan, lai gan pastu parasti vienkārši nometa uz klāja. Edīte devās vīrietim klāt, pa ceļam ievērodama, ka troksnis no iekštelpām izvilinājis arī citus ekspedīcijas dalībniekus. Sieviete piegāja atlidojušajam klāt brīdi, kad tas spēra kāju uz klāja, pagriezis pret sievieti muguru. - Vai kādi neparedzēti jaunumi? - Edīte pavaicāja, bet tad vīrietis pagriezās un atbildēja, - Ir jaunumi. Šoreiz es ierados ciemos pie Tevis. - Maik! - Kādu brīdi tas bija arī viss, kas tika izteikts, jo abi stāvi vismaz no tālienes skatoties saplūda vienā.

-----------------

PĒC 10 GADIEM

Misters Vorens lasīja The Independent. Plašajā rakstu klāstā neatradis neko interesantu, viņš pa vecam ieradumam pievērsās reklāmām. "Problēmas ar lieko svaru? Izvēlieties Superextraultrafast Slim Program!/i] "; "Dzīvojiet zaļi un ietaupiet! [i]Bioman - labākais līdzeklis pret piesārņotu vidi! Lieliskākā iespēja izvairīties no konservētas pārtikas!" Abi sludinājumi norādīja uz vienu un to pašu pēdējā laikā ļoti populāro salonu. Cenas uzrādītas nebija, kas ļāva misteram Vorenam no sirds izteikties par reklāmu kvalitāti. Misis Vorena stoiskā mierā klabināja adāmadatas - viss bija kārtībā, jauna avīze jāpasūta nebūs.

-- THE END --