Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Šamanis]

Tātad, Andrej. Tev ir kādas labas idejas par to ko tu varētu darīt, tad kad šis sviests beigsies? Mārtiņa sejā bija redzams neliels smīns : Es personīgi došos atpakaļ pie ģimenes, un baudīšu to skaisto dzīvi kāda mums bija pirms kāda laika. Viņš paskatījās apkārt un tad apskatīja no zombijiem iegūtās traumas, kas tīri nejauki sāpēja, bija nedaudz dedzinoša sajūta, bet viņš pie tā jau bija pieradis, jo Irākā gūtās traumas deva sāpīgu, bet noderīgu pieredzi. Mārtiņš nedaudz pavēra vaļā durvis un teica : Es aplūkošu vai visiem tur iekšā ir labi, nevar jau zināt ,kad piemēram no toletes varētu izskriet kroplīga izskata zombijs, to pateicis viņš nedaudz iesmējās. Aplūkojis iekšu pirmais kas viņam krita acīs bija Renārs kaupers : Nu jā ko lai saka, man tā īsti nekad viņš nav paticis, viņš klusi pie sevīm noteica.Pēc neilga brīža Mārtiņš aizvēra durvis un atkal ieņēma pozīciju.

[Bizii van Dope]

Mārīte klusējot plikšķināja pa plecu raudošam bērnam, kas puņķojās, ieķēries viņas baltajā blūzītē.
Viņa sēdēja uz kādas noplukušas koka kastes un truli blenza grīdā, neskatoties uz izmisuma pilno troksni, kas valdīja visapkārt.
Sievietes uz pakauša saņemtie mati spuru spurām krita ap seju un lielākā daļa no mezgla bija izjukusi, un mati vairāk atgādināja mežonīgu krūmu mudžekli, ne kaut ko līdzīgu Mārītes Liepiņas matiem. Mugurā sievietei bija pagari svārki, balta blūze, kuras stūri bija sabāzti iekš tiem un tumši zila žakete ar Rīgas policijas emblēmu. Ap vidukli bija aplikta josta ar visiem ieročiem. Pār svārkiem stiepās asiņains pleķis - Harija asins.
Jā, vēl joprojām Mārītes acu priekšā peldēja viss notikušais. Tas kā viņa, cenšoties izdzīvot bija nogalinājusi visus savus draugus. Sieviete pat pati neapjēdza kā tas bija noticis, bet viņa bija izšāvusi uz katru no viņiem, kad draugi bija pavērsuši savu neprātu pret viņu. Tās sejas... tās skaņas...
Neticami, ka vēl tikai nesen viņi bija grozījušies Rīgas policijas iecirknī, lai oficiālā vizītē iepazītos ar šīs pilsētas policiju, bet nu viņa bija šeit. Vienīgā no visa viņu pulka.
Asinis...
Mārīte norīja nelabuma pilnās siekalās un viegli sapurināja galvu, paceļot skatienu no grīdas. Sejā gan neparādījās dzīvība, tomēr skatiens kustējās. Viņa bija izlēmusi saņemties. Vismaz paskatīties apkārt, lai visu laiku acu priekšā nevīdētu nāves un dīvainās slimības izķēmotās sejas. Lai ausīs nedunētu šāviena troksnis, lai kājas nejustu asiņu lipīgo tuvumu. To asiņu, kas nepieder viņai...
Daudzi cilvēki raudāja, daudzi bija histērijā, citi centās aizstāvēt Pulvertorni no jukušajiem cilvēkiem.
Mārīte smagi elpoja, noklausīdamās visā šajā izmisuma melodijā.
Jums viss kārtībā?sieviete ierunājās, uzskatot kādu pavisam vietuļu meiteni, kas tupēja pie sienas ar asarainu seju [ANNA].
Kāpēc Mārīte viņu uzrunāja? Jo bija grūti klusēt, pie tam kaut kas lika uzsākt sarunu ar vientuļo, pamesto sievieti.
Nu, jā, te vēl bija tas bērns, bet Mārītei jau bērni nekad nebija patikuši...

[Hworang666]

Jautrība bez gala... Jānis paspēja nodomāt. Visriņķī vairāki pukstošie un ievainotie... Mierināja fakts, ka pārējie ģimenes locekļi vēl arvien atpūtās Ēģiptē. Vislabāk Jānim patika fakts, ka viņš bija apsolījis, ka pieskatīs vecāku dzīvokli, kurā dzīvoja arī brālis, bet nu tur viss bija saspridzināts... Ballīte ar draugiem beigusies pietiekami traģiski... Visi draugi - izņemot Patriku - beigti. Šis kā vienmēr nokavējās un tik vien laika paliktu, lai abi varētu kopīgi skriet sprintu lejup pa trepēm. Gāzes plīts kopā ar pavecu vācu granātu... Vismaz draugi tagad dus Dieva mierā... Asinis šķiet bija vienīgā lieta, ko Jānis ir redzējis pietiekamā daudzumā līdz pat mūža galam. Vismaz Anī ir kopā ar viņu... Un tas viņam nozīmēja visu... Viņš paskatījās uz viņu, piegāja viņai klāt un uzspieda viņai nelielu bučiņu uz vaiga. Mīlu tevi! Viņš viņai ausī iečukstēja. Un tad pagriezās pret Gvendu un iesaucās mazliet skaļākā balsī: Laikam vajadzēs vairāk marles!!! Mums te ar vienu pavisam švaki!!!

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 09.07.2007 18:41

[Zōzā zač zač]

Izšāvis vienu no aptverēm, kas viņam bija postenī, Zaldāts pārlādēja savu snaiper ieroci, lai, varētu, aizsargāt, pulvertorni,no nevēlajiem viesiem, kas tagad nāca, vairs tikai pa vienam - trijiem.
Cerams, ka Mārtiņš un Andrejs tika galā ar tiem, kuri aizskrēja aiz mana redzes loka, laāk pārbaudīšu.
TO noteicis kareivis piespieda rācijassaziņas ierīcei vienu podziņu un cerēja, ka Mārtiņš vai Andrejs atbildēs.
Torni, izsauc kanārijputniņš, vai jūs mani dzirdat?
Viņš mēģināja vienreiz.
Torni, izsauc kanārijputniņš, vai jūs mani dzirdat?
UN šoreiz gaidīja tbildi, no militārisitiem, kuriem bija rācijsaziņa.

[Semijs]

No rācija otra gala ilgi nekas neskanēja, jo šobrīd bija jātvāc daži inficētie. Atskanēja kārtējie ieroču šāvieni un Pulvertornī atkal sākās no jauna panika, bet drīz vien apšaude beidzās un viens no militāristiem mierināja visus.
-Tikai mieru! Nekas nav noticis, inficētie netika iekšā Pulvertornī un to skaits strauji krītās.-
Kāds no civiliedzīvotājiem nikni iesaucās.
-To jūs jau teicāt iepriekšējās divas reizes! Kāpēc jūs vienkārši nepasakiet, ka mēs visi mirsim( daudzi cilvēki sāka pievērst uzmanību vīrietim)! Tieši tā, drīz vien tiks palaistas raķetes un mēs šā vai tā mirsim.-
Militārists sagrābis savu steku, gāja virsū vīrietim un draudēja viņam.
-Ser, lūdzu apklustiet, jūs padariet tik situāciju ļaunāk!-
-Kā es varu apklust, ja jūs turiet mūs te iesprostotus ar...-
Vīrietis nepaspēja pabeigt teikumu, jo saņēma stipru sitienu pa galvu ar steku, kas lika viņam uzreiz atslēgties. Militārists uzmeta strauju skatienu uz visiem klātesošajiem.
-Šis vīrietis ir nojūdzies, neņemiet viņu pie pilna prāta!-
Iedzīvotāji satraukti sāka diskutēt savā starpā pa notiekošo, varēja dzirdēt, ka daudzi teica ,,vai viņi tiešām mūs te atstās nomirt?'' ,,Mums ir jauzsāk kaut ko darīt!'' Militārists tikmēr aizvilka atslēgto vīrieti līdz kādai sienai un piegājis pie rācijas, atbildēja.
-Kanārijputniņ, te M.ēslu Čupa ( Militārists ir melnais. ), dzirdu jūs skaidri kā avotu ūdeni. Kāda ir jūsu situācija? Beidzu.-

[Zōzā zač zač]

Pladies dievam, kāds atsaucās.
Viņs'atviegloti noteica.
Pagaidām, nevies pūlvertornim netuvojas no manas puses, bet es nevaru teikt par otru pusi.
Vīrietis paņēmis binokli,kas atradās postenī un aplūkoja apkārtni.
Pagaidām viss ir mierīgs. Kā jums tur iekšā, cik daudz ievainoto?

[Semijs]

Mē.slu čupa paņēma rāciju un atbalstījies pret sienu teica.
-Mums te iet karsti, tikko Aigars Kalvītis skrēja virsū durvīm, bet Mārtiņš ar viņu tika galā. Viens panikas cēlājs, jau mums te tikko bija. Cerams, ka visi nesāks krist panikā un nebēgt prom, tad te vispār uz ielām izveidosies haoss.-
Karavīrs uzmeta aci uz visiem izdzīvojušiem, neviens no civiliedzīvotājiem nedzirdēja sarunu, visi bija drošā distancē. Nopētijis visus, viņš rācijā teica.
-Ievainoto ir diezgan daudz, daži ir sliktā kondīcijā, bet neizskatās, ka kāds no viņiem pēc tam celtos kājās vēlreiz, ja saproti ar ko domāju. Šobrīd nevienu inficēto neredzu, beidzu.-

[Šamanis]

Jā es tevi arī dzirdu Kanārijputniņ! Tu pat nespēj iedomāties kā mēs te jūtamies, tik tikko man nācas ielaist dažas lodes galvā tam politiķim Kalvītim. Nolādēts, tagad visu dienu man rēgosies viņa nedaudz apaļīgā seja. Mārtiņš pārlādeja savu pistoli ielikdams tajā dažas lodes. : Ev, putniņ tev tur nevajag palīdzēt? to pateicis viņš nedaudz atspiedās pret sienu skatīdamies uz tā saukto m. ēslu čupu. Kareivis izņēma nazi un pārgrieza marli, kas viņam bija apsieta ap vienu no ievainojumiem: Ceru ,ka tas būs sadzijis, viņš klusi pie sevīm noteica.Mārtiņš gaidīdams atbildi no dīvainā paskata rācijas paskatijās debesīs.

[Pūķēns Sāra]

Uzmanīgi... tikai lūdzu uzmanīgi, jaunā sieviete uzrunāja kādu pavecu sievieti, kura nezin kādā veidā, kopā ar Anabellu bija izglābušās no tā visa murga, bet varbūt tas bija tikai sākums? viņa domās sev uzdeva baiļu pilnu jautājumu, pār ādu pārskrēja zosāda, labāk nevajag. Viņa pievērsās vecās dāmas ievainojumam, kuru pēc iespējas maigāk ar mitru lupatiņu centās iztīrīt. Anabellai bija koncerts, kad tas viss sākās. Visi bija jau sanākuši zālē, lai skatītos pirmirzādes otro cēlienu. Jāzeps - tērpu mākslinieks, vēl ģērbtuvē piekorektēja kostīmu, kad pa durvīm ietraucās apsargs, kurš nekavējoties durvīm nogāza priekšā plauktu. Pēc tam viss notika tik ātri, ka viņa pat nespēja visu atcerēties, viss palika tikai skaidrāks, kad viņa bija kaut kādā veidā tikusi laukā. Paldies, rezerves izejai manā ģērbtuvē, ne pa velti es to tā vēlējos. Rokās atradās maza somiņa ar viņas drēbēm, un ieročiem, kurus viņa bija atnesusi, lai paākstītos ar Jāzepu. Ārā valdīja haoss, blakus parādījās šī sieviete jau ar ievainojumu un sakot, ka jātiek līdz šai vietai. Par laimi jau priekšā atradās Jānis, mīļais vīriņš. Tas nomierināja meiteni, pat ļoti, vienīgi doma, ka Jāzeps tur palika un... Sakiet, ja jums sāp. Nomierinošs smaids tika veltīts sievietei, kad pie viņas piegāja Jānis. Meitene mazliet pagrieza galvu un veltīja vīram sirsnīgu smaidu, kā par atbildi, kad atgrieza visu uzmanību sievietei. Nelikās, ka asiņošana taisītos apstāties un auduma gabalus, laikam vajadzēs gaidīt līdz sirmam vecuma, skatiens nolaidās līdz kostīmam. Vairākās kārtās saliktajam vieglajam audumam, kurš kalpoja kā platas bikses, un tik pat plīvojošajai aukšiņai. Piedod, Jāzep! No bikšu staras apkašas tika noplēsta strēbele, Mierina tas, ka viņš tāpat būtu šo kostīmu izsviedis, jo tik sadriskātu kostīmu viņš nemaz nevēlētos redzēt. Domas joprojām kavējās pie labākā drauga, kurš bija palicis, lai viņa varētu tikt laukā.

[Zōzā zač zač]

Es, ceru, ak jums tur neizveidosies haoss, bet gan paliks viss savās normās. Un M.ēslu čupa uzreiz ziņo man, negaidi neko, ja kāds tomērt, atkal, ceļas kājās.
UN Mārtiņ, es te pagaidām pats tieku galā, uz mājas jumta man te ir droši unja kāds kāps pa trepēm augšā es to dzirdēšu, jo man trepes ir tieši blakus man.
VIņš nedaudz iesmiedamies noteica vērodams apkārtni, bet tad viņš ieraudzīja vienu "Inficēto" un to ar automātu, kuram bija uzlikts klusinātājs novāca, pirms tas bija parādījies torņa rajonā.
Es visu kontrolēju,lābāk palieciet pie civilajiem.

[Hworang666]

Jāņa skatienu pievērsa kāds civilais, kas sāka viegli raustīties, tad pēkšņi pietraucās kājās un ienesās toletē. Labi, Gvenda, laikam pārsējus nevajadzēs... Viņš piecēlās kājās un turpināja sekot civilajam. Erm... cienītais, viss kārtībā? Viņš pārjautāja, pieklauvējot pie durvīm. Šis vīrs teica, ka viņam ir kaut kāda tur gripa un visticamāk, viņam pašlaik bija slikti. Bet mazliet drošības par ļaunu nenāk. Otrpus durvīm atskanēja skaņa, it kā kāds vemtu... Nabadziņš... Drošībai viņš piegāja pie tuvākā militārā darbinieka un teica: mums tur vienam palika slikti... Visticamāk drudzis, bet neesmu mediķis, nezinu...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 09.07.2007 20:59

[Semijs]

Viens no militāristiem paskatījās uz Jāni un pamājis pārējiem ar galvu, gāja uz tualetis pusi uzsaucot Jānim.
-Nāc līdzi!-
Militārists gāja cauri cilvēku pūlim ar m4a1 šauteni rokās, notēmētu pret tualetes durvīm. Visi civilie satraukti vērojās militāristā, ko viņš grasīsies tagad darīt. Tiklīdz viņš bija pie durvīm, militārists pateica Jānim.
-Tu ataisīsi vaļā durvis.-
Viņš ar savu šauteni notēmēja pret tualetes durvīm.

[Pūķēns Sāra]

Ar acs kaktiņu Anabella pamanīja kā aizskrien kāds cilvēks un pēc tā uzreiz vīrs. Mirkli sirds pamira, Ja? Ja gadījumā... Viņa veltīja skatienu vecajai sievietei, Nedrīkst tā atstāt cilvēku, jo īpaši ievainoto! Viņa atkal palūkojās tai virzienā, kur pazuda abi vīrieši, un tad smagu sirdi pievērsās sievietei, kura pēkšņi apgalvoja, ka viss kārtībā un lai tā steidzās pie mīļotā cilvēka. Vēl pateicīgi uzsmaidījusi sievietei un piebildusi, lai tā paliek uz vietas, jo kaut brūce ir iztīrīta un pārsaitēta [to viņa par spīti pabeidza], viņa nav profesionālis un brūce var atkal sākt asiņot.
Bella klusiem soļiem iegāja tualetē, sirds joprojām nebija mierīga un pirmajā mirklī viņa nepamanīja Jāni, kurš stāvēja pie kabīnes durvīm. Paldies Dievam! klusi pie sevis pasakot, viņa piesteidzās pie vīra un cieši piekļāvās viņam. Kas...Kas ar to vīrieti? pēc mirkļa, joprojām piekļāvusies vīram, Anabella uzdeva jautājumu. Viņai bija bail, pat ļori, bet viņa to centās neizrādīt. Bija bail no katra, kas bija ievainots vai ieskrambāts, bija bail, ka tas nepārvēršas un...

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.07.2007 21:12

[Hworang666]

Jānis apstiprinoši pamāja ar galvu. Erm... Anī? varbūt mazliet pamūc gabaliņu tālāk... Mēs šeit tikai pārbaudam... Viņam nepatika šeit dzīt prom savu tik mīļoto sievu, bet, viņas drošība tik tiešām bija pirmajā vietā. Un saķēris durvju rokturi, centās to pagriezt. Ciet? Laikam būs ieslēdzies... Erm... Viņš nedroši pārjautāja: cienītais, varbūt tomēr atvērsiet durvis? Atbilde neatskanēja. Tikai kaut kādas skaņas, kas varēja būt vemšanas skaņas. Labi, es apšaušu slēdzeni. Viņš no aimugures izvilka savu gloku un izšāva divas lodes. Slēdzene bija lupatās, Jānis atspēra durvis vaļā. Lūdzu! viņš noteica un paskatījās uz militāristu.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 09.07.2007 21:14

[Pūķēns Sāra]

Meitene nedroši pagāja uz atpakaļu, negribējās atstāt tik tuvo sev cilvēku, bet ja viņš teica, tad bija jāklausa, labāk būtu klausīt. Viņa rūpīgi lūkojās katrā Jāņa kustībā un centās saskatīt militārista seju un tā vaibstus, bet neveiksmīgi, tas bija nostājies pret viņu ar muguru. Kad Jānis taisījās šaut, Anabellas rokās jau atradās divi duncīši, un kaut viņa bija salīdzinoši tālu no durvīm, kas jau bija atvērtas, drošība nekad nenāca par ļaunu. Paldies, Jāzep! Domās viņa vēlreiz pateicās draugam, kurš pēdējā brīdī bija parūpējies par to, lai viņai būtu likt duncīšus. Meitene pakustināja kāju, pie kuras bija palikuši vēl trīs duncīši.

[mehaniskais koli...]

Gvenda jau labu brīdi neplēsa marli uz to viņa vair nebija spējīga,asinīs piemirkušais krekls lipa klāt miesai un tiek atgādināja to kas noteik viss apkārt,un tas bija drausmīgi,visi ko viņa bija pazinusi bija miruši.Viņa tikai skatijās tukšumā un klusi runāja[b] visi miruši visi miruši,es gribu dzivot!{/b]montonā tonī kā vecs gramofons atkal un atkal,Gvendai viss bija kārtībā ar galvu ,bet neliels šoks tomēr viņai bija

[Zōzā zač zač]

Idzirdēti divi šāvieni no pulvertorņa.
Snaiperis uzreiz notēmēja ar saiperi uz izejas durvīm.
UN atkal sazinājās ar militāristiem pa rāciju.
God damn, M.ēslu čupa, kas tur notiek?

[Semijs]

Militārists tik tiešām nebija gaidījis, kad Jānis izvelks pistoli un šaus pa slēdzeni. Pēc pāris šāvieniem, atkal zālē uzvirmoja liels satraukums, daži jau krita panikā.
-Velns parāvis, ko tu ellē ratā dari?!?! Tā pistole nav domāta, lai atšautu vaļā slēdzenes, mēs varējām tās vienkārši izgāst.. S.ūds! Malā!-
Viņš pastūma Jāni malā un uzreiz ielaida trīs lodes vīrietim, kas bija apmeklējis tualeti, jo viņš bija pagriezies ar diezgan asiņainu seju un ar acīm, kas atbilst visiem infekcētajiem.
-Nu ir s.ūdi! Nu ir S.ŪDI!-
Militārists pagriezās un aizskrēja līdz M.ēslu Čupai.
-Mums ir liela problēma. Infekcija sāk izplatīties, JAU šeit!-
M.ēslu čupa brīdi stāvēja un prātojis paņēma rāciju.
-Kanārij Putniņ, te M.ēslu Čupa! Mums ir problēma, infekcija jau sāk izplatīties iekšā pulvertornī!-

[Hworang666]

Varēji tās pats mēģināt izgāst, bet, ja viņš būtu inficējies, es būtu viņam par tuvu, lai tu varētu viņu nošaut, nenošaujot mani... beigās Jāņa balss pārtapa gluži vai draudīgā čukstā. Velns vīņš IR..!!! un atskanēja trīs šāvieni. Jānis paskatījās uz militāristu un redzējis, ka šis aiziet, runādams pa rāciju, apķēra Anī, gandrīz uzdurdamies virsū nažiem. Uzmanīgāk, mīļum! viņš pajokoja. Bet smiekli skanēja auksti. Viņš sāka nervozēt. Katrs kurš asiņoja stiprāk, varēja būt inficēts... Anī? Aizejam mazliet tālāk no šejienes... Varbūt tuvāk militāristiem... Viņš sāka Anī virzīt uz priekšu...