Tumšā Dūre, [PZP][C] Opcijas

[Demiurgs]

Ķīnā ir ziemas vidus, un Tumšās Dūres klana vadība ir vienojusies par to ka pienācis laiks uzņemt jaunus dalībniekus, kandidāti ir izvēlēti, un sūtņi ar ielūgumiem nosūtīti. Neviens no kandidātiem vēl nezina ka ir izvēlēts, lai gan 'pa provincēm jau pāris mēnešus klīst baumas ka klans uzņems jaunus biedrus.

___________________________________________________________________________________

Hakanaku Youhna(Haku) - Rowenny

Taiyuanā neviena nemanīti vakara krēslas aizsegā klusi ieradās pieci jātnieki, cik klusi ieradušies tikpat nemanāmi tie pazuda, atstājot vien zirgus stāvam pie pašiem pilsētas vārtiem.
Haku izvadīja no kroga pēdējo apmklētāju, un aizvēra durvis. Kad viņa jau bija pie galdiem un novāca netīros traukus un krūkas, vējš atgrūda kroga durvis, kaut arī tās bija aizdarītas ar būltu. Haku tiko paguva pagriesties pret durvīm ka pa tām ieslīdēja, acīm redzami, vīrietis tumšās pieguļošās drēbēs, viņam rokās bija bambusa dēlīšu tīstoklis. Vīrietis ienāca iekšā un nostājās aptuveni desmit soļu attālumā no Haku, no kroga ēnainākajiem stūriem iznāca vēl četri tādi paši karotāji. Pirmais kurš ienāca pa durvīm pacēla roku ar tīstokli ar Imperātora zīmogu, sniedzot to Haku.


Lei Vi Ku (Leis) - elesarels

Leis pēc kārtēja labi padarītā darba atpūtās kādā vietēja bordelī, ar visnotaļ jautru apkalpošanu, vairāku apkalpotāju ielenkts viņš saņēma visu kas pieklājas atpūtas iesākšanai, labu ēdienu un dzērienu un protams izskatīgas sievietes turpinājumam. Kad Leis jau bija pieklajīgi iedzēris telpā ienāca bordeļa īpašniece un pec viena viņas mājiena visi apkalpotāji strauji izmuka no tlpas. Vēl pirms Leis paguva ķerties pie zobena nojaušot ko nelāgu telpā ienāca pieci vīri tumšās drēbēs un jau atkal viens no viņiem pastiepa uz priekšu tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Hara Emi Vana - Dvēselīte

Siaņas pārvaldnieka nams bija labi apsargāts lai pasargātu pārvaldnieku un viņa ģimeni no slepkavām un dumieniekiem, taču Tumšās Dūres sūtņiem vērīgā un pieredzējusī sardze nebija pretinieki, tie kas viņus neredzēja un nedzirdēja paveicās vairāk kā tiem kas nekad netika atrasti.
Hara pēc vakara treniņa devās atpakaļ uz savām telpām tēva namā, kad viegli iešalcoties vējam, no tumsas iznira pieci stāvi ielencot viņu, jau atkal viens no viņiem pasniedza tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Šun Suzuki - Ilivarrs

Šuns vakara mīkrēslī no slēpņa uz kāda nomaļa ceļa uzglūnēja kādam vientuļam jātniekam brūnā apmetnī, jājēja zirgam bija ar sudrabu apdarināti iemaukti tāpēc varēja noprast ka viņu apzakt ir vērts. kad Šuns uzklupa jātniekam ar mērķi to nogrūst zemē, jātnieks veikli izvairījās un noleca zemē. Šuns apmetis pāris kūleņus pielēca kājās, pirms viņš paguva attapties viņu jau ielenca pieci stāvi un tas kurš jāja uz zirga joprojām tērpies apmetnī pasniedza Šunam tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Linesaijs - Pūķēns Sāra

Linesaijs izpildījis kārtējo darbiņu bēga no trijiem ļoti prasmīgiem apsargiem kas negribēja samierināties ar sava saimnieka nāvi, tie jau bija pierādījuši cīņā ka vienam Linesaijam viņus nepieveikt. Skrienot Linesaijs atskatījās un ievēroja ka sekotāji sāk atpalikt, turpinādams skriet Linesaijs izdzirdēja vieglu švīkstoņu, atskatījies vevienu rezi viņš redzēja ka visi trīs apsargi guļ zemē miruši. Linesaijs apstājās, un paspēra pāris soļus atpakaļ, blakus apsargiem parādījās tumšs stāvs tinot kopā virvi, kurai galā varēja manīt tumšu sirpjveida asmeni. Stāvs satinis virvi atkal pazuda tumsā, tajā pašā mirklī Linesaijam apkārt parādījās četri stāvi un viens no tiem pasniedza tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Kaars Li - Noveau

Kaars devās uz savu guļvietu, pēc garas apspriedes pie cietokšņa ģenerāļ, kurši izteica sau neapmierinātību ar slikto sardzes organizāciju, par kuru šobrīd bija atbildīgs tieši Kaars. Nonācis pie savas guļam telpas durvīm Kaars ievēroja ka tuvumā bija izdzēstas visas gaismas. Sajutis ko nelāgu Kaars izvilka zobenu un sagatavojies cīņai viņš atrāva vaļā savas guļam telpas durvis tūdaļ sekoja viegls trieciens kas lika zobenam izkrist no Kaara rokām, viņu ielenca pieci tumši stāvi un viens no viņiem pasniedza tīstokli ar Imperātora zīmogu.

[Pūķēns Sāra]

Ja man izdotos viņus sadalīt... palūkojies uz atpakaļu, puisis nodomāja, redzot, ka sargi atpaliek, tas nelika viņam priekā noelsties, viņš tāpat neatstātu šos sargus dzīvus, ja pat viņi nebūtu tik meistarīgi. Viņam nevajadzēja aculieciniekus, kas varētu viņu nodot. Kas... Puiša skatiens vērās uz melno stāvu, kas tina kopā virvi. Ja tas ir no... viņa pirksti apkļāvās ap zobenu, kas jau bija izvilkts, pirmajā mirklī Linesaijs nodomāja, ka tas ir kareivis no viņa bijušā klana, jo tik viņš bija redzējis, tikai viņa klanā šādu ieroču veidu tika profesionāli pielietots un apgūts, bet ja ar ko tādu rīkojās pašdarbības veidā, tad tas bija neveikli un bīstami priekš paša ieroča saimnieka, bet šis te stāvs bija profesionālis. Bet negaidīti vai drīzāk gan, pat ļoti gaidīti, stāvs pazuda. Tika saspridzināta dzirde, lai censtos saklausīt šī stāva aptuvenu virzienu, no kura gaidīt uzbrukumu. Parādoties četriem stāviem, zobens tika pacelts aizsardzības pozīcijā, viņš bija gatavs atvairīt jebkuru uzbrukumu. Tumši zilās acis tika pievērstas tīkstoklim, kas tika viņam sniegts. Netika nepamanīts imperatora zīmogs, bet zobens netika nolaists tikai stingrāk satverts. Imperatora zīmogu bija grūti viltot, bet tas nebija neiespējami, tādēļ puisis nemaz netaisījās atslābt.

[Demiurgs]

Misuzu - NorthSee

Misuzu bija nolēmusi kārtējo reizi pavingrināties ar tēva zobenu, tieši tad kad to grasījās darīt arī viņš pats. Tēvs pieķēris Misuzu stāvot pie ieroča atkal sadusmojās, viņš dusmīgi piesoļodams klāt pacēla plaukstu lai iecirstu meitai pļauku, taču kad roka tika pacelta no tumsas izlidoja niecīga šautriņa un trāpija viņas tēvam kaklā, viņš nokrita zemē - aizmidzis. No tās puses kur lidoja šautriņa iznira pirmais no ziņnešiem, pārējie četri parādījās visriņķī Misuzu, jau atkal tika pasniegts tīstoklis ar Imperatora zīmogu.

Linesaijs - Pūķēns Sāra

Tas no stāviem kurš sniedza tīstokli pasmaidīja vērojot Linesaju, varēja zem tumšajiem apsējiem manīt savelkamies muskuļus smaidā. Ja mēs grībētu lai jūs mirstat tad jūs jau būtu miris, pats to nemaz nezinot tīstokļa turētāja bals bija klusa bet skaidra. runātājs tīstokli nolika zemē un atkāpās, nopūta viegls vējiņš un visi pieci sūtņi jau bija prom.

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 22.07.2007 22:40

[Pūķēns Sāra]

Sūtņiem pazūdod, vēl kādu laiku Linesaijs turpināja uzmanīgi vērot apkārtni, kad zobens lēnām tika nolaists gar sāniem, visa ķermeņa valoda it kā vēstīja, ka puisis vairs neuztraucas par briesmām, vienīgi cieši apkļautie pirksti ap zobena rokturi un vērīgais skatiens liecināja, ka izskats ir pat ļoti mānīgs. Brīvajā rokā tika satverts tīstoklis, vēl pēdējais skatiens tika veltīts mirušajiem apsargiem un arī viņš pzauda no šīs vietas.
-Parūpējies, lai mani neviens netraucē,Tabo!- Ejot garām kādām pavērtām durvīm, puisis uzsauca pavecam vīram, kurš lēja kūpošu šķidrumu glāzēs pāris cilvēkiem. Vecais vīrs atvainojās un izsteidzās no telpas, panākdams Linesaiju, kurš, kā paredzēdams vīrieša rīcību, bija palēlinājis gaitu.
-Vai kaut ko...-
-Tu zini, ko es palūdzu, vairāk man uz šo brīdi nevajag,- cieti nosakot, Linesaijs apstājās, bet vecais vīrs palocījās.
-Ja jūs tā vēlaties,- pagriezies vecais vīrs atvēra durvis, pie kurām viņi bija asptājušies un, Linesaijam ieejot iekšā, aizvēra. Ieejot telpā, pirmā rīcība bija vienkārši pārlūkot pilnīgi visu lietu atrašanās vietu, lai zinātu, vai istabā kāds bijis, no viņa aiziešanas laika. Apmierināts ar redzēto, vai pareizāk neredzēto, puisis piegāja pie galdiņa un apsēdies, uzlika uz tā tīkstokli, kurš bija paņemts no zemes. Brīdi puisis vienkārši nopētīja tīstokli no visām pusēm, kad lēnām sāka plēst vaļā zīmogu, lai redzētu, ka rakstīts tīstoklī.

[Dvēselīte]

Aizņemta ar savām domām, Hara lēni soļoja uz mājas pusi, domādama vai nevajadzētu aplūkot jauno kumeļu. Tomēr šodien, nez kāpēc, treniņš bija sagādājis mazāk prieka un vairāk noguruma kā citkārt, tāpēc viņa nolēma nekavējoties doties gulēt, pirms tam vēl pārliecinoties vai mazās māsas jau guļ.
Taču lielāko pārdomu daļu sastādīja pēdējā laika baumas. "Tumšā dūre". Hara daudz par to bija dzirdējusi un arī redzējusi tās darbības sekas.
Tā būtu lieliska iespēja, teica klusā un cerīgā balstiņā.
Nekļūsti smieklīga! Hara pati sevi norāja un vēl vairāk saīgusi paātrināja soli.

Vieglā vēja brāzma iepūta tieši sejā. Hara nogurusi pievēra acis. Viņa dzirdēja troksni, kas radās cilvēka pēdām skarot brugēto laukumu. Yuki? Tomēr Hara juta, ka tā nav mazā māšele. Viņa neprata pārvietoties tā, lai izklausītos, ka nāktu... pieci cilvēki?!
Neatvērusi acis viņa apstājās. Ātra situācijas aplēse lika secināt, ka izredzes ir visai bēdīgas. Ieroču viņai nebija, tā pat arī nekāda veida bruņu. Un visu laiku mieru nedeva apjauta, ka viņi taču ir tikuši garām sargiem, kas skaitījās labākie, tūlīt pēc imperiālās sardzes.
Labi.
Hara atvēra acis un, par izbrīnu pati sev, tiešām ieraudzīja piecus melnā tērptus stāvus. Viņa bija ielenkta. Tomēr nešķita, ka tie grasās uzbrukt. Viens no tiem sakustējās un pastiepis uz priekšu kaut ko, kas atgādināja tīstokli.
Nebija verts liegties, ka Hara bija nobijusies un pirksti, kas apvijās ap tīstokli, nevaldāmi drebēja.
Uzmetusi tam paviršu skatienu, Hara jau gribēja roku noslaist, kad viņas skatienu saistīja zeltaini mirdzošais zīmogs. Tas bija Imperatora zīmogs! Sirds vēlējās izkāpt pa muti un ceļi pārvērsties vatē. Hara skatījās ar mēmi jautājošu skatienu uz melnajiem stāviem.

[Hikari]

Fū pie sevis sacīja Haku, paskaļi nopūšoties. Vēl viena gara darba diena bija aizvadīta, pēdējais kroga apmeklētājs pavadīts un viss atkal bija pieklusis. Meitene uz mirkli apsēdās, lai atvilktu elpu, jo visu dienu viņa bija pavadījusi kājās. Pasēdējusi šādi pāris minūtes, meitene atkal ķērās pie darba, jo laiks negaidīja un viss bija jāsakārto un jānovāc, lai dotos gulēt un pēc pāris stundām celtos atkal, lai sāktu kārtējo darba dienu. Haku piegāja pie galdiņa un sāka no tā novākt šķīvjus, kad aiz sevis sadzirdēja klusu švīkstoņu. Nākamajā mirklī kroga ārdurvis, kuras gan jau bija aizdarītas, atvērās. Meitene noreaģēja zibenīgi- trauki tika nolikti atpakaļ uz galda un viņa bija pagriezusies pret ieeju, sagatavota visam. Sasprindzinājusi redzi, meitene manīja tikai ēnas kaktos, kuras sāka kustēties un kādu tumšu stāvu, kurš iegāja iekšā krogā. Es atvainojos sacīja Haku skaļā balsī Bet krogs jau ir slēgts!
Nākamajā mirklī meitene pamanīja vīrieša rokās bambusa dēlīšu tīstoklīti. Uz tā virsū bija imperatora zīmogs. Vīrietis apstājās apmēram desmit soļus no Haku un pasniedza tīstokli viņai. Meitene bija aizturējusi elpu gan bailēs gan nesaprašanā gan pārsteigumā. Ko gan tas viss nozīmēja? Viņa pasniedzās pēc tīstokļa nedaudz drebošu sirdi, taču sejā nekas nebija mainījies.
Kas tas ir? Haku pieklājīgi jautāja vīrietim.

[Margo]

Miuzu bija nolēmusi atkal vingrināties. Viņaklusi ielavījās telpā un palūkojās visapkārt. Viņa zināja, kur stāv tēva ieroči, tādēļ tūliņ devās to atrašanās virzienā. Meitene palūkojās uz šķēpiem un zobeniem, kas rindojās pie istabas sienas, bet viņa nebija nķusi pēc šķiem ierčiem. Pasā telpas galā, dārgā audumā ietīts stāvēja tēva zobens. Meitene zināja, ja viņu pieķers, tad klāsies plāni. Kur nu vēl ja izmantots tika tēva zobens. Meitene jau noliecās, lai attītu saiī, kad kāda spēcīga roka viņu atrāva no tā un nosvieda uz telpas koka grīdas.
Ko tu iedomājies, skuķi! viņš kliedza un spēra soli meitenes virzienā, paceldams roku sitienam. Misuu iekliedzās un aiklāja seju ar rokām. Atskanēja klus svilpiens, vids n tad, kaut kas smagi atsitš pret grīdu. Misuzu atvera ais un praudzījās visriņķī. Tēvs gulēja zemē bez samaņas. Meitene veikli pierausās kājās un saspringti lūkojās visapkārt.
No tumsas iznira stāvs, kas tuvojās meitenei. Misuzu k'pās atpakaļ, bet atdūrās pret vēl vienu stāvu. Viņa bija ielenkta. Meitene straji apgriezās ap savu asi. Svešie bija pieci un izskatījās labi bruņoti. Misuzu nekustējās. Viens no stāviem pasniedza mitenei tītokli.
Misuzu to kārtīgi nopēīja. Uz tā bija Imperatōra zīmogs. Meitenes saspringums mazinājās. Tātad, baumas bija patiesas? Protams, meitene par tām bija dzirdējusi. Arī nojauta bija teikusi, ka kāds no viņas ģimenes stāsies Imperatōra kalpībā. Meitene vēlreiz pameta skatu uz savu tēvu. Viņš elpoja, tātad viņš nebija miris. Misuzu ievilka elpu.
Piedodiet, bet man šķiet, ka šai ziņai būtu jānonāk manu brāļu rokās. viņa savā maigajā balstiņā teicaun paūkojās acīs ziņnesi, kas bija devis viņai tīstokli.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 23.07.2007 11:04

[Elony]

Dzīve bija vienveidīga, vismaz pārsvarā. Kad sasniedz zināmu meistarības pakāpi, tad vairs šo vietvalžu, augsto kungu un pat armijas ģenerāļu uzdevumi neliekas bīstami, svarīgi un sarežģīti, bet gan viegli, muļķīgi un katram amatierim paveicami. Tas ir garlaicīgi, par laimi, atpūtas nami un sievietes glāsti ir patīkamāka alga par šo svarīgo vīru nicīgo pateicību, vai paša tukšo gandarījumu par šiem uzdevumiem.

Taču kādreiz atpūta tika pārtraukta, visrupjākajā kārtā.Leis bija piemīlīgā atpūtas namā, vienā no daudzajām zālēm un izbaudīja algu par savu darbu, kad kaut kas pēkšņi mainījās. Laipnās lēdijas un muzikantes aizbēga un atpūtas telpā ienāca tumši stāvi. Leja acīs tie bija prasmīgi kareivji, jo vairāk iespējams, ka viņa pašā arodā un mākslā. Zobens atradās trīs soļu attālumā un tas bija trīs soļus par daudz.
Bet tie nemeklēja viņa nāvi, jo viens deva zīmogpapīru ar imperatora zīmogu. Leja sirds sāka sisties straujāk, viņš sāka nojaust, kas tie varētu būt un juta prieku un bailes reizē. Saņēmies, lai izrādītu aukstasinību un cietu seju, Lejs pastiepa roku pēc papīra. Noglāstījis zīmogu, viņš to saplēsa un ne vārda neteicis vīriem, kas viņu vēroja, sāka lasīt dokumentu.

Šo rakstu rediģēja elesarels: 23.07.2007 12:36

[Ného]

Kaars droši paņēma rokās tīstokli. Ar pirkstiem viegli pārbraucis pari zīmogam, cenšoties ar tausti atpazīt to, kas nebija viltojums, vīrietis centās atsaukt atmiņā to, kas būtu licis imperatoram un viņa vīriem, ieinteresēties par viņu Kaaru Li.
Zīmogs tika pārlauzts un tīstoklis atritināts. Betpirms lasīt, vīrietis paskatījās uz svešiniekiem un jautāja - Kas tas ir?Vai kāds uzaicinājums, vai sods par maniem agrākajiem darbiem?- Negaidot atbildi viņš uzmeta aci hieroglifiem, kas klāja pergametu - tas vēstīja par uzaicinājumu piebiedroties "tumšajai Dūrei". Izlasot Tīstoklī rakstīto, Kaaru uz mirkli pārņēma saviļņojums, bet ātri to nomainīja vienaldzības izteiksme.

[Demiurgs]

Linesaijs - Pūķēns Sāra

Tīstokļa saturs ir aprakstīts ATD pavedienā, tēlam atliek tikai izlasīt tīstokli un doties ceļā!!!

Hara Emi Vana - Dvēselīte

Tīstokļa turētājs to palaida vaļa atstājot to Haras rokā, redzot viņas jautājošo skatienu, tīstokļa devējs teica
Imperators ir jūs izvēlējies, tur vis rakstīts Kamēr viņš runāja pār'jiečetri stāvi atkla ieslīdēja ēnās un bija prom, kad viņš beidza runāt arī tīstokļa devēs atmuguriski atkāpās un izgaisa tumsā.

Hakanaku Youhna(Haku) - Rowenny

Tīstokļa turētājs pakāpās uz priekšu un ielika tīstokli Haku rokā Tas ir ielūgums no imperatora, tur vis rakstīts Kamēr viņš runāja pārējie atkāpās un izgāja pa durvīm, pabeidzis sakāmo arī runātājs devās prom atmuguriski nenolaižot no meitenes acis, tuvodamies durvīm viņš vēl piebilda Atvainojiet profesionāla piesardzība un viņš pazuda tumšajā durvju ailē.

Misuzu - NorthSee

tistokļa devējs pakāpās tuvāk un pavilka uz leju sejas segu, tā bija sieviete, lai gan citādi paskatoties uz viņas augumu to uzreiz nevarēja pateikt tikai uzmanīgi ieskatotties. Imperators to sūtīja tev, neuzdrīksties apšaubīt viņa lēmumu Sieviete aizklāja seju un iespieda tīstokli meitenei rokās, pēc brīža jau visu sūtņi biaj izgaisuši tumsā.

Lei Vi Ku (Leis) - elesarels

Sūtņi redzot ka paskaidrojums nav vajadzīgs, pamāja viens otram un klusi pameta telpu. Pēc pāris mirkļiem jau varēja dzirdēt kā bordeļa darbinieces pienāk pie druvīm un klausās kas iekšā notiek, neviens pat nebīja pamanījis sūtņus aizejam, kāda no bordeļa meitenēm pat pavēra durvis šķirbā un ielūkojās iekšā.

Kaars Li - Noveau

Sūtņi pieņēmuši ka Kaars ir visu sapratis devās prom, un pēc bŗiža jau visi bija pagaisuši tumsā.
(soor par niecīgo aprakstu bet laia limits šobrīd spiež)

[Semijs]

Suzuki, nedaudz nolamājās, ka viņam neizdevās uzbrukums, bet vislielāko nelaimi viņam sagādāja tas, ka viņš tika ielenkts. Izvilcis laukā abus savus zobenus, Suzuki gaidīja kurš no stāviem klups pirmais virsū, bet tad vīrieša acs noķēra pasniegto tīstokli. Ielicis garo zobenu makstī, Suzuki strauji sagrāba tīstokli un atvēris to, kārtīgi izlasīja. Paskatījies uz klātesošajiem, Šuns piekrītoši pamāja ar galvu un sarullēji tīstokli, ielika to pie savas jostas.

[Demiurgs]

Šun Suzuki - Ilivarrs

Arī tīstokļa sniedzejs piekrītoši pamāja un uzlēca atpakaļ zirgā, pārējie aplencēji klusu ieslīdēja atpakaļ ceļmalas krūmos, ta ka pat zari nepalocijās, tīstokļa sniedzējs pamāja un aizauļoja, tālūmā varēja manīt ka viņam drīzvienpievienojas četri pārējie.

Visiem!!!

Tātad visi pašreizējie dalībnieki ir iesūtījuši savu atbildes reakciju, jūs dodaties ceļā un laicīgi nokļūstat paredzētajā vietā.

[Dvēselīte]

Ēna aprija pēdējā ziņneša papēžus.
Hara palika stāvot ar izstieptu roku, kurā liegi gulēja tīstoklis. Viņai bija bail pakustēties. Ja nu tas viss izrādās maldi? Ja nu aina pagaista līdzko viņa sakustās? Tomēr sirds dega vēlmē ātrāk doties turp. Imperators ir jūs izvēlējies, tur vis rakstīts ... Tas skanēja kā mūzika. Viņu pat neinteresēja, kas tieši rakstīts tīstoklī - galvenā bija apziņa, ka viņa ir vajadzīga Imperatoram.
Kailām pēdām Hara lavījās uz savu istabu. Bija nepieciešamas divas somas - vienā viņa salika apgērbu, otrā nedaudz ēdiena un ceļam nepieciešamās lietas - nazi, virvi, kastīti ar bultu uzgaļiem, maisiņu naudas. Vēl bija jāuzraksta vēstule vecākiem:

Nemeklējiet mani ne šeit, ne citur. Es dodos piepildīt savu likteni.
Mūžam mīlēšu jūs un māsas.


Ejot garām vecāku guļamistabai, viņa nometās ceļos un piespieda pieri pie zemes. Pirms piecelšanās, Hara vēl paslidināja vēstulīti zem durvīm. Ejot garām māsu istabai, viņa apstājās. Smaga nopūta izlauzās no jaunās sievietes krūtīm. Viņa turpināja ceļu uz zāli.
Zobens, loks un maks ar bultām. Haras pirksti viegli pārslīdēja tēva treniņu zobenam.
Atvērusi staļļa durvis, viņa klusi ieslīdēja iekšā un devās pie Upes. Melnā ķēve iebubinājās.
Tikai klusu. Mēs taču negribam pamodināt visu sardzi, vai ne? Meitene čukstēja, iedodot Upei cukura graudiņu. Ķēve tika ātri apseglota, rezerves jostas, apauši, trenze un pavadas iestūķētas somā.
Uzkāpusi zirgā, Hara jāja uz ziemeļu izeju. Tur sardze vienmēr bija mazliet neuzmanīgāka. Piejājusi pie vārta, viņa ar nožēlu secināja, ka sardzē tomēr kāds stāv. Jauns kareivis, tikko 17 gadus vecs, miegains stutēja sienu, bet izdzirdējis zirga pakavu skrapstoņu, zibenīgi izslējās un skarbā balsī uzkliedza:
Stāt! Nekusties! Saki, kas esi!
Iekliedzies vēl reizi un šī būs pēdējā nakts tavā dzīvē.
Kundze... - jauneklis pārbijies izdvesa un nokritis ceļos piesita pieri pret zemi.
Netūļājies un atver vārtus. Hara viņam pavēlēja. Jauneklis nekavējoties metās pie vārtiem un tos atdarīja. Izjājusi cauri arkai Hara apstājās un pagriezās:
Es tev aizliedzu jel ko izpaust par šo nakti, cik ilgi vien vari. Bet, ja tevi spīdzina, saki, ka es tevi draudēju nogalināt, ja neizlaidīsi mani. Mirkli klusējusi, Hara uzmeta skatienu tēva mājai un apgriezusi zirgu, lika tam auļot austrumu virzienā.

Nakts vēsais gaiss glāstīja ādu zem apgērbu kārtas. Vīriešu drēbes bija tikai aizsegs.
Imperatora! Es jau nāku!

[Elony]

Lei Vi Ku uzmanīgi lasīja tekstu. Tas bija tas. Uzaicinājums. Tagad viņš vairs nebūs viens no labākajiem, nē. Tagad viņš, Lei Vi Ku, būs pats labākais, elite! Kalpos paša Imperatora priekšā!
Kad Leis atkal pacēla acis, tumšie vīri jau bija prom. Meistarīgi, ja ņem vērā, ka viņš tos nepamanīja aizejam. leis strauji piecēlā, rakstu rulli paslēpa savās drēbēs, paņēma zobenu un devās uz ģerbtuvēm. Meitenes,kas bija aiz durvīm atkāpās, kad Leijs tās atvēra.
"Dodos prom. Nekavējoties!" jaunais karotājs paziņoja un nometa pāris monētas uz grīdas. Tagad sieviešu glāsti vair snebija svarīgi, šīs rakstu rullis bija daudz labāka dāvana un alga.

Ja pavisam drīz Lei Vi Ku, sava ātrā zirga mugurā, devās uz tiksānās vietu, kur viņa liktenis mainīsies uz visiem laikiem. ne par ko viņš nebēdāja. Saviem radiem viņš bija miris un svešinieks, tāpēc radu viņam nebija. Viņš nevienu nemīlēja, tāpēc nebija arī saišu, kas varētu kavēt doties pretī mērķim. Viņš nebijās nāves un ciešanu. Viņš tiks iekšā Tumšajā Dūrē!

[Semijs]

Šun Suzuki noskatījās, kā visi aiziet prom un noskatījies, kā jātnieks aizjāj prom, nosmīnēja un pie sevis noprātoja.
-Vismaz varēja mani paņemt līdzi.-
Ielicis savu īso zobenu makstī, Suzuki sāka iet uz tikšanos vietu, bet pa ceļam viņš redzēja nelielu dīķīti, pie kura piegāja sev notīrīt seju, izrādījās, ka dīķītis bija diezgan tīrs, tādēļ Suzuki pie reizes padzērās ūdeni. Noslaucījis muti, vīrietis piecēlās un devās tālāk...

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 24.07.2007 10:20

[Hikari]

Haku nenolaida no aizejošajiem stāviem ne acu. Meitene bija uzmanīga pret viņiem, tāpat kā viņi pret meiteni un tas viņai patika. Tasn ozīmēja vienu- šie cilvēki nenovērtē viņu par zemu, kā to parasti paguva izdarīt lielākā daļa. Palūkojusies uz tīstokli savās rokās, meitene ievilka dziļu elpu un apsēdās pie tuvējā galdiņa un lēnām sāka raisīt to vaļā, lai palūkotos, ko tad imperators būs uzrakstījis.

[Margo]

Misuzu nedaudz apmulsusi un viena stāvēja istabā, veroties pretējā istabas sienā. Ja vēstule bija domāta viņai, tad tas nenozīmēja, ka arī brāļi tādas nav saņēmuši. Meitene beidzot lēni pagrieza galvu un nogrozīja pirkstos tīstokli. Pirksti pārslīdēja pār Imperatora zīmogu. Tad viņa pavērās uz istabu un zemē guļošo tēvu. Tikai pēc mirkļa meitene pagriezās un piegāja tuvāk logam, lai izlasītu vēstījumu.
Ko viņi vēlējās? Kādēļ Imperatōrs sūtītu man ko tādu? Ko es esmu izdarījusi? Misuzu saspringti domāja un atvēra tīstokli. Meitenes acis lēni slīdēja pār rakstu zīmēm, tverot ik vārdu. Tikai, kad viņa bija pārlasījusi vēstuli trešo reizi, meitene pacēla acis un pavērās tālumā. Viņa nespēja noticēt.
Meitene veikli apsviedās apkārt un vēlreiz paraudzījās uz istabu. Nebija šaubu, ka viņai bija jādodas ceļā. Viņa negribēja runāt ar tēvu, nevēlējās redzēt vecākos brāļus. Viņa vēlējās tikai runāt ar māti un savu jaunāko brāli pirms aiziešanas. Viegliem, nedzirdamiem soļiem Misuzu izmetās no telpas un steidzās savākt nepieciešamās mantas. Pēc pāris minūtēm viņa jau bija savu brāļu guļamtelpā. Meitene spēra vieglus soļus pāri istabai, jo brāļa guļvieta atradās tālākajā istabas galā. Viņa uzmanīgi pietupās un uzmodināja brāli.
Es dodos prom. viņa klusi minēja un pavērās apkārt. Vecākie brāļi gulēja.
Ko? Kādēļ? Un kādēļ tev mugurā ir manas drēbes? viņš jautāja. Patiesi. Meitenei mugurā bija brāļa drēbes. Tās bija tikai nedaudz par lielu, jo viņas brālis un viņa pati bija līdzīgām ķermeņa aprisēm.
Man nav daudz laika, lai paskaidrotu. Cik noprotu tu neko par to nezini, vai ne?
Par ko tu runā, Misuzu, kas notiek! iesaucās brālis.
Ciet klusu! Es aizeju un saprotu, ka varu arī neatgriezties. Tev nav jāzina, kurp un kādēļ es dodos prom, bet tev tikai jāsaprot, ka tas nav bez iemesla. Es nemodināju māti, bet tev jāapsola, ka nomierināsi viņu, kad viņa sapratīs, ka esmu prom. Tad...
Nē! viņš pārtrauca. Tu tūliņ pat paskaidro, kas notiek, vai arī es tevi nekur nelaidīšu!
Misuzu nopūtās un turpināja: Dažreiz der ieklausīties baumās.
Meitene uzspieda skūpstu uz puiša vaiga un pēc sekundes viņa jau bija nozudusi brāļa skatienam, atstājot viņu savā guļvietā pavisam apstulbušu.

Pēc mirkļa Misuzu iesoļoja stallī. Tur jau viņu gaidīja Lea, viņas ķēve, kurai jau bija uzlikti iemaukti. Viņa nepacietīgi mīņājās savā sprostā. Lea bija brūnas krāsas zirgs ar melnām krēpēm. Pārējie zirgi nolaiduši galvas stāvēja miegā. Meitene klusi attaisīja vārtiņus un izlaida ķēvi ejā. Tā klusi nosprauslāja un piedūra purnu pie saimnieces pleca. Misuzu nomierināja zirgu un paņēma grožus savās rokās, vezdama ķēvi ārā no staļļa. Misuzu vēl palūkojās uz savā mājām. Nedaudz kremta neatvadīšanās no mātes, bet viņa zināja, ka brālis par to parūpēsies. Viņa nopūtās un iedomājas par tēva reakciju, kad viņš pamodīsies. Viņš par to neko neuzzinās. Neko neuzzinās, ka viņa meita, kuru viņš strostējis visu mūžu ir izraudzīta kā kandidāte, lai stātos Tumšās dūres rindās. Ja nu vienīgi brālis, ja nu vienīgi viņš sapratīs, par ko runāja Misuzu, un pavēstīs par to brāļiem, tēvam un mātei. Meitene pasmaidīja. Viņa vēlējās redzēt brāļu reakciju, kad viņi uzzinātu...
Lea atkal nosprauslāja. Misuzu papliķēja zirgam pa skaustu un pārmeta seglu somu pāri zirga mugurai un piesprādzēja to pie segliem. Tad Misuzu uzlēca zirgam mugurā.
Viņa vēl uzmeta skatu savām mājām un paskubināja ķēvi. Prātu nelika doma par to, ka viņa varētu neatgriezties. Viņa tikai dziļi ievilka elpu un centās par to nedomāt. Viņa vēlējās sevi pierādīt. Viņa vēlējās aizbēgt no ikdienas. Viņa to vēlējās. Zirgs sāka lēkšot un drīz tas pazuda aiz ceļa līkuma, ienirstot tumsā.

[Demiurgs]

Noteiktajā 25 janvāra dienā Shanxi provinces galvaspilsētā kur dzīvoja pārvaldnieks valdīja klusums un miers, citkārt pilsētā valdzīja rosīga tirdzniecība un vis cits kas pienākas kārtīgai pilsētai, taču šoreiz vienīgais kas ielās notika bija nekas, ja neskaita neskaitāmos karavīrus kas stāvēja gar ceļiem uz pārvaldnieka pili un tieši līdz zālei kurā pieņēma viesus.
Xianas pilsētai tas bija kaukas neparasts, pārvaldnieks bija pavēlējis visem palikt mājās vai pamest pilsētu šajā dienā, dažuviet pa māju logiem vien varēja manīt ka kāds ziņkārīgais palūr kas notiek, vienīgais iedzīvotāju izskaidrojums šķiet bija tas ka pilsētā ierodas pats imperators, taču tā nebija, aptuveni dienvidū tieši kad sāka snigt viegls sniedziņš pie apvāršņa parādījās pirmie viesi.

[Elony]

Lei Vi Ku bija jāceļo vairāk kā piecsimti kilometri no valsts dienvidiem, kur viņš bija bijis, taču viņam izdevās paspēt laikā. Ziemas dienā, kad sāka nadaudz snigt, Leijs ieraudzīja Xianas pilsētu un devās turp.
Tukšās ielas viņu pārsteidza un mulsināja. Lejam nepatika, ka neviena nav, jo viņš labprātāk pazustu pūlī. Taču no otras puses, neviens netraucēja viņam jāt pa galveno ielu Vējkāja mugurā. Karavīri Lejam nepatika vēl vairāk. Viņš jutās kā mērķis, tomēr pieņēma, ka bez tā nevar iztikt. lai gan kur ir izdaudzinātā Tumšās Dūres slepenība un noslēpumainība? Tas viss likās tik... atklāti, it kā pārvaldnieks gaidītu pašu Imperatoru!
Kad Lejs beidzot nonāca vietvalža pils priekšā, viņš noskatīja plaši atvērtos vārtus un klusējošos kareivjus. Lejs pārdomāja, vai tiešām viņam jādodas iekšā, jo tad atpakaļceļa vairs nebūs.

[Semijs]

Suzuki bija veicis tālu ceļu ar kājām, jo izskatījās, ka nebija neviena ko varētu pa ceļam aplaupīt, lai dabūtu vismaz kādu zirgu, tādēļ vīrietim nācās paļauties uz savām kājām. Kādu laiku atpakaļ jau sniegs uzsniga, kas nebija diez ko patīka Suzuki, bet dzīve jau nav rožu dārzs. Nonācis pie Xianas pilsētas, Suzuki neko daudz nedomādams gāja iekšā pilsētā. Vīrietis ar aizdomīgu acu skatienu vēroja apkārtni, nebija praktiski neviena dvēsele uz ielām, izņemot tikai sargus, kas īsti Suzuki nepatika, cerams, ka nevienu viņš nav bijis saticis iepriekš. Nopūties, vīrietis turpināja ceļu.