Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Margo]

Meitenes sklaties uz mirkli sastpās ar kādas sievietes skatienu, kas cieši spiedās pie kāda vīrieša sāniem. Viņa vismaz nav viena. viņa nodomāja. Tad Anna nopētūja militāristu, kas bija devies pie kastēm, kas atradās netālu no meitenes. Kastes tika apgāztas, viņa nedaudz izbijās un pielēca kājās. Viņi gatavojās pamest torni? Annu tas biedēja. Viņa uzmeta plecā savu somu un savilka siksnu ciešāk. Rokas trīcēja.
Meitene atkal uzmeta skatu sievietei. Tad noskatīja militāristus un nopūtās. Anna noslaucīja seju, kas joprojām bija sarkana un izlaida roku caur matiem. Vajadzēja saņmt sevi rokās. Ko līdzēja šī raudāšana un gaudas? Meitene sakrustoja rokas uz krūtīm un dziļi ievilka elpu.

[Demiurgs]

OCC: soory par kavēšanos bet es nemaz nepaguvu pamanīt ka spēle jau sākusies!! Darba daudz!! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Andrejs visulaiku klusēja vīņam bija viegls šoks, lai gan viņš nebija no bailīgākajiem, bija bijuši bīstami gadījumi arī medībās, uzbrūkošas mežacūkas un vilki tepat latvijā un arī kas daudz pamatīgāks ārzemēs. Taču fakts ka tagad viņš vienālaidā šaudījās pa čilvēkiem turklāt viņš bija noša'vis dažus savus paziņās un pat vienu puisi no savas komandas viņu šokēja. Tādēļ viņš vienkārši darija kas dārāms un centās domāt un runāt pēc iespējas mazāk.

[Hworang666]

Jānsi viegli pamanīja, ka Anī palika tāda jocīgāka. Tad viņš aptuveni nojauta, ka runa varētu grozīties ap faktu, ka viņš pazīst vēl kādu... Bet šoreiz viņš vairāk uztraucās par to, vai Gvenda nav paspējusi saķert vīrusu. Un viņš cerēja, ka Anabella viņam ko tādu piedos... Pa kuru laiku tad pamanījies saķert greizsirdības vīrusu? Jānis klusiņām pajautāja Anī. Rūkšana aiz durvīm kļuva aizvien neciešamāka.... Tā vien likās, ka tur jau ir vesels bars inficēto... Mums tā kā nevajadzētu pasteigties? Viņš runāja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu arī nēģeris.

[Semijs]

* Te pa rasismu neliek procentus? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

MČ tagad nezināja kur likties, pie durvīm lauzās iekšā inficētie, bet blakus viņam uzdeva daudzus, jo daudzus jautājumus. Būdams militārists, viņam vajadzētu saglabāt mieru, bet ja tevi grib nokost cilvēkveidīgi briesmoņi tad viss mainās.
-Mēs jau daram visu cik vien ātri spējam un nē Mārtiņ, tev netiek dota atļauja pamest šo telpu, visi ārā tur ir miruši, ja kāds aizskrēja kur citur tad mēs nespēsim pēc viņa aiziet. Man pašam slikti metās domājot par to, ka atstāju civilo nelaimē, bet tas ir pārāk riskanti.-
Jūrnieks jau bija tīri tālu ticis ar virvi, militārists viņam palīdzēja. Abi izmeta virvi pa logu ārā un pārbaudīja cik gara tā ir.
-Vēl drusciņ.-
Iesaucās jūrnieks un abi ķērās atkal pie darba. Tikmēr MČ atlaida vaļā Gvendu un ieskatījies viņai acīs teica.
-Neuztraucies, tu neesi inficēta un netiksi, viss būs labi - es tev apsolu.-

[Zōzā zač zač]

SKaidrs, es tikmēr aptīrīšu apkārtni no Inficētajiem, kad teikšu, tad ātri jums vajadzēs laisties lejā, jo es nevēlētos, lai vēl, kāds tiek nokosts. Beidzu.
Karavīrs Paņēma vienu no četrām granātām, kas uzsprāgstot izmētā vairākas mazas bumbiņas, kas ir tik bīstamas, kā lodes, un to granātu uzlicis uz 15 sekunžu taimera un no no visa spēka to meta pūlver torņa virzienā, cenzdamies to aizmest tuvāk, cik vien spēja.
Par laimi, granātaaizlidoja līdz pūlvertorņa malai, kur uzreiz bija vērojamas durvis.
5..4..3..2..1..
Un bija dzirdams nelies sprādziens un ložu skaņa, kas lidoja, kuru kurā.
UN cenzdamies, atkal ar snaipereni tēmēt, karavīrs sajuta labajā plecā spēcīgas sāpes.
B.ļin, zināju, ka šāds metiens man atmaksāsies..
Viņš savu roku izlaocīja vairākos veidos un sāpes nedaudz rimās.
Labāk ķeršos pie aptīrīšanas.
Notēmējis, viņš bez žēlastības, visu inficētos, ko manīja uzreiz nošava. Viņš vairāk nešķiroja, kad ieraudzīja uzreiz izšāva lodi mērķim krūtīs.
20 krita, bet aptvere bija, atkal, jāpārlādē.
Palikušas 3 aptveres plus manas divas.
Viņš nodomāja un tad ieraudzīja izkārtu virves paveidu.
Nolādēts, ne, tagad, tu vēl ir Inficētie.
PIe sevis noteicis, viņš pārlēdēja sekudes simtdaļā un uzreiz notēmēdams sāka šaut.
Viņi sarddās aizvien vairāk u tik apt ātri cik saradās viņi krita.
To, kas izskatījās pēc virves, tika ievilkata iekša.
Paldies dievam, vēl nav tik tīrs, lai varētu laisties zemē.
Ieslēdzis rācij saziņu kareivis ziņoja Mč.
Izkariet, to jūsu sataisīto virvi, kad teikšu. Un pirmais, kas lai dotas, lai dotas, tam, kam ir ierois, vismaz ar 20 lodēm. Es piesegšu, bet visu, kas tur lejā jums tuvumā būs es neapvākšu, jo es arī esmu tikai cilvēks un es nevaru pamatīt, tos, kas ir aiz pūlvertorņa. Beidzu.
Samērā skaļā balsī noteica karavīrs un izmeta vēl vienu tādu pašu granātu, kurai uzsprākstot pa visu apkaimi izkaisās mazas lodītes. Bet šoreiz viņš to granātu nemeta tik tālu, bet gan netālu no pūlver torņa, lai aptīrītu tos, kas tu bija.
3..2..1..
Bija dzirdams vēl viens mazs sprādzines un ložu svilpojošā skaņa. Tad, kā lodes ietriecas akmenī un cilvēka miesā, bet tad bija jāatrodas ļoti tuvu sprādzienam.
Ieslēdzis rācijsaziņu Kareivis teica.
Kanārijputniņš drīz būs aptīrijis jums ceļu. Kad teikšu tad metiet virvi ārā un ātri laidieties zemē, bet , atkārtoju, pirmais lai dodas ar ieroci. Beidzu
Un Snaiperis turpināja apšaut ,tos, kas vēl pusdživi rāpoja pa zemi, un tos, kas parādījās viņa redzes lokā.

[Demiurgs]

Andrejs dzirdēja ko teica snaiperis pa rāciju tādēl piegāja pie loga un paskatījās ārā, joprojām sažņaudizs rokās bisi
viņš bija diezgan sasvīdis, toties nekādi savādāk bailes viņā nemanīja, lai gan viņš tomēr tāds bija, vairāk gan šokā nekā nobijies.
Vai es būtu palaidis garām, bet kurp mēs dosimies kad būsim laukā, saprotu ka šeit nav droši bet uz ielām ir vēl nedrošāk Andrejs runāja skaļi tā īsti nepieviena nevēršoties joprojām skatoties laukā pa logu.

[Pūķēns Sāra]

Anabella valdījās, lai neuzbļautu militāristam, kurš sagrāba Gvendu, -Nedomāju, ka tas bija pats labākais veids kā viņu nomierināt,- Bella klusi noteica, -Velciet nost tās bikses, lai jums būtu miers, es jums iedošu savējās.- atlaidusi vīra roku, lieki nedomājot, jaunā sieviete, atvēra bikšu āķīšus sānos un bikses pašas pa sevi vienkārši noslīdēja no miesas. Viņa nekaunējās no tā, ka uz mirkli palikusi bez biksēm, pirmkārt, viņa jau nebija kaila, otrkārt, zem biksēm viņai vēl atradās ādas krāsas bodī un ādas krāsas zeķubikses, kuras gan bija vietām nebija vairs tīri ādas krāsā. -Zinu, bikses nav jau tās tīrākās un arī viegli padriskātas, bet ceru, ka jums tas pārāk netraucēs,- sniedzot gaišās bikses Gvendai, Anabella teica, -Un ja kas, sānos ir āķīši, kurus var aizsprādzēt arī tā, lai bikses būtu krietni platākas.- To sakot, meitenei rokās jau atradās mugursomiņa, no kuras viņa izņēma svārkus. Svārki nesniedzās līdz ceļiem un bija ļoti viegla materiāla, tieši tāpat kā bikses, kas jau atradās pie Gvendas. Uzvelkot svārkus, somiņa tika uzlikta atpakaļ uz muguras un ap vidukli tika apsieta virve, kas pildīja katanas turēšanas funkciju.
Izdzirdot Jāņa piezīmi, meitene mirkli neko neatbildēja, -Necentīšos pierādīt, ka kas tāds varbūt man ir vienai,- vīram tika veltīts smaids, kurā jaucās bezspēcība ar negantumu, dīvains savienojums, bet cilvēks, kurš jau tik ilgi atrodas viņai blakus, mierīgi to varēja saprast.
Meitene bija piecēlusies kājās, izskatījās, kad militārists bija sācis rakties pa lādēm. Tai mirklī, kad viņu skatieni sastapās, Anabella pasmaidīja un norādīja, lai meitene nāk šurpu. Varbūt tas bija netaktiski, varbūt viņai pašai vajadzēja iet pie meitenes, bet... viņa saspieda ciešāk Jāņa roku, par zīmi, ka uz mirkli pazudīs. -Sveika,- pienākot pie meitenes, Anabella vienkārši noteica.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.07.2007 12:06

[Margo]

Sveiki, Anna atņēma sveicien, bet nemaz necentās smaidīt, jo smeids tāpat nebūt izdevies. Viņa ciešāk sakļāva rokas uz krūtīm. Viņa jutās nedaudz neērti, kaut arī vēlējās kompāniju. Kādu, kas būtu blakus. Šāvieni, spr'dzieni - tas viss uzdzina pārāk lielu stresu. Meitene pat izvairījās skat'ties sievietei acīs.
Uz mirkli meitene vēlējās pajautāt, ko svešiniecei aja, bet savaldījās. as būitu nepieklājīgi. No otras puses meitene tomēr vēlējās kādam izkratīt sirdi. Anna paskatījās Anabellas acīs.

[Pūķēns Sāra]

-Redzēju, ka raksti,- Bella iesāka runāt, -Vai tikai aizraušanās, vai arī kas vairāk?- Sejā bija manāms, kas līdzīgs vieglam smaidam, likās, ka viņa visu šo jezgu neņem pārāk vērā. -Es dejoju, tā ir gan aizraušanās, gan kā kas vairāk, vai tu dejo?- viņas zilās acis turpināja lūkoties meitenē sev priekšā, kad pēkšņi viņa viegli iesmējās, -Atvaino manu ziņkārību, nezinu, kas man ir uznācis. Anabella,- viņa pasniedza Annai roku, lai iepazītos.

[Margo]

Anna. nedaudz pasmaidīdama atbildēja Anna un pastiepa roku. Likās, ka šī sieviete varētu saprast. Varēja viņai uzticēties. Vismaz viņa uz mirklilika aizmirst, kas patiesībā notiek. Es dejoju. Un ... rakstīšana? Jā, tā varētu tekt - mana aizraušanās. viņa klusi bilda un nolada rokas gar sāniem.
Viņa tiešām rūp, vai arī viņa tikai mieina? Anna nodmāja.

[Pūķēns Sāra]

-Prieks iepazīties,- Anabella smaidot teica, -Vai dejošana...- jaunā sieviete nevarēja atrast vārdus, -... nu tu dejo tikai klubos? Pamīdies pa deju laukumu? Un vēlreiz atvaino par manu ziņkārību, vienkārši dejošana...- viņa paraustīja plecus. Nevarēja pateikt vārdos, bet tas bija tāpat kā ar muzicēšanu un rakstīšanu, dažiem tas bija tikai tā, lai pazīmētos, bet citiem tā bija dzīve, tas bija ierakstīts viņu dvēselēs, ja vien tas viss bija to cilvēku dvēseles.

[Margo]

Nē. viegli attrauca Anna. Uz klubiem es nemēdzu iet. Es dejoju tautasdejas. viņa paraustīja plecus tāpat kā to bija darījusi Anabella. Tā ir mana dzūve. viņa sapņaini noteica. Nu ... balta papīra lapa un deja. viņa pabediz, bet tad nopūtās. Vismaz bija... gandrīz čukstus viņa noteica un skumji palūkojās uz Anabellu.

[Pūķēns Sāra]

-Kādēļ bija? Tādas lietas nepāriet kā lietus un sausums, tās ir vai nav, un kā redzams tev ir, tātad arī būs.- Bella nostājās pie sienas blakus Annai, skatiens vērās kaut kur uz priekšu, -Ja tu pats nenovērsīsies sliktos brīzos no tā, tad tas viss tev tikai palīdzēs. Tev būs pie kā turēties, par ko dzīvot,- skatiens apstājās pie Jāņa un arī pie tā palika, viegls smaids rotāja seju, tāds viegli sapņains. -Domā par to visu kā stāstu, krāšņu stāstu, kurā tu esi galvenā varone, varbūt pēc tam, kad izglābsimies, tu to visu uzliksi uz papīra un kļūsi pasaules slavena. Piemēram es pati, to visu ietērpju dejā. Manā galvā jau skan melodija un katra cilvēka rīcība ir jauns pavērsiens dejā un mūzikā. Jā, varbūt tas ir vieglprātīgi, bet Bēthovens Mēnesnīcas sonātu arī neuzrakstīja sēžot pie tējas tases un tērzējot ar ciemiņiem, bet gan pats izjūtot tās jūtas, kas mūsos rodas, kad klausamies ko tik skaistu kā šis skaņdarbs.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.07.2007 15:42

[Margo]

Anna negribot pasmaidīja plašāk. Anabellai bija taisnūba. Viņai ir vērts dzīvt. Vismaz tā dēļ, kas bija. Viņa gribēja to visu atpakaļ. Deju, dzīvi...
Paldies. Anna klusi noteica un smaidot pavērās sievietei acīs. Jūs man atdevāt ticību.
Meitene vēlējās pēc iespējas ātrāk izvilkt no somas kladi un ierakstīt tajā kaut vienu priecīgu domu. Tieši šo brīdi un ticību. Aiz durvīm atkal atskanēja šņākoņa, meitene salēcās, bet tad nopūtās un centās nomierināties. Anna vēlējās, lai viņa būtu pietiekami stipra, lai varētu pie ticības turēties līdz pēdējam.

[Šamanis]

Virve bija gatava un Mārtiņš sāka pa to rāpties lejā viņam tas padevās labi ātri, jo viņš bija karavīrs un tas bija jādara katrā distancē. Kad bija lejā viņš apskatijās apkārt un teica :MČ te MO gaiss tīrs! bet pēc īsa brīža viss izrādijās savādāk no stūra iznāca Valdis Zatlers, valsts prezidents Karavīrs uzsauca: Labdien, prezidenta kungs, vai jums viss kārtībā? viņš piegāja klāt un līdz bija dažu metru attālumā viņš ieraudzīja ka prezidents ir inficēts: Ak dievs! viņš ātri izvilka desertu un iešāva viņam tieši starp acīm. Zombijs nokrita un tad M. paņēma rāciju un satrtaukts ziņoja: MČ es tikko nogalināju prezidentu, atkārtoju es tikko nogalināju prezidentu! Vēl nekapjat lejā gaiss galīgi nav tīrs! to pateicis viņš pie sevīm noteica kas tas ir par murgu! Viņš aizskrēja atpakaļ pie virves un vēlreiz pārbaudīja, bet šoreiz neko neredzēja.Viņš ziņoja: Viss kārtībā, varat sūtīt lejā pirmos cilvēkus! to pateicis viņš atkal izvilka savu ieroci un tēmēja apkārt, turēdams pirkstu pie gaiļa.

[Demiurgs]

Andrejs nolēma ka Mārtiņam varētu noderēt palīdzība tādēl ātri pakār bisi plecā un arī ņokāpa lejā, ticis lejā viņš pārbaidīja vai bise ir līdz galam pielādēta un paskatījās uz prezidentu Man viņš nekad nav īsti paticis, ko gan ārsts var iesākt prezidenta amatā? Andrejs runāja ar pavisam viegu krievisku akcentu

[Šamanis]

Kaut gan nožēloju izdarīto, es tev piekrītu!Man arī viņš nekad nav paticis.Ko ārsti jēdz no politikas? viņš piegāja pie Andreja teikdams: Sveiks, es esmu Mārtiņš viens no militāristiem.Jauka bise!Ieroča turēšanas atļauja ir? viņš uzsmaidīja.Karavīrs ieslēdza rāciju: Sūti lejā arī pārējos.Viņš vēlreiz paskatījās uz sirmo prezidentu, kuram galvā vēl ar vien bija redzama lode.Viņš apskatījās uz augšu, precīzāk uz logu, no kura ārā karājās no drēbju gabalam savienotā virve.

[Demiurgs]

Jā sveiki, es esmu Andrejs, un atļauja man ir, bet šādos apstākļos es nolēmu to labāk pamest mājās Andrejs nopētīja perimetru pagaidām nevienu dzīvu inficēto nemanīja, tas tikai priecēja. Šķiet ka pirmais izbīlis sāk lēnām pāriet, tikai tagad jāsāk domāt par visu kas noticis

[Zōzā zač zač]

Kamērt pirmais militārists -Mārtiņš, izmeta virves pakaļdarinājumu un nolaidās lejā, tikmērt Andrians pārlādēja savu snaipereni.
Izdzirdējis šavienu viņš sekundes simtdaļā jau ar snaipereni notēmēja uz šāvēju - Mārtiņu.
Bļ.in, es teicu pa rāciju, lai lien laukā, tad kad es teikšu, viss vēl nav tīrs.
Nomurminājis Andrians uzreiz pa rāciju sāka skaļi bļaut.
Nolādēts Mārtiņ, es pa rāciju gadījumā neziņoju, ka teikšu, kad varēsiet līst laukā. Nolādēts, Bet, ja esi lejā, tad pasaki, lai tas otrs arī piesedz, kamērt pārējie līdžis lejā, ja kas es esmu uz m'jas jumta, kas ir tieši pretī jums, jūs mani redzēsiet, ja paskatīsieties.
Balss jau palika mierīga, bet rācijsaziņa nebeidzās.
Uzreiz, kad visi cilvēki būs nokāpuši lejā, lieciet viņiem skriet manā virzienā, es viņus piesegšu, vismaz, uz kādu laiku aizsargāšu, kāmērt jūs atskriesiet pie viņiem.
Un rācij saziņa beidzās, nu, Adrians, beidza runāt, tagad viņš tikai gaidīja atbildi un ar binokli nopētija visu apkaimi. lai pārliecinātos, ka neviens nenāk.
Ceru, ka drīzumā nēnāks kāda inficēto grupiņa.
To nodomādams Vīrietis piekļāva savu labo aci optiskajam tēmeklim.

[Šamanis]

Mārtiņš dzirdēja rācijas ziņu un noraidīja to: Noraidīts, nebija teikts nekas par dotu ziņu, ta vai tā mums nav tik daudz laika lai gaidītu, kamēr tu atjēgsies ieslēgt rāciju, cilvēki šeit varētu nomirt no bailēm, bet tu te lamājies par manu priekšlaicīgo nokāpšanu. Mārtiņa sejā bija redzamas nelielas dusmas.Viņš paskatījās uz Andreju un teica: Tev vajadzēs palīdzēt piesegt lejā kāpjošos, gadījumā ja kaut kur atkal parādās tie frīki.Viņš nopētija apkārtni, bet diemžēl neredzēja neko aizdomīgu.Viņš viegli nopūtās un gaidīja līdz pa virvi kāps lejā pārējie neinficētie.