Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Demiurgs]

Andrejs neko neatbildēja Mārtiņam tikai paskatījās atpakaļ pamāja un sāka iet lejup straujāk, taču vēl vairāk ieklausoties apkārtnē un uzmanīgi pētot kāpnes lai nepakristu pustumsā, nemaz nerunājot par uzskriešanu virsū kādam inficētajam
Kā mēs panāksim pārējos, nevar jau zināt kur viņi šobrīd varētu būt aizdevušies

[Vilku meita]

Atpakaļ nākot soma bija krietni smagāka asinīm pildīto paciņu dēļ, līdz ar to atgriešanās beija neveiklāka, bet tas nenozīmēja, ka drikstēja atslābt. To ne, ne uz mirkli, ja gribas dzīvot un Sabīne turpināja lavīties pa gaiteņiem atpakaļ uz otro stāvu pie neinficētās sievietes un savainotā vīrieša, kuram bija nepieciešamas šīs asinis. Šur tur varēja manīt izdzīvojušos un tad varēja nozīmēt, ka ceļš ir brīvs, bet viņa tomēr drošs paliek nedrošs centās izvairīties no tiešas saskarsmes ar cilvēkiem, ja arī kādam nācās iet garām, jauniete sažņaugusi ciešāk nūju paskrēja garām, smagajai somai draudigi šūpojoties.
Nu jau varēja manīt kāpnes uz otro stāvu, bet koridorī gaidīja neliels pārsteigums.... sievietes un virieša tur vairs nebija. Klusi iesmilkstējusies Sabīne sarāvās notupjoties zemē. Vai tiešām būs par vēlu? Rokas iertīcējās spēcīgāk nekā pirmīt un jau atka pirksti taustījās pēc cigarešu paciņas, bet viņai negribējās ticēt drūmajām domām... Viņa sapurinaja galvu. Un ja nu?
Piešķilusi uzguni, viņa iesprauda cigareti mutes kaktiņā un lenām gar sienu sekoja svaigajām asins pēdām līdz nonāca līdz durvīm. Tās tika pastumtas ar nūju vaļā tieši tik daudz, lai varētu iemest aci telpā. Nopūta... Šķita ka ar viņiem pagaidām viss kartībā un Sabīne atrodoties tuvu pie zemes iespruka palātā tūlīt pat durvis piesiežot ar savu svaru.
Asinis... Viņa nomurmināja noslidot zemē un novēla no peciem somu, no kuras tūlīt pat sāka krāmēt laukā paciņas ar sarkano šķidrumu. Ceru kas no ta visa derēs.

[Semijs]

Mārtiņš sekodams Demiurgu, sajuta, ka ar grīdu kaut kas nav labi un viena viņa kāja ielūza iekšā dēļos, liekot tai iestrēgt, proti nedaudz pamocoties kāju jau dabūs laukā, bet tā nebija vienīgā problēma. Pie lūkas, kas bija palikusi vaļā aiz dažu labu paviršības, nu jau atskanēja šņākoņa un pirmais inficētais nolēca lejā, paklūpjot, taču tas viņam netraucēja drīz piecelties.

Kad Mārīte pagrūda durvis vaļā un izlēca laukā, viņa ap stūri ievēroja, ka spīdēja vāja gaisma un varēja redzēt kāda auguma ēnu gaismā. Savukārt Aleksandrs savā pusē redzēja tik sienu un tukšu gaisu.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 28.08.2007 23:26

[Elony]

Aleksandrs vērīgi nopētīja savu gaiteņa pusi. Tukšums, neviena.
Viņš turēja pistoli sev priekšā. Šoreiz drošinātājs bija uzlikts, bet viņš bija gatavs to noņemt jebkurā brīdī.
"Man nekā, kas tev?"
Saša pār plecu uzsauca Mārītei.

[Bizii van Dope]

Mārīte bija gatava izšaut, bet nebija nekā uz ko šaut. Taču viņa tikai tādēļ neatslāba. Viens skatiens uz grīdu, un sievietes mugura, viņai pakāpjoties atpakaļ, saskārās ar Aleksandra muguru.
Sieviete blenza uz ēnu. Visas viņas maņas bija sasprindzinātas līdz pēdējam, bet sirds smagi sitās satraukumā. Dabiski, ka bija bail.
Aleksandr, manā pusē kaut kas ir.Mārīte caur lūpu kaktiņu klusu nočukstēja, nenovērsdama skatienu no ēnas un pistoles stobru no gaiteņa stūra.
Viņa ļoti cerēja, ka tas ir tikai parasts cilvēks. Bet, ja nu nē... Tad tas noteikti metīsies virsū Mārītei pirmajai. Labi, ka tepat aiz viņas muguras bija jūtama vīrieša spēcīgais ķermenis, taču no priekšas sieviete tāpat jutās neaizsargāta.
Roka, kas turēja pistoli, viegli trīcēja.
Dievs dod, ka tas ir tikai cilvēks.tumšmate klusībā lūdzās.

[Elony]

Nolēmis, ka viņa pusē nekas nedraud, Aleksandrs pagriezās vairāk pret gaiteņa vidu. Tagad viņš Mārītes mugurai pieskārās nevis ar savu muguru, bet gan ar plecu. Viņs palūkojās tālāk, kur skatījās Mārīte. Tur tiešām bija kāda stava ēna, aiz stūra.
Aleksandrs pameta skatu atpakaļ savā pusē. Joprojām nekā nebija. Tad viņš pagriezās uz ēnas pusi.
"Ko darīsim? Iesim tuvāk skatīties, vai arī uzsauksim tam,lai nāk pie mums? ja tas ir inficētais, paspēsim gan nošaut, gan aizbēgt, vai ne? " viņš čukstēja Mārītei ausī. Sašam likās, ka viņa baidās. tas viņam nepatika, jo arī viņš pats baidījās, taču centās saglabāt vienaldzību un skaidru prātu.
No nāves nav jābaidās. Pēdējo lodi turi sev.

[Demiurgs]

Andrejs izdzirdējis dēļu plīšanu apmetās riņķī, un centās palīdzēt Mārtiņam izkļūt taču inficētais uzradās negaidīti
Andrejs palaida vaļā Mārtiņu Meiģini pats tikt laikā es tikšu galā ar inficēto Andrejs pacēla augstāk mačeti un dunci, un tuvojās inficētajam kurš skaļi gārdz un skatījās uz Andreju,
Inficētais metās virsū, andrejs cirta ar mačeti pa rokām tās iazitot sāņus un dunci ietrieca inficētajam tieši deniņos, tas nokrita uz kāpnēm, beigts.
Andrejs uz jumta saklausīja arī citus inficētos tapēc viņš steigšus metās iazvērt un aizbūltēt lūku, tas pievērsa inficēto uzmanību un tie tūlīņ sāka dauzīties pa aizvērto lūku.

[Bizii van Dope]

Sieviete pēc pieskāriena mazliet satrūkās, bet savu izbīli neizrādīja. Viņas stāja, balss, sejas izteiksme - tas viss palika ciets, noteikts un bezkaislīgs. Nekādu emociju.
Žēl, ka iekšā tomēr kaut kas bailīgi drebēja. Tomēr Mārīte bija stipra sieviete.
Neviens risinājums nav pareizais.sieviete atčukstēja, nenovērsdamās no ēnas.Īstenībā visnekaitīgākais risinājums mums, Bija dīvaini teikt ''mums'' un Mārīte jutās iekšēji nedroši, tā pasakot, bet tagad viņi bija kopā, apvienojušies vienā frontē.būtu bēgt prom ko kājas nes tālāk no tās ēnas, bet citiem vislabāk būs, ja mēs nošausim inficēto, ja tas tik tiešām nav parasts cilvēks.
Es ļoti ceru, ka tas ir tikai cilvēks.
Pavērs ieroci apmēram uz gaiteņa vidu. Es mērķēšu mazliet augstāk.Mārīte norīkoja, pēkšņi sajusdama vieglu aizkaitinājumu par to, ka viņai te jābūt lielajai domātājai. Paklau, kurš te ir mazāks, vārgāks miesās un sentimentālāks?
Sieviete, sekojot saviem norādījumiem, paslēja ieroča stobru mazliet augstāk.
Es piecirtīšu ar kājām piegrīdas. Inficētie atsaucas uz troksni.Mārīte paskaidroja un, tad pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma vai tālākām norādēm skaļi nodimdināja kājas pret grīdu.
Zibenīgi sievietes uzmanība tika pievērsa ēnai un stūrim. Sirds gandrīz vai lēca ārā pa muti.
Šis mirklis būs acumirklīgs.

[Šamanis]

Martiņš centās izkulties no nepatikšanām kurās viņš bija iesprūdis, viņš izrāva savu kāju arā no cauruma, bet nolauztā dēļa gals aizķēra mārtiņa bikses, un uztaisīja vienu tās kāju par šortu garuma.((IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) Mārtiņš pieslējās kājās un palīdzēja aiztaisīt lūku,Paldies! to pateicis viņš atkāpās no aizbarikādētās lūkas devās lejā, militārists ik pa brītiņam paskatijās kur sper soļus, lai tādi incidenti neatkārtotos.

Šo rakstu rediģēja Šamanis: 30.08.2007 16:40

[Pūķēns Sāra]

Anabella par atbildi piepacēlās un maigi noskūpstīja Jāni, kad telpā ienāca Sabīne. -Tiešām liels paldies, bet tu man vēl varētu, lūdzu, palīdzēt?- To sakot, viņa jau cēlās kājās ungāja uz sāniem apgāztās gultas, pirms tam ceļoties, maigi noglāstot Jāņa seju. Šāds žests, iespējams, citiem neko īpašu nenozīmētu, bet cilvēkiem, aks tik ilgi jau bijuši kopā, tas bija mīlestības un rūpju pilns norādījums.
Piegājusi pie gultas, viņa jau pieliecās, lai satvertu apakšējo gultas malu. -Man tikai vajadzētu, lai tu gultu viegli pagrūd no augšas uz vajadzīgo pusi, un, lūdzu, nodzēs cigareti, priekš tā ko plānoju darīt, to dūmi, nebūtu vēlami.- Viņa uzrunāja Sabīni, palūkojoties uz viņu. Skatiens aizklīda uz sāniem, un atdūrās pret sēdošo Jāni. Nebūtu vajadzīgs nekāds speciālists, lai jaunās sievietes acīs, kad viņa uzlūkoja šo vīrieti, būtu saredzama liela mīlestība un rūpes.

[Elony]

"Es visu sapratu." Daniels atčukstēja sievietei.
Viņš pagriezās un tēmēja ieroci tieši pa gaiteņa vidu, tur, kur itkā būtu jābūt šurp skrejošam inficētā vēderam.
Tas bija tik savādi labi, būt kopā ar kādu, tas sniedza drosības sajūtu, kas, ja godīgi nebija ne racionāli, ne pareizi.
Cilvēki ir nožēlojami, ja viņiem vajag emocionālu atbalstu.
Kad Mārīte izrasīja troksni, Saša nesatrūkās, jo to jau gaidīja. Viņš mierīgi tēmēja norādītajā vietā, stāvot vairāk uz tās kājas, kas nebija savainota.

Šo rakstu rediģēja elesarels: 31.08.2007 15:23

[Vilku meita]

Viegls galvas mājiens liecināja par to, ka Sabīne piekrīt palīdzēt. Turklāt jau saspringums gāja mazumā. Atstutējusi atrastu ko smagāku pret durvīm, viņa ar izteiktu nepatiku nodzēsa cigareti... Kaitīgs ieradums, bet tur viņa neko nespēja padarīt vai ar nemaz negribēja un to diezvai tik viegli atmest, kad nervi uzvilkti kā stīgas ikreiz, kad kas jāmeklē, lai censtoz izdzīvot.
Viņa pienāca klāt un, atspiedusies pret malu, pagrūda uz vajadzīgo pusi.
Viņš ir kāds radinieks? Sabīne paineresējās, lai gan šajos aptākļos diez vai kādam tas liktos svarīgi, un piebilda. Starpcitu vari saukt par Sabīni.

[Hworang666]

Es? Jānis iepriecināts pārjautāja. Es esmu tikai viņas vīrs... Jānis... Nezkādēļ tas izklausījās tīri lieki. Un, mīļum! viņš iesāka, kad pagriezās pret Anī. Tikai pasaki un es pats visur aizlekšu... Pēc šī teikuma sievai tika veltīts plats smaids. Kad atskanēja kliedzieni, nevienam nemanot Jānis bija pārvietojis gloku un nu vislaik ļoti uzmanīgi vēroja vienīgo ieeju. Viņš nebija paranoiķis, bet viņam tiešām šķita, ka inficētie visā šajā atrakcijā nebija tas ļaunākais...

[Semijs]

* izskatās, ka nevienam nav iekšās izbāst galvu no stūra, bet kā GM es ''atļaušos'' pakontrolēt minimāli tevi sirds1 (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Mārīte bija tuvāk stūrim un nedaudz izbāza galvu laukā no stūra, pār ķermeni skrēja satraukums un bailes, bet tas viss nodzisa, līdz viņa ievēroja, ka tur stāv vienkārši piekārts mētelis, taču iespējams viņa ievēroja, ka augšā ventilācijas šahtā viņu vēro sešas sarkanas acis, kuras drīz pazuda un pa ventilācijas šahtu sāka kāds strauju kustoties, izdalot tādu skaņu it kā asi nagi skrāpētu metālu.

* Emm šamani, tu ielūzi grīdā un tur jau viens inficētais bija nolēcis! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif)

Kad Mārtiņš jau cēlās kājās, viņam uzskrēja virsū pirmīt nolēkušais inficētais, kas nogāzis militāristu no kājām, ļoti tuvu ar saviem atplestajiem žokļiem tēmēja uz viņa kaklu, pat ļoti ātri. Tikmēr jau no lūkas lēca vairāki inficētie, divi nosēdās neveiksmīgi un pārlidoja pāri margām izbaudot brīvo kritienu. Bet pārējie jau skrēja tālāk pie Mārtiņa un Demiurga.

Kamēr Sabīne, Jānis un Ana sāka sarunāties un aprūpēt Jāni, pa durvīm iebrāzās kāds civilais kurš aizelsies un nedaudz asiņais sauca.
-Viņi nā--
Bet viņš nepabeidza, jo viņu jau nogāza divi inficētie kuri sāka viņu plosīt un kost nost. Inficētie nebija ievērojuši trīs klatesošos, bet viens inficētais bija atskrējis un ievērodams viņus ierēcās, abi kodēji pacēla galvas un iešņakušies, palaida savu upuri vaļā, un klupa virsū visiem trijiem.

[Bizii van Dope]

…bet te sieviete nevilšus paskatījās augšup un vienā mirklī viss viņas ķermenis sāka trīcēt skaidri apjaustās šausmās. Mārīte pirmajā mirklī pat aizmirsa, ka aiz muguras stāv Aleksandra spēcīgais stāvs un, ka rokā tricelējas pielādēta pistole. Viņa tikai ar šausmām vērās tajās baisajās, sarkanajās acīs, kas zvērīgi urbās sievietes nobālušajā vaigā.
Ceļi salīgojās un sasitās kopā. Mārīte attapās un žigli saņēma sevi rokās, strauji izslejoties taisna un ātri paceļot nolaisto ieroci.
Galvenais...sieviete iesāka domu...
...nekrist panikā.viņa jau pabeidza pavisam skaļi un skaidri, pati to pat īsti neapzinoties. Bet šie vārdi policisti iedrošināja, un tumšmate nospieda pistoles gaili, nomērķējusi uz ventiklācijas šahtu. Atskanēja vairāki skaļi šāvieni. Mārīte pilnībā izlīda no stūra aizsega, lai varētu labāk tēmēt.
Te ir inficētie!viņa uzsauca Aleksandram, pat nepaskatoties uz vīrieti.

[Elony]

Aleksandrs kā ne kā centās Mārītei sekot. Kāja sāka sāpēt, bet paskriet varēja.
Viņš centā turēt ieroci paceltu, bet tas nebija tik viegls, ka no malas liekas.
Galu galā, ēna nebija nekas, tikai pakaramais...
Taču tad Mārīte uzkliedza, ka ir inficētie.
Aleksansrs redzēja ventilācijas šahtu, dzirdēja nepatīkamo troksni, kad nagi skarapstēja pret metālu.
Viņš ar abām rokām pacēla ieroci, bet nešāva.
Pirmkārt - kamēr tas, vai tie bija ventilācijas šahtā, viņš nevarēja droši trāpīt.
Otrkārt, šaut bija vieglāk, ja tie uzbruka. Un cik varēja spriest, inficētie vienmēr uzbruka, tātad bija jāsagaida, kad tie parādīsies.
"Jā, es zinu." Aleksandrs atsaucās uz Mārītes izsaucienu. Viņš gaidīja inficēto reakciju un centās arī uzlūkot aizmuguri, vai no turiens briesmas nedraud.

Šo rakstu rediģēja elesarels: 13.09.2007 16:17

[Šamanis]

Mārtiņš no kritiena nedaudz sasita celi, bet tomēr viņš diezgan veikli atkal piecēlās.Inficētais nāca no muguras, militāristam atlika taupīt lodes, un viņš izņemdams savu desert eagle iesita zombijam pa kājām ar savu armijnieka zābaku tā ka tas arī nokrita, un pēc tam zombijam guļot uz zemes viņš iešāva tieši galvā. Tu m.aita tāds! viņš ieraudzīja kā kāds zombijs nokrīt no margām, ehm....džeki jūs nekad neatstiepjat kājas vai ne? to pateicis viņš pagriezās un sāka sprintot lejā pa trepēm: Aiziet, aiziet! KUSTAMIES!

[Vilku meita]

Soma gulēja blakus gultai, kamēr Sabīne, izlīdzot Anabellai, centās atsaukt atmiņā konspektos rakstīto par asinīm, ar skaļu blīkšķi pret durvīm atstutētais priekšmets aizlidoja pa grīdu. Adrenalīna deva no jauna pildija vēnas un ar asinīm skrēja cauri uzvilktajam ķermenim. Viņa pat nemanīja telpa ieskrējušo cilvēku, tik apvaldija teju vai izlauzušos kliedzienu, kas izskanēja kā kluss smilksts.
Sabīne bailēs metās četrāpus pie somas un, savērusi savas mantas nūju ieskaitot, aprāpoja ap gultas stūri. Kautkāda veida pieslējusies kajās, viņa sita ar plašu vēzienu pa vienu no tuvāk esošajiem inficētajiem.

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 26.09.2007 19:51

[Semijs]

Tiklīdz atskanēja šāvieni, atskanēja skaļš ķērciens no šahtas un vēl ātrāki un straujāki soļi, drīz vien vairs neko nedzirdēja. Tik vienīgi to, ka lejā pa sašautajiem caurumiem tecēja zaļš šķidrums, kas kausēja ventalācijas šahtu un zemi. Kamēr abi bija pievērsušies šahtai, Mārīte juta stipru grūdienu sev aiz muguras un šņācienu, kas secināja, ka tas bija inficētais.

Sabīne kaut vai aiz situācijas nespēja praktiski neko izdarīt aiz bailēm, tomēr saņēmās un smagi trāpija pa inficēto galvu to nogāžot, tas tik atslēdzās un rīstijās uz zemes. Bet bija vēl palikuši pārītis ar inficēto.

[Hworang666]

Mirklī, kad inficētie iegāzās pa durvīm, Jānis tik daudz vien pamanījās, ka censties saķert ieroci labajā rokā, bet, pamanīdams, ka ar labo nevar notēmēt, viņam nācās pārlikt ieroci otrā rokā. Labi gan, ka pastāvēju par to, lai akadēmijā obligāti būtu jāmāk šaut ar abām rokām... Kad ierocis tika paņemts otrā rokā un no tā izšauts, pirmās trīs lodes skāra inficētā krūšukurvi un viena arī galvu. Tam, kurš vēl tikai tikko bija cilvēks, tika pieiets tuvāk un veltīts viens vienīgs šāviens galvā. Visām viss kārtībā? Nodrošinādamies pret turpmākiem inficēto uzbrukumiem, Jānis ar plecu taranēja kādu palielāku skapi un nogāza to vietā pie ieejas telpā. Tas nosedza aptuveni divas trešdaļas durvju... Anī, viss kārtībā? viņš norūpējies pajautāja sievai. Un Sabīn, kā ar tevi?