Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Elony]

Aleksandrs centās saņemties, taču sāpes viņam aizmigloja prātu. Cilvēli, kas bija šeit ienākuīs, viņam nepalīdzēja, viņi izskatījās nobijušies. Nekas, viņš varēja iztikt bez viņiem.
Saša klibodams pagāja cilvēkiem garām un devās uz gaiteņa vidu, kur pastūma durvis, kas vērās uz iekšpusi. Tās līdz galam atvērt nevarēja, jo bija nobloķētas ar slimnīcas gultu. Lai tiktu istabā, nācās rāpties pāri gultu barikādei un savainotajam Sašam tas sagādāja papildus mokas. Šeit bija arī slimnīcas leduskapis, kam vēl bija elektrība no slimnīcas rezerves ģeneratora.
Saša ievēlās kādā gultā un rakņajās savākto zāļu kaudzē. Viņš atrada morfija ampulu un šļirci. Jau pēc brīža šķirdrums bija ieva'dits viņa savainotajā kājā un sāpes rimās. Tagad Saša paņēma spirtu un uzlēja to brūcei. Morfijs bija kāju padarījis nejūtīgu un viņs'nejuta dedzināsanu. Pēc tam Saša paņēma zobu velkamās standziņas un ienira ar tām brūcē. Viņš sajuta asas sāpes.
"Ahhh! Nolādēts!" viņš iekliedzās.
Tad paņēma jaunu morfija deju un atkal iedūra kājā. Pagaidījis kādu brīdi, Sāša atkal iebāza standziņas brūcē un sajutis ko metālisku, vilka laukā. Lode, ko viņā bija iesāvuši.
Pēc tam Saša aptina brūci ar marli. Vairāk viņš neko no medicīnas nejēdza. Taču viņš bija pietiekami prātīgs, lai zinātu, ka tagad nespēs paiet. Tādēļ sēdēja uz gultas un gaidīja, kad cilvēki gaitenī ies prom, vai nāks iekša. Un vēl Saša domāja.

[Demiurgs]

Andrejs arī ātri sagatavojās, ieskrējās un lēca, nazi un mačeti viņš aisvieda pa priekšu tā lai neuzkristu virsū un netrāpītu mārtiņam, piezemējoties Andrejs apmeta kūleni gluzi kā holivudas fimās, tas tomēr netraucēja viegli nobrāzt elkoņus un potīti, taču šādos apstākļos Andrejs jau bīja pieradis pie sīkiem savainojumiem, tāpēz nepievērsa tam uzmanīgu.
Savācis mačeti un nazi viņš tos ielika atpakaļ mastīs un paņēma bisi. Nepaskatījies uz iepriekšējo jumtu viņš uzsauca mārtiņam Skrienam nav ko lieki tērēt munīciju, viņi tāpat ir pārāk stūlbi lai pārlēktu, drosi vien nokritīs, skrienam Andrejs pamāja ar roku un jau skrēja uz jumta lūku

[Pūķēns Sāra]

-Interesanti, bet es īsti neatminos, kādēļ mēs palikām še pat. Vai pie vainas bija mans spītīgums par izlaistajām izrādēm, vai darbs?- Anabella klusām noteica vairāk sev nekā Jānim. Asiņošanu viņa bija apturējusi, bet brūci vigudrāk būtu sašūt. Bet ne šai mazajā aptieciņā bija diegs, ne arī adata, kur nu vēl līdzeklis ar ko to visu varētu dezinficēts, plus vēl to visu darīt koridorī, kur tu nevari rēķināties ar nekādu drošību. -Ko domā par piecelšanos? Atradīsim kādu ērtāku vietiņu, ne?- To pasakot, viņa jau bija kaut cik apsaitējusi vīra plecu, un tagad centās palīdzēt Jānim piecelties.

[Hworang666]

Jānis dzirdēja arī to, ko Anabella nomurmināja, bet nezināja, vai atbildēt... Protams, viņš varēja vainot sievu tajā, ka viņa gribēja piedalīties divās tiešām lielās izrādēs... Bet patiesībā vaina gūlās uz viņa pleciem. Darbā vienmēr bija gājis grūti, bet kad Rīgā sāka iepeldēt krievu mafijas narkotikas, tad arī līdz šīs pašas mafija ieročiem nebija jāgaida pārāk ilgi... Tādēļ tika izveidota īpaša komanda, kuras sastāvā ietilpa arī viņš... Šī bija viena no lielākajām iespējām viņa mūžā, bet jāatzīst, ka viss nebeidzēs gluži tā kā plānots... Kopā ar ieročiem ieradās arī slepkavas un tikai tad sākās īstā elle... Nedēļu pēc elles sākuma sākās nākamais murgs... It kā man jau nepatikšanu nebūtu pietrūcis... Viņš klusām nolādējās. Tad viņš paskatījās uz Anī, pasmaidīja un teica: varam jau mēģināt... Bet katru reizi, kad nokritīšu, būsi man parādā vienu skūpstu... Un uz lūpām parādījās patiess smaids.

[Pūķēns Sāra]

-Es jau tev piepalīdzēšu!- Anabella klusu iesaucās, bet arī atsmaidīja pretī vīram, kaut gan smaids bija īsts, bet tajā mijās vairāk skumjas un bailes, kuras viņai nelika mieru. -Nāc,- viņa atbalstīja Jāni, pārlikdama pār plecu viņa veselo roku. -Tikai sargi roku!-
Tā klunkurējot, Anabella apstājās pie kādām durvīm, tā nebija nejauša un arī tīša izvēle, vienkārši tā bija izvēle. -Iesim šeit,- to pasakot ar brīvo roku, viņa atgrūda durvis, jo nelikās, ka telpā kāds būtu. Telpa acīmredzami bija kalpojusi par palātu, gulta, kas atradās tajā bija abgāzta uz sāniem, bet tur pat pie durvīm uz sienas bija asiņaini plaukstu nospiedumi, nospiedumiem pa zemi sekoja asins ceļš, kas noveda pie secinājuma, ka upuris aizvilkts pa zemi un ārā pa kādām durvīm telpā. Pa palātas zemi mētājaš šļirces, medikamenti un citas lietas, kas jau parasti atrodas palātā, ja pirms tam ir domāta veikt kāda pārbaude.
Bella, palūkojās uz Jāni, -Nāc-, viņa aspēdināja puisi uz krēsla, kas mētājās tur pat netālu, -Miegs nāk? Nogurums?- notupusies priekšā vīram, viņa uztraukta jautāja.

[Šamanis]

Martiņš ieraudzīdams lūku teica: Labi...es mēģināšu to atvērt! viņš piegāja pie tās un stingri pavilkdams uz augšu, tā tīri ātri atnāca vaļā. Kad lūka bija atvērta, mārtiņš no kabatas izvilka kabatas lukturīti un iespīdināja iekšā, parliecinoties vai tur lejā kāds jau mūs negaida.Militārists sacīja: Es tur nevienu neredzu, bet šoreiz laidīšu tevi pa priekšu! ((IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) viņš nedaudz iesmējās, un piestiprināja lukturīti pie sava deserta, lai labi pāredzētu tumšās telpas.

hz vai es vispār par lukturīti anketā ko pieminēju! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

[Demiurgs]

Andrejs papriekšu ieskatījās pa lūku un atkal nomainījis bisi pret mačeti un nazi lēca iekšā, iekšpusē nekādus trokšņus nedzirdēja un acis arī aprada ar pustumsu
Te ir droši, vismaz pagaidām, vari lēkt!!! Andrejs jau lēnām sāka virzīties uz kāpņu pusi, stāvu zemāka bija los, tapēc kāpnes bija gaišākas.

[Vilku meita]

Pametusi skatu uz izmisušo virieti, Sabīne paspēra nedrošu soli un noskrēja pa kāpnēm, cenšoties turēties tālāk no jebkura tur stāvoša cilvēka, līdz nonāca līdz turpat netālu esošajai pirmā stāva kartei un supīgi izpētija.
Pieņemšana... pa labi... velkot ar pirkstu līdz izsecināja precīzu asins nodošanas punkta vietu. Nūja tika sažņaugta ciešak un viņa lēnām, lai negaiditu trokšņus, spēra soļus turoties cieši pie sienas, katram stūrim tramīgi lavoties apkārt, līdz nonāca līdz vajadzīgajām durvīm. Pa viegli pavērtu škirbu Sabīne aizrāpoja līdz kādai slimnīcas atiņgultai un palīdusi zen tās ēnām stūmās uz liela skapja pusi, kur vajadzetu atrasties asinīm. Viens klikšķisun durvis vaļā.
Taaa... viņa noelsās no vēsuma, kas izlauzās no turienes un uzmanīgi sāka vilkt laukā pa vienai paciņai, uzreiz pat bāžot mugursomā pa virsu pārtikai.

[Hworang666]

Apsēdināts krēslā, Jānis noprieājās, ka beidzot ir palicis kopā ar Anī... Nekādu vairs inficēto, vairs nekādas asins izliešanas... Nu viss bija pavisam savādāk... Miers likā gluži neparasts... Ierocis rokā palika lieks... Un tas tika nolikts uz plauktiņa tur pat blakām... Cilvēks, kas par viņu rūpējās vēl arvien bija blakām... Bet galva kļuva arvien neskaidrāka... Tas, kurš pie ievainojumiem nav radis, parasti nav pārāk derīgs, ja ir pazaudējis ap litru asiņu... viņš klusām nočukstēja. Jūtos pietiekami labi... Tikai miegs... Tik ļoti tagad gribētos pagulēt... Jānis nemeloja... Viņš tiešām gribēja gulēt... Un Anabellu sev blakus... Kā tu jūties? Viņš klusā balsī izdvesa.

[Bizii van Dope]

Pēkšņi sakustējās Sašas istabiņas durvis. Istabas klusumā truli atbalsojās durvju sitieni pret gultu, kas bija pa pusei aizbarikādēta priekšā durvīm. Gandrīz jau vai varēja likties, ka tur ir kāds inficētais, kas uzodis cilvēka smaržu, taču visu atrisināja klusas lamas durvju otrajā pusē un nikna elšana un pūšana.
Visbeidzot ar skaļu blīkšķi durvis atšāvās plašāk, un gulta tika manāmi pastumta nostāk.
Durvīs parādījās vidēja auguma sieviete ar izspūrušiem matiem, sašķiebušām birllēm un īgnu seju - Mārīte, kas gan cits.
Sieviete izskatījās pārsteigta šajā telpā kādu ieraugot, taču netaisījās atvainoties un atkal viena pati klīst pa slimnīcas gaiteņiem. Tas tikai savilka viņus nervu stīgas spēcīgāk. Sakiet, atrodi draugus starp vēl nervozākiem un satrauktākiem cilvēkiem (ņemot vērā to, ka Mārīte bija no tiem mierīgākajiem)? Nē, nē…
Policiste iespraucās pa nelielo durvju šķirbu un panācās dziļāk istabā. Viņa uzmeta īsu skatienu nepazīstamā vīrieša kājai. Likās, ka kaut kas nebija ar to kārtībā, tāpat kā ar vīrieti. Iespējams viņš bija nevesals.
Mārītes seja bija nopietna un neko neizsakoša. Blūze bija saņurcīta un pa pusei izrauta no svārkiem, tāpēc varēja saredzēt attaisīto pistoles maksti un ieroča melno stobru. Tas viss apliecināja viņas dienesta stāvokli un nodarbošanos, arī apģērbs par to nešaubīgi vēstīja. Bet, kuru tad šādos apstākļos interesē, kādas profesijas pārstāvis ir blakusskrienošais cilvēks? Mārīti jau nu noteikti nē.
Sveiki.sieviete klusā, mazliet piesmakušā balsī ierunājās un nolaida skatienu.Slēpjaties?viņa apjautājās ar kurpes purngalu pabakstot grīdu. Mārīte bija mazliet samulsusi, bet viņa cerēja, ka tas ātri pāries.

[Elony]

Aleksandrs satraucaas, kad kaads meegginaja ieklluut vinna palaataa, vinnss tveera peec viena no ierocciem.
Taccu izraadijaas, ka tas ir cilveeks, sieviete.
Sassa seedeeja uz gultas malas un nekusteejaas, bet veeroja sievieti, kas paarvereeja barikaadi. Vinnas izskats un visvairaak ierocis makstii, kas bija tiessi taads pats kaa Sassas nozagtie policijas saujamie, liecinaaja, ka visdriizaak ssii sieviete pati ir policiste. Tiesa, vinna likaas veel diezgan jauna, varbuut tikai nedaudz vecaaka par Sassu.
Vai nu no paardziivotajaam ssausmaam, vai arii no morfija, Aleksandrs jutaas visai vienaldziigs.
"Labdien, mani sauc Aleksandrs, es te sleepos, liidz paraadijaas viss tas bars." jaunietis teica druumaa balsii.
"Taagd vinni naaks ssurp - inficeetie. Vinni reaggee uz troksni, taggad sseit buus daudz trokssnna un vinni naaks. Bet es, nolaapiits, nevaru aatri paskriet jo viens no juuseejiem mani sassaava kaajaa! Es vismaz biju tik laipns un ssaavu vinnam rokaa!"

[Bizii van Dope]

Mārītes lūpu kaktiņš noraustījās.
Sejas muskuļu spazmas. Smaidu negaidiet.
Viņa nolaida plakstus pār acīm un drūmi palūkojās uz gludo grīdu. Skatiens ietvēra arī sievietes kurpju purngalus.
Tumšmate izgrūda vienu klusu, karstu nopūtu. Tā lika vieglai zosādai pārskriet pār ādu.
Bija uznācis kaut kāds bezceris un liels jo liels sagurums. Nebija joka lieta pārdzīvot tādas šausmas un tik ilgi skriet, pamīšus galinot cilvēkus.
Mārīte šajā mirklī ļoti labi apzinājās, ka atslābums ir tikai uz brīdi. Bija ļoti labi saprotams tas, ka arī šī mītne ilgi viņus nepasargās no inficēto draudiem tikai ļaus mazliet atvilkt elpu. Un to gan labāk nevajadzēja darīt, tāpat, kad centies noskriet desmit apļus, bet jau pēc pirmā vajag atpūtu. Pārāk ilgi atpūsties nebija pareizi. Tad ķermenī iegūla dīvains slābums un vairāk nebiji derīgs.
Mārīte. Mani sauc Mārīte.sieviete noteica un, nepacēlusi skatienu no grīdas, klusām aizsoļoja līdz istabas vienīgajam logam. Tikai tad viņa pacēla drūmo skatienu un apātiski aplūkoja Rīgas celtnes. Kuņģī kņudinājās nelabums un viegls satraukums.Mūsu bars?policiste atjautāja, balsī ieskanoties drūmam sarkasmam.
Kaut kur… kaut kur tur ārā plosījās inficētie. Gan jau drīz Mārītes acis atradīs jaunus draudus… Taču viņa tāpat skatījās, lai arī bija bail skatīties acīs liktenim.
Par to es nebrīnos.Mārīte atbildēja.Te mēs noteikti ilgi nepaliksim. Te nemaz nevar nocietināties. Pie tam jāmirst vismaz pusei no izdzīvojušajiem, lai mēs spētu sekmīgi noslēpties.sieviete skarbi teica, pametot īsu, asu skatienu pār plecu.Tas varbūt izklausās barbariski, bet tā nu ir.
Mārīte skaļi un smagi nopūtās, tad pagriezās un ielūkojās jauniepazītā Aleksandra acīs. Viņš bija pirmais cilvēks, ko viņa bija iepazinusi visa šī murga laikā.
Kas notika? Kāpēc tevi sašāva?sieviete mierīgā balsī jautāja par spīti ciešajam, dziļajam skatienam.
Ja nu kas varu mēģināt tev palīdzēt.viņa bezkaislīgi piebilda, pievēršoties sienas tukšumam pār Aleksandra plecu.Bet neko nevaru apsolīt.

[Elony]

Aleksandrs uz briidi uzjuta veeleessanos peec siltuma, tuviibas, normaalaam cilveeku attieciibaam. Taccu nedriiksteeja buut vaajss. Piekkerties kaadam buutu stulbi, mullkkiigi, passnaaviiba.
Paar zemi klaajaas naaves elpa...
"Es piekriitu, ka visi no tiem, kas tagad ienaaca slimniicaa, nepaardziivos ssiis ssausmas, tikai stiprie... tu esi policiste, vai ne?" Sassa vaicaaja.
"Paliidzet?" bija diivaini dzirdeet sso vaardu tik vienaldziigaa balsii, bet passa Aleksandrs balss bija tiessi taada pati. taadi tagad laiki. Taa vajadzeeja. " Es sevi dadz maz apkopu, lode ir aaraa. Bet paies kaads laiks, kameer bruuce sadziis. man paliidziiba vajadziiga, lai tiktu prom no ssiis vietas. Bet es varu buur noderiigs. nab ir ierocci un lodes." vinnss paceela uz augssu vienu no ierocciem.
"Es speeju ciiniities, un nojaussu, ka brunnoti cilveeki ir vajadziigi."
Aleksandrs skatiijaas maariitei aciss.
jauna? neviens vairs nebuus jauns, kas paardziivos sso elli. Ja paardziivos.

[Bizii van Dope]

Marīte pārtrauca tukši skatīties un atkal pievērsās Aleksandra sejai, bet tikai ne acīm. Viņa acu sktienu sieviete likās nemanām vai arī ļoti labi ignorēja.
Policiste pamāja ar galvu. Tumšmate mazliet sakustējās un uzmeta nevērīgu skatienu viena no istabas kakta tumsai.
Vienaldzība ar mazu devu cilvēcisku baiļu un satraukuma - tas bija viss, kas pastāvēja no Mārītes iekšējās jūtu pasaules. Tomēr bija patīkami ar kādu parunāties, lai arī tikšanās bija pagalam negaidīta. Taču patiesībā... Vai viss, kas šodien notika nebija negaidīts?
Jā, esmu.sieviete īsi atbildēja, uzlūkojot viņu.Un, kas esi tu?viņa jautāja, noskatot vīrieti no galvas līdz kājām.
Mārītes skatiens pēkšņi ieurbās Aleksandra sejā, liels un uzkrītošs, pastiprināts un palielināts aiz lielo briļļu stikliem.
Pēkšņi sieviete apjēdza, ka viņi taču ir svešinieki. Sve-ši-nie-ki. Tas taču izteica daudz, vai ne? Viņi abi iespējams nekad nebūtu uzzinājuši par otra eksistenci, ja vien nebūtu uzklupuši inficētie.
Šausmīgi dīvaini, bet nebija īstais mirklis, lai justos dīvaini.
Patiesību sakot, Mārīte zināja, ka Aleksandrs iespējams mirs (par sevi viņa tā nedomāja. Sieviete bija pārliecināta par saviem spēkiem. Viņa spēs noturēties vēl ilgi!). Vīrietis bija ievainots, nevarēja ātri paskriet. Vienīgais, kaa viņam varēja palīdzēt izvilkt dzīvību nākamā uzbrukuma laikā bija viņa ierocis un... Mārīte.
Jā, jāpalīdz viņam… kaut tikai tāpēc, lai uz brīdi nebūtu viens. Tas bija tas pats grūtākais. Darbabiedri miruši, draugi un ģimene bezvēsts pazuduši - arī visticamāk beigti un pagalam. Zuduši slimības trakumā.
Galvenais, ka tā ir ārā.Mārīte pameta skatienu uz Aleksandra kāju, tad uz ieročiem. Pēkšņi uz viņas lūpām parādījās cinisks smīns.
Viņš cenšas mani piekukuļot ar ieročiem. Lai jau tā būtu, lai viņš iedomājas, ka es palīdzu ieroču dēļ. Patiesībā varēju palīdzēt tikai viņa paša dēļ… Nebija grūti… Pie tam man nevajag aizstāvību!
Mārīte paspēra pāris soļus uz priekšu, pretī Aleksandram.
Labi. Es tev palīdzēšu.viņa noteikti teica, skatoties viņa acīs, tāpat kā vīrietis skatījās viņas acīs. Sieviete pēkšņi bija izslējusies taisna un strikta. Saspringusi.Mēs tiksim prom. Bet pagaidām jāpaliek uz vietas un jāgaida. Varbūt pielādē ieročus. Ilgi jau nu nebūs jāgaida līdz inficēto uzbrukumam. Viņi nevien tikai nāk uz troksni, bet arī uz asinīm. Un šeit ir slimnīca. Te jābūt asinīm.Mārīte sacīja, smīnam nodziestot, un sejā iegulstot neizskaidrojamam riebumam. Viņa bija atkal nolaidusi skatienu.

[Semijs]

Pirms Mārite ielauzās iekšā, viņa redzēja, ka trīs izdzīvojušie, bruņoti ar laužņiem un beisbola nujām, gāja sarunādamies, lai sameklētu kaut ko ēdamu. Pēc laika kamēr Mārīte un Aleksandrs sāka sarunāties, pa gabalu atskanēja kliedzieni un vairāki strauji soļi, bet pēc brīža viss apklusa. To dzirdēja arī Anabella un Jānis. Visiem četriem, kas to dzirdēja, pārskrēja pāri ļoti nepatīkama zosāda.

[Elony]

Aleksandrs domāja, ko atbildēt.
"Es laikam biju students. Būtu kļuvis par programmētāju vai sistēmu adminu. tagad es esmu... izdzīvotājs? jauna profesija. "
Saša jutās dīvaini. Viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi normāli būtu runājis ar cilvēku. Tiesa, bija skaidrs, ka Mārīte bija cietusi emocionāli. Tāpat kā viņš. Tas bija neizbēgami, nepieciešami. Vienaldzība un neiejūtība darīja viņus stiprākus. Vispārtā nebija. ja viņa būtu vienaldzīga, tad Aleksandram klātos bēdīgi. Tieši viņas līdzjutība deva jaunietim cerības tikt laukā dzīvam, jo viņam bija vajadzīga viarāk palīdzības kā viņai. Bet vienaldzība pasargāja emocionāli, tad mazāk sāpēja.
Dīvaini.
"Asinis viņi saož? Tam es ticu. Un te ir daudz manu asiņu.
Es labprāt pagaidītu, bet nezinu, vai mums būs tāda iespēja."
Tiko Saša to bija teicis, ārā atskanēja biedējoš troksnis. Tad tas apklusa.
Inficētie. Aleksandrs nodomāja un piecēlās. Kāja atkal sāpēja, taču viņš to varēja kustināt.
"Mums vai nu jānobloķē durvis, vai jāiziet ārā un jāpaskatās kas tur bija. Tu esi policiste, kādi priekšlikumi?"
Klibodams uz durvju pusi teica Saša. Viņam nazis bija paštaisītā makstī piestprināts pie jostas. Vienu no ieročiem viņš bija aizbāzis aiz jostas, otru turēja rokā. Aptveres biaj sabāztas džinsu bikšu kabatās.

[Bizii van Dope]

Students?Mārīte pārjautāja, izskatīdamās mazliet izbrīnīta.
Ei! Bet tu tik tiešām izskaties vēl jauns!sieviete konstatēja un samirkšķināja acis, lai ar otru piegājienu aplūkotu viņu vēl. Tad viņa atkal samirkšķinājās un novērsās, uzgriežot muguru.
Pietiks nu blenzt. Nav inficēts, runā, ir cilvēks un ar to jābūt apmierinātam.
Mārīte paskribināja loga palodzi, kad bija atkal piegājusi pie loga. Pār ķermeni pārskrēja vieglas tirpiņas nagam saskaroties ar netīkamo virsmu, tomēr sieviete tā izdarīja vēl pāris reizes un tikai tad atrāva roku. Skatīties ārā vēlreiz Liepiņai kaut kā nebija spēka, tomēr seju no loga viņa nenovērsa, bet neko neredzošu, trulu skatienu blenza plastmasas loga rāmī. Viņas lūpas bija mazliet saviebtas, it kā būtu gadījies iekosties citrona daiviņā.
Tumšmate nejutās emocionāli labi. Nemaz nejutās. Labāk inficētos tagad un tūlīt, lai nav jāsēž uz vietas ar šo pretīgo sajūtu un traumēto psihi.
Vēders un kuņgis paklusām badīgi iekaucās.
Sieviete nevilšus pieskārās tam ar rokām un it kā atmodās no bezdomu komas, kas lika vērties pasaulē ar neko neredzošu skatienu. Dzīvības procesi viņā vēl joprojām turpinājās un prasīja savu izdzīvošanas devu. Nē, vajadzēja saņemties. Nedrīkstēja grimt izmisumā. Vienkārši nedrīkstēja ļauties pārdomām. Pašlaik nožēlai un atmiņām te nebija vietas. Tur ārā, aiz loga, plosījās drausmīgs vīruss, un viņu pasaule mira. Vismaz Rīga. Kas to, lai zin, kas notika ārpus tās… Par to pat negribējās domāt un nevajadzēja arī.
Viss. Pēdējais laiks doties pretī pasaulei un inficētajiem!
Jā.Mārīte klusu atbildēja.Saož. Ja vari, tad pārģērb drēbes.viņa atteica, bez īpašas intereses par to vai Aleksandrs varēs pārģērbties, lai samazinātu sakošanas draudus.
Pēkšņi atskanēja kliedzieni un soļi.
Mārīte saspringa un pagriezās.
Inficētie.
Sieviete nolaida pie vēdera piespiesto roku.
Viņa ieklausījās, bet ierunājās Aleksandrs, un Mārīte paskatījās uz vīrieti.
Tur nebija divu domu! Mārīte jau nu neies sēdēt un gaidīt, kad viņu kāds nāks un saplosīs. Nē, viņa dosies ārā un glābsies no briesmām, ja tādas te atklās.
Bet dabiski, ka iesim un paskatīsimies, kas notiek!sieviete atbildēja tādā balss tonī, ka likās, ka viņa ir sašutusi par Aleksandra pieņēmumu, ka pat varētu te palikt. Jā, par to vēstīja arī tumšmates skatiens.
Mārīte vēl viegli novīpsnāja.
...Jeb tu esi tā stiprā, kādi priekšlikumi?... Vājais dzimums, paliek vājais dzimums.viņa īgni nodomāja un, izvilkusi pistoli no maksts, piebiedrojās savam jaunajam sabiedrotajam.
Darīsim tā,Mārīte paskatījās uz Aleksandru, pieejot pie durvīm,Kad atvērsim durvis ieročus vērsīsim katrs uz savu pusi. Ja nu kas, varēsim uzreiz izšaut.viņa teica, skatoties Aleksandra acīs. Pēkšņi sievietes acis paskatījās uz viņa ievainojumu.Varēsi paskriet?tumšmate apjautājās, pieliekot kurpi pie durvīm tā, lai viņš pirms laika un brīdinājuma nesadomā mesties ārā.

Šo rakstu rediģēja sirds1: 25.08.2007 14:07

[Elony]

Kad Maariite ieteica paarggeerbties, Aleksandrs tikai pateica, ka citu dreebju vinnam nav. Vinnss arii nebija mazgaajies jau dienas... daudz dienu.
Bija diivaina sajuuta. Sassa priecaajaas, ka vairs nav viens, bet reizee baidiijaas no taa, ka taa klluus emocionaali vaajss. Kad Maariite nosodossi paskatiijaas uz Aleksandru, kad vinnss ierosinaaj palikt tepat, vinnss to labi juta.
"Labi, riikosimies kaa tu saki." Sassa teica. "Paskriet es varu, tikai ne paaraak aatri un tas saapees."
Paskriet Aleksandrs tiessaam vareeja, vismaz kameer nebija beidzies morfija iedarbiiba kaajaa.. Taccu vairaak sseit pretsaapju liidzekllu nebija, vinnss nebja studeejis mediciinu un nezinnaaja, kas ir citaas ampulaas un pudeliitees, kas staaveeja uz galdinna pie gultas.
"Pagaidi!" iesaucaas puisis un aizkliboja pie galdinna, kuru atvera. Tur bija mugursoma un vairaakas eedams lietas, kaa piemeeram snikers batoninni, roziines un citas lietas, kas nebojaajas. Vinnss visu, ko vareeja sasstaukaaja somaa.
"Ja nu sseit es vairs neatgriezzos... tad man...mums liidzi buuus eediens un veel ssis tas." Aleksandrs paskaidroja un piekliboja pie durviim. Vinnss paceela ieroci.
"Tagad esmu gatavs. Peec tava signaala."

[Bizii van Dope]

Viņa nopūtās.
Nu, neko darīt. Ja nav, nav.sieviete noteica un pesimistiski paraustīja plecus. Jā, no vienas puses viņiem draudēja briesmas, staigājot asiņainā apģērbā, bet no otras puses… viņi abi nebija vienīgie. Un, kāpēc gan viņi, ja ir vēl tik daudz citu, stulbāku izdzīvojošo?

Mārīte paraustīja vienu no lūpu kaktiņiem it kā domīgi, it kā nekādi. Viņa it kā centās pasmaidīt, bet no otras puses nesaredzēja jēgu smaidīšanā. Bet ko teikt nebija. Taču kaut kā reaģēt vajadzēja, lai jau neatstāj galīgākās mai.tas iespaidu. Tāpēc sieviete viegli pamāja ar galvu un brīdi drosmīgi ieskatījās sabiedrotajam acīs.
Viņa dziļi ieelpoja un izelpoja. Un vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz… Nevarēja īsti saprast… sirds sitās vai nesitās? Bija bail, vai nebija?
Mārīte saspringa.
Aiziet!

Bet visu apturēja Aleksandrs. Mārīte uz viņu paskatījās ar tādām lielām, mežonīgām acīm it kā redzētu vīrietim no visiem galiem karājamies ārā sliekas vai sazin vēl kādu draņķību. Viņa pati par sevi jau izskatījās mežonīga un dīvaini zvērīga savā apņēmībā, sastingusi ar ieroci rokās un kāju pie durvīm.
Tā nu Mārīte pavadīja Aleksandru ar skatienu. Sievietes sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņa pati nepakustējās.
Tad nu beidzot viņš bija blakus. Tumšmate vēl cieši ieskatījās viņa sejā, it kā jautādama vai vīrietis spēs izdzīvot, jo pat, ja viņi tūlīt nesastaps inficētos kaut kad nāksies ar tiem saskarties. Kaut kad drīz.
Mārītes īkšķis pavilka kādu pistoles slēdzi. Tagad tā bija pielādēta.
Ejam!sieviete visbeidzot nočukstēja.
Viņa nospieda durvju rokturi, strauji atšāva vaļā durvis un ar atsperīgu lēcienu metās ārā.

ooc: GM tagad ir tava kārta. Būs inficētie vai nebūs.

[Šamanis]

Mārtiņš nokāpdams trepju telpā ātri vein sāka sekot Andrejam, kurš uzmanīgi gāja uz priekšu. Militārists teica: Andrej, manuprāt mums vajadzētu ātrāk tikt lejā, jo mēs nevaram zināt vai tie uz jumta bija inficētie, vai neinficētie, un iespējams drīz viņi piecelsies un gribēs uzkost nedaudz gaļas! ((IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) Mārtiņš vēlreiz uzspīdinādams ar lukturīti uz lūku, apskatīja to kārtīgi, un tad nopūtās Nu labi....dodamies tālāk.