Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Šamanis]

Mārtiņš nobrīnijās kā dzīve paskrēja gar acīm, līdz Andrejs iesvieda viņam kājā dunci, un inficētais pārkrītot pāri margām lielā ātrumā piezemējās pie zemes radot nelielu būkšķi. Militārists piegāja pie malas un teica: Tas noteikti nebija patīkams kritiens! pēc tam pagriezās uz Andreja pusi un teica: Paldies! stiepdams viņam pretī roku.Tā rēta ko tev atstāja tas zombis nav pārāk skaista, būtu labi ja mēs atrastu kādu aptieciņu.Kad Andrejs bija piecelts militārists teica: Varbūt izrakņājam inficētā dzīvokli, tur varētu būt, kas noderīgs! Viņš klusām iegāja dzīvoklī, kas bija tīri patumšs.Viņš kādu laiciņu izpētija apkārtni, līdz ieraudzīja virtuvi.Iiedams iekšā viņš ieraudzīja pilnu sienu piekārtu ar dažādiem skapīšiem.Viņš atvēra vienu plauktiņu kurā stāvēja virtuves piederumi.Viņš kārtīgi tiem uzmeta acis un tad noteica: Hmm...šie varētu būt noderīgi! ņemdams virtuves nažus.Logs bija atvērts, tāpēc viņš dzirdēja kas notiek arā, viņš redzēja ka lejā pie durvīm laužās tie paši mūsu vecie draugi (sunīši). Viņš ieraudzija gāzes balonu kas bija nolikts pie plīts viņš to pavilka nostāk un uzsauca Andrejam, kas viņu piesedza: Ev, Andrej man ienāca prātā plāns kā atbrīvoties no tiem elles izdzimteņiem!Uzmetīsim viņiem virsū šo gāzes balonu, ar atvērtu gāzi un pēc tam aizdegsim šķiltavas lai viss tur apakšā uzietu gaisā, tas mums varētu atbrīvot ceļu.To pateicis viņš piestūma gāzes balonu pie loga un pēc tam to uzcēla uz palodzes, nedaudz stenēdams.Protams, tas arī varētu izraisīt nelielu ugunsgrēku! viņš nedaudz iesmējās.

[Pūķēns Sāra]

Kas pa... to tik paspējusi nodomāt, Anabella jau atradās guļus uz kāpnēm, nūjai atrodoties tur pat netālu. Cilvēki, kas atradās apkārt centās viņai palīdzēt piecelties, un viņa nobrīnījās, ka tomēr izdzīvojušajos ir palicis, kas no cilvēcīguma, kas likās, pirmas tam bija pazudis. -Paldies, tiešām paldies,- viņa klusām nomurmināja cilvēkiem, kuri bija palīdzējuši piecelties. Sitiena vietas viegli sūrstēja un viņa nešaubījās, ka tur paliks zilumi, bet tā kā asinis nevarēja manīt, viņa nolēma, ka āda nav pārsista, toties delnas bija nobrāzstas, jo krītot tās bija slīdējušas gar kāpnēm, cenšoties neļaut viņai pašai pārāk sasities, un tagad no nobrāztajām delnām/plaukstām, viegli sūcās asinis. Kurš... palūkojusies uz Jāņa pusi, viņa viegli pasmaidīja, bet pagriezusies, viņa satvēra nūju, kas tur pat blakus mētājās.
-Lūdzu paturiet, es vēlāk viņu paņemšu atpakaļ,- kādam blakus stāvošajam viņa iespieda rokās nūju un aptieciņu, kas bija mētājusies tur pat blakus nūjai, jo krītot tā bija izkrtusi no rokām. -Ziniet...- viņa paņēma aptieciņu atpakaļ, atstājot cilvēkam rokās tikai nūju, -...jums tomēr nevajag pārāk apkrauties.- Uzsmaidījusi cilvēkam, kura rokās palika tik nūja, pagriezusies ar seju pret kāpņu augšu, viņa apņēmīgi soļoja augšup.
-Paliec tepat... un nepārpūli plecu, man viņu vajag apskatīt un vismaz apsaitēt, un lai to veiksmīgi izdarītu, vajag, lai tu plecu nebūtu pārāk pārslogojis.- To sakot Jānim viņas balss bija vēl stingrāka nekā iepriekš, bet skatiens vēstīja, ka viņa, bez nekādām ierunām no vīra, ies pa priekšu.
To pasakot, viņa pasteidzās garām Jānim un jau bija nonākusi pie durvīm, kas atdalīja kāpnes no otrā stāva. Pametusi skatu uz atpakaļu, viņa vairs ilgi negaidot pavēra durvis, kas nebija pārāk stingras un mierīgi varēja pavērties, lai pa tām izkristu nūja, un klusām ielavījās gaitenī. Pirmajā mirklī viņa neko nemanīja, kad netālu samanīja ko kustamies. Ko, tas jau bija cits jautājums. It kā jau izskatījās pēc cilvēka, bēt Bella nebija pārlieku pārliecināta.
-Hei!- viņa klusām uzsauca Sabīnei, jo ja pat tas bija inficētais, viņai tāpat vairs nebūtu iespēja no tā aizmukt nemanītai, tādēļ riskēt viņai vairs nebija ar ko.

[Vilku meita]

Auuu...berzējot sasistos elkoņus pieslējās tupus. Šņuksti atskaneja telpa skaļak neka Sabīne butu to vēlējusies, bet nu, pat caur asarām, varēja manīt ko tuvojamies. Ak, kungs!
Tas bija viss ko spēja šobrid izdvest un centās pēc iespējas klusāk rāpot prom. Nūjas vairs nebija, bet ar baloniņu būs līdzēts tik uz īsu mirkli, bet drošības labad roka druzaini apčamdīja somas sānu kabatas. Balsis skanēja no kāpņu puses, bet viņai bija vienalga. Galvenais tikt atpakaļ skapja drošīb, bet asaras nepārstāja līt un ar rokas trīcēja no pārliekā adreanaīna daudzuma.
Kluss hei tuvumā Sabīni pamatīgi sabiedēja un viņa metās apkārt, žņaudzot pirkstos baloniņu.
Nenāc klāt! Viņa iekliedzās, pat apzinoties, ja tur ir inficetais, pavēle viņu neapturēs un viņa noteikti kļūs par vienu no viņiem. Tās ir beigas... beigas...
Izlauzās aprauts šņuksts, bet mirt ai ka negribējās.

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 13.08.2007 22:56

[Demiurgs]

Andrejs sekojot mārtiņam arī ievēroja gāzes balonu, Andrejs nepaguva ierunāties kad mārtiņš tieši izteica arī Andreja domas skaļi
Uzgaidi nedaudz, negribas manu mačeti atstāt šeit, tā tik labi man kalpojusi Andrejs ātri noskrēja pa trepēm, savāca mačeti no beigtā inficētā kājas un pēc minūtes jau bija atpakaļ inficētā dzīvoklī. Tad viņš arī iedomājās
Bet paklau, ja māja sāks degt no apakšas, mēs tak netiksim prom, januvienīgi ir savienotie jumti, bet tad par to jāpārlieicinās pa priekšu

[Hworang666]

Nolādētā slimnīca! Jānis paspēja nodomāt pirms viņam pie galvas apstājās beisbola nūja... Lieki teikt, ka viņš bija pamatīgi saniknots par to, ka tagad ne tikai inficētie, bet gan arī cilvēki cenšas viņu nogalināt. Uz trešo stāvu nemaz nekāpšu, jo pirmajā stāvā uz mani šauj, otrajā viņu gandrīz nosit, bet trešajā... Dzīvu sašķērēs? Un Jānis iesmējās. Pēkšņi Anī kaut ko pateica un aizskrēja aukšā pa trepēm... Viņš pat to īsti mepiefiksēja, bet uzreiz sāka skriet viņai pakaļ, tikai pagāja divas istabas tālāk.. no šīs istabas visu laiku skanēja īpatnēja dunoņa... Kā no salauzta ventilātora....

[Pūķēns Sāra]

Anabella vēlējās atviegloti nopūsties, kad radība priekšā atbildēja, bet viņa savaldījās, jo kaut šī te priekšā bija sieviete, kura nebija inficēta, tas neapgalvoja, ka tuvumā nav kāds inficētais. -Nekliedz! Es tevi netaisos appēst, es labāk dodu priekšroku šokolādei, bet ja tu tā turpināsi klaigāt, tad mūs abas gan atradīs kāds, kas labāk dod priekšroku cilvēkiem.- To sakot, balss bija pusčukstus, lai pārāk netrokšņotu, un kamēr viņa runāja, viņa jau bija pienākusi blakus Sabīnei.
Pa to laiku viņai garām pagāja Jānis, mirkli viņa burtiski vēlējās vīru stiepšus aizvilkt atpakaļ pie pārējiem, jo nevēlējās, lai, tas vēl ievainots, riskē ar savu dzīvību, bet tūlīt pat šīs jūtas nomainīja pateicība, ka kaut vai ievainots viņš tomēr neatstāja Bellu vienu.
Tai pašā laikā, Anabella pamanīja kaut kādu sakumpušu stāvu, kas nu tiešām neizskatījās pēc saprātīga un vesela cilvēka. -Tu pazīsti šīs slimnīcas telpas? Spēsi atrast droši paslēpni?- viņa jautāja Sabīnei, bet tad ilgi negaidot atbildi, viņa klusām piegāja klāt Jānim un satvērusi viņu aiz rokas, maigi pavilka uz atpakaļu, kur stāvēja Sabīne. Pagaidām inficētais, jo tas vienkārši nevarēja būt saprātīgs cilvēks, stāvēja un laikam centās apjaust savu veiksmīgo lomu - veseli trīs veselīgi cilvēciņi, bet, protams, viņam vēl viņus vajadzēja dabūt savos nagos. -Bez asām kustībām,- jaunā sieviete pačukstēja vīram, šobrīd bija izveidujusies tāda kā gaidīšanas stadija, vismaz viņai viss šis ko tādu atgādināja, jo katra asākā kustība būs kā starts priekš inficētā vai priekš viņiem, ka jāuzbrūk otram, bet pagaidām bija iespēja klusām savākties kopā un varbūt pat ieņemt sev izdevīgāku pozīciju.

[Elony]

(OCC: es te tā saprotu, ka visi jau ir otrā stāva gaitenī.)

Neviens no tiem cilvēkiem Sašam nepalīdzēja. Ko var gaidīt viens no tiem viņu sašāva. Laikam tāpēc, ka Saša bija izšavis pirmais. Stulbums pēdējais! Tas bija taču stresa iespaidā, viņi taču paši uzvedās kā inficētie Kam negadās kļūdīties?
Aleksandrs bija ticis augšā pa kāpnēm, joprojām rāpodams. Viņš tuvumā manīja cilvēkus, vai arī inficētos. Likās, ka cilvēki, jo viņi nemetās ar neprātīgām acīm Sašam virsū.
"Nost no ceļa!" Saša nikni uzsauca. Viņam reiba galva no asins zuduma. Centās piecelties kājās, jo bija pārāk apkaunojoši rāpot viņu prieksā. Uz kāpnēm palika gara asiņu sliede.
"Nost no ceļa!" Saša atkārtoja. "Ja nepalīdzat, tad netraucējiet man tikt manā istabā. Es vispār gāju lejā jums palīdzēt... tas viss ir kļūda, vismaz no manas puses." Saša teica, nikni skatoties uz Jāni, kurā pazina tipu, kurš bija šavis pretī. Izrādās, Saša bija viņu ievainojis, taču līdzjutības vietā, Saša juta tikai prieku. Ar vienu roku viņš turēja ciet bŗuci kājā, ar otru ieroci.
"Man jātiek savā istabā. Jūs paiesiet malā, vai ne? Varat izvēlēties sev citu istabu, te to netrūkst, tikai pārliecinieties, ka tās ir tuksās..."
Saša netaisījās lūgt palīdzību, vai to piedāvāt. Viņš jutās pārāk aizvainots.

[Semijs]

Pēc kāda laika, kad Anabella bija piegājusi klāt Jāni un iečukstējusi viņam ko ausī, inficētais aizskrēja prom, pilnīgi negaidīti un viņš jau bija pazudis, šobrīd tas iedzina ļoti biedējošu sajūtu visiem, kas ievēroja to inficēto.

Kamēr Mārtiņš ar Andreju diskusēja, mest vai nemest, lejā pie durvīm jau bija sapulcējušies vairāki inficētie, kuri sita pa durvīm ar visu ko vien varēja, ja viņi turpinās tā ilgtermiņā, durvis varētu drīz vien padoties.

Sašu bija izdzirdējuši vairāki cilvēki, kuri nu jau bija piesteigušies un sauca, lai vīrietis nomierinās, daudzi jau bija pieskrējuši Sašas redzes lokā, bet drošības pēc aizlīda aiz siena stūra, jo cilvēki vēl nezināja, kas vīrietim grozās ap galvu.

[Šamanis]

Mārtiņš pamāja ar galvu apstiprinādams : Piekrītu, to mēs tiešām nevaram zināt! viņš izgāja no dzīvokļa un kad grasījās kāpt augšā uz jumtu viņš dzirdēja kā trepēs atskan trokšņi, viņš veikli noskrēja lejā un ieraudzīja, ka durvis tiek lauztas arā, skats bija šausminošs tapēc Mārtiņš ilgi negaidot uzskrēja atpakaļ pie Andreja, elsodams un nedaudz pārbijies: Tomēr....mums nav citas iespējās lejā mūs gaida lieli bari ar inficētajiem, kas sit pa durvīm, tas ir tikai laika jautājums, kad viņi tās izlausīs un iegāzīsies iekšā! Mārtiņš ieskrēja dzīvoklī un paņēma šķiltavas no plauktiņa un teica: nu...... mums tā var būt vienīgā iespēja izdzīvošanā no šī murga, vai es gatavs? viņš piegāja pie palodzes un vēlreiz paskatījās lejā.

[Demiurgs]

Andrejs arī jau saklausīja troksni Labs ir laikam jau mums nav izvēles Andrejs piegāja pie balona un atskrūvēja ventīli līdz galam vaļā un izgrūda to pa logu, tas piezemējās turpat blakus inficētajiem
Tagad kādas pāris sekundes japagaida lai gāze pagūst izplūst. Mums veicas ka nav vējains savādāk gāzi vienkārši aizpūstu prom

[Hworang666]

Kas ellē ratā tas bija! Jānis paspēja iesaukties. Ui! Es ceru, ka pats neatbildēju uz savu jautājumu... Bija pilnībā skaidrs, ka šī būtne bija inficēta, bet Jānis vēl arvien nebija drošs, ka šī būtne bija cilvēks... Īstenībā, ja es būtu gorilla, tikai kārtīgi noskuvies un mani sakostu, tad es varētu būt līdzīgs tam čalim... Viņš klusām noteica, lai kledētu spriedzi. Ierocis vēl arvien stāvēja lajā rokā, tikai izšaut ar to būtu pagrūti, jo asinis sāka tecēt arvien ātrāk...Pēkšņi, no straujā asins zudumā, Jānim sagriezās galva un viņš viegli iekritās ceļos. Pavisam neapzināti, izlauzās kluss vaids... Mīļum? viņš klusām ierunājās. Tad galva sagriezās pavisam, viss bija kā tumšā karuselī, līdz pēkšņi viņš sabruka uz grīdas...

[Pūķēns Sāra]

-Sasodīts,- Jānim nokrītot, Anabella klusām iesaucās. Mirkli pa galvu šaudījās simtiem domu un viņas elpa bija nevienmērīgi, nav laiks zaudēt savaldību! Īsu brīdi aizvērusi acis, viņa dziļi ieelpoja, kad negaidīti viņa ierunājās.
-Aizej pie cilvēkiem, kas ir uz kāpnēm un pasaki tam vīram ar tavu nūju, lai tas atrod drošu paslēpni pāriem. Še...- Bella paslidināja uz Sabīnes pusi vienu no saviem duncīšiem, -...ja gadījumā, kas tad lai tev ir ar ko aizstāvēties, bet vēlāk es to savākšu atpakaļ, bet tagad steidzies pateikt tam vīram, ko tev teicu un lūdzu pēc iespējas ātrāk uzmeklē kādā telpā asinis, kuras paredzētas pārliešanai. Te ir slimnīca, te tādām jābūt, par asins grupu neuztraucies, vienkārši paņem visas ko atrodi un katetru vai ko tādu arī.- To sakot viņas balss bija pavēloša, bet tai pašā laikā tajā izskanēja, kas lūdzošs, jo kā nekā no tā visa varēja būt atkarīga cilvēka dzīvība!
Anabella notupās blakus vīram, ilgi negaidot vīra krekla piedurkne, kas bija sarkana no asinīm, bija saplēsta pa vīli. Brīce nebija dziļa, bet asinis... Viņa atvēra aptieciņu, Jāapstādina asiņošana, jāapstādina... Tas tik vien malās pa viņas galvu, kamēr viņa ņēmās ap vīra brūci. -Jāni!- Viņas balss stingri uzsauca vīrietim, -Kā tev liekas, kā mūsējiem siltajās zemēs?- Nedrīkstēja ļaut Jānim iekrist bezsamaņā, tā bija otrā doma aiz iepriekšējās.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 14.08.2007 21:55

[Vilku meita]

Sieviete nebija inficēta. Inficētie nerunātu un viņa jau sen būtu gulējusi asinspeļķē, bet viņa arī redzēja to, no kura mēģīnāja tikt tālāk pirmīt. Tas gan nešķita normāls cilvēks. Sabīne tik izstiepa roku tā virzienā, bet šķiet sieviete jau to pamanīja. Drīz tas stāvs pazuda, ļaujot viņas saspringtajam ķermenim atslābt. Viņas roka automātiski pastiepās pēc cigaretes.
Hmm... Vēl kādam laikam pietiks, pie sevis pavisam klusi nomurmināja izpūšot dūmu. Asaras sāka rimties, bet ķermenis vēl tricēja. Ar elpas atgušanu bija grutāk, pirms sāka runāt.
Slotu skapis...Sabīnei beidzot izdevās izgrūst un tik tagad ievēroja otru cilvēku - vīrieti, kas noasiņojis zaudeja samaņu, bet tuvoties neriskēja. No zemes aši paķērusi nazi, viņa pusrāpus devās kapņu virzienā. Tramigi iesprukot kapņu telpā, izrāva savu nūju vīrietim no rokām. Tā sieviete teica... viņa teica, lai jūs atrodat drošu vietu un Sabīni pārņema spējš nelabuma vilnis kā rezultatā atbrīvojās no kuņģa satura pārliekusies pār margām. Ar pūlēm tomēr viņa piespieda sevi sanemties un atrast asins nodošanas punkut še slimnicā.

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 15.08.2007 00:57

[Hworang666]

Nu galvā tiešām bija īsts karuselis... Apziņa te parādījās te pazuda, bet Jānis pakāpeniski zuda tumsā. Pārāk daudz viņš bija kustinājis savu roku, lai tas paliktu bez sekām. Vienu mirkli viņš dzirdēja Anī runājam ar meiteni no šīs telpas. kamēr nākamajā viņa jau skrēja prom... Ne jau viņa mīļā sieva... Tā otra... Kad viņš atgriezās pie daudz maz normālas apziņas, Anabella viņam uzdeva jautājumu. Viņš saprata, ka viņa cenšas uzturēt sarunu, lai Jānis neaizmigtu. Ar mani tiešām viss ir kārtībā! viņš iesaucās un centās celties augšā, bet, automātiski atspiedies pret labo roku sabruka atpakaļ uz zemes, turklāt izdvesdams vairāk kā klusu vaidu... Viņš paņēma ieroci kreisajā rokā, lai vajadzības gadījumā varētu mēģināt izšaut. Juzdams, ka šoreiz neko vairāk nesanāks izdarīt, viņš atbildēja: nu jā, gan jau Ēģipte it nemaz nav tik traki... Vajadzēja arī mums braukt, vai ne? Aizbraukt no rutīnas... Tas būtu bijis labākais un pareizākais lēmums... Tad viņš pasmaidīja: lai gan arī te es nejūtos pārāk slikti... Kamēr vien tu esi ar mani....

[Šamanis]

Mārtiņš apstiprinoši pamāja galvu un pēc apmēram 15 sekundēm aizšķīla šķiltavas un nometa tās lejā, pēc īsa brīža atskanēja liels sprādziens un augsta uzcēlās liesmas, tad viņš ātri pagriezās pret Andreju un uzsauca kustēdamies uz durvju pusi: Nāc, mums jākustas mums nav daudz laika! to pateicis viņš pavilka Andreju aiz pleca un izskrēja arā no dzīvokļa. Abi ar Andreju uzkāpa līdz aukšējam stāvam, un tur Mārtiņš paskatoties uz griestiem iesaucās, Kas par veiksmi, rekur augšā ir lūka! viņš pieskrēja klāt pie tās, un centās to atvērt, tā sen nebija lietota tapēc kādu laiciņu tā pretojās, bet pēc īsa brīža tā atnāca vaļā un Mārtiņš izkāpa uz jumta, viņš pārskatīja apkārtni, kā likās te neviena inficētā nav! Militārists padeva roku Andrejam kas pašlaik pievilkās pie lūkas, kāpdams uz jumta.

[Semijs]

* kapē jūs vienmēr postojat tā?? A ja nu lūkai virsū stāv klavieres? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

Sprādziens nebija arī diez ko liels, bet pietiekams, lai atkratītots no sunīšiem un dažiem inficētajiem, bet durvis gan arī atsprāga vaļā un bez liekām kustībām, inficētie drāzās iekšā mājās augšā pa kāpnēm. Tikmēr, kad Mārtiņš bija uz jumta, viņš redzēja, ka vienīgais ceļš ir cita māja, bet tā ir vienu stāvu zemāka un tur gulēja vairāki līķi, bet nebija skaidri zināms, vai tie bija inficētie.

Vīrietis nedaudz izmisis paskatījās uz Sabīni un pamāja viņai ar galvu. Šobrīd vairums cilvēku stāvēja koridoros un kāpņu telpās domādami ko darīt, daži bija aizgājuši izpētīt slimnīcu, pārsvarā viņi gāja pa diviem ar kaut kādiem sitamiem priekšmetiem.

[Šamanis]

Maniks ar Anreju aplūkoja apkārtni no māju jumta, un ieraudzīja vietu uz kurieni bēgt, kaut gan tā neizskatījās tā labākā. Māja bija apmēram stāvu zemāka, bet problēma bija tāda ka uz tās bija līķi: Andrej, kā tev liekas, vai tiešām mums tur vajadzētu lēkt?? viņa sejā bija redzama nedrošība. Mārtiņš piegāja pie malas un vēlreiz aplūkoja apkārtni meklējot kādu drošu patvērumu, līdz MO ieraudzīja ieroču veikalu, kurā vismaz viņi varētu pielādēt ieročus, lai divatā varētu izdzīvot.Andrej, manuprāt mums vajadzētu nokļūt tajā ieroču veikalā! norādīdams uz veikalu viņš teica: Jo ar šiem ieročiem, un nepārāk daudz atlikušas munīcijas mēs ilgi neizdzīvosim.... Tikai kā lai nokļūst lejā..inficēto nepamanītiem , protams...... viņš sāka domāt.

[Demiurgs]

Andrejs paskatījās uz stāvu zemāko māju un droši pamāja Varam lēkt uz zemāku vietu lekt ir nesalīdzināmi vieglāk, turklāt ja tie būtu inficētie viņi vienkārši negulētu zemē Tobrīd varēja saklusīt inficēto tuvošanos pa kāpnēm. Kāds no viņiem jau pabāza roku lūkā. Andrejs ieskrējās un ar kāju aizcirta lūku ciet, viens no inficētajiem palika bez palukstas. Varēja dzirdēt sāpju kaucienu. Andrejs nostājās uz lūkas vāka lai nelaistu inficētos augšup Ko teiksi, es saku lecam!!!

[Šamanis]

Es saku lecam, jo laika nav pārāk daudz, to pateicis viņš ieskrējās un leca, un nedaudz sasitot ceļgalus piezemējās uz jumta.Viņš uzsauca Andrejam kas aizvien stāvēja uz lūkas: Lec es tevi piesegšu ja viņi tev skries pakaļ! Viņš ielādēja ierocī pilnu atveri un turēja mājas jumtu kā uz grauda.

[Semijs]

Kamēr abiem notika diskusija par lekšanu un nelekšanu, tikmēr lejā pa lūku jau varēja dzirdēt draudīgus šņākoņus, drīz vien arī jau pirmais inficētais uzrāpās veikli augšā un šņākdams skatījās apkārt, sākumā, vēl viņš neko nesaprata, jo atradās uz mājas jumta un apkārt viņam nebija vairs mājas, kas traucēja, kā uz ielām.