Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Demiurgs]

Andrejs pamāja ar galvu Vienmēr prieks palīdzēt, bet vari būt droš ka vis kārtībā, tev ir paveicies ka viņi nav Rīgā, mana sieva ielidoja no Grieķijas tieši tajā dienā kad šitas vis murgs sākās, šaubos ka viņa vēl ir dzīva Andrejs runāja mierīgi taču atceroties par sievu viņam iesāpējās sirds apzinoties to ka viņa diezvai ir dzīva.

[mehaniskais koli...]

Gvenda atskārta ka ir bijusi ļoti rupja,pret meiteni,bet par to domāt nebija laika ,iespējams viņa bija inficēta,bet šobrīd to vēl skaidri nezinot viņa nolēma par to nedomāt.Gvenda ātri nolaidās lejā pa virvi rokas tika mazliet nobrāztas ,bet šobrīd tas rūpeja vismazāk.Atapusies aiz militārisu mugurumā kas apšāva inficētos viņa nobijās un pamatīgi,roka neviļus izvilka palielo virtuves dunci,ja tas būtu noticis normālā pasaulē Gvenda jau atrastos trako namā.Sieviete vecrīgas vidū,armijas vecajos kreklos plāna auduma biksēs,ar dunci rokās.Viņja pieliecās tuvāk Annai un klusi noteica Piedod ka es zaudēju savaldīšanos,es īstenībā nedomāju to visu!Gvenda negaidija ka meitēns taij piedos,atvainošanos viņa izteica tikai tāpēc lai varētu justies labā.

[Pūķēns Sāra]

Anabella noskatījās kā Jānis aiziet pie militārista, vārdi, ko viņš teica, it kā palidoja gar ausīm un viņa vienkārši pamāja, zinot, ka tā būtu pareizi. Brīdi viņa vienkārši stāvēja, rokās atradās vīra dotie duncīši, kad negaidīti viņa sāka rosīties. Viņa piepacēla svārkus, atklājot dunču masti, un pie atlikušajiem diviem, ieslidināja vēl vienu, tā rokaš atstājot vienu dunci. -Paliksi te pat? Vai nāksi man palīgā?- Anabella pievērsās Annai, -Būtu jāatrod pārsēji, vai vismaz lupatas, kas derētu tādam mērķim.-

[Margo]

Anna pamāja Gvendai, jo pasmaidīt viņa nevarēja. Rokas arvien trīcēja un arī duncis tajās. Es došos līdzi. Anna noteica Anabellai un satvēra dunč spalu ciešāk. Viņa jutās drošāk Anabellas klātbūtnē, ne militāristu. Tas likās pavisam dīvaini. Beidzot bija kāds, kas meiteni saprata. Vai kāds kas izliekas... atkal meitenes galvā noteica kāda sīka balstiņa, bet Anna nevēlējās klausīties. Viņa saņēma sevi rokās, sakārtoja pleca somu un apņēmīgi paskatījās uz Anabellu.

[mehaniskais koli...]

Gvenda klausijās apkārtēo sarunās trokšņos,tie savā ziņā viņu nomierināja,likās ka kaut kas nav mainijies,viņa atkal sapņoja,par iesēšanos lidmašīnā,nolaišanops Anglijā normālasdzīves dzīvošanu,nevis šo hausu kas pletās viss apkārt.Gvendai pašai likās ka viņa jūk prātā,ik pa brīdi viņa apkārt redzēja cilvēkus ,ainas par to kā viss kādreiz izskatijās,šīs ainas apturēja domas par radiniekiwem ,to sarkanajām acīm.Sarunas bija dzirdamas labi,jo viņa stāvēja blakus abām dāmā. Es zinu vecrīgu kā savu kabatu,šeit ir labākie veikali,lai arī mazliet dārgāki nekā alfā,bet lētāki nekā baron centrā un drēbes nav tādos kvantumosviņa iesāka un tad apmulsa,viņas teiktais bija ik ikdienišķšEs gribēju teikt ka tuvakais veikal ir tur pa kreisi un e3s zinu kur atrast visas trīs aptieci`nas kas stāv veikalos,vai es varu doties līdzi? ar katru izteikto vārdu viņa sāka apjaust kur iesaistijusies,un cerēt ka viņai nepiekritīs.

[Semijs]

Kad sarunasas gāja par marlēm un tādu diezgan nepatīkamu teikumu pa mediķiem, MČ teica.
-Mediķi mēs jau pazaudējām pirms 26 stundām un viss vajadzīgais, lai to nolāpīto potīti aprūpētu mums ir, bet aptieku aptīrīt nenāktu pa ļaunu!-
Tad no mugurpuses atskanēja nepatīkamas šņākoņas. Militārists, kas palīdzēja MČ, uzsauca kādam civilajam kurš piesteidzās klāt ar vēlvienu civilo un abi palīdzēja MČ. Tikmēr militārists pagriezās pret to, kas viņiem traucas virsū. Vismaz 20 inficēto skrēja virsū. Militārists iebļāvās.
-Skrienat!-
Notēmējis ar savu smago automātu, viņš sāka bērt virsū inficētajiem ar lodēm, bet tad pēkšņi atskanēja vairāki klikšķi.
-Velns..-
Militārists nometa savu automātu un izvilcis Glocku skrēja pakaļ pārējiem, ik pēc laika piestājot un izšaujot uz inficētajiem, kuri tuvojās.

[Zōzā zač zač]

Adrians
Pat nepaskatījies uz Jāni viņš viņam atbildēja.
Tu palīdzēsi man piesegt priekšu, kamērt pārējiemilitāristi aizmuguri.
Vīrietis noteica un nolaida snaipereni.
Uzlūkojis Jāni viņš paskatījās uz viņa ieroci.
Ceru, ka tev ir rezerves munīcija, ja beidzas uzreiz uzsauc man , es tev varēšu iedod, ja vajadzēs,kādu aptveri.
To noteicis viņš uzreiz piecēlas kājās un izdzirdējis ložu šāvienus, tad klusumu.
Beidzās, nolādēts, tur laikam vairāk pa 10 skrien virsū.
To noteicis militārists uzreiz pagriezās pret garo , bet šauro ielu un uzreiz metās vieglā riksīti.
Sekojiet man. Jāni, turies blakus.
Piesedzies aizkādas mistkastes militārists pagriezās pret civilajiem un teica.
Sekojiet tam vīrietim ar ieroci.
Tad uzreiz pievērsies Jānim viņš izvilka divas aptveres un tās piespieda viņam pie krūtīm.
Ņem, tagad tu ej pa priekšu, vadi viņus. Pēc kāda bŗiža es aŗi panākšu tevi un iešu tev līdzās, bet tikmērt ja kādu ieraugi šauj, ja vienīgi tam nav rokās arī ierocis. Un mēģini atrast pa ceļam aptieku, kur varētu atrast zāles un pagaidām uztaisīt patvērumu. Un tagad ej Ej.
To noteicis,dŗizāk uzbļāvis, militārists pacēlis savu snaipera ieroci un uzreiz tēmēja uz tālāko galu, varēja redzēt,kā vairāki nes savainoto MČ, un aiz viņiem skrienpakāl inficētie.
5 lodes izšautas un 4 inficētie nokrita unviarāk necēlās.
Tos viņš nosā'va, jā, bet bija civilie, kas traucēja tēmēt.
Tāpēc Adrians gaidīja, kamērt paliks nedaudz drošāks šut.

[mehaniskais koli...]

Vajadzēja bēgt,viņi bruka virsū Es biju priecīga dzīvot Latvijā! viņa ātri nosauca un metās skriet,skrējēja viņa nebija laba bet bailes no nāves darija savu,viņa skrēja par savu dzīvību.Kajas bija nogurušas viduklis smeldza bet tas netika uztverts,smadzenes šo ziņu vienkārši neņeēma vērā.Tām rūpēja tikai izdzīvot.

[Semijs]

Militārists, kas bija pie miskastes ar savām trīcošajām rokām turēja savu pistoli un gaidīja, kad inficētie skries klāt. Tālāk aizskrēja vienīgie divi palikušie militāristi - Mārtiņš un MČ. Visi pārējie cilvēki pilnīgā panikā skrēja prom, grūstoties. Daži paklupa zemē un tika nomīdīti. Kaut vai izdzīvojušo bija maz, haoss bija neizbēgams. Tie kas skrēja pa priekšu varēja no lielāka attāluma redzēt saules aptieku. Taču viņiem priekšā atskanēja dīvaini smiekli un skaņa tāda, ka šautu no gaisenes. Pēkšņi no kāda stūra izskrējā ārā divi zēni, viens bija kerzās un viss melnā, bet diezgan apaļīgs, otrs bija ar gariem melniem matiem un garāks pa pirmo, ar botām, zilām džinsām un melnu t-kreklu, virsū otrajam uz acīm bija arī brilles. Abiem zēniem bija peintbola šautenes rokās un tie tēmēdami( pārējie neredz, jo zēni stāv pie stūra ) sāka smiedamies šaut, bet pēc tam skriet. Apaļīgais zēns, knapi vai dzīvs aiz smiekliem skaļi sauca.
-Redzēji, kā es viņu padarīju rozā!?-
-Aha! Tas bija ģeniāli!-
Abi zēni skrēja galīgi uz citu pusi, ignorējot izdzīvojušos, bet viņiem aiz muguras skrēja viens inficētais, kurš viss bija krāsains, izskatījās, ka viņam arī acis bija izšautas. Inficētā rēkoņa neizklausījās dusmu pilna, bet gan sāpju, jo ik pēc divām sekundēm, viņam pa pieri ielidoja peintbola bumba. Drīz vien visi trīs viesi bija pazuduši.

Pēkšņi pie Adriana un militārista, no stūra izdrāzās bars inficēto, pat pārāk daudz, lai abi vīri varētu paņemt visus. Militārists sāka šaut un nošāva četrus inficētos, bet pēc tam pārlādēja pistoli, bļaudams.
-Mums ir jāskrien uz citu virzienu! Jānovērš viņu uzmanība, lai tie neskrien pakaļ pārējiem!-
Pārlādējis pistoli, militārists sāka šaut, bet pēkšņi no veikala, kas viņam bija blakus, stikli tikai izšķaidīti un trīs inficētie uzklupa viņam virsū. Viens no inficētajiem bija sagrābis militāristu aiz galvas un ar īkšķi spieda viņa aci ārā, otrs bija sagrābis pilnīgi militāristu un koda viņam kaklā, bet trešais kurš bija paklupis, koda pa kājām. Militārista rokas bija lejā un viņš aiz šoka šaujot pa zemi, sašāva trešo un histēriski bļāva.
-Palīdzi man!-
Asins strūkla apšļakstīja Adrianu un inficētos blakus, skats nebija diezko tīkams.

[Šamanis]

Mārtiņš ieraudzīja Adrianu, kas pašlaik tika nelāgi sakosts: Ak dievs! viņš sāka šaut ar savu desertu un nošāva visus inficētos, kas bija viņam blakām.Viņš uzsauca MČ: Adrians ir nopietni ievainots mums vajag zāles lai apturētu asiņošanu savādāk viņš var noasiņot!militārisists nosauca.Pēc neilga brīža no ieliņas sāka brāzties vēl viens bariņš, Mārtiņš saprata, ka viens viņš diezvai varēs atšauties tāpēc uzsauca Adrejam: Andrej, tev nebūtu nekas pretī nedaudz piepalīdzēt man? to pateicis viņš iešāva vienu lodi inficētā galvā un ātri pārlādēja ieroci.Militārists tagad nelaida zombijus klāt Andrianam un kārtīgi vēroja apkārtni.

[Demiurgs]

Andrejs neko neatbildeeja Maartinjam bet gan tuudalj noteemeeja uz vienu no inficeetajiem, atskaneeja shaaviens un tas burtiski palika bez galvas. Andrejs pavilka sviru un shaava atkla velviens in infceetais nokrita beigts shoreiz ar pamatiigu robu kruutiis. Mees tiksim galaa andrejs uzsauca izskaidot galvu velvienam inficeetajam

[Zōzā zač zač]

ooc: mani neviens nesakoda (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) man blakus bija vēl viens militārists,ja kas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)


Vīrietis nepaspēja a\ttapties, kad inficētie, jau bija tikuš viņa postenī un jau plosīja citu viņa komandas biedru.
nolādēts.
Nolamājies viņš apmeta snaipereni sev uz mugurasun no sāniempaķēra savu automātisko ieroci, noņ'mis nodrošinātāja viņš uzreiz iztukšoja pus aptveres(25 lodes) un visiem inficētajiem, kas nabadziņu plos[īja.
automātiski pagriezies sev apkārt pa 180 grādiem viņš uzreiz , no pārbīļa, cauršāva ar atlikušajā lodēm vēl divus inficētos.
automāts tikai klikšķēja betlodes nenāca, pārbijies viņšbija.
iespējamszālītes effekts izgaisa, un viņš kļuva tramīgās, visticamā, ak tā aŗi ir.
Ilgi nedomājot viņš pārlādēja un piecēlies kājās sekoja pārējiem un no kabatas izvilka vēl 2 aptveres automātam, piesteidzies pe jānā viņš viņam rokās šo automātu iespieda ar abām aptverēm,protams skrienot viņam blakus.
Noliec savu ieroci un zimanto šo, es tikmērt aizkavēšu inficētos.
Tonoteicsi viņš apstājāsun vēl uzsauca Jānim.
SKRIEN UN VEd VIŅUS UZ TUVĀKO SLIMNĪCu, VISUS.
Pagriezies pret inficēto baru viņš izvilka 2 granātas un izrāvis katrai gredzenus, tās turēja rokās.
[i]Piecas sekundes, kad atlaidīšu, tad jūs riebīgie ````i mirsiet.[/b]
Visi inficētie strauji tuvojās, bija skaidrs, ka šis militārists upurēs sevi lai aizkavētu baru, kas skrēja viņiem visiem pakaļ. Tur nebija tikai 5 vai seši inficētie, bet kādi piecdesimt, ja ne vairāk.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 06.08.2007 14:36

[Hworang666]

Jānis tik vien paspēja nokliegties: sapratu! Un sāka skriet vēl ātrāk... Viņš ik pa laikam paskatījās atpakaļ un sameklēja ar acīm Anabellu. Viņa vēl bija tur... Tātad viss kārtībā... Kad pēkšņi priekšā izbrāzās trīs inficētie, Jānis pilnīgi aukstasinīgi visus trīs nošāva, patērējot 7 lodes. Jūklis bija milzīgs un viņš visu laiku baiļojās, vai tik viņu nenomin... Bet īpaši ilgi pārdomām laika nebija... No tuvākās šķērsielas izgāzās vēl bariņš inficēto un Jānis iztērēja ap 10 lodēm, lai visus nolaistu no kātiem... Tagad nācās pārlādēt ieroci! Skrienam cilvēki, skrienam!!!

[Elony]

Ārējās durvis tika turētas ciet, Saša izmantoja birstes, kas bloķēja parādes un arī sānu durvis. Tiesa, ja ar spēku lauztos iekšā, lielas nozīmes tam nebūtu, taču tā slimnīcā nenonāca nejauši inficētie. Pats Saša bija nobarikējies otrajā stāvā. Viņš uzvedās klusu, pie logiem negāja, nepievērsa uzmanību. Taču tagad skanēja šavieni ārā. Kaut kas tuvojās, vai pareizāk kāds. Cilvēki. Tātad bija vēl citi dzīvi.

Saša nevarēja saņemties un doties palūkoties ārā pa logu. Taču troksnis kļuva skaļāks un nāca uz šo pusi. Viņš beidzot uzmanīgi pielīda pie loga un atbīdija žalūzijas.

[mehaniskais koli...]

Gvenda skrēa ko kājas nesa,nevienam netika palīdzēts,meitne nebija pieradusi tik ilgi un ātri skriet,tika izvilkts duncis,viss sāka atgādināt fimas.Kādam palīdzēt viņa pat netaisijās,kaut arī pati juta ja drīz neastāsies nokritīs uz zemes bezspēkā.Gvenda nezināja uz kurieni tiek vesta,bet prātā raisijās domas kā lai ņonāk tālāk no inficētajiem,varētu uz laivas,tas būtu ātri un viņi netiktu klātGvenda nodomāja turpinādama skriet.

[Bizii van Dope]

Sirds mežonīgi dauzījās. Bet aukstiem sviedriem piesvīdušajās plaukstās viegli tricinājās Mārītes dienesta ierocis. Viņa skrēja un kā vēl skrēja. Nesās! Uz dzīvību un nāvi. Sirds neprātīgi dauzījās, un sieviete elsoja.
Neļauties panikai... Neļauties panikai... - tā bija vienīgā doma, kas šajā drausmīgajā brīdī dunēja galvā. Mārīte nejuta nekādu īpašu spēku, lai nesāktu kliegt kā pārējie, vai arī lielu gribasspēku, kas neļautu krist panikā. Iespējams vienīgi šīs domas atkārtošana policisti turēja pie veselā saprāta, jo šīs domas vienīgā jēga bija nesajukt prātā aiz bailēm.
Cilvēki visapkārt kliedza un skrienot grūdās viens otram virsū. Tas lika Mārītei vēl ciešāk sažņaugt pistoles spalu un vēl jo vairāk vairīties no blakusskrienošo cilvēku sasvīdušajiem ķermeņiem. Bailes pašas dzina viņu uz priekšu. Kājas atspērās un atspērās pret zemi - aizvien ātrāk un aizvien mudīgāk. Lēnām, bet tomēr Mārīte virzījās caur panikas pārņemto pūli, bez liekas pieklājības pagrūzdama malā kādu traucējošu cilvēku.
Viņa gribēja tikt prom, bet tas nebija iesējams. Tad vismaz nonākt blakus kādam, kas šajā murgā saglabājis veselo saprātu.
Uz priekšu, uz priekšu tumšmate nesās, matu škipsnām mežonīgi plīvojot un kutinoši līpot pie miklās sejas. Viņa pagrūda vienu, pagrūda otru, strauji pagriezās pa labi, lai izvairītos no kādas pārlieku resnas sievietes un turpināja skriet. Kāju muskuļi jau mazliet smeldza, tāpat kā pārslogotā sirds.
Neļauties panikai… Neļauties panikai… Mārīte atkārtoja un ar elkoņiem iebakstīja vēl diviem lēnākiem skrējiem. Tie pasteberēja katrs uz savu pusi, un sieviete ar jaunu sparu šāvās uz priekšu. Krūtīs pat uz brīdi uzšvirkstēja sērkociņa cienīga prieka dzirkstele. Viņa bija priekšgalā! Pašā skrienošo cilvēku priekšgalā! Taču doma, kas pāršalca Mārītes ķermeni bija tik ļoti strauja un dīvaina, ka gandrīz sapinās sievietes kājas, viņai mazliet piebremzējot tempu.
Man vajag viņiem palīdzēt! Man ir ierocis!policiste domāja un pēkšņi apstājās. Cilvēki metās viņai garām, grūžoties virsū vēl stiprāk, nekā viņa pati bija grūdusies. Taču kājas stāvēja zemē kā iemietas. Mārīte ar skatienu meklēja karavīrus, kas aizstāvēja prasto tautu. Tur jau viņi bija… Tajā pusē un tajā pusē… Sieviete pēkšņi attapās un sapurināja galvu.
Skriet vai palīdzēt? Skriet vai palīdzēt? Skriet? Palīdzēt?
Viena Mārītes kāja saspringa un pagriezās uz slimnīcas pusi, bet otra palika stingri iemieta zemē.

[Šamanis]

Mārtiņš uzsauca Andrejam: Kāds ir mūsu plāns, mēs te mūžīgi nevarēsim noturēties! viņš teica un tad priekšā izlēca vēl viens inficētais, dīvainā kārtā militārists nesāka šaut, jo viņu pārsteidza viena lieta: Jopcik!...suns.....inficētais?Tas noteikti ir savādi!
Mārtiņš paņēma desertu un ielaida vienu lodi sunim precīzi galvā, kad viņš viegli pagrieza muguru viņš dzirdēja kādu troksni. Troksnis skanēja tā, itkā kaut kur tālumā skrietu bars dzīvnieku, viņa minējums bija pareizs, tikai suņi nebija diezcik tālu, bet dažus metrus aiz Mārtiņa: eghem....Andrej, es ceru ka tev nepatīk suņi, jo te tulīt būs baigā suņu asinspirts, to pateicis viņš apgriezās otrādi izvilkdams savu m16 un sāka iztīrīt ieliņu no inficētiem suņiem.AGHHH! viņa formastērps ātri nošļakstījās ar asinīm un suņu ķermeņu daļas lidoja pa gaisu, viņš pie sevīm noteica lūk tas ir kaut kas tāds ko nevar redzēt katru dienu! Viņš uzsauca Andrejam piesedz mani kamēr es pārlādēju ieroci! un viņš paslēpās aiz kāda puķupoda, kas bija nolikts tur pat blakām pie kāda restorāna.

[Semijs]

Kamēr Mārtiņš pārlādēja ieroci, viņam pēkšņi virsū uzgāzās kāds inficētais, kurš cītīgi centās sagrābt militāristu aiz rokām un kost viņam kaklā. Sadursmes laikā, Mārtiņa automāts nokrita sazin kur, jo militārists bija nedaudz atsitis galvu.

Andrejam savukārt negāja arī diez ko labi. Nu inficētos viņš šāva ļoti precīzi, bet pārlādējot ieroci, tika pielaista neliela neveiklība un ierocis bija ieklemmējies. Medniekam kādus desmit metrus priekšā jau drāzās inficētie virsū.

Tikmēr visi panikas pārņemtie cilvēki skrēja tālāk grūstīdamies. Mārīte kamēr stāvēja iedzīta zemē kā miets, sajuta stipru grūdienu, kas lika viņai nogāzties zemē un palikt bez brillēm, bet par laimi viņa netika nomīdīta. Pārējie jau bija tikuši līdz slimnīcai un vairāki iedrāzās iekšā, bet pēkšņi no slimnīcas atskanēja vairāki kliedzieni un no slimnīcas skrēja ārā asiņaini cilvēki, pārņemti panikā, un vairāki inficētie arī. Daudzi no izdzīvojušiem panikas pārņemti sāka skriet, pa labi, pa kreisi.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 07.08.2007 16:42

[Šamanis]

Mārtiņš nosita inficēto ar rokām, beigās nožņaugdams to. Pēc kāda laiciņa viņš pie sevīm noteica: Ahh.....kā man sāp galva, kur ir mans automāts? viņš piecēlas un nedaudz līgodamies staigāja, jo galva reiba un ik pa brīdim viņš nesaprata, kas notiek. Kad galvas sāpes bija kaut cik pierimušas viņš ieraudzīja Andreju kuram virsū skrēja tie elles radījumi, un nezkapēc viņš tos nevarēja nošaut.Viņš pieskrēja klāt Andrejam un teica: Andrej bēdz! viņš izvilka savu desertu un sašāva suņus, kas bija vistuvāk un tad viņi abi ar andreju ieskrēja iekšā kādas mājas trepju telpā, kuras durvis aizslēdza.Apsēdies uz trepēm Mārtiņš jautāja: Tev viss kārtībā?

[Zōzā zač zač]

Vīritis ska'tijš uz šo milzīgo baru, kas viņam bija tieši priekšā, palūkojies uz granātām vi
ņš saprata, ka labāk noderētu dzīvs,tāpēc nometis grna'tas viņš sāka skriet ko kājas nes.
trīs.. divi..
Bija dzirdams mizlīgs spŗādzines un pa visurieni šķida Inficēto atliekas.
No trieciena uz zemes tika notriekts militŗists, bet adrenalīna ietekmē viņš pierusies kājās paņēma savu glocku, kuru bija vēl pataupījis un skriedams nopakālus visiem izdzīvušajiem sāka pa lodei šaut. Pie jānā un andreja pēc 4 šāvieniem nokrita trīs miruši inficētie, tad skriedams zu slimnīcas pusi, Militārists izšāva uz visiem, kuriem bija asinis, visi, krita, viņš pat nedomādms, ka kāds varētu būt pat neificēts, visus nežēlīgi nošāva.
Nolād'wets cilvēki skrieniet ieksā, pēc mani, jāni seko, palīdzēsi.

Iebrāzdamies iekšā militārists izšāva pēdējās divas lodes viens nokrita, ātri pārlādēdams viņš nosā'vāvēl 2 inficētos.