Šausmu nometne. Opcijas

[Big Bad Wolf]

Nometnes audzinātāja nervozi gaidīja bērnus, kuriem bija jāierodas pie centrālā parka, lai varētu doties uz „Piedzīvojumu nometni”. Viņa gaidīja pie sarkana autobusa. Viņai rokās bija lapiņa, uz kuras bija sarakstīti visi nometnes dalībnieku vārdi. Viss jau bija sagatavots, lai nometnieki bez liekas kavēšanās varētu doties ceļā. -Tūdaļ jau visiem jābūt klāt,- audzinātāja nodomāja.

Tātad. Jūs visi plus, mīnus norādītajā laikā ierodaties pie centrālā parka. Atliek tikai iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

jū. Spēle sākas!

[Lianjuks]

(OCC: Eu, man aizgāja dators.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) )
Skolotāja, kas tobrīd nepacietīgi bakstīja ugunskuru sacīja, kā sapratusi Melānijas domas.
- Reils, jau aizbrauca pa nakti. Raiens.. - sieviete paraustīja plecus. - Ar kaut ko neapmierināts, devās meklēt kādu vietu, kur ir zona. Grejs un Džeina nesen paldējās, tagad abi mežā iešmaukuši..
Sarukusi pieri sieviete uzlūkoja tumšādaino šoferi, tam rokās bija iesmiņš uz kura bija uzdurtas pāris ceptas desiņas.
- Melānij, nāc iekost kādu desiņ.. - pasmaidījis platu smaidu, viņš aicināja Melāniju tuvāk.

Tad kā no zila gaisa uzradās kāda sieviete, tā bija Erisa, tikai nedaudz savādāka.
Dieviete savu klasisko ietērpu kleitu bija iemainījusi pret šortiem un rūtotu vīriešu kreklu, mugurā sievietei bija mugursoma ar guļammaisu. Mati bija kļuvuši sarkani, gari un sprogaini. Kājās bija brūnas sporta kurpes. Nometusies blakus šoferiem viņa izdvesa. - Man desiņu.
- Ko? - gaišādainais šoferis uz īsu mirkli apjuka. - Āāā.. - nedaudz miglainu, svētlaimīgu skatienu nodūdoja šoferis.
- Iedod, Erijai desiņu.
Saņēmusi savu desiņu Erisa tiko manāmi piemiedza ar aci Melānijai, un ar lūpām izveidoja vārdus.
- Mani atbrīvoja.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 26.02.2008 20:55

[Džezā tikai Meit...]

- Ā.. - Melānija novilka un paskatījās uz šoferiem un vadītāju ar dīvainu skatienu, un izrāpās laukā no telts. Pēkšņi uzradās arī Erisa, tikai viņa izskatījās savādāk, bet dievieti viņa spēja atpazīt. Melānija viņai uzsmaidīja un piegāja uzmanīgi pie ugunskura. Viņa apsēdās blakus Erisai un paņēma desiņu no šofera rokām.
- Paldies. - Viņai tik ļoti gribējās ēst, un tās smarža un paskats bija tik kārdinošs. Viņa pieliecās pie dievietes auss un jautāja.
- Kas īsti notika? Un kur ir Toms? Viņš taču.. vairs nav miris? Viņš.. es redzēju, ka viņš ir atradis nāvi.. vīzijā. - Meitene runāja, pa starpai košļājot silto ēdienu, kuru pirms tam bija pasmaržojusi un cītīgi nopētījusi.

Šo rakstu rediģēja melomania: 27.02.2008 19:12

[Lianjuks]

Erisa nopētija Melāniju no galvas līdz kājām un paņēma vēl vienu desiņu.
- Iedomājies, cilvēki tīko pēc Dievu ēdiena, bet Dievi uzskata, ka nekā gardāka par mirstīgo ēdienu šai universā neatradīsi.
Par jautājumu, ko Melānija uzdeva par Tomu Erisa savādi pasmīnēja.
- Meitenīt, tā nebija vīzija. Jā, viņš atrada Nāvi, un te sākas visas dīvainības. Nezinu, kā viņš pierunāja laist sevi atpakaļ dzīvo pasaulē. Par Tevi vien bija brīnums! - ķerdamās pie trešās desiņas Erisa turpināja.
- Par spīti tam, ka viņu atdzīvināja, viņš pamanījās visai drīz atkal atgriesties pie Nāves. Sākumā es domāju, ka viņai viņš jau piegriezies, bet nekā... - paņemdama no viena šofera alus pudeli Erisa savu stāstu turpināja. - Viņai viņš iepatikās. Izrādās, ka viņai bijis vientuļi, un Toms bija vienīgais, kas ar viņu runāja bez meliem. Nabadziņš. - ieķiķinājusies dieviete pameta kādu cīsiņu lielam vācu aitu sugas sunim. Apēdusi visas desiņas Erisa neviļšus uzbūra maisu ar sašļikiem, ko viegli iesmērēja šoferim. Drīz tas līkņāja gar ugunskuru.
- Toms ir tai kokā. - Erisa norādija uz kādu tālāku koku, un sievietes sejā iezagās viltīgs smaids
- Kā būtu, ja viņš atkal nokristu?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.02.2008 18:03

[Džezā tikai Meit...]

Melānija ar pārsteigumu sejā klausījās Erisas stāstā un būtu aizmirsusi par desiņām, ja vien vēders neburkšķētu.
- Tātad viņš divreiz nomira? Un tagad taču ir dzīvs.. Neliec, lūdzu neliec viņam krist no koka. - Meitene lūdza un pavērās norādītajā virzienā. Viņa piecēlās kājās un devās uz to koku. Pusceļā viņa apstājās.
- Viņš taču visu atcerās? - Meitene jautāja pirms turpināja ceļu. Būtu jauki uzzināt vai arī citi atcerās kaut ko no notikušā, ne tikai viņa.

[Lianjuks]

Erisa pasmīnēja.
- Tu joko! Viņš nomira sešas reizes.. Varbūt kļūdos. - ierāvusi vēl vienu šļuku alus viņa atbildēja.
- Atceras, atceras.. Tikai brīdinu, ka viņš nav atguvis savu veco izskatu. Mums visiem slinkums atdot to viņam. - nolaidusi atragu, Erisa savādi ieķiķinājās un ķērās pie šašļikiem.
Koks bija kluss.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija šokēta raudzījās uz sievieti savā priekšā, kura uzvedās visai bērnišķīgi, bet šķiet bija laimīga, jo likās, ka tagad viss ir beidzies.
- Sešas reizes.. - Viņa izdvesa un nosvilpās.
- Ko tu domāji ar to, ka nav atguvis savu veco izskatu? Vai tad viņš izskatās pēc kaut kā cita? - Viņa vaicāja un domīgi uzsāva uzaci.

[Malduguns]

Leanna attapās teltī un pēc mirkļa izlīda no tās ārā. Viņa atglauda rudās šķipsnas prom no sejas un palūkojās visapkārt. Nometnē valdīja rosība un meitene smaidot izstaipījās.
Viņa dzirdēja to, ka Raiens kaut kur ir aizgājis meklēt zonu, tādēļ devās viņu uzmeklēt.

[Lianjuks]

- Ej un pati paskaties.. - atbildēja Erisa, saruna bija viņai apnikusi. Pievērsuses šoferim, viņa sāka aizrautīgi stāstīt par Ameriku, Austrāliju pa kādu Ēģiptes nostūri, un par kādu noslēpumainu salu visai dzirdētu stāstu.

Kaut kur čivināja putni, no meža iznāca Džeina un Grejs. Dīvaini smiedamies viņi metās ezerā, tas bija dzidrs kā spogulis. Daba likās atdzīvojusies. Vienīgi gabalos sasprāgusī skolotāju būdiņa, kā melna ogļu čupiņa mētājās otrā nometnes galā. raiens vēl nebija manāms. Pie Leannas pienāca vācu aitu sugas suns, tad tas ierunājās visai pazīstamā Ēnu vilka balsī.
- Viņš devās uz pļavu.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija uzmeta dusmīgu un neapmierinātu skatienu Erisai. Viņai bija daudz jautājumu, taču viņa nojauta, ka atbildes uz tiem viņa nesaņems. Meitene lēnām devās uz norādītā koka pusi, cerot, ka Toms tur tiešām būs un viņš nebūs tik ļoti pārmainījies. Viņa pavērās uz Greju un Džeinu, kuri ieskrēja ezerā. No tās vietas viņus tik labi varēja redzēt un uz mirkli meiteni pārņēma ledainas trīsas, atceroties nezvērus, kas tajā ūdenī bija sastapti. Atlika vien cerēt, ka arī tie ir pagaisuši. Melānija piegāja pie koka un paskatījās uz augšu.
- Tom? - Viņa klusi jautāja.

Šo rakstu rediģēja melomania: 02.03.2008 11:56

[Lianjuks]

Nezvēri bija pagaisuši.
Erisa sakrustojusi kājas žonglēja ar āboliem. Atskanēja bremžu kaukoņa. Netālu no ugunskura apstājās, kāds jauna paskata melns džips. No tā izlēca kāds oficiāli ģērbies vīrietis, izskatījās, ka viņam varētu būt kādi 35 gadi. Ģērbies uzvalkā viņš pieskrēja pie ugunskura un sāka kliegt uz šoferiem, Erisu un audzinātāju.
- Kur ir mana meitiņa?! Jā viņa neparādīsies te un tūlīt uz līdzenas vietas, es jūs visus tiesā iesūdzēšu! - āboli izkrita no Erisas rokām un no dusmām sievietes seja piesarka. Skolotāja sāka drebēt, viņa bija sametusies pavisam bāla.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.03.2008 12:16

[Malduguns]

Leanna uzsmaidīja ēnu vilkam un noglāstīja tā galvu.
-Paldies,-meitene nočukstēja un devās uz pļavu. Viņa ar pilnu krūti elpoja dabas dvesmu un sajutās kaut nedaudz laimīgāka.

[Semijs]

Raiens nikns uz visu pasauli gāja ar telefonu rokās, kas ik pēc piecām minūtēm pīkstēja, ka baterijas iet uz beigām.
-Sū.da zona, kur tu esi? IR!-
Puisis sapriecājās uz zvanīja savam tēvam, bet tiklīdz tēvs pacēla telefonu, tā Raiena telefons izlādējās.
-B.ļe!-
Viņš iebļāvās un aizmeta telefonu prom.
-Tu draņķa mežš! Sačakarēji man vasaru!-
Apsēdies un atspiedies pret kādu akmeni, Raiens paņēma savu somu(ko bija paņēmis līdzi) un izvilka laukā ''Absolout Vodka'', kā arī ''Coca-cola'' pudeli. Nopūties, puisis sāka dzert šņabi kopā ar kolu.

[Malduguns]

Leanna dzirdēja lamāšanos un pēc tās noteica virzienu, kurā vajadzētu iet.
Raiens uz akmens ar vodkas pudeli un kolu izskatījās visai smieklīgs, tādēļ Leanna nemaz necentās apspiest smaidu, kurš uzplauka viņas sejā.
-Hei! Es tevi meklēju!-Leanna sacīja, piesoļodama pie puiša, ļaujot zāles stiebriem ieskaut kājas un vējam spēlējoties matos.

[Semijs]

Raienu nomierināja balss, kas atskanēja netālu no viņas. Tā bija Leanna, - puisis pagrieza galvu un noskatījās, kā meitene iet, ļaujot vējam pūst caur viņas matiem. Tas viss izskatījās apburoši.
-Čau.. Jā, es izlēmu pasēdēt drusciņ vienatnē, bet nu vismaz tagad kāds atnāca sastādīt kompāniju.-
Iedzēris šņabi, Raiens uzdzēra pa virsu kolu un ievaicājās.
-Gribēsi?-

[Malduguns]

Leanna brīdi minstinājās, bet tad apsēdās viņam blakus.
-Ja tev nav iebildumu pret kompāniju, es labprāt pasēdētu tev blakus,-viņa sacīja, salikusi rokas klēpī un kājas izstiepusi uz priekšu. Viņa baudīja saule starus savā sejā un kādu brīdi klusēja. Tad atcerējās, ka ir aizmirsusi Raiena jautājumu un papurināja galvu.
-Nē, negribēšu. Man pietiek ar piedzīvoto. Vairāk galvu reibināšanai man evajag.

[Semijs]

-Nē, nē. Droši, - pret tevi man no visiem šeit klātesošajiem nav iebildumu. Kā nekā diezgan bieži vilkām viens otru laukā no nelaimītēm.. stulbais mežš. Es zināju, ka nevajadzēja braukt uz šejieni!-
Raiens uzmeta īsu skatienu Leannai un tad paskatījās uz sauli. Aizvēris acis ciet un nolaidis galvu, puisis atkal atvēra acis un iedzēra vēl šņabi.
-Varētu mēģināt noķert saulīti uz ādas.-

[Malduguns]

Leanna kādu brīdi pasēdējā uz akmens, bet tad vienkārši atlaidās zālē un palika rokas zem galvas.
-Jā, daudz kas noticis. Tu atceries to pliķi?-meitene piepeši vaicāja, pašķielējusi uz Raiena pusi.

[Semijs]

Raiens aizskrūvēja abas pudeles un apgūlās zālē blakus Leannai. Zāle bija tik mīksta, silta un ērta.
-Jā.. atceros gan.. Piedod par to izgājienu Leann.-
Puisis pagrieza galvu pret meiteni un gaidīja viņas reakciju.

[Malduguns]

Leanna pagriezās uz sāniem, lai būtu aci pret aci ar Raienu.
-Bet to pliķi taču iesitu es. Un... ja būtu kas tāds, ko es varētu darīt, lai to labotu, es labprāt to dzirdētu. Tas nenozīmē, ka es to tik tiešām darīšu,-viņa sacīja. Rūsganie mati spīdēja saulē un zaļās acis vērās puisī. Meitene izskatījās viegli ieinteresēta un plucināja kādu zāles stiebru.

[Semijs]

Raiens savu pozu nemainīja un brīdi klusēdams teica.
-Nu... es īsti nezinu, ko es tev varētu lūgt, jo tas nebūtu smuki no manas puses.-
Puisis pagriezās arī uz sāniem, pret Leannu un juta, ka ir diezgan tuvu viņai. Roka arī pieskārās zālei un Raiena pirkstgali nedaudz atdūrās pret meitenes roku. Ar nedaudz sārtiem vaigiem, puisis iejautājās.
-Vai tu atceries pļaukas iemeslu?-