Šausmu nometne. Opcijas

[Big Bad Wolf]

Nometnes audzinātāja nervozi gaidīja bērnus, kuriem bija jāierodas pie centrālā parka, lai varētu doties uz „Piedzīvojumu nometni”. Viņa gaidīja pie sarkana autobusa. Viņai rokās bija lapiņa, uz kuras bija sarakstīti visi nometnes dalībnieku vārdi. Viss jau bija sagatavots, lai nometnieki bez liekas kavēšanās varētu doties ceļā. -Tūdaļ jau visiem jābūt klāt,- audzinātāja nodomāja.

Tātad. Jūs visi plus, mīnus norādītajā laikā ierodaties pie centrālā parka. Atliek tikai iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

jū. Spēle sākas!

[Džezā tikai Meit...]

Beidzot Melānija juta, ka kļūst sausa un tīra. Viņā atgriezās siltums un viņa palūkojās uz leju. Kājās bija skaisti, sarkani gumijnieki un melnais T-krekls sniedzās līdz pat ceļiem. Viņa juta arī šortiņus, taču tos nevarēja redzēt. Viņa ar smīnu nopētīja uzrakstu un palūkojās uz Erisu.
- Kaut es sev spētu vienmēr uzburt apģērbu.. interesanta izvēle. - Viņa saņēma krekla malu un sasēja to mezglā. Tā garums nedaudz traucēja iet. Pēdējās divas rindiņas pazuda un atklājās džinsu šortiņi. Meitene pieliecās un izpurināja sapurināja savus tumšos matus, kuri bija izauguši nedaudz garāki. Viņa uzmeta mulsu skatienu svešajam zēnam un noraudzījās kā ēnu vilks aizskrien pakaļ baltajam ragam.

[Lianjuks]

Baltie burtiņi, kas veidoja tekstu uz Melānijas krekla, izvietojās nedaudz augstāk, lai viss teksts būtu salasāms.
- Tiešām interesanti.. - murmināja Toms.
- Tu netbildēji uz manu jautājumu.. - ietiepās Erisa.
- Ar galvu.
Erisa nikni pagāja uz priekšu un atņēma vilkam balto ragu, patiesībā, tas vairāk atgādināja milzīgu, baltu zobu.
- Uzvedies vismaz Tu normāli!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 18:27

[Malduguns]

Leanna apsēdās zemē netālu no asins peļķes un noraudzījās Lorija neizprotamajās darbībās. Meitene bija nogurusi no tā visa un saprata, ka viņai neliek mieru pat miegā. Tas bija nedaudz kaitinoši, tomēr varbūt caur to visu varēja gūt kādu skaidrību. Piemēram to, ka skaidrības nav.
Leanna nopūtās.
-Tu centies sarunāties ar čūskām,-viņa piezīmēja, kad Lorijs uzrunāja čūsku vairākās valodās.-Nedomāju, ka čūskas mēdz satikties un patērzēt franciski viena ar otru.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pamanīja, ka uzraksts pārvietojas augstāk un paskatījās uz Erisu. Viņas sejā parādījās mazs smīns un viņa paraudzījās apkārt. Viss haoss.. Erisa likās tiešām dusmīga, taču meitene pagāja nedaudz uz priekšu un apsēdās uz kāda akmens netālu no svešā zēna.
- Varbūt jūs izstāstīsiet kas tieši notika? Un kādēļ bija vajadzīgs man aizsiet acis? - Viņa beidzot pajautāja un sakrustoja rokas virs uzraksta.

[Lianjuks]

Lorijs sparīgi kliboja pakaļ čūskai. - Eu, Tu runā?
Čūska iešņācās, pārvērtās par kobru un saslējusies gaisā uzšņāca Lorijam.. Tas gandrīz apjuka.
- Es zināju, ka šī nav parasta čūska.
Čūska kaut ko šņākuļoja.
- Aizver acis.. - pavēlēja Lorijs. - Bet no otras puses..

- Nu, iesākumam.. Tu karājies kājām gaisā pie griestiem, acis bija ciet, lai viņas Tev neizsviltu. Šitais ērms, - Erisa norādija uz zēnu. - runāja aizliegtajā valodā. Tā viņš nokaitināja pūķi un viņš sāka ārdīties. Tad viņš te visu izdemolēja, aizsvilināja, sagrāva un, ko tik vēl nesadarīja. Tad viņš šamo gandrīz piebeidza.. Mani ar, un Ēnu vilku ar gandrīz .. Tevi laikam ar.. Nu pūķis to darīja.. Un to ilkni šamais neizrāva no pūķa, to pūķis ietrieca viņam vēderā. - Ēnu vilks sāķobījās.. Toms paraustīja plecus.. Kaut kur nobūkšķēja akmeņi, kas vēl nebija paspējuši nokrist.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 18:50

[Malduguns]

Leanna vēl aizvien sēdēja netālu no peļķes, bet nu bija pargriezusies, lai būtu ar seju pret Loriju.
-Hei, tu jūdzies! Es negribu, lai mana sirdsapziņa ir nojūgusies!-meitene uzsauca, ar vieglu uzjautrinājumu balsī.
Viņa vēl aizvien vēroja Lorija izdarības. Čūskas pārvēršanās viņu neizbrīnīja, viņa vien raudzījās, kas notiks tālāk.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija šokēta paraudzījās uz svešo zēnu un jautāja.
- Kāda velna pēc! Lai nogalinātu tos skorpionus? Vai nebija vieglāt ienesties pie Leannas, savākt viņu un ielaist tos skorpionus pie grāmatas? Kādam noteikti vajadzēja to sadzelt! - Meitene piecēlās kājās un paraudzījās uz brūci puiša vēderā. Viņa sakopoja dziedējošos spēkus uz plaukstām, pietuvināja tās puiša brūcei un veikli to sadziedēja. Tad meitene devās lēnām pie pūķa. Viņa mierīgi piegāja pie tā un viegli paklanījusies tam čukstēja.
- Atvainojiet pūķa kungs. Es ceru, ka jūs neesat tik ļoti dusmīgs lai mums vairs nepalīdzētu un ceru, ka neesat noskaities arī uz mani. Turklāt es vēlos teikt dziļu atvainošanos par notikušo.. - Viņa vēlreiz paklanījās un vēroja ko pūķis darīs.

[Lianjuks]

Leanna.
Pēkšņi viss kļuva melnbalts.. Čūska pieslīdēja pie aitas..
- Viss ir sācies, kundze.. Viņi ir ceļā..
Aita pārvērtās par Apokalipsi un paņēma čūsku uz rokām..
- Tad atliek tikai gaidīt līdz zēns mani atbrīvos..
Čūska apmierināti iešņācās un tad Apokalipse kopā ar čūsku izgaisa.. Lorijs nosvilpās..
- Mēs esam atmiņās, pagātnē.. Zēna vietā nāci Tu.. - Lorijs pievērsās Leannai. - Ko nu?
Apkārtne pamazām izgaisa, Leanna sāka mosties.

Melānija.
- Jā, tikai tādēļ, lai viņus nogalinātu.. - kad Melānija Tomu izdziedēja Toms kļuva nīgrs.. - Man nepatīk, kad mani dziedē, es pats māku.. bet ko nu tur vairs.. Grāmata ir ieguvusi savu miesu. Skorpionus viņa piebeigs tiklīdz tie ieies Lesperzazdu zālē. - Pūķis lepni pieslējās kājās, tad paklanījās Melānijai un deva zīmi, lai viņa rāpjas viņam mugurā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 19:29

[Malduguns]

Leanna uzrāva uzacis.
-Tagad atliek vien noskaidrot, kas tas bija par zēnu. Toms? Raiens? Reils? Džerards? Grejs?-viņa prātoja.
Leanna juta, ka miegs pamazām viņu atstāj un atvēra acis. Grīdas vēsums bija iesūcies meitenes locekļos un padarīja tos smagus. Leanna pierāva kājas sev ciešāk klāt un tā, saritinājusies kamoliņā, lūkojās kaut kur tukšumā.

[Džezā tikai Meit...]

- Ak, beidz īgņoties. Mums jādodas. Ja jau viņa ir kļuvusi tik varena.. bet kā mēs to iznīcināsim? - Meitene atteica Tomama un mīļi noglāstījusi pūķa purnu, uzrāpās tam mugurā. Viņa palūkojās uz bariņu un ērti iekārtojās uz pūķa muguras tā, lai viņam pašam tgas netraucētu un būtu tīkami..

[Lianjuks]

Apokalipse ziņkārīgi pētija Leannu..
- Tu gulēji? Vai sapņoji? - Leannas drēbes bija pazudušas, to vietā viņas mugurā bija kāda savāda, maza balta kleitiņa.

Toms parautīja plecus un paņēma no Erisas notašķīto ragu. - Šitā.. - paķēris līdzi vēl vienu nedzīvu skorpionu viņš iekārtojās uz pūķa muguras aiz Melānijas. - Mēs viņu nodursim.. Patiesībā Leanna.


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 20:24

[Malduguns]

Leannas skatiens pievērsās Apokalipsei.
-Jā, biju piesnaudusies,-viņa sacīja mierīgā, neuzspēlētā balsī. Viņa vēroja sievieti, tomēr neko vairāk neteica. Meitene pieslējās sēdus un apkampa ceļus ar rokām.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pagriezās pret svešo zēnu un ieskatījās tam acīs.
- Tik vienkārši? Noduršana? - Viņa jautāja un sarauca pievilcīgos sejas vaibstus domīgā grimasē.
- Bet jā.. kā teiktu matemātikas skolotāja - viss sarežģītais ir vienkāršs.. - Viņa nomurmināja un pagriezās pie pūķa ausīm.
- Lūdzu visuvarenais pūķa kungs, aizvediet mūs pie Leannas.. - Viņa mīļi un godbijīgi lūdza.

[Lianjuks]

Nākamā mirklī zem Leannas kājām parādijās milzīga grīdā grebta piecstaru zvaigzne.
Neredzams spēks nogrūda Leannu guļus. Viņa gulēja uz zvaigznes. Kājas un rokas bija izplestas, kā zvaigznei un viņa nespēja pkustēties. Leanna gulēja uz muguras. Apokalipse ierunājās.
- Man apnika gaidīt Tavu nāvi.

- Ne gluži.. - bet vairāk Toms nepateica, pūķis apgriezās uz riņķi sāka skriet, drīz parādijās arka, kas veda negaisā, ārpus pils. Viņi izlidoja aukstajā nakts gaisā, vētra bija pieņēmusies spēkā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 20:53

[Džezā tikai Meit...]

- Tad kas..! - Melānija paspēja iesaukties, kad pūķis sāka skriet un izlidoja laukā. Viņa nesaprata kādēļ. Leanna taču ir iekšā! Vētra bija pieņēmusies un pluinīja viņas matus. Viņa paskatījās atpakaļ uz pili un iesaucās/
- Bet Leanna taču palika tur! Kādēļ jūs, pūķa kungs, mūs vedat prom! -

[Malduguns]

Leanna notikušo uztvēra visai vēsā mierā.
-Tad es tagad nomiršu, ja? Vai godātā Nāves kundze man parādīsies visā savā godībā?-meitene jautāja maza bērna naivumā. Viņas skatiens bija pievērsts Apokalipsei un meitenes lūpās rotājās smaids.

[Lianjuks]

- Vārti uz Lesperzazdu zāli ir noslēgti, lai neviens tur neiekļūtu.. -sacīja Toms šausmās pieķēries pūķim. - Pūķis meklē vēl citu ieeju.. Tur! - Toms norādija uz logu uz kuru laidās pūķis, un tad pats sāka ķimerēties gar skorpionu un pūķa ragu. - Aizmiedz acis un stingri turies pie pūķa, šaubos, vai viņš logu vērs vaļā.

Apokalipse iesmējās ledainus smiekliņus un lēni tuvojās Leannai, kas bija tērpta baltā kleitiņā, Leannai pat kājas bija basas. Gredzens likās sakarsis. Apokalipses rokā bija duncis.
- Tu nevienu neredzēsi, pat viņu..

[Džezā tikai Meit...]

Melānija darīja visu ko teica svešais zēns un pieķērās pie pūķa. Viņa klusi lūdzās, kaut vēl nebūtu par vēlu un Leannai viss būtu kārtībā. Meitene aizturēja elpu un gaidīja plīstoša stikla skaņu, kura iezīmētu pūķa piezemēšanos telpā.

[Malduguns]

Leanna raudzījās Apokalipsē. Meitene juta, ka kāds ir atbrīvojis viņu no ierastajām drēbēm un ieģērbis baltā kleitā. Lea novaikstījās. Pret basām kājām viņai iebildumu nebija, bet kleitas viņai nebija ne tuvu tas iemīļotākais apģērba gabals.
Gredzens par sevi atgādināja un Leannas prātā iesvēla nerātna doma, ka viņa varētu ieņemt Apokalipses vietu. Sajust dunci savā rokā.. Sajust varu un sajust to, ka viegli var atņemt otram dzīvību.

[Lianjuks]

Melānija..
Pūķis tuvojās logam, tas no visa spēka tajā ietricās, bet tas nesašķīda un visi trīs lidotāji palika ārpusē. Pūķis mirkli lidinājās gar logu neizpratnē, bet tad viņš logam virsū uzšpļāva sarkanu, kvēlojošu uguns lodi, logs notrīsēja. Tad pūķis neprātīgās dusmās triecās logā, viņš netaisījās ļaut kaut kādai Apokalipsei nogalināt Leannu.
Logs sašķīda un pūķis bija iekšā, tas ietricās vairākās skulptūrās, tās sašķaidot. Melānija juta, ka kaut kur zāles sākumā Toms noslīd no pūķa. Ietriecies sienā pūķis ierēcies pavērās uz Leannu un Apokalipsi. Leanna gulēja uz grīdas tērpusies vienā īsā baltā kleitiņā, viņa gulēja kā zvaigzne un zem viņas grīdā bija izgrebta zvaigzne. Apokalipse sēdēja pie viņas, dunci meitenei pie rīkles piegrūdusi, un Leannas rokā arī bija duncis. Apokalipse bija satriekta. Piecēlusies viņa lūkojās uz jauno komāniju. Ar vienu rokas vēzienu viņa lika pūķim zem Melānijas pārvērsties caurspīdīgā ledū. - Ko Tu iedomājies!? - neprātīgās dusmās kliedza sieviete.

Leanna.
Gredzens bija tik karsts, ka likās, ka tas pirkstu pilnīgi nodedzinās. Bet tā nebija. Leannas roka ievizējās, kā sudrabs un viņas rokās parādijās duncis. Uz tā spala bija iegravēti vārdi, ko nevarēja salasīt. Tā rokturi rotāja sarkani rubīni. Leanna vēl jo projām nespēja pakustēties, bet viņa juta sevī ieplūstam savādu siltumu no dunča.
Apokalipse bija piegrūdusi savu dunci pie Leannas rīkles, un Leannas dunci nemanīja.
- Izrādās, ka man tevis nav žēl.. - tad logs aiz Apokalipses muguras savādi ievizējās, tas sašķīda tūkstošos gabaliņos, un siena ap to arī sašķīda. Telpā iebrāzās pūķis, tā acis naidā kvēloja tik koši, ka bija skaidrs pirmais, kas viņam pieskarsies mirs. Pūķis aizslīdēja līdz pretējai zāles sienai, pa ceļam sašķaidot skulptūras. Ietriecies pretējā sienā, tas atkal ierēcās. Apokalipse pieleca kājās un šausmās uzlūkoja pūķi. Novicinājusi roku, viņa lika pūķim pārvērsties ledū, un taad viņa sāka kliegt uz Melāniju.
- Ko Tu iedomājies!? - zvērojošām acīm viņa atskatījās uz Leannu.
Un pati Leanna juta savos pirkstos pamazām atgriežamies dzīvību.
Toms rāpās iekšā pa sašķaidīto logu nelāgi pukstēdams, bet šobrīd diez vai kāds viņam pievērstu uzmanību.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.02.2008 22:26