Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Zōzā zač zač]

Vecais vīrs, kas bija redzams hologrammā, atbildēja Keilai.
Jā. lai vai cik tas dīvaini neliktos, es arī zinu vilkaču un vampīru leģendas un par nelaimi šī ir izrādījusies īsta. Bet, kā jūs varat nezināt, kādas ir rūnas, ja tās meklējāt?
Viņš pavaicāja un nopētīja visus.
Bet, to jūs neuzzināsiet, jo es to pirmais uzzināšu. Pat tad, ja jūs paliksies dzīvi.
Viņš noteica un pavērsa galvu uz divcīņu. izskatījās, ka viņš pavērš galvu bet īstenībā, bumbiņa nedaudz sakustējās un kameru pavērsa pret Benu un vienu no kareivjiem.
Bet pēc dažām sekundēm kamera atgriezās iepriekšējā stāvoklī, pret visiem, kas bija aiz Angelusa.
Bet tev Angeluss, tad nevajadzēja aizmukt. Tagad, ja tu būtu palicis, visticamāk būtu viens no galvenajiem, kas šo vienību kontrolētu.
Viņš izteicās un pasmīnēja. Viņš stāvēja, tā it kā zinātu visu, pat iznākumu šai kaujai, pat to, kad nākotne sagaida katru, kas te ir.

Tikmēr norisinājās cīņa starp Benu un militāristu.
Viņš klusēja, kamēr Bens runāja un taisījās māņu kustības, lai novērstu viņam uzmanību, bet, tad viņa sejā pazibēja smīns, tad, kad viņš nobloķēja Bena sitienu, paceļot savu labo roku.
NO labās, jeb no tava skatu punkta kreisās.
Viņš noteica un ar savu kreiso roku iesita Benam pa vēderu, tad ar labo roku, viņam pa ribām. Sitieni bija smagi, tāpēc Benam, tagad vajadzētu būt nedaudz šokētam par to.
Un militārists nedaudz atkāpās. Lai Bens atjēgtos. Kaut uz brīdi.


Tikmēr Metjū, kas bija nolikts uz grīdas, bet atstutēts pie sienas, lēnām atjēdzās. Viņš ar labo roku saķēra galvu un stīvi piecēlās kājās Galva bija smaga, tā sāpēja un lai būtu jautrāk arī reiba.
Viņš pieceļoties, bija ar muguru atstutējies pret sienu un nopētīja situāciju kādā viņš un pārējie bija.

[Semijs]

Bens nedaudz aprāvās, kad tika pielikts bloks viņam un tas, ka militārists beidzot ierunājās. Sitieni bija sāpīgi, tas bija saprotams, taču vampīrs atgrūdās no militārista un ar roku nobrauca gar muti. Uz rokas bija asinis un vampīrs ar smīnu to nolaizīja.
-Tad tomēr runā.. bet labāk klusē, tev balss ir kā deviņgadīgai meitenītei. Nu davai lielais puisi, nāc šurp!-
Vampīrs neuzbruka viņš nostājās, lai aizsargātos.

[Zōzā zač zač]

Ja tas bija domāts kā apvainojums, tad tas bija neveiksmīgi, bija vajadzīgs kas vairāk.
Vīrietis paspēra soli uz priekšu un ar labo roku sita benam, no apakšas pa zodu un kreisā bija, nolikta, lai aizsargātu kreiso pusi.

[Semijs]

Bens no sitiena pa zodu izvairījās noliecoties ar priekšu un pagriezdamies 180 grādus ietriekdams karavīram savu elkoni kuņģī. Lai pretinieks nepaspētu daudz reaģēt, vampīrs arī ar to pašu dūri, izmantodams mirkli, kad karavīrs ir saliecies, iesita pa seju viņam.
Tagad vajadzēja atgrūst malā viņu, tādēļ Bens atkal griezdamies 180 grādus, no visa spēka un visa ātruma, ar otru roku sita, cerot uz labiem rezultātiem.

[Zōzā zač zač]

karavīrs neaspēja noreaģēt, ka saņēma sitienu pa kuņģi un tad otru pa zodu.
Viņš nedaudz atkāpās, iztaisnojās un smagi izpūtis elpu iestājās, atkal, staltā pozā.
Salicis rokas priekšā viņš savas plaukstas savilka dūrēs.
Šoreiz karavīrs, sāk dauzīt Benu, tas vai viņš no sitieniem izvairās ai bloķē, nebija svarīgi, galvenais bija, tas, lai viņš neuzbruktu.
Sitieni sekoja viens pēc otra, kreisais, labais, labais, kreisais, kreisais, labais, kreisais, kreisais, labais, sitiens no apakšas, no augšas.

[Semijs]

Bens sajuta sitienus un centās izvairīties, bet arī vairāki trāpija.
-Mana(sitiens)..vecmamma..(sitiens)..kaujas labāk!-
Viņš sagrāba karavīra roku un turēja to stingri ciet, nedaudz izgreižot to. Fonā pēkšņi sāka skanēt uzvaras dziesma, bet vampīrs ar degošām acīm atvēzēja roka ierēcoties.
-Un viņai nav rokas!-
Uzvaras dziemsai pievienojās arī mūku koris un vēl fonā skanēja pērkona negais. Tajā pašā brīdī Bena roka smagi triecās karavīra sejā.

[Zōzā zač zač]

kreisā roka tika pārtverta un pēc mirkļa Bens iesita viņam pa seju. Sitiens bija smags
Par laimi kareivim, ka Bens turēja viņa kreiso roku, tāpēc viņš nenokrita, bet palika kājās.
Šoreiz arī karavīrs saķēra Bena roku un atvēzējoties ar labo viņš nedaudz Benu pavilka tuvāk un savu labo roku viņš ietrieca Benam sejā.
Rokas atlaidās un karavīrs pakāpās atpakaļ.
Viņam bija pārsists deguns un vaigs zils. Asinis pa degunu tecēja, tā pat, kā pa vaigu.
Neizskatījās, ka Kareivis būtu noguris, bet viņa seja bija cietusi pamatīgi.

[Semijs]

Bens saņēma ne īpašu tīkamāku sveicienu atpakaļ no karavīra. Laikam triks ar vecmāti šoreiz nesanāks. Vampīram arī seja bija apdauzīta smagi, kā arī pats ķermenis bija labi cietis. Neskatoties uz to visu, vampīra stūrgalvība nebija ar mieru tā vienkārši ar mieru padoties.
Nopūties vampīrs prātoja, ko iesākt.
-Neizskatās, ka viņš būs tik viegli izkausējams, tādēļ būs tik jābliež pa vājām vietām... Hmm, nieres, deniņi, kuņģis - eu! Varētu viņam roku salauzt! Ai ````!-
Vampīrs strauji ieņēma pozu un brīdi skatījās karavīra acīs, bet tad strauji skrēja viņam virsū, sākot atriebties arī par to, ka tik daudz reizes sita. Bens ar visu savu ātrumu, kas bija ātrāka pa pretnieku, tik zvetēja un zvetēja pa visurieni kur vien varēja.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 21.01.2008 00:12

[Gross]

Angelus vēroja cīņu un ar nepacietību gaidīja brīdi kad Šarlote sāks rīkoties.... ilgāk gaidīt vairs nevarēja citādi Benu šitā vēl nositīs... Tad Angelus nopētīja pārējos militāristus un iegaumēja to atrašanās vietas....
Tad paskatījies uz hologrammu piebilda:
"Nevis es aizmuku bet jūs mani pametāt... Ja es būtu mucis tad es tajā bedrē zem gruvešiem nebūtu pavadījis daudzos gadsimtus!" Sems diplomātiskā tonī atbildēja un ieturējis mazu pauzīti piebilda:
"Bet nu ja jau jums mani nevajag tad laikam būs jāatrod kāds kam es esmu vajadzīgs un kāds kas sapratīs ko vēlos es...."

[Elony]

"Tagad, Šarlote." ikdienišķi teica Joši. Tajā brīdī, kas bens devās dot liktenīgo triecienu, kad visu uzmanībai vajadzēja tikt veltītai divcīņai, tad viņš to teica. "Sapin viņu prātus."
Viņš manīja, ka Metjū kustas. Tas bija labi.
Joši uzmeta skatu Gilbertam.
Tā bija problēma. Lai gan, Gilbets bija ar saviem draugaļām uzbrucis. Pēc tam pievienojies tikai apstākļu spiests. Citādos apstākļos viņš drīzāk būtu ienaidnieks. Ja paliks dzīvs.
Izmanto iespēju.
Joši atslābinājās. Pilnībā. Viņš jta tikai delnu ap zobena spalu. Uz brīdi viņš atkal sajutās kā samurajs pirms Seghigaras kaujas.
Viņš gatavojās brīdim, kad sāksies notikumu pavērsiens.

[Malduguns]

Šarlote pamāja un aizvēra acis. Prātā materializējās divas būtnes, divi no Gilberta sabiedrotajiem, kuri patiesībā miruši gulēja kaut kkur iepakaļ.
Šarlote prātā vēl pielaboja pēdējos sīkumus un tur jau viņi bija - abi Gilberta pakalpiņi tieši plāniņa vidū. Precīzas kopojas līdz pēdējam sīkumam. Šarlote juta gurdumu, kurš viņai bija uzmācies no ilūzijas radīšanas. Uz acumirkli viņa atbalstījās pret sienu, lai gūtu atbalstu pret to.

[Vilku meita]

Dzirdot vīriesa hologrammā atbildi, ķermenis viegli notrisēja un uz īsu mirkli pazibēja baltas acis, kas acumirklī atkal tika nomaskētas zem tumšajam skropstām.
Kā viņs to varēja dzirdēt? Keila nodomāja. Es taču neteicu to tik skaļi.
Sejā vīdēja tas pats smaids, kaut arī gribejās pagriezties pret pārējiem sazvērniekiem, bet saprāts nepieļāva tādu domu, jeb precizāk izdzēsa no apziņas un vairs nenotrīsēja ne muskulītis. Galvenais lai vismaz viena vai otrā ziņā viss izdotos.

[Zōzā zač zač]

Karavīrs grasījās atvairīt vienu Bena sitienu un pamatīgi sist pretī, bet viņam par pārsteigumu viņš negaidīja, ka Bens būs tik ātrs, tāpēc tika bloķēti daži sitieni, bet lielāka daļa tika precīzi trāpīti kareivim, pa seju, pa ribām un pa vēderu.
Tomēr kareivim izdevās trāpīt Benam vienu sitienu pa zodu, bet par nelaimi pēdējo sitienu, jo kareivis nedaudz atkāpās atpakaļ.
Normālam cilvēkam, jau vajadzētu būt mirušam,, jo ar tādu ātrumu un spēku sisti viņi vienkārši būtu, kā karbonādes, kas ir sasistas.
Bet militārists stāvēja kājās un ieņēmis boksa pozu bija gatavs turpināt.
Mirklis un pa viņa muti iztecēja ārā asins straume un viņš saļima uz zemes.
Bens bija uzvarējis.

Tikmēr, kamēr Bens deva liktenīgos sitienus, uzdarbojās Šarlote, ar Jošī plānu. Kamēr militāristi ir pievērsušies divkaujai, tikmēr Šarlote radīs viņu prātos mutantiskos hibrīdus, kurus pirms tam viņi pieveica, lai uztaisītu diversiju un tiktu sveikā cauri.
Bet viņi nebija rēķinājušies ar vienu faktoru. Mazo bumbiņu,kas levitējot virs zemes, bija uztaisījusi kāda paveca vīra hologrammu, kurš acīm redzami bija galvenais šajā lietā.
Jā plāns izdevās, Šarlotes radītās ilūzijas, kas parādījās tikai militāristu galvās, nostrādāja.

Ser, mēs redzam, vēl divus neidentificētus objektus, acīmredzami neveiksmīgie eksperimenti, tieši starp jums un grupiņai izstumto.
Kāds militārists paziņoja un bumbiņa nedaudz pagriezās un līdz ar viņu hologramma.
Tur nekā nav, tas ir acu apmāns.
Izteicās vecais vīrs un pievērsās Šarlotei, kura, it kā tūlīt paģībs. Vismaz izskatījās, ka viņai paliks slikti.
Viņa taču ir...
Pēkšņi bumbiņai trāpīja kāds zilgans stars, izskatījās,ka tas ir kāds magnētiski elektriskais pūls, kas notrieca šo mazo bumbiņu zemē.
Tā arī vecais vīrs nespēja pabeigt ko viņš iesāka.
Četri karavīri pagriezās pa 180 grādiem un skatījās, kas bija šāvis šo lādiņu, bet pieci karavīri stāvēja, notēmējuši uz Joši Šarloti, Benu, Keilu un pārējiem.
Visu karavīru austiņās tika dota pavēle likvidēt visus, kas kustas. Un neņemt nevienu gūstekni.
UN tiklīdz karavīri bija gatavi šaut, pie viņu kājām atripoja, pēc izskata granāta, un tiklīdz tā pāršķēlās uz pusēm, tā radīja milzīgu elektrolauku, kas izmētāja visu karavīrus, kā nu kuro.
Dāzi tika aizsviesti uz priekšu, tuvāk Jošī un pārējiem, daži ietriekti sienā, bet pārējie atsisti atpakaļ.
Varētu domāt, ka tas viņus piebeidza, bet, nē, karavīri cēlās, kājās, bet stīvi un apdulluši.

Metjū bija aizvēris acis un saķēris savu galvu, tā sāpēja, tā it kā to griestu uz pusēm un vēl smalcinātu.
bet tas būtu izturams, nelaime bija tā, ka vēl reiba un visa koordinācija bija galīgi kājām gaisā.
Viņam laikam iešāva kādu trankvilizatoru, kas ne tikai iemidzināja, bet apdullināja.
Un pirmo ko Metjū skaidri ieraudzīja bija spoža gaisma, kas atgādināja elektrību.

[Malduguns]

Šarlote vēl aizvien jutās mazliet savārgusi, sen nebija mēģinājusi radīt ilūziju, bet vampīres acis bija modras un sekoja līdzi visam notiekošajam. Nebija šaubu, ka tas, kurš bija bumbiņā, viņu pazina. Un tas nebija labi. Tomēr, par laimi, viņš nespēja izteikt savus secinājumus līdz galam.
-Ātri, mums ir jāskrien,-viņa izsaucās, un saņēmusi spēkus aizsteberēja pie Metjū, kurš, kā šķita, pamazām atjēdzās.
-Klau, Met... Metjū. Kā tu jūties? Tu varēsi paiet pats saviem spēkiem?-Šarlote vaicāja, kad bija notupusies pie hibrīda.

[Gross]

Pie pirmās izdevības brīdī kad karavīri tika izmētāti Angelus ātri nometās uz ceļa un uzrāvis automātu atklāja uguni uz tuvākajiem karavīriem:
"Ben mēs atkāpjamies.... ātri nāc šurpu es tevi piesegšu...." Angelus nobļāvās un raidīja precīzus šāvienus vienu pēc otra pa militāristu nenobruņotajām, vai vājāk nobruņotajām ķermeņa daļām.... Angelus netaisījās pamest vienu no biedriem likteņa varā... Laigan viņu visu starpā valdīja daud zkonflikti, bet vienalga viņi bija komanda un Angelus nekad nevienu no savas komandas neatstāja aiz muguras pat tad ja tas nozīmētu lielākus zaudējumus....

[Semijs]

Bens atviegloti nopūtās, kad karavīrs saļima uz zemes un uzspļāvis asinis uz viņa nekustīgā ķermeņa, vampīrs asi izteicās.
-Tā tev vajag, draņķi!-
Bet tad kaut kas ietriecās hologrammas bumbiņā un tā nokrita zemē, bet karavīri bija pavērsuši ieročus pret visiem.
-Hei tā nebija norunāts!-
Tad atkal notika tas tāds, ko Bens atkal nebija gaidījis. Granātas sprādziens, kas izraisīja tādu kā elektrisku vilni, visus aizmetot pa gaisu. Veltījis sekundi apmulsumam, Bens strauji ignorēdams Angelusu, vienam vēl uz ceļiem guļošam karavīram no visa spēka pa ģīmi ievilka ar kerzu, kuram bija spaikoti purngali(sudraba).
-Gluži, kā Deivids Bekhems b.ļe!-

Tikmēr Bena jakā notika dīvainas lietas. Izklausījās, ka Timmijam, kas kaiš un bengālijas lapu trusis skaļi spiedz. Pēc brīža varēja redzēt, ka vampīra jakas kabata palika lielāka un lielāka, līdz tā pārplīsa. No kabatas izripoja Timmijs, kas pa zemi ļodzījās un ļodzījās. Trusim varēja manīt pārmaiņas, ķermenis palika lielāks, acis palika asins sarkani, zobi garāki un asāki, bet nagi pārvērtās tīrā sudrabā, kuri stiepās aizvien garāki un garāki.
Drīz vien Timmijs bija tik liels, kā pieaudzis Dogs ar nagiem, kas bija 15 cm gari no tīra sudraba un muskulatūru, kā nevienam dzīvniekam. Bens uzmeta skatienu trusim un uzsauca.
-Viss! Tu sēdi uz diētas!-
Savukārt Timmijs nikni uzrēca pretī vampīram tā, ka siekalas nošļāca Benu un vampīrs piekāpās.
-Labi jau, labi..-
Pēc tā Timmijs vienkārši palecās un ar saviem zobiem un nagiem, centās saplosīt visu, ko var.

[Eņģeļu gūstekne]

Skaidrs un acīm saredzams bija fakts, ka agrāk tik nopietnā un no darbībām nenobīdāmā Leija nu bija gatavais vēja grābslis. šī sieviete savās pārdomās ieslīga desmitreiz biežāk nekā normāls vampīrs, vilkatis vai CILVĒKS. Nespēdama nokoncentrēties uz vienu domu vai darbību sieviete klīda pa mākoņiem, bieži vien iegrimstot neko labu nevēstošās nostaļģijas pavedienos, vai vienkārši boloties apkārt. Arī šoreiz Leija bija iegrimusi kaut kur dziļi sevī, savās domās, atmiņās un emocijās, būtnes tumšais agrāk tik modrais acu skatiens bezmērķīgi klīda pa nekurieni, it kā apkārt nebūtu nekas cits kā tukšums, nevienas dzīvas dvēseles. Sieviete attapās tikai mirklī kad sadzirdēja tik pazīstamo ieroču troksni, vienīgais, kas viņu īsti neapmierināja šai sakarā bija tas, ka ieroči tika pavērsti pret viņiem, nevis otrādi kā vajadzēja būt.
Leija kaut ko klusi un neuzkrītoši noņurdēja par stulbajiem mūlāpiem un kā var atļauties ienaidniekus pielaist tik tuvu, bet daudz ņurdēt viņai neizdevās, jo šīs pusčukstu pārdomas asi pārtrauca elektriskais lauks, kas paspēja skart arī visattālāko subjektu, respektīvi Leiju. Sieviete nesavaldījusi dzīvnieciskos instinktus, kas pēdējā laikā nācās aizvien grūtāk, jo viņa secināja, ka vilkaču hormoni ķermenī ir manāmi savairojušies, tādejādi liekot viņai būt vēl temperamentīgākai nekā agrāk, noskurinājās un pacēla varavīkšņu krāsās zaigojošo skatienu, nu jā, ko tur padarīsi, Leijai no tiesas sanāca ārkārtīgi ātri iekarst, kā rezultātā būtne palēnām zaudēja paškontroli, kļūstot par aizvien mežonīgāku zvēru. Protams ja kāds maz atcerējās Niennu, to vilkati, kurai reizi pa reizei sanāca būt arī saprātīgai, nevis dzīvnieka cilvēciskajai versijai, tāda nu reiz bija kļuvusi Leija, nu labi, varbūt NEdaudz mierīgāka. Hibrīde pakāpās tuvāk apžilbušajiem militāristiem, taču uz kādu brīdi Leiju atturēja miniatūrs šoks, vienvārdsakot Bena mazais trusītis, ko reizi pa reizei atļāvās pakaitināt Imperators. Nē, nu protams,garām gan būtu jālaiž veids kā šīs kaitināšanas misijas beidzās, norādot uz kaķa ierasti īgno sejas izteiksmi un bailēs, augšā sacelto asti, pēc "sarunām" ar Timmiju. Un nu,šis jau tā agresīvais trusis izskatījās pēc gigantiskas iznīcināšanas mašīnas. Leija noskurinājās, bet beigu beigās izdarīja manevru uz pretējo pusi, nekā uz to kuru gribējie iet sākumā. Pret viņu pavērstais ierocis būtni vairs nebiedēja, viņa tikai smīnēja, auksti un nepieejami, skaidri un gaiši norādot uz savu nostāju, iznīcināt BEZ žēlastības. Sākotnēji sieviete sprieda ko pielietot- ieročus, vai nažus. Taču nezināmu apsvērumu dēļ radās kāds pavisam dīvains plāns. Galu galā Leija gandrīz vai ideāli pārzināja cilvēka akupunktūru un tas bija pietiekoši profesionāls aspekts, lai neitralizētu šos suņus, kas uzdrošinājās pavērst ieročus pret viņiem. Negaidot kad ienaidnieki atjēgsies līdz galam Leija jau bija klāt pirmajam potenciālajam upurim. Slaikajā, bālajā rokā, kas acīm redzami maz pa mazām sāka transformēties, jo tā jau bija ieguvusi gaišpelēku toni, atradās viens no smalkajiem, dārgakmeņiem rotātajiem, sudraba nazīšiem. Sievietes sejā aizvien mirdzēja un spoži atstaroja tā brīža emocijas, maniakālais smīns, Leija iegrieza mazo nazīti un izmantojusi lielāko straujumu, kādu pēdējajā laikā spēja iegūt, sāka bakstīt to militārista frontālās lokalizācijas punktos, kas atbildēja par kustībām. Kamēr Leija darbojās ap viņai tuvākajiem ienaidniekiem, viņas muguru piesedza Imperators, kas bija transformējies uz savu otro līmeni, dēmoniskajā lāča lieluma apveidā. Tas bija tik pat iespaidīgs kā Timmijs un daudzi šo Imperatora paskatu jau bija piedzīvojuši. Dzīvnieka siekalas šķīda it visur, tas palaida savus briesmīgos, asos nagus pret ik vienu, kas pietuvojās tuvāk par metru. Katrā ziņā abi dzīvnieciskie dēmoni smagi vien aizņēma brīvo platību, tādejādi apgrūtinot pārvietošanos telpā gan savējiem, gan pretiniekiem.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 24.01.2008 20:20

[Elony]

Viņi bez pavēles pat šaut nejēdz.
Joši bija pārsteigts.
Bet kad bumbiņa bija iznicināta un militarie dabūja trūkties, Joši nekavējās un uzbruka tuvākajiem, lai ar zobenu cirstu galvas vienam pēc otra.
Ja viņi nesāka šaut par ilūzijām bez paveles, tad tagad, kad bumbiņas un hologrammas nebija, viņiem jābūt tik apjukušiem, lai nespētu kārtīgi pretoties, neskatoties uz pavēli.
"Dabūjiet prom Metjū." Joši kliedza un metās uzbrukumā.

[Vilku meita]

Keila ne uz sekundi nebija nolaidusi ieroci visu šo laiku, bet sprādziens, kas izmētāja kareivjus, deva reālu iespēju izsprukt relatīvi vienā gabalā. Acumirklī viņa atradās jau pie hibrida.
Met, tev ir jāmēģīna piecelties, tālāk teiktais jau tika veltīts Šarlotei. par ko liecināna tiešs balto acu skatiens. Vari palīdzēt dabūt viņu kājās?
Dzirdot otras vampīres smago elpu, viņa tomēr nejutās īsti pārliecināta par to.