Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Zōzā zač zač]

Kareivim tagad būtu lieliska izdevība izmantot kāju, lai iesistu Benam, bet nevarēja. Godīga cīņa.
Tāpēc kareivis strauji salieca kāju un ar visu savu svaru nogāza Benu gar zemi. Protams saliecot kāju, pie vēdera, Bena sitiens tika bloķēts, bet tā vietā, Bens tika ietriekts zemē.
Militārists piecēlās un padeva Benam roku. Noteikumi bija bez netīriem trikiem, tas ir, kad ir gar zemi nesist. UNcerams bens sapratīs,ka viņš piecelsies, paies nedaudz nostāk un tad būs jāturpina cīņa.

[Semijs]

Bens satvēra roku un piecēlies kājās, atkāpās pāris soļus atpakaļ.
-Ziniet.. Jūsu karavīriem nav nemaz vainas.-
Viņš nosmīnēja un izstaipījās. Acis bija piefiksētas pretinieka acīm un rokas bija gatavas. Tagad bija vampīra kārta kaut ko darīt un viņa kājas sāka strauji kustēties diezgan interesantā ritmā. Likās, ka Bens sācis dejot stepu, tik diezgan ātru stepu.
-Skaties uz kājām, skaties uz kājām.-
Bens tuvojās karavīram un tad atkāpās.
-Skaties..-
Pēkšņi, viņš iesita karavīram pa degunu, tieši starp acīs. Uzreiz atkāpies, Bens teica.
-Draņķīga redze tev čalīt..-

[Zōzā zač zač]

Karavīrs klusēja. šoreiz nebija jārunā, bet gan jāizsakās caur ķermeņiem, cīņā.
Nedaudz atkāpies karavīrs vēroja Benu un kā par nelaimi viņš uzķērās uz Bena kājām, un dabūja tieši pa Degunu, starp acīm.
Nedaudz atkāpies viņš ar labo roku satvēra savu degunu un tad tas nedaudz nokrakšķēja.
Nolicis roku gar sāniem viņš nedaudz izstaipījās un uzreiz ieņēma cīņas pozu.
Viņš pietuvojās Benam lēnām un lika Benam domāt, ka viņš sitīs ar kreiso roku, kas bija tuvāk, bet tad, Bens saņēma spēcīgu labo āķi, no apakšas, tieši pa vaigu. Karavīrs nedaudz atkāpās.

[Vilku meita]

Sejā iezagās kas līdzīgs stīvam smaidam, bet tas bija labākais ko patreiz viņa spēja atļuties.
Tad šis tas mums ir kopīgs - es arī agrāk daudz ceļoju, bet reiz tomēr nākas atgriezties dzimtajās vietās.
Pēc balss japāņa intonācijas sķita, ka vēlamais ir panākts, tomēr pilnīgi atlābt butu vairāk nekā stulbi. Un atklāti sakot, viņa centās uztvert ikvienu skaņu, ikvienu citu radito vibrāciju. Pat Šarlotes aizejošos soļus, bet tas netraucēja ar vaibstiem paust miera ilūziju. Tomēr kādu skaņu Keila palaida garām - jaunas briesmas, par ko pēdējā brīdi bridināja vilku rūciens.
Par vēlu, par vēlu. Laikam nav vēl tik labi ar dzirdi kā šķita. lai gan savādi... Viņa paostīja gaisu un spēja secinat cik bruņoti ir svešie un viens - runatājs - nemaz nav šeit. Hologramma. Spriežot pēc viņa teiktā ir bezcerigi mēģinat šaut, bet ierocis tika pavērsts tīri automātiski.
Rūnas? Vampīres balss ieskanejās nievajoši kamēr viens no dzivniekiem zinātkāres dzits ietuvojās loditei un apošņājis centās sakampt zobos, uzskatot to par jaunu lietu, kas var sagādāt jautrus brīžus. Un Keila tik apburoši pasmaidija, viegli piemiedzot acis, bet tā lai tik nedaudz masketu to bālumu ar tumšajām skroptām. Brīdi gribējās izgrūzt kadu dzēlību, tomēr apdomajās vai vērts. Ja vien zinātu kādas tās izskatās... tomēr lūpas sakustejās tik klusi izdvešot skaņu, ka jābūt pietiekami tuvu, lai dzirdētu.

[Semijs]

Bens jau grasījās likt priekšā bloku kreisajai rokai, bet sekoja labais āķis, kas lika vampīram pagriezites 180 grādus. Pavērsies pret karavīru, vampīrs izkustināja žokli un ar roku nobrauca gar vaigu.
-Viltnieks mums te esi. Tu vispār runā? Vismaz nosauc savu vārdu, - savādāk es jūtos neērti, kad nav ar ko sarunāties.-
Vampīrs atlaida rokas un nedaudz palēkāja apkārt, pagrozot kaklu, tā ka skaļi nokrakšķ. Sagatavojies cīņai Bens sāka tuvoties karavīram turot rokas priekšā un nedaudz saliecies. Iedams klāt, Bens veica strauju kustību pa labi, pa kreisi.
-Kā tu domā no kurienes es uzbrukšu?-
Turpinādams locīties kā tāda čūska, Bens veica strauju kustību pa kreisi un tad atkal pa labi, bet, lai būtu interesantāk, kustoties uz labo sānu, vampīrs trieca kreisās rokas dūri pa karavīra deniņiem.

[Gross]

Brīdī kad Bens uzprasījās uz divkauju un to arī dabuja Angelusa prātu pāršalca dusmas:
"Sasodīts Ben kāds tu esi idiots... Izjauci visu tirgošanos... Viņš taču tāpat mūs prom no šejienes nelaidīs..." Angelus dusmīgi nodomāja bet neko skaļi neteica... Tagad vienīgā cerība bija ka Bens uzvarēs un viņiem radīsies iespēja uzbrukt kamērt sargi būs nolaiduši ieročus... Otra cerība būtu ka pamostas Metju! Tad Angelus pievērsās vecajam vīram hologrammā:
"Nu skaties pats... Man labāk patiktu dzīvot labi un ar zināmu varu manās rokās nekā vazāties pa šiem graustiem un nepārtraukti satraukties par savu pakaļu... Iesaku tev vēl apdomāt piedāvājumu kamērt tu mani vēl vari sastapt, Jo ja Bens uzvarēs un mēs aiziesim tad tu mani vairs nekad neredzēsi!"
Tad Angelus pievērsās Šarlotei raidot viņai domu lidojumu:
"Šarlot tu esi vienīgā kas mani var tagad dzirdēt... Es neesmu nodevējs un neko nezināju par to kā viņi mani atrada... Vienīgais iemesls kādēļ es tagad tirgojos ar viņu ir lai iegūtu mums laiku un labākas uzbrukšanas pozīcijas... Tādēļ man vajadzēs tavu palīdzību lai mēs visi izkļūtu no šejienes dzīvi... Viņš mūs nekad nelaidīs prom no šejienes dzīvus..."

Šo rakstu rediģēja Gross: 19.01.2008 11:23

[Malduguns]

Šarlote juta savās dzīslās kāpjam izteiktu neapmierinājumu, kurš drīz vien varētu arī robežoties ar niknumu.
Ko visi tie sasodītie militārie āksti darīja viņas mītnē? Ak tā, tas viss ir tā pārpumpētā cilvēka dēļ. Šarlote nikni palūkojās uz Angelusu, viņa vārdus vampīre ignorēja, lai gan dzirdēja.
Angelusam bija jāmirst.

[Bizii van Dope]

Tarra mierīgi stāvēja kaut kur visu notikumu epicentra neitrālajā zonā. Sieviete pāris reizes izbrauca caur saviem kastaņbrūnajiem matiem ar slaidajiem, garnagainajiem pirkstiem un bezkaislīgu sejas izteiksmi nolūkojās uz Benu, kurš bija iesaistījies cīņā ar ienaidnieku militāristu. Jā, varbūt vilkates sejas izteiksme bija bezkaislīga un mierīgi gar sāniem nolaistās rokas liecināja par absolūtāko vienaldzību ar zemtekstu ''pie velna! Kā būs, tā būs!'', taču iekšēji Tarra nemaz nebija tik rāma. Patiesībā sieviete bija pagalam aizkaitināta un vienīgais, ko tagad gribēja izdarīt ir iegrābties Bena matos un kārtīgi viņu izvalkāt pa zemi - mazo, sīko vampīreli, kas tik pārsteidzīgi meties izaicināt pretinieku un tagad no vienas cīņas bija atkarīgs viņu liktenis.
Te bija bijusi vajadzīga pavisam cita pieeja. Piesardzība, izmanība, prāta gudrība, nevis fiziskais spēks. Bet tagad pēkšņi viss bija izlikts uz vienas kārts un atkarīgs no viena spēlētāja gājiena.
Sieviete bija dusmīga uz Benu. Savā ziņā. Taču nebija nekādas jēgas spert zemes gaisā. Kam to vajag? Ko tas līdzēs? Kas izdarīts, tas izdarīts.
Viņa sažņaudza rokas dūrēs.
Tagad atlika tikai turēt īkšķus.
Turies, Ben. Turies mazais, kaulainais vampīrēn.Tarra nodomāja. Tās bija pretrunīgas domas. Bens bija sevi pierādījis visādos personības aspektos, bet tomēr vilkates Tarras acīs bija un palika jauniņš, ar galvu maz domājošs puišelis. Viņa tomēr bija vecāka un pieredzes bagātāka.
Ļaunu prātu Tarra uz vampīru vairs neturēja. Viņš bija aizdevis viņai dusmas gan tad, kad bija iedrošinājies sievieti noskūpstīt, gan tagad. Bet... bet... Tarra tomēr labāk šīm dusmām atmeta ar roku. Iespējams, ka ne pa visam, bet uz doto brīdi - jā. Tā nekaunīgā lieta par skūpstu vēl nebija nokārtota. Tarra noteikti Benam atriebies. Dodiet tik iespēju. Šīs vilkates pašcieņu aizskart nedrīkst.
Bet pašlaik tas nebija svarīgi. Nu nebija. Iespējams, ka viņi visi nemaz neizdzīvos. Ja nu tā tomēr arī vēl tad Tarra vēl mēģinās glābt savu ādu. Viņa vēl gribēja dzīvot.
Miers. Cinisms. Egoisms. Atriebība.

Daiļā sieviete taisna un stalta tā stāvēja un neviens muskulītis viņas sejā nepakustējās. Pat nenodeva acu skatiens. Tas rāmi krita uz Benu un kaujinieku. Pat Tarras apģērbs likās sastindzis kā pasaule... kā pasaule pirmsvētras gaidās.
Kaķēns bija apsēdies uz grīdas un vieglītēm vicināja pūkaino astes galiņu. Viņa nedzīvās acis šaudīja skatienu visapkārt telpai. Tikai šī Tarras daļa, tā sargājošā, bija patstāvīgā saspringumā, nespēdama atslābt par savas īpašnieces dzīvību, par briesmām, kas uzglūn.

[Elony]

Joši pārāk nepievērsa uzmanību militāristi problēmām. Viņš noliecās pie pakritušā mutanta un paņēma viņa somiņu ar rūnām.
Neņem ļaunā, suņa izdzimum, viņš nodomāja.
Tad lēnām atkāpās, domādams, kā pazust no šejienes vispār.
"Varbūt meklēsim citu izeju?" viņš klusi ierosināja.

[Malduguns]

Šarlote izdzirdēja Joši jautājumu un šī ideja nebija peļama. Neraugoties uz to, ka viņa vēl aizvien niknojās uz Angelusu, dusmām nevajadzēja aptumšot viņas apziņu un loģisko domāšanu.
-Jāmeklē jau nav, es zinu citas izejas, vien ko mēs darīsim ar Benu?-viņa caur pieri uzlūkoja japāņu vampīru.

[Elony]

Nu ko lai saka, nevarētu tiekt, ka Joši nebūtu paredzējis Benam nāvi. Pie tam aiz viņa stulbuma.
Ielaidās nevajadzīgā cīņā. Lai.
Joši, Šarlote un tie, kas prātīgāki, varētu tikēr aizlaisties, bet Bens paliktu viens pret pretinieku un pārējiem militāristiem.
Viņiem bija rūnas un varēja atrast izeju.
Tas būtu tikai saprātīgi.
Bet bija Metjū.
Viņš varēja neatbalstīt draugu pamešanu. Joši nevarējar to riskēt, hibrīds vinām bija vajadzīgs.
"Laikam būs kaut kā jāpalīdz. Kādam taču jānes Metjū, vai ne?" arguments muļķīgs, bet tas jau bija tikai formāls iemesls.
"Es esmu kareivis. manas darbības izprovocēs pārējos. Vai tev nav kādu īpašu spēju? Levitācija, piemēram? Varbūt kāds ierocis?"

[Malduguns]

Šarlote iekoda lūpā. Viņai bija īpašās spējas, to pat vaicāt nevajadzēja, bet tagad vajadzēja izlemt, kuras būtu piemērotākās šobrīd esošajai situācijai.
-Es varētu radīt ilūziju,-Šarlote ierosināja, domīgi lūkodamās apkārt. Tagad bija jāizdomā, kādu.

[Bizii van Dope]

Vilkate pēkšņi pagriezās, izdzirdējusi kaut kur sev aiz muguras klusu balsi. Viņas rokas tagad bija sakrustotas uz krūtīm, acis tumsnējās sejas ierāmētas bija izteiksmīgi ieskatījušās Jošī sejā. To skatiens bija visai kategorisks un dzēlīgs, taču vairāk neko pateikt par Tarras domām nevarēja.
No neitralitātes uz būtni ar domām un viedokli, kas piesacījās izsakāms. Cīņa atkal palika otrajā plānā.
Vilkates sirds paslepus straujāk iepukstējās smalkos sirds toņu ritmos. Viņa norīja to mazo daļu siekalu, kas stāvēja sievietes mutē. Izrādījas, ka viņa nebija vienīgā, kurai prātā bija iešāvusies doma par bēgšanu. Nu, labi. Vismaz cita ceļa meklēšanai. Arī Joši kaut ko tamlīdzīgu ierosināja tikai vairāk vai mazāk godīgu. Vai varbūt arī... negodīgu. Un Šarlote uzreiz atsaucās.
Tarra paspēra pāris neuzkrītošus soļus tuvāk un vieglītēm paliecās uz priekšu, iesākot sarunu nemaz nepakustinot lūpas.
Nav slikta ideja. 50:50, ka Bens zaudēs. Mēs nevaram atļauties paļauties tikai uz viņa spēkiem.vilkate klusītēm teica, pametot skatienu arī uz Šarlotes pusi. Tomēr, ja Tarra pareizi saprata, tad Benu nāksies te atstāt. Un te nu bija laiks šaubām un sirdsapziņai.
Nē, te nebija nekādu šaubu un netīras sirdsapziņas. Sieviete Benu neatstās. Un Metjū arī nē.
Mums obligāti nav jāpamet Bens šeit. Bena zaudējuma gadījumā mēs visi vienkārši varētu atkāpties. Tikai jāizplāno bēgšana. Tāda bēgšana, lai ienaidnieks apjuktu... un neviens nepaliktu iepakaļ. Tarra izteica pēc savām domām prātīgu, lai arī riskantu ideju.
Patiesajā variantā:...un nevienu negrauztu sirdsapziņas pārmetumi...
Viņi visi kopā tomēr bija gājuši cauri pārāk daudz lietām un tagad šādā it kā nevainīgā mirklī Tarra saprata, ka Benu uzskata par savu biedru, lai arī cik reizes viņš būtu licis sievietei viņu novērtēt zemu vai arī licis dusmoties. Bens bija tikpat netīra būtne kā Tarra. Tarra arī mēdza sadusmot un aizvainot cilvēkus. Metjū par katru sievietes vārdu gribēja viņu saraustīt gabalos. Tomēr viņi visi bija vienas sabiedrības daļa. Viņi visi bija atstumtie. Un viņi visi bija kļuvuši par biedriem. Vismaz Tarrai Bens un Metjū bija biedri un nevien tikai viņi.
Tomēr vai tas bija pluss vai mīnuss par to vēl varēja pastrīdēties.

Nu man ir mans kaķēns. Viņš varētu pārvietot Metjū bezjebkādām problēmām. Mēs varētu Metjū uzlikt uz viņa muguras.Tarra ieteicās un norādīja uz melno dzīvnieciņu pie savām kājām. Tas piecēlās kājās un paslējis astīti gaisā it kā piekrītot ieņaudējās. Tikai pēc sava piedāvājuma izsacīšanas, sieviete saprata, cik muļķīgi tas noteikti likās Joši un Šarlotei. Viņi abi taču nemaz nezināja par kaķēna patieso formu. Tomēr vilkate netaisījās neko paskaidrot, kamēr viņi paši neko nejautās.

Šo rakstu rediģēja sirds1: 19.01.2008 15:50

[Elony]

Reizēm Joši aizmirsa, cik daudz laika pagājis, ka kultūras un tautas manās.
Patiesība bija tāda, ka vilkači un vampīri, kas pārvesti pieauguši, pieķeras tei kultūrai, kurai piederēja kā cilvēki, lai cik gadu paietu.
Viņa joprojam bija samurajs, japānis pirms Meidzi reformām, pirms senā tūsktošiem gadu vecā kultūra izgaisa.
Toreiz nebija svarīgi, kas ir patiesībā. Svarīgs bija oficiālais viedoklis.
Oficiāli Josi gribēja glābt Benu, lai tas nestu Metjū. patiesiba, lai nesadusmotu Metjū.
"Ja jau kaķens var nest Metjū, Bens nav vajadzīgs, vai ne?" to viņs teica, lai viņa saprastu, ka ne jau kā nesēju viņs gribēja glābt Benu.
"Vislabāk, ja viņi sāktu kauties savā starpā. Redzētu ienaidniekus savā vidū. Tas viņus samulsinātu. bet es saprotu, ka, lai raditu ilūzijas ir jaatrodas tuvumā?" Joši runāja ar Šarloti. "Vai var radīt ilūzijas un tad atkāpties, bet upuri ilūzijas joprojam nomocīs un aizkavēs? Tikai tad to varēs izmantot."

[Malduguns]

Šarlote rūpīgi klausījās Jošī. Un pamāja ar galvu. Dažas gaišās cirtas bija ieskāvušas viņas smalko, bālo seju, kurā mirdzēja vēsās, zilās acis.
-Es varu radīt ilūziju tepat un tad atkāpties. Ilūzija kādu laiku paliks un mums būs iespēja aizlaisties,-jaunā sieviete sacīja.-Ienaidnieku savā vidū. Kuru no mums visiem? Varbūt Gilbertu?-viņa piedāvāja.

[Elony]

"Tas derētu. Tikai laikam vajadzētu kādu, kas neguļ viņu priekšā bezsamaņā. Tas var likt tiem saprast, ka ta ir ilūzija. Varbūt derētu kāds no Gilberta draudziņiem, kurus nokāvām? Galvenais, lai parādās kareivju starpā. Ja viņi sāks šaut un cīnīties, tad savianos tikai viens otru."
Joši pievērsās cīkstoņiem.
"Tikai jādoma par īsto brīdi, kad to darīt."

[Malduguns]

Šarlote pamāja un domās atsauca atmiņā tos, kurus bija izmantojusi par saviem trusīšiem. Tos, kuri jau bija vienā no pēdējām stadijām. Un tos, kuri nu miruši kaut kur gulēja. Izvēlējusies divus, kuri bija visattīstītākie un draudīgākie, viņa sāka atminēties dažādus sīkumus abu izskatā.
Atvērusi acis, jaunā vampīre palūkojās uz Joši.
-Es esmu gatava. Saki, kad un es to izdarīšu,-Šarlote sacīja.

[Gross]

Angelus sadzirdēja Šarlotes un Jošī plānu, bet neko netaica... Medniekš šajā pat brīdī centās novērst hologrammas uzmanību no pārējiem lai viņš nedzirdētu vai nemanītu topošo plānu...
"Es vēl jo projām gaidu tavu atbildi..." Angelus atkal uzrunāja veco vīru, bet tai pat laikā nostājās tādā pozīcijā lai varētu visātrāk uzraut ieroci un atklāt uguni uz kareivjiem....!

[Elony]

"Iesaku brīdi, kad visu uzmanība būs pievērsta divcīņai, kad Bens vai tas otrs grasīsies darīt ko liktenīgu." Joši pačuktēja Šarlotei.
Viņš pamazam kāpās atpakaļ, tomēr viņa roka bija uz zobena spala, ja nu kas.

[Bizii van Dope]

Tu ierosini pamest Benu vienu? Šeit?Tarra sarauca pieri. Tad nu tas bija pateikts. Un tālāk arī ko teikt nebija. Sievietes profilā atkal atgriezās bezkaislība un viņa garlaikotu seju sakustējās mazu sprīdīti atpakaļ ietinoties savā apmetnī. Taču pilnīgi Joši un Šarlotes tuvumu sieviete nepameta. Tas nebija izdevīgi nezināt kas notiek.
Aij. Man vienalga.Tarra nīgri nodomāja.Man nav ideju, man nav viedokļa, tad lai tie abi darbojas. Bet es ķeršu mirkli.
Viņa bezkaislīgu skatienu noskatīja pāris ienaidniekus, tad pievērsās Joši, kas lēnām kāpās atpakaļ. Tarra toties palika uz vietas un izskatījās pats miera iemiesojums. Viņa turpināja paļauties uz intuīciju un nekustējās. Vilkatei bija iešāvusies prātā doma, ka ir jānogaida un jāpaskatās kā viss sanāks Šarlotei un Joši. Ja nu kaut kas notiek? Mēs taču nemaz nemaz negribam, lai Tarra tiek ievainota vai vispār nomirst, ko?
Jā, pēkšņi bija sagribējies dzīvot. Vismaz intereses pēc atgriezties savās tā saucamajās ''mājās'' un pameģināt savādāk. Jāatzīst jau tagad bija interesanti. Tarru visu laiku pavadīja sajūta, ka Joši un Šarlotei kaut kas noies greizi. Viņu māca ziņkāre vai viss viņiem noies gludi vai tomēr nē, vai piepildīsies viņas pareģojums. Bet vislabāk nogaidīt un palikt malā. Uzticēties intuīcijai. Tā nebija parasta sajūta, bet gan spēja. Dažkārt Tarrai likās, ka viņai ir gaišreģes spējas (ironija? Tarra bija vilkate!). Taču nevienam par to sieviete nebija teikusi un savas šaubas tagad izteikt arī nevēlējās.
Tomēr ja nu kas, tad kaķēns viņu aizstāvēs.