Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Semijs]

-Labu apetīti!-
Bens nosmīnēja noskatoties kā Markuss sūc militāristu sausu. Tikmēr papētījis apkārtni, vampīrs atkal pievērsās Markusam, kurš sāka izjautāt viņu par to, kas noticies.
-Ai neko daudz jau nevajag laikam tev stāstīt.. Pa ceļam visticamāk redzēji daudz ļīķus un caurumus sienā, tātad tas laikam izskaidro visu, ko mēs esam darījuši. Rūnu meklēšana ir palikusi intensīvāka un esam saskārušies ar kaut kādiem hibrīdiskiem kropļiem. Kaut kas starp cilvēku, vampīru un vilkaci - izskatās vienkārši briesmīgi, bet nu vismaz tikām no šamējiem vaļā.
Tagad mūsu ''labais draugs'' Gilberts ir atnācis un kaut kādu sviestu laiž ar Jošī(pieliecas tuvāk un nočukst) baigais ````s viņš ir, nu Joši, ja viņš tevi noved, - sit pa purnu, es tev palīdzēšu.-
Vampīrs visu izstāstījis viegli nosmīnēja.

[Vilku meita]

Ausīs pamatīgi džinkstēja asās dzirdes dēļ, bet vismas priecēja tas, ka oža joprojām darbojās nemainigi. Viņa juta pēkšņi parādijušos militāristu raditās vibrācijas, tomēr situāciju aptvēra nedaudz par vēlu, kad kāds no viņiem izšava. Lode par laimi izskrēja caur matiem neko nenodarot. Kad Keila piecēlās viss jau bija beidzies un vismaz veiksmigi izdevās atrast savas pistoles tieši laikā, kad telpa iemetās Gilberts, bet vēl pirms ko pasāka ierunājās japānis. Tiesa viņa dzirdēja to tā it kā ausis ar vati piebāztas. Uzacs saraucās jautājot:
Emm.. Joši, laikam. Vai ne? Es pareizi saklausiju to, ka šim eksemplāram, šis bija vienīgais vārds ar ko spēja pagaidām šo radījumu raksturot, neaizskarot lieki. Jāpaliek dzīvam?
Acis jau bija atguvušas pienbalto toni, bet viņa izskatījas tā, it kā vērīgi lūkotos viņā, kaut arī tas nebija iespējams. Vispār gan pašai bija nepatīkami atskārst, ka lieta ko uzskatīja par trumpi, tagad pamatīgi iegriež, tomēr vārdu rūnas skaidri saprata. Vampīre pamatigi saviebās, bet ne jau Bena ēšanas manieru dēl - mirušo asinis uzdzina patiesu riebumu. Viņasprat tas bija arī bīstami tāda veidā partikt, ja nu vienīgi ārkārtēja gadījumā. Patieso riebumu radīja Gilberta piedavājums un Keila neticīgi pagrieza ieroci, mērķējot tur kur vajadzētu būt galvai.
Un kur slēpjas āķis? salti izskanēja jautajums. Kaut arī netālu izskanēja pazīstama balss, viņa ne uz sekundi nenovērsās. Pat sveicinot Markusu balss nezaudēja ledaino toni, tomēr sejā parādijās kas līdzigs smaidam.
Man sķita, ka tu esi pametis šito trako meklētaju bariņu, bet atkal satikties. Arī šados apstākļos.

Šo rakstu rediģēja Vilku meita: 24.11.2007 02:51

[Forsaken]

Man jūs pietrūkāt.. Markuss iesmējās, viņš patreiz nejutās perfekti ,bet pietiekami labi ,lai būtu labā omā. Šoreiz tika atmestas seno vampīru manieres un viņš vienkārši stāvēja atspiedies pret sienu. Viens interesants jautājums! Kas pa šo laiku ir paspējis nomirt? Viņš mazliet pasmaidīja, viņu godīgi sakot lielākā daļa no šī bara vienkārši bija vienalga, bet pārējie tie bija... nu tie varbūt tomēr nebija vienaldzīgi, viņš atcerējās Vilkaci, ar kuru bija kāvies ,bet šķiet, ka šeit viņu nevarēja atrasts, bet atsevišķi jautāt par viņu viņš patiešām nevēlējās. Viņš piekārtoja savus matus, kas šoreiz bija krietni īsāki kā viņu pēdējā tikšanās reizē, un atglauda tos uz aizmuguri. Novilcis kreklu un žaketi viņš ar kreklu noslaucīja lielāko daļu no asinīm, kas bija viņam uz krūtīm, un pēc tam ar kreklu aizmeta prom, un uzvilka žaketi atpakaļ.

[Elony]

Joši dedzīgi uzlūkoja rūnas, vai vismas to, ko Gilberts teic apar rūnām.
Vispār te varēja pamatīgi norauties...

"Domāju, ka varēsim vienoties. Domāju, ka mēs tevi nepiekrāpsim, vismaz es tevi ne. Nepiekrāp arī tu mūs. Neaizmirsti, ka tavus draugaļus mēs novācām. Kopā varam uzveikt arī tevi." to visu Joši teica Gilbertam, taču parastajā valodā.

Tad viņš pievērsās Kaivai.
"Es viņam neuzticos un viņš netic mums. Bet viņam ir rūnas un viņš domā, ka viens pats ārā no šī cietokšņa netiks. Es viņam piekrītu. Kopā ir lielākas izredzes izdzīvot." Joši nopietni viņai teica.

Joši pacēla balsi, lai viņu dzirdētu visi.
"Klausieties, varoņi! Laikam beidzot varam doties laukā! Šis Gilberts, palicis bez draugiem, rādīs ceļu. Protams, ja viņš sāks plosīt mani, vai kāu citu no jums, varat viņam uzbrukt. Bet tā... ejam prom, kamēr varam!"

"Un kādam būtu jāpaņem Metjū, ja nav pārāk grūti." Joši piebilda.

Pietuvoies Gilbertam, Joši ielika zobenu makstī, bet paņēma automātu un uzlādēja to kaujas gatavībā.
"Iesim mēs abi pa priekšu, ja tev nav bailes. Rādīsi ceļu. Pārējie piesegs mūs no aizmugures. Ceru, ka tas tevi apmierina?"



Šo rakstu rediģēja Elony: 24.11.2007 12:05

[Semijs]

-Jāatdzīst, ka bija diezgan garlaicīgi bez tevis ar, bet nu prieks, kad atkal esi ar mums sveiks un vesels.-
Bens pasmaidīja un dzirdēja sarunu starp Joši, bet tad atkal paskatījies uz Markusu, vampīrs atbildēja.
-Grejs atstiepās paldies dievam un Sebastians sazin kur palika. Godīgi sakot bez viņa dzīve palika vieglāka, - vismaz man.. Vairāk manliekas, ka neviens nav atdevis savus galus. Laikam laiks iet stiept mūsu varoni..-
Viņš ar smīnu uz sejas noteica un iegājis iekšā otrā telpā, atrada guļošo Metjū. Nopūties, Bens satvēra viņa roku un piecēlis viņu stāvus, ielika otru roku starp kājām. Piebīdījis savu plecu klāt Metjū, vampīrs viņu uzmeta uz pleciem un turēdams ciet, noteica.
-Smags gan tas bifelis ir.. Labi, laikam esam gatavi doties.. Kur vispār Leila?-
Bens paskatījās apkārt nedaudz noraizējies.

[Gross]

Angelus jau bija pietiekam tuvu Gilbertam ka gatavojās nospiest pistolei mēlīti, bet tad sajuta spēcīgu spērienu pa vēderu kas pilnībā apturēja mednieku un aizsvieda atpakaļ.... Lidojumā Angelus pamanīja ka spērējs bija Joši... Atsities pret sienu Angelus nokrita pie zems, bet pēc mirkļa jau bija gatavs uzbrukt atkal, vienīgi neizpratne bija par Joši rīcību, bet tad joši pats arī izskaidroja kas pa lietu...... Angelus dusmīgs noskatījās uz Gilbertu un Joši.... Angelusam šī situācija nepatika pat ļoti, bet pašlaik laikam darīt neko nevarēja.... Kad gilberts ar Joši aizgāja pa priekšu Angelus bija iegrimis pārdomās, bet nenolaida acis ne uz mirkli no Gilberta....

[Vilku meita]

Pieņemsim ,ka tā, Keila norūca sakostiem zobiem, noliekot pistoli, un jau nedaudz maigakā tonī nodūdoja. Citādi būtu absurdi dzīties pēc kautkā, kas iespējams var izrādies kas cits.
Ar šo atklāti izrādīja, ka arī tam, ka Gilberts iespējams zina par rūnām, īpaši netic. Strauji pagriežoties vampīre gaidīja, kad pārejie sāks kustēt.
Tu piemirsi pieminēt to, ka Leija "augšamcēlusies", ar smaidu viņa ieminējās. Tikai nav ne jausmas kur tagad viņa ir, bet nepārprtami, ka joprojām kaukur šai telpā.
Ar izteiksmīgu žestu Keila centās dabūt ausis vaļā, kas joprojām viegli džinkstēja.

[Forsaken]

Markuss mazliet pasmaidīja, un piekārtoja žaketi, kurā bija daži caurumi, kurus bija atstājušas lodes. Godīgi sakot to sīko nevarēju ciests! Viņš bija apkaunojums vampīriem. Bet ar to vilkaci ,taču varēju uztaisīt kādu maču viens otra pasišanā! Vampīrs iesmējās un pēc brīža dzirdējā, ko teica Keila Leija ir dzīva?! Sekoja neilga klusuma pauze, no vampīra puses. Viņš vienkārši nezināja, ko kopš šī brīža domāt, par hibrīdiem Tas... tas ir patiešām interesanti! Viņš mazliet atglauda matus un pēc tam sāka iet uz tā sauktās izejas pusi.

[Zōzā zač zač]

Gilberts klusēja, jo Jošī izteicās viņa vietā. Bija interesanti vērot, ik katru, kas te bija. Vienoti, bge taipašā laikā dziļi savās domās nīst viens otru, vismaz, tā Gilbertam likās, dzirdot sarunas, kas te risinājās.
Interesanta kompānija.
Viņš domās novilka nopētot,katru indivīdu, it īpaši Šarloti. Viņš zināja, kas viņai padomā, tāpēc klusēja, jo nevienam nevajadzēja zināt, ka viņa ir...
He.. tas varētu iznākt interesanti, ja uzzinātu, ka viņa ir Vampīru Lords, kas ir vainīgs pie šī visa haosa.
Bet, tagad bija jādodas. Un Jošī vēlējās ar viņu iet kopā, pa priekšu.
Vīrietis iemsējās.
Man nav bail, bet vispirms, pirms kustamies, Lai mums uzreiz neubruktu un mēs varētu piekļūt tuvāk ienaidniekam, mums vajadzētu paņemt dažu zaldātu uniformas un tās uzvilkt, vismaz mums abiem. Lai pirma'jā acu uzmetienā, uz mums neraida lodes.
Gilberts noteica un piegājis pie neskartākā no militāristu līķiem, viņš to pacēla un nopētija.
Cerams, manu domu saprati.
UN Līķi aizmeta Jošī pie kājām.
šis varētu būt tavs izmērs.
Bet pats Gilberts paņēma otru, būdīgāku militāristu, un viņam novilka bruņu vesti, tad viņa džemperi uzvilcis. Džemperi un bruņu vesti, viņš uzvilcis bija gatavs doties, viņa bikses, jau bija melnas, tāpēc tālāk, militārista izģērbšana nenotika. nebija vajadzīga.
Piegājis pie durvīm, pa kurām viņš nāca. Viņš tajās iestājās un pagreizies pret Keilu viņai uzsauca.
Tu, ar bālajām ačim, Nāksi nedaudz nopakaļus mums, ja nu, es uzbrūku viņam, tad varēsi man lodi pierē ielaist.
Un gilberts nedaudz iesmējās. Slikta humora izjūta.

[Gross]

Angelus noskatījies visu notiekoso nepārtrauca ne uz mirkli vērot Gilbertu.... Tad kā atbildi uz Gilberta nevaiksmīgo joku Angelus Nosvērti un ar ledaini aukstu tono balsī atcirta Gilbertam:
"Neuztraucies.... pie pirmās izdevības ja tas būs nepieciešams tu dabūsi lodi pierē no manis...."
Angelusa seja izsakot šos vārdus bija ledus auksta, un sejā varēja redzēt tukšumu... mednieka sejasizteiksmē nebija nekas... ne bailes nedz naids nedz līdzjūtība.... Viņš kārtējo reizi bija kļuvis par bezemociju kaujas mašīnu.... Angelus arī pats juta ka ar katru dusmu uzplūdu viņš kļūst atkal par to pašu brutālo slepkavu kāds viņš bija pirms tibetas un vēl pirms bija pārvērsts par cilvēka un vampīra hibrīdu....

[Elony]

Joši nedomāja, ka kareivj būs tik stulbi un uzķersies uz tāda trika, kaut vai tāēļ, ka Gilberts bija mutants. Bet varbūt no attāluma...
Būtībā tas nebija svarīgi.
Joši uzģērba uniformu, kas gan mugurpusē bija mazliet asiņaina, bet tas bija sīkums.
"Mēs neesam sabiedrotie."
Viņs tikai pateic,a jo Gilberts sāka ļoti labi justies.
"Ātrāk ejam prom no šīs nolādētās vietas, man mājās pankūkas piedeg."

[Malduguns]

Šarlote blenza un Gilbertu tā it kā vēlētos viņu noslaktēt.
Ko viņam vēl te vajag?
Gilberts varēja izjaukt visus viņas plānus. Visus. Tomērviņa nepadosies, lai tur vai kas.
Atmetusi gaišos matus un piekārtojusi savu visai noplukušo un netīro apģērbu, bet ar neizsīkstošu lepnumu viņa slaidiem soļiem devās uz japāņa pusi.
-Vai es kaut ko dzirdēju par pankūkām?-viņas balss bija mierīga un Šarlote smaidīja, lai gan aiz šīs maskas bija būtne, kura nav tajā labākajā garastāvoklī. Gilbertu viņa ignorēja pilnībā.

[Elony]

"Ghm... tas bija domāts kā joks." Josi atteica Šarlotei.
"Nervu nomierināšanai, lai neizklausās pārāk stīva runa..." Joši apdomājās.
"Laikam jau skanēja stulbi." viņš piebilda.
"Tu labāk nenāc priekšā, mirušie mums nav vajadzīgi... vairāk." viņs pabrīdināja savādo meiteni. "Bet cik tev vispār gadu? Liecies vel jauna, lai gan varu kļūdīties." Joši painterisējās. Šarlote viņam likās tāda kā jocīga. Aktīvi necīnijās, bet izdzīvot pamanījās.

Joši pagriezās pret mutantu.
"Nu? Vēl kādas problēmas? Vairak jau nenomaskēsimies! Ejam beidzot, Fudzima tevi rāvis!"
Nekādu pankūku... skarbi un prasti.

Šo rakstu rediģēja Elony: 27.11.2007 14:54

[Malduguns]

-Tas neizskanēja stulbi, tas vismaz mazliet atsvaidzina mūsu leksiku, kura šajā haosā ir visai notrulinājusies. Ja kāds man būtu pajautājis, kas ir pankūkas pēc kādas nedēļas, es nemaz nemācētu atbildēt uz šo samērā vienkāršo jautājumu,-Šarlote mierīgi sacīja un viņas pelēkzilajās acīs kā vienmēr nebija lasāms nekas. Pat ne sīkākā emociju dzirkstelīte.
-Es esmu pietiekoši veca, lai spētu par sevi parupēties, turklāt vecumu sievietēm prasīt nav pieklājīgi,-viņa domīgi palūkojās uz japāni.-Un labi, nemaisīšos jums pa kājām. Galu galā, dzīvs biedrs ir labāks nekā miris.
Šarlote vēl kādu brīdi lūkojās uz japāni, tad pagriezās un, papēžiem viegli skarot grīdu, pagāja malā.

[Zōzā zač zač]

Gilberts uzskā savu ātro soli. Atpalika, neatpalika, tasšim milzenim bija vienalga. Viņa asinīs vēljoprojām valdīja asinskāre, ko bija isējusi šarlote un tagad Viņa vampīriskā puse to apvaldīja.
gaitenis bija garš un sānos bija durvis,kuras bija zilaustas un katrā telpā atradās vismaz pa vienam līķim, vai nu vampīra, vai arī kāda militārista. Saprotami, ka militāristu līķi bija Gilberta darbs.
Gilberts apstājās, jo priekšā viņiem bija mizlīgas metāla durvis, kurām vajadzēja kodu vai atvērtu jeb, brutālu vampīru, vilkaču, hibrīdmutantu spēku.
Kā jūs domājat ko gilberts izmantos? Prātu, jo ja viņš izlauzīs durvis, tad militāristi, kas būs aiz šīm durvīm,nu, iespējams sacaurumos, kā rīves. Bet, tasnebija galvenais. Gilberts uzmeta acu skatienu uz atpalikušajiem un nedaudz iesmējās.
Tā, es tagad gribētu, lai tu.
Viņš norādīja uz Šarloti un ar izstieptu roku ar pirkstu pamāja, lai viņa atnāk pie viņa.
Attaisītu šīs durvis.
Viņš nezināja, ka viņa pateica, ka ir bijusī darbiniece. Tāpēc, viņa plāns viņu, pa cēlam iegāst varēja arī neizdoties.
Bet, tas nebija svarīgi, tagad bija jātiek ārā no šejienes, pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas mazākiem kaitējumiem.

[Malduguns]

Šarlote, kura bija gājusi pa pēdām Joši un Gilbertam, pamāja un piegāja pie ciparnīcas. Līķi viņā nebija izraisījuši ne mazākās emocijas. Visi kādreiz mirst. Citi agrāk, citi vēlāk. Atglaudusi gaišās šķipsnas, viņa domīgi palūkojās uz Glbertu, tad uzmeta īsu skatienu Joši un iekoda lūpā. Viņa šajā ēkā pārzināja visus kodus, tādēļ bija nepieciešamas tikai dažas sekundes, lai durvis būtu vaļā.
-Lūdzu, mesjē,-viņa mazliet izsmējīgi noteica un pakāpās maliņā, lai palaistu abus vīriešus pa priekšu.

[Elony]

"Man pa tam durvīm iet āra gribas arvien mazak un mazāk..." Joši klusi ieteicās, viņa roka uzgūlās zobena spalam.
"Man domāt, ka Gilbertam jāpasaka, kas tur ir, vai jāiet pirmajam."

Joši nesaprata, ko spēlē mutants un vai Šarlote kaut ko spēlē. Viņu izturēšanās bija savāda. Taču abi nevelējās iziet pa durvīm. Diemžēl pašlaik kauties nebūtu vēlams. Nebija laika pat noskaidrot, kurs kuram cik ļoti uzticas vai neuzticas.
"Mums taču nav laika, vai ne? Nav ko kavēties!"

[Malduguns]

Šarlote sajuta Joši šaubas. Viņa pilnīgi saoda tās. Japānis neko nedrīkstēja nojaust, tieši tādēļ Šarlote pievēra plakstus un bezgala laipni palūkojās vīrietī. Meitene koncentrēja visu savu uzmanību uz to, ka japānim ir jāaizmiglo apziņa.
Meitene nav aizdomīga, kur nu, viņa taču šeit ir strādājusi. Un galu galā, viņa izskatās pārāk maza un naiva, lai spētu perināt kādus plānus, skanēja Joši galvā. (OOC: Ar GM atļauju es varu kontrolēt citu vampīru prātus)
Šarlote tikai lūkojās lūkojās uz japāni un smaidīja.

[Eņģeļu gūstekne]

Kārtējo reizi, kārtējo, Leija bija atpalikusi no daļas briesmu un šoreiz vienīgais šīs atpalikšanas iemesls bija vajadzība pēc ribu saaudzēšanas, kas bija cietušas. Piebriedusī hibrīdu sieviete panāca visus tikai pie metāla durvīm un ar interesi nopētīja jauniņo, kas bija uzradies kompānijā. Leija nošņācās neapmierinātībā, kas viņai bija radusies no neiespējamā daudzuma jauniņo, kas kā blusas uzradās kaķu kažokos. Nostājusies starp pārējiem sieviete palūkojās uz vampīru vadoni-Šarloti. Leija iesmējās nepārdomāti maniakālos smieklus.
Vai mūsus sikspārņu dāmītei kārtējais pielūdzējs izzīdies no pirksta?
Ar vienu vienīgu teikumu jau bija skaidrs, ka viņai nepatīk šarlote, nu ne pavisam nepatīk un tur nu neko mainīt nevarēja. Galu galā cik gadus Leija bija ieperinājusies vampīru vadones stāžā un nu šī blondā zoss bija aizņēmusi viņas vietu.

[Semijs]

Bens turēja Metjū uz pleciem visu laiku. Smags bija, bet viņš varēja pastiept to hibrīdu, kā nekā vampīriem ir arī savs spēciņš, kaut vai Bens izskatījās pēc vistīrākā sērkociņa. Visi bija nonākuši pie durvīm un Leija gāja aiz muguras, aizaudzēdama ciet savus ievainojumus.
Šarlote tikmēr bija paspējusi atvērt durvis un izteikt pieklājīgu lūgumu kroplim Joši. Bija neliels klusums līdz Leija ierunājās un Bens uzmetis strauju aci viņai teica.
-Leija! Mums jau tā, es atvainojos, sū.di ir līdz ausīm, tā kā lūdzu pievaldies! Man jau tā tavu brāli jāstaipa uz muguras un viņa svars bojā nervus.. ā pag.. man nervu nav! Es tač esmu beigts! Ha!-
Viņš nosmīnēja un nezināmu iemeslu dēļ sāka smieties gandrīz nometot Metjū uz zemes.