Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Zōzā zač zač]

Metjū bija aizvēris acis un pat caur aizvētām ačim acīs koda spilgta gaisma un pēc tam šķiebīgi dunošā skaņa, kas padarīja kurlu.
Metjū nekustējās viņš sēdēja uz saviem ceļiem, it kā neka snebūtu noticis.
Visi saņēma apžilbinošo gaismu, tikai daži varēja no tās izprukt, ja acīm priekšā būtu aizklājuši rokas un cieši aizvēruši acis, bet no skaņas, no tās neizbēga, tā bija spēcīga un padarīja kurlu uz vismaz piecām minūtēm un lika galvai nedaudz reibt.
Pa durvīm, pa kurām ieripoja šī metāliskā bumbiņa ienāca barņš, melnā tērūšies cilvēki.
Vampīriem, to vajadzētu sajust, ka te ir cilvēki.
Tie bija specvienības kareivji, kuri bija bruņojušies no galvas līdz kājām.

[Malduguns]

Šarlote nopētīja saplīsušās cisternas, kad telpā ieripoja mazā lodīte. Sievietes ckatiens uz sekundes simtdaļu bija pievērsts bumbiņai, līdz viņa aptvēra, kas tas ir un, ko tas darīs. Viņa saprata, ka glābiņa nebūs, tādēļ pakāpās malā. Sprādziens. Šarlote bija aizklājusi seju ar rokām un muti atvērusi vaļā, lai nepaliktu kurla un nepazaudētu visus savus zobus. Mazliet dezorientēta viņa juta, ka telpā parādās cilvēki.
Kas viņi bija, no kurienes nāca un ko viņiem te vajadzēja, vampīre nespēja pateikt, viņa vēl atguvās no šoka.

[Elony]

Joši galva dunēja, viņs jutās it kā kristu dziļā atvarā.
Kad attapās, tad galvā turpināja džinsktēt, bet telpa līgojās...
Tomēr viņš spēja samanīt, ka telpā parādāš cilvēki, militārie...
Nu tagad dadz kas kļūst skaidrs... nē, nekļūst gan. Labāk vispirms šaut un tikai pēc tam domā.
Joši vēl nespēja piecelties, jo nebija drošs, ka spēs nostāvēt kājas. viņš pacēla automātu un tāpat guļot uz grīdas, šāva uz cilvēku pusi lādiņus.
Jocīgā kārtā viņš tos nedzirdēja.
"Ienaidnieks no durvīm!" kliedz Joši, bet viņs pats to nedzirdēja un saprata, ka citi arī nedzirdēs. Bija tikai džinkstoņa ausīs.

[Zōzā zač zač]

Telpā ienāca kādi seši militāristi. Visi melnos apģērbos, ķiverēs, kurām pat stikli bija melni, vismaz no ārpuses.
Katrs bija labi bruņots.
Rokās pusautomātskie ieroči, pie jostas divas granātas un pusautomātikā aptveres, elektriskais steks, pistoles, ar divām aptverēm un nazis.
Mugurā bija vieglas, bet ļoti izturīgas bruņas, ,kas sedza pārsvarā visu ķermeni.
Joši raidītās lodes, visas, kas tika izšautas, trāpija vienam no militāristiem, kas bija ieskrējuši telpā pašā sākumā. Dēļ lodēm militārists, tikka nogāzts zemē. Blakus tammilistāristam bija vēl viens, viņš pavērsa stobru, pret Joši un izšāva divas lodes viņa virzienā.
Par nelaimi, Metjū bija ļoti tuvu durvīm, tāpēc, trīs militāristi viņu pacēla, ietrieca sienā un kaut ko viņam iepotēja.
Un pēc mirkļa, viens militārists lidoja un ietriecās pretējā sienā, jo Metjū ar kāju viņam iesita. Un abi, kas turēja viņu aiz rokām, tika smagi satriekti kopā.
Atlaidis viņus vaļā, viņi saļima uz grīdas, bet, tas, kurš ietriecās sienā, tur pat arī pie sienas saļima.
Nu viņi bija palikuši trīs, un atlikušie, tikmēr nevilcinoties raidīja, katram klāt esošajam pa pāris lodēm.
Metjū saļima uz ceļiem, viņa spēki atjaunojās,bet, ne pietiekami ātri. Vajadzēja asinis.
Svaigas, siltas asinis.
Tāpēc Metjū sagrāba vienu militāristu, kas bija viņam blaus un nedaudz pastiepis galvu viņam, viņš atbrīvoja kaklu, lai tajā var iekosties.
Kakls bija nosegts ar audumu, bet Metjū tas neinteresēja, pavēris muti viņš ietrieca savus ilkņus, kas pēkšņi izauga viņam mutē un caurkoda Militārista kaklu, kuram ap kaklu apkārt bija viegla metāla plāksnīte, kuru sedza audums.
Visticamāk, tas bija, tāpēc,lai vampīri viņus nesakostu, bet Metjū žokļa muskuļi bija spēcīgāki par metālu,tāpēc viņš, kā dēle pielipis sūca asinis no šī cilvēka.

[Elony]

Joši saprata, ka pa viņu šauj un tas viņu neiepriecināja. Atlaidis vaļā automātu, Joši spēcīgi atspiedās pret rokām, lai palēktos augšā. Viņš palēcās līdz pašiem griestiem, atsitās pre tiem un krita lejā, taču lodas viņam nētrāpija, jo lidoja uz to vietu, kur Joši pirmīt bija gulējis.
Viņš nokrita jau uz kājām, ar zobenu rokās, bet galva vienalga reiba un džinkstēja.
Viņš slikti orentējās, redzēja, ka Met'jū ir to ienaidnieku vidū.
Eh, vienalga, jāriskē.
Joši strauji lēca uz priekšu, pretī militāristiem, cerot, ka viņi nepaspēs izšaut ar saviem ieročiem, kamēr viņš tiks tiem klāt ar savu zobenu.

[Semijs]

Bens visu laiku stāvēja un pilnīgi vertikāli turēdams galvu uz augšu, ļāva, lai asinis pil viņam mutē. Taču tad ielidoja telpā granāta, kas tikai padarīja vampīru kurlu, jo viņš neredzēja granātu, bet gan skatījās uz sienu. Atskanēja šāvieni, rēcieni, kliedzieni, sitieni, bet vampīram bija pie vienas vietas.
Taču tad viņa plecu skāra lode, tik nedaudz sānus, bet izgāja cauri noraujot nedaudz gaļas. Bena galva strauji noliecās pret šāvēju un ar tukšām acīm to uzlūkoja. Militārists varbūt jutās nedaudz drošs, jo Bens neizskatījās pēc liela drauda, bet tad viņš caur brillēm redzēja, kā viņā ieskrienās vampīrs un stumj viņu uz priekšu. Militārists juta, ka vējš plīvo caur muguru, bet tad mugura izjuta sienu, ļoti sāpīgi pie tam. Iespējams Bens šo to salauza, bet ietriecis militāristu sienā, viņš viņu sagrāba aiz kakla un ar otru roku, cik vien spēka vēl bija trieca tieši militārista sejā caur viņa aizsargbrillēm.

[Zōzā zač zač]

Militāristi pārlādēja, viņi bija izšāvuši lodes un pārlādes brīdī viens no militaristiem dabūja pamatīgu triecienu un tika ietriekts sienā, un smagi izklepojot asinis, kas notecēja, pa aizsargstiklu, viņš dabūja dūres sitienu, caur to, kas viņu uz vietas nogalināja.

Jošī, palēcās, viens no militāristie ātri paķēra granātu un norāvis tās gredzenu meta to pret 'Jošī.
Viss vampīrs mirs, tā nodomāja militārists, bet, granāta sāka pūst ārā dūmus,, tieši Jošī virsū, kas liecināja, ka Militārists bija paķēris nepareizo granātu

[Gross]

Pēc brītiņa arī angelus bija attapies, un redzēja ka cīniņš notiek pilnā sparā.... Nostājies pie cauruma sienā viņš nezināja īsti ko darīt, jo itkā militāristi gribēja viņus nogalināt, bet tai pat laikā viņi arī bija cilvēki... Angelus negribēja nogalināt cilvēkus, bet taipat laikā tie bija tiepaši cilvēki kas viņu bija pārvērtuši par hibrīdu.... Brīdi tur pastāvējis Angelus pamanīja ka blakus caurumam sienā guļ pie zemes viens pusdzīvs militārists... sagrābis to aiz rokas Angelus viņu ievilka blakus telpā un norāvis tam nost ķiveri pakratīja lai atjēdzas un jautāja:
"Kas jūs tādi esat, kāds ir jūsu uzdevums un Kas ir jūsu virspavēlniecība...?"
tad ar otru roku Angelus pavilka uz augšu sava krekla rokas daļu un rādot savu programmas (kura Angelusu bija pārveidojusi) tetovējumu jautāja:
"Vai šie ir tie paši...?"

[Elony]

Nu, cilvēciņi rīkojās strauji, tas jāatzīst. Bet vienalga stulbi. Granātai vajag kādas trīs sekundus lai sprāgtu, ja ne vairāk. Vai viņš nebija samuraijs, apguvis džuidžitsu un aikido, mācijies ne vien zobencīņas, bet pat nedaudz ar nindzjām apkārt dauzijies? Un viņs bija vampīrs, vairāk kā 1500 gadu vecs. Viņiem nebija izredžu.
Joši bija domājis atsist granātu ar kāju atpakaļ militāristiem virū, lai paši izbauda savus augļus, bet tā sāka izlaist dūmus. Pilnīgs stulbums. Iesācēji, amatieri! Tādus nedrīkst laist kauties pat ar ielu huliganiem, vien ar stekiem daudzīt dzērājus, varbūt uz to šie militārie būtu spejīgi!
Joši aiturēja elpu un ar kāju lidojumā trieca granātu atpakaļ virsū militārajiem, pats turpināja lidojumu, piezemējās ienaidnieku vidū un strauji griezās uz visām pusēm kā vilciņš ar zobenu griezdams gaisu, ka svilpa vien un ari visu, kas gadījās ceļā, proti, kareivju miesa.
Ja granātā bija asaru gāze, tad Joši aizpiež acis, bet turpina savu uzbrukumu.

[Zōzā zač zač]

Abi militāristi bija neipratnē, bettas, aks meta granātu, zināja, ka viņš mirs.
Jošī piezemējās starp viņiem. otra militārista ierocis bija pārlādēts, bet pa vļeu.
Jošī uzbrukums bija daudzreiz straujāks un bīstamāks.
Miesa un asinis šķida, vienīgi dūmi piepil'dija visu telpu. Tie bija parasti dūmi, kas lika tikai nedaudz klepot,ja pa daudz ieielpoja.

Angeluss nevaiksmīgi centās pamodināt, šo militāristu, viņš j'tami izdzisa. Lēnām un bez sāpēm nomira, komas stāvoklī.

[Malduguns]

Šarlote palēnām atguvās no žvinguļa galvā un konstatēja to, ka viņi vairs nav vieni. Militāristi. Kas gan šiem te bija meklējams? Un kā viņi vispār iekļuva šajā ēkā un šajā korpusā. Tas Šarlotei palika neizdibināms. Sievietes būtnē iesvēla naids. Kā viņi vispār uzdrīkstējās te ienākt? Te, viņas mājvietā?
Šķita, ka neiviens viņu vēl nebija pamanījis, tādēļ Šarlote pielavījās kādam militāristam no mugurpuses un, izvilkusi savu stiletu, bija gatava viņam pārgriezt rīkli.
Protams, šāds cīņas veids nebija īpaši godājams, bet pašlaik viņai bija vienalga.

[Semijs]

Bens neatlaidis militāristu, izvilka savu dūri no viņa sejas laukā, kurā nu jau bija sadūrušies stiklu gabaliem. Nokratījis savu roku, vampīrs sagrāba cilvēka apakšžokli un to izrāvis, sagrāba metālu, kas aizsargāja kaklu un norāva to.
Pacēlis mirušo militāristu, Bens to pievilka klāt sev mutei un iekodies ar saviem žiletes asajiem zobiem, ieķērās cilvēka kaklā un kāri sūca asinis laukā. Sejā uzplauka neliels smaids.
-Asinis...-
Caur galvu lidoja domas.

[Zōzā zač zač]

Jā, visi bija veiksmīgi pieveikuši militāristus. Labi, nemelošu, tie,kas bija cīnītāji, to arī izdarīja.
Pārējie, nu, tie ir pārējie.
Metjū, bija izsūcis militāristu pilnīgi sausu. Asinis darīja spēcīgāku un ievainojmi dzija, kā ledus, kas kūst iemests verdošā ūdenī.
Bet bija aŗi mīnuss.
Šļirce, kuras saturu militārists injekcēja Metjū, tagad izrādīja simptonus. Vīrieša ķremni pārkļāja viegla zosāda asinsvadi izspiedās un asinis aplika sarkanas.
Bloodrage.
Nē, tas bija, kāds vīrus, jeb arī kādas nomierinoš līdzeklis, kurš ar cilvēka asinīm reaģē,nu, samērā nepatīkami.
Un simptoni bija redzami, Metjū ķermenis izrādīja pretestību, bet lieki.
Viņa ķermeni pārņēma krampji un drebuļi.
Piecas minūtes turpinoties tie apstājās. Un Metjū atslēdzās.

Un kā zināms, nelaimes nenāk vienas. Un tajā pašā mirklī, pa durvīm, ar asinīm noklāts, iebrāzās Gilberts, kurš nopētijis visus, neko neteikgams iegriezās pret durvīm un trieca savu dūri tajās.
Tas varētu būt bezjēdzīgi, jo durvis tajās nebija, bet, tajās parādījās, militārists un dūre ietreicoties viņa sejā, to sadragāja.
Pagriezies pret Joši, kurš bija vistuvāk un visbštamākais, viņš ieskatījās viņam acīs.
UN noteica sen aizmirsā japānas valodas dialektā,, tā, lai neviens nesaprastu, tikai Jošī.
Kā, iz sens vampīrs vampīram, es nāku jums palīgā. mana uzvedība bija nepārprotami neciešāma pirms kāda laiciņa, bet, agad ir mainījies, mēs esam vienā situācijā, tāpēc, labāk apvienojamies un pa visiem kopīgi tiekam prom. UN Tad mūsu ceļi šķirsies.
tagad bija jāsagaida Jošī atbilde, jo viņš bija viens no visvecākajiem vampīriem šajā pūlkā. Un vis sakarīgākajiem, Gilberta izpratnē.

[Gross]

Angelus paskatījies ka militārists necelsies un ir atdevis galus atlaida viņu un ar plaukstu aizvēra tam acis... Cilvēks kā nekā... Angelusa sugasbrālis.... Tad Angelus nostājies taisni skatījās uz militāristu un iegrima pārdomās:
"Ja jau šitie dzeki ir tik vāji tad droši vien armijai vairs neizdevās atjaunot Mednieka projektu.... vai arii varbuut izdevās, bet šie ir kādi citi..."
Angelus bija neizpratnē, bet pēc mirkļa viņa domas pārtrauca bals no blakus telpas... Tas bija Gilberts... Angelusu pārņēma dusmas un viņš izrāvis savu dunci un pistoli metās virsū Gilbertam neko nesakot, tikai Angelusa sejā zvēroja dusmas un naids pret mutantu...!

[Elony]

Vispār kaujas laukā haoss pastāv vienmēr, pat ja kaujā ir samēra maz cīnītaju. Bet ja ir vairāks cinītāju puses...
Ko darīt, kā rīkoties uz to, ko saka šis mutants? Metjū bija atslēdzies un tas bija... stulbi.
Un kar tas nelietis izrāva japānas seno valodu?

Bet tam visam nebija jēga, jo Angeluss metās virsū briesmonim.
Galu galā Joši izšķīrās.
Viņš lēca sānis un iesita ar kāju pa Angelusa ribām, tā, ka varbūt viena arī salūza, bet kopuma nekas slikts nenotika. Angeluss tikai ietriecās sienā.

"Es tev neuzticos, tāpat kā neviens neuzticēsies! Mums vajag rūnas. Ar tām tad mēs iesim prom. Pasaki, kur tās ir. Bet tevi bēgt mēs nekavēsim." viņs japāniski teica mutantam.

Pārejiem Joši uzkliedza: "Nav ko sākt cīnu, viņs grib izkļūt ārā no šejiens tapat kā mēs."

[Zōzā zač zač]

Gilberts nosmējās. Viņš pat neko negrasījās darīt Angelusam, labi, daŗitu, bet tikai tad, ja viņš būs viņam rokas stiepiena attālumā.
Gilberts nostājās taisni pret Jošī. Viņa clvēciskais izskats, ik pa brīdim pazuda, tā vietā visa seju pārklāja pelēcīgibrūns tonis, bet uzreiz nozuda, kā, ēna, kas paskrien garām, kādai loga rūtij.
UN, Viņš atkal ierunājās, izsenā valodā.
Neizskaties tik pārsteigts, ka es ko tādu zinu. Un neuztrucies es jums arī neuzticos. Un par rūnām.
Gilberts aizlika roku aiz muguras ierocis. Nē.
Viņš strauji izvilka kādu kastīti, kas nepārsniedz 10x10cm.
Šeit ir rūnās, vismaz tās dati.
Viņš noeica un aizlicis roku, atkal, aiz muguras ielika kastīti, speciālā somiņā, kas viņam bija ap vidukli.
Un tad viņš ierunājās , tā, lai visi viņu saprot.
Dabūsiet rūnas, ja mēs kopīgi visi tiksim laukā no šejienes.
Ūltimāts? Vismaz tā sākums.

[Semijs]

Bens bija izsūcis militāristu sausu, tā, ka tas palika pilnīgi tievs, tā kā anoreksietis bez maz vai. Atlaidis vaļā militārisa ķermeni, vampīrs laizot ar mēli savas lūpas noskatījās, kā viņam priekšā saļimst cilvēks. Spēki nu bija atgriezušies un saņemtie ievainojumi uz ķermeņa jau bija gandrīz sadzijuši. Tik rētas vēl bija palikušas, kas lēnām vērās ciet.
Pa to laiku kamēr Bens bija sūcis asinis, Gilberts jau bija ieradies un uzsācis sarunu. Vampīrs ievērojis savu pretinieku jau grasījās uzbrukt, līdz Jošī izkliedza, ka viņš nav nācis cīnīties. Bens pamājis ar galvu pieliecās pie militārista līķi un nopētījis to, teica.
-Hmm.. šīs bruņas varētu būt interesantas..-
To izteicis, Bens sāka pārmeklēt līķi un drīzumā jau bija gatavs vilkt nost bruņas, lai dziļāk papētītu.

[Forsaken]

occ: zinu bišķi bez sakaras nu bet neko labāku patreiz nevarēju izdomāt...

Markuss mazliet asiņoja, patiesībā mazliet būtu maigi teikts pat pārāk. Viņa drēbēs varēja redzēt ložu caurums, bet pats viņš izskatījās it kā tikko būtu piekauts un nomests no trešā stāva jumta. Viņš mazliet klibodams tuvojās pārējaiem pirmais ,ko viņš ieraudzīja bija Bens piegājis viņam mazliet tuvāk vampīrs pasmaidīja un ierunājās
Labvakar, šķiet, ka mazliet nokavēju...
Viņš kanapi turējās kajās, viss viņa ķermenis vienkārši alka pēc asinīm, tagad gandrīz viņš bija pietuvojies diviem variantiem. Proti kaut kur dabūt asinis, vai arī šeit pat atslēgties..

[Semijs]

Bens aptīrīdams militāristu, izdzirdēja dzirdētu balsi. Pieslējies kājās viņš ievēroja, ka pretīm viņam stāvs sen neredzēto Markusu. Ar smaidu uz sejas, vampīrs paspieda viņam roku un teica.
-Sveiks! Tu gan labi izskaties!-
Nosmīnējis, viņš atlaida Markusa roku un nopētījis viņu, teica.
-Tev laikam nenāktu pa ļaunu asinis... pagaidi te pat.-
Nepagāja ne mirklis, kad Bens izgaisa un atgriezās ar vienu no militāristiem. Ar savu roku sagrābis kaklu aizsargu, viņš to norāva un atlaidis mirušo militārsitu noteica.
-Jūties kā mājās..-

[Forsaken]

Sveiks patiess, prieks jūs visus beidzot redzēt! Un tas par izskatu, ir garš stāsts.
Markuss mazliet nogrīļojās viņa galva, noreiba, un viņš gandrīz nokrita. Viņš vairs nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija juties tik slikti!
Jā tik tiešām!
Markuss palika vienkārši stāvot, kamēr Bens atgriezās ar vienu no militāristiem. Vampīrs vienkārši vairs neko nespēja kontrolēt, kopš viņš ieraudzīja tā kaklu, viņš pilnībā pazaudēja kontroli. Tas ,jau nebija noticis gadiem ilgi, kopš viņš pēdējo reizi bija zaudējis kontoroli pār sevi. Nākošais ,ko viņš atkal normāli ieraudzīja bija guļošs militārists uz zems, kas bija izsūkts gandrīz pilnīgi tukšs. Viņa brūces sāka lēnām aizvērties, un viņš mazliet pasmaidīja un paskatījās uz Benu
Paldies, tas man tiešām noderēja! Ko mēs vispār daram tālāk?