Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Semijs]

Bens saņēmis sitienu pa vēderu, paslīdeja gabalu atpakaļ, gandrīz neiekrītot svētajā ūdeni, kas varētu beigties visnotaļ slikti. Vampīram bija apnicis šis kroplis, vajadzēja tikt galā ar viņu uz visiem laikiem. Izspļāvis asinis kopā ar siekalām, viņš aizkaitinātā balsī uzbļāva.
-Viss!! Man ir līdz kaklam tava dzīvotspēja - laiks mirt!!-
Atvēzējies, Bens meta cirvi pret vilkaci, bet uzreiz pēc tā, viņš strauji paskrēja garām nezvēram, iezveļot tam pa ribām un sagrābjot tuvāko ieroci, kas bija katana, griezās 360 grādus, cērtot pa vilkaci ar lielu spēku, nemaz nedomājot par precizitāti.

[Shadowblur]

Grācijs bija daļējā šokā. Kaut kāds ķēms viņam bija draudējis? Viņam? Jā, iespējams ka tā jau laikam lielākā daļa pret viņu izturējās, jo pēc izskata bija vēl bērns. Bet neviens viņu, ārpus tiem kam viņs kaut daļēji uzticās, nekomandēs viņu.
Pacēlis no zemes asāko priekšmetu kas bija, šoreiz tā gadījās stikla lauska, Grācijs atcēzējās un meta to vienam mutantam, protams ar aso šķautni pa priekšu. Bet, kā jau visās pubertātes pazīmēs parasti ir, vajadzēja padomāt. stikls nebija īpaši līdzsvarots un tas sāka griezties. Izvēlējies par labu plānam B, Grācijs betās uz citu stūri. Ātri.

[Elony]

Joši sajuta, kā asmeņi iejiet mutanta miesā un viņš inerces dzīts atradās virs mutanta, kurš, draņ.ķis tāds! atkal uzspļāva Joši, šoreiz sejā. parasti viņš būtu sadusmojies un notīrītu apgānošo šķidrumu, bet tagad viņš bija pārvērties savā ļaunākajā formā, līdz galam nikns un izsalcis. Viņš iekodās mutanta kaklā, pārkoda artēriju un alkatīgi sūca asinis, kā sūknis, viņš tukšoja mutanta dzīslas. Tad viņš atlaidās un lēca atpakaļ at asmeņiem šķeļot gaisu, lai nocirstu mutanta galvu. (occ; vajadzētu sanākt... novājinās, ar pusi asinīm...)
Neatkarīg no tā, vai tas izdevās, Joši sajuta ko jocīgu un izvēma viarākus litrus asiņu, kurus niknumā bija izsūcis. Viņam sāka reibt galva.
Bet atgriezās nedaudz saprāts...
"Tas bija stulbi! " atkal vēmiens... "Es sevi aptraipījuar mutanta asinīm..."
Izvēmies, Joši pacēla galvu, skatoties, kas notiek apkārt.

[Zōzā zač zač]

Angelusa sitiens, izskatījās, ka neietekmēja šo vampīru. Vampīrs nevis sāka rīstīties vai sāpēs mocīties, bet gluži otrādi viņš sāka skaļi smieties, kā nojūdzies cilvēks.
Tā arī varētu būt, jo viņa psihe bija smagi traumēta.
smieklu lēkmē viņš atvēzējās un sizdams ar dūri Angelusam, viņš to trāpīja, nevis Angelusam, bet gan metāla stabā, kas bija viņiem blakus. tas ieliecās.
Otra dūre, gan trāpīja Angelusam, bet šoreiz tikai aizskarot viņa seju, gluži, kā glāsts. bet tad sekoja kājas sitiens, kas ietrieca Angelusu sienā.

Vilkačveidīgais, pārtvēris Bena mesto cirvi, pēkšņi saliecās. Ribas pamatīgi nokrakšķēja.
Viņš zināja, ka tas nebūs vienīgais uzbrukums, tādēļ, vilkačveidīgais nedomādams par sāpēm apgriezās par 180 grādiem un nedaudz pameties atpakaļ nobloķēja Bena zobena triecienu.
Bet par nelaimi, tas bija nesekmīgs, jo vilkačveidīgā vēderu, tas bija aizskāris.
Pietiekoši dziļi, lai no tā izveltos viņa visa ķermeņa orgāni un pamatīgas asins šļakatas.
Ar pēdējiem spēkiem, kas vilkačveidīgajam bija, viņš ietrieca Benam kamēr viņš griezās, mugurā cirvja asmeni. Tieši kreisajā lāpstiņā.

Jošī žokļa muskuļi bija pietiekoši spēcīgi, lai tie noturētos pretī šī mutantiskā kropļa spēkam, kas ātri vien izsīka.
Josī atlaidās un Mutantiksais hibrīds nokritis uz ceļiem sajuta smeldzošas sāpes krūšu rajonā, tajās bija divas milzīgas rētas, pa kurām asinis tecēja, kā pa mazu straumīti.
Piecēlies kājās, ar asinīm noplūdis, mutantiskais hibrīds pacēla ieroci un notēmēdams uz Joši, tas uzreiz saļima.
Viņā ietriecās stikla gabals, kas izurbās viņam cauri un tur arī palika.

Gilberts nopētīja Metjū pārvēršanās, tieši, kādi kļūst viņa spārni, bet tas viņu neaizkavēja, tāpēc Metjū, atkal tika ietriekts sienā, bet šoreiz Metjū izmantoja savus spārnus, kas viņu pasargāja no Gilberta smagās rokas.
Sāpes mugurā uzkurināja Metjū asinskāri un dusmas. Izpletis savus spārnus viņš ar to palīdzību iepūta Gilbertam sejā spēcīgu vēja brāzmu, kas uz mirkli viņa redzei lika pasliktināties, bet tas bija pietiekoši, lai Metjū spētu iesist Gilbertam.
Spēcīgs sitiens, pa krūtīm un Gilberts nedaudz palidodams, pēc tam atsizdamies pret grīdu aizslīdēja līdz Angelusam un Anetagonam.
Abi bez žēlastības tika pacelti un uzmesti virsū Jošī, kurš pašlaik nopētīja telpu.

[Elony]

Joši īsti nesaprata, kas bija noticis ar viņa pretinieku. Lai arī viņa galva nebija atdalījusies no ķermeņa, tas bija miris.
Labi, ļoti labi.
Kamēr Joši centās atgūt spēkus un pētīja pakārtni, no Metjū puses tuvojās kād spriekšmets, kas uzlidinaja gaisā Angelusu un runātīgo mutantu.
Joši vel pamanīja Metjū viņa pilnigi pārvērtušajā formā, bet viņam nebija laika pat nodomāt, savas domas par to.
Viņs nostajās aizsardzibas stajā un pacēla savus asmenus pret lielāko un pretigako kermeni - Antetagonu, tā, ka tam vajadzēja uzdurties uz asmeņiem.

[Gross]

Angelus saņēmis stipro sitienu atsitās pret sienu, un kopā ar daļu no apmetumu nokrita pie zemes... tad nākošajā momentā Angelus jau atradās lidojumā (occ: cik saprotu tad meta Angelusu un Anetagonu) kas beidzās atsitoties pret Joši un tad pret grīgu... Tad Angelusam virsu uzkrita arī mestais Anetagons... tajā momentā Angelusam galvai cauri izšāvās doma: tas mēsls nu gan ir smags... bet lai nezaudētu pārsteiguma momentu Angelus ignorēja visas sāpes... izrāva nazi un mutantam, kurš gulēja viņam virsū, pārgrieza rīkli, tad ar strauju kustību ietrieca no pašu nazi acī un no visa spēka kustināja lai izārdītu mutanta smadzenes pēc iespējas vairaak... Pa vietu kur kādreiz bija acs tagad lija straumēm asinis... tās visas lija virsū Angelusam, un Angelus jau sāka izskatīties tā itkā būtu bijis asins dušā.... tad Angelus novēla no sevis mutantu un nomurmināja: "Es jūtos netīrs..."

[Malduguns]

Šarlote atst'ja Angelusu un atkal pievērsās Metjū. Viņam bija jāpalīdz. Jāpalīdz sakaut to nepateicīgo, nožēlojamo... iznireli.
Meitene aizvēra acis un koncentrējās uz Metjū prātu. Viņa iesvēla puisī pārliecību, ka viņš ir stiprāks, ka viņam ir jāuzvar. Šarlote atkal koncentrējās tik spēcīgi, ka šoreiz viņas nagi tik tiešām iecirtās plaukstas ādā un pār to uz leju noritēja asins lāse. Šarlotes acis bija aizvērtas, viņa bija pilnībā iedzinusi sevi transā, kurš lika viņai nemanīt pasauli visapkārt, lika nemanīt to, ka visapkārt ir viens vienīgs posts, asinis un izmisums.

[Zōzā zač zač]

Anetagons uzdūrās uz Jošī asmeņiem, bet par nelaimi pats Jošī dabūja triecienu ar kājām, no Anetagona puses.
Nokritis uz Angelusus, viņš dabūja pēdējos letālos triecienus.
Visi mutantiskie hibrīdi bija piebeigti, tikai pēdējais bija palicis un tas cīnījās ar Metjū.
Tā izskatījās vairāk vai mazāk pēc milžu cīņām, kurās labāk neiejaukties, ja nevēlas dabūt nejaukas traumas vai pat piedzīvot nāvi.

Gilberts metās virsū Metjū un Metjū Gilbertam. Abu sadursme bija graujoša.
Gilberta dūre bija ietriekta Metjū spārnā, kas nosedza viņam pusi ķermeņa un Metjū dūre bija pārtverta un Gilberta roka, to centās izlauzt.
Abu muskuļi saspringa līdz pēdējam, kā arfas stīgas.
Un betona grīda, tieši, tur kur viņu kājas atradās, nedaudz ieplaisāja.

[Elony]

Dabūjis triecienu pa kājām, Joši saļima ceļos, taču mutants tika piebeigts.
Nonetis līķi żemē, Josi atkal piecēlās un nopētīja kaujas lauku.
Vairs cīnijās tikai viens pāris Metjū un viņa milzīgais ienaidnieks.
Noviensa spuses, niknums, kas vel bija Joši, prasīja vēl asinsizliešanu. No otras puses, mutantu asinis lietojamas nebija.
Joši uzmeta skatu Anegelusam, kas bija tepat līdzās un lika savam izsaktam kļūt normālam. Āda kluva gluda un cilvecīga, parādijās mati, rokas atguva savu veidolu. Vēl joprojām verojot Metjū cīņu, Joši atrada savu zobenu un automātu.

[Semijs]

Bens centās izvairīties no cirvja, bet viņš nespēja un juta spēcīgu triecienu sev lāpstiņā, kas lika vampīram iebļauties skaļi. Pa muguru tecēja asinis un vīrietis bija nokritis uz ceļiem, viņš redzēja kā gar kreiso roku tek asinis un pievērsās zemei. Taču viņš ievēroja savus zābakus - tiem taču bija sudraboti asmeņi priekšā. Ar sāpju vaidu izrāvies no cirvja, Bens apgriezies ap savu asi, spēra ar savu kerzu pa vilkaci, vienalga pa kurieni, bet sudrabs paliek sudrabs.

[Eņģeļu gūstekne]

Pirmo reizi Leija bija samulsusi, viņa bija atspiedusies pret sienu un klusi elsoja. Viņa nebija varējusi iedomāties, ka hibrīda veidols viņu varētu tik ļoti nokausēt. Drīz pēc pārvēršanās sieviete atkal atgriezās daudz maz pieņemamākajā izskatā un viegli sarauca uzacis, viņas sajūtas bija pārāk nepatīkamas un ļoti daudz fiziskā spēka sieviete biija zaudējusi tieši tai otrā, nolāpītajā formā. Leijas ceļi viegli trīcēja un mazulis izrādīja savu neapmierinātību spārdot savu mammīti no iekšpuses. Tikai tad, kad viņa burtiski vai sajuta triecienu ko saņēma Bens spēks minimāli atgriezās. Leija pacēla acis pret cīņas vietu, praktiski neskarta, taču iekšēji jusdamās kā pēdējā muļķe, kura atkāpusies no kaujas kā suns iespiedusi asti pēcpusē. Sieviete pārskatīja telpu, vismaz centās, taču Imperators bija aizšķērsojis ceļu, mazpamazītēm arī kaķis atgriezās normālajā veidolā un nostājās blakus saimniecei aizvien uzmācīgi krakšķēdams, tas nu dien dzīvniekā nebija mainījies. Nu Leija varēja pārskatīt telpu. Viņa ievēroja mutantu nāvi, asins izliešanu un Benu, kas tik tikko bija pieveicis kādu plukatu, taču dabūjis cirvi plecā. Sievietas acis papletās un viņa strauji piegāja pie vampīra. Saudzīgi uzlikusi plaukstu uz nesavainotā Bena pleca Leija norūpējusies bilda.
Mums, ir jāatrod šai donoru bankā kāda palielāka asins turza, lai paātrinātu tavu reģenerāciju.
Uz Metjū viņa pat nepaskatījās, galu galā sieviete zināja, kāds ir Mets un viņš nebija no tiem piekāpīgākajiem. Pie Bena pieskrēja arī Imperators, cīņas skaņas slāpēta kaulu graboņas skaņa pavadīja kaķi, viņš atkal jau plati smīnēja, kā tas bija ierasts.

[Gross]

Angelus jau bija piecēlies un slaucīja no savas sejas nost asinis.... tad paņēmis savu automātu kas mētājās netālu un sāka skatīties apkārt meklēdams iespējas kā varētu palīdzēt Metjū.... Angelus redzēja un saprata ka pa tiešo nebūtu gudri iesaistīties šajā milžu cīņā, jo tas viņam varētu beigties letāli... Bet tad atkal Angelus ieraudzīja to puiku tik šoreiz jau citā stūrī....

[Semijs]

Pirms Leija bija tikusi klāt Benam, vampīrs bija veiksmīgi iespēris vilkacim pa seju, izkropļojot to tā, ka tas paliek bez apakšējā žokļa un pussejas. Vilkacis pats atlidoja lielu gabalu un ietriecies sienā, nokrita uz zemes sēdus ar galvu atspiestu pret sienu.
Vampīrs nokrita atkal uz ceļiem un ar veselo roku turēdamies pret zemi, sajuta Leijas roku uz viņa pleca. Tas lika Benam pasmaidīt - Leijai viss bija kārtībā, tas šobrīd bija pats galvenais. Vampīram bija vienalga, par sasisto seju un pārējo ķermeni, kā arī skrāpējumi uz muguras un šobrīd izkropļotā lāpstiņa.
-M-m-man viss ir kārtībā... Tik neliela skramba un tas ir viss.-
Bens ieskatījās Leijas acīs un veltījai viņai siltu smaidu. Taču tad vampīra uzmanību pievērsa, kas cits - Metjū cīnījās ar vampīru, kas pēc paskata nebija nekāds vājais radījums.
-Tik iespējams drīzumā nebūs..-
Ar naidpilnu balsi, Bens satvēra cirvi, no kuras nesen bija izrāvies, vilkacis bija paspējis to atstāt uz zemes. Piecēlies un knapi nostājies kājās, vampīrs redzēja savu mērķi. Viņa mērķis draudēja Metjū, Leijas brālim un, lai kādas abiem būtu attiecības, Bens nebūtu gatavs pielaist to, lai kāds zaudētu tuvinieku.
Turēdams cirvi stingri ciet, vampīrs atvēzējās un notēmējis Gilbertam, ar lielu spēku meta cirvi vampīram. Pats izgrozījis kaklu, sagrāba katanu un strauji skrēja virsū Gilbertam. Bens neapzinājās cik spēcīgs ir viņa pretinieks un cirta tam no tāda leņķa, lai gadījuma pēc Metjū netiktu savainots.

Tikmēr Bena jakā, kas mētājās iepriekšējā telpā, notika dīvaina kņudoņa un pīkstēšana.

[Zōzā zač zač]

Pat cīņas karstumā, kurā jau , burtiski, zeme, drīzāk betons, zem kājām plaisāja gan Metjū, gan arī Glbertam.
Šis hibrīdiskais mutants, paspēja noreaģēt.
Gilberts paspēra soli uz priekšu un , dēl inerces spēka, nostādīja Metjū priekšā lidojošam cirvism, protams, ne pilnīgi, tikai, tā, lai pats Gilberts neciestu. Un arī veiksmīgi.
No neliela šoka Metjū nepaspēja noreaģēt un cirvis samgi iecirtās viņam rokā. Tieši labajā plecā.
Smagi ierūcies Metjū uzlūkoja Benu ar iznīcinošu skatienu.
UN kad Bens bija pietuvojies un cirta Gilbertam, Bena zobena cirtiens tika apturēts, un to apturēja metjū spārns.
Zobenam ietriecoties zvīņās, tas noskanēja, itkā būtu ietriecies akmenī.
Nākamajā mirklī Bens saņēma smagu triecienu,gan no Gilberta, gan Metjū, bet Gilberts kad iesita Benam, dabūja ar celi, pa zodu, tādējādi paceļoties virs zemes, kādus 80 centimetrus , ar samgu blīkšķi uz tās piezemējās.
Sitiens ar celi bija no Metjū puses.
Izrāvis cirvi sevno pleca, , varēja redzēt, kā brūce dzīst, ātri, bet asinis, tā nepaturēja.
Atvēzējies Metjū iecirta cirvi zemē, kur bija Gilberts, jo gilberts paspēja paripot sāņus un piecēlies kājās, viņš negaidot apgriežoties par 180 grādiem iesita ar kāju Metjū.
Un, kā akmenis Metjū pieplaka grīdai. UN uz grīdas sāka veidoties asins peļķīte.
Tieši no Metjū galvas.

[Semijs]

Bens sajuta divus stiprus sitienus un aizlidoja gabalu projām. Šobrīd vampīram galvā bija divas domas - nogalināt Gilbertu un Metjū, taču Metjū tā profilakses pēc. Taču domas par Metjū nogalināšanu izgaisa tiklīdz, vampīrs atcerējās par Leiju un to, ka Metjū bija viņas dvīņu brālis.
Taču tad notika, kas negaidīts. Metjū gulēja uz zemes, galva asiņoja un neizskatījās, ka milzenis būs lietojams uz kādu laiku. Sajutis, ka katana vēljoprojām Benam ir rokā, vampīrs apdauzīts nopietni, pieslējās kājās. Atbalstīdamies pret katanu, Bens ieklepojās un ar ļaunu smaidu uz sejas teica.
-Tu nīkuli domā, ka esi visvarenais? Tu pat nespēj iedomāties kādās problēmas esi sev savārījis!-
Viņš izstiepa savu katanu pret Gilbertu.
-Panāc šurp un parādi ko tu māki s.ūds tāds!-

[Elony]

Joši nevēlēja Benam ļaunu, nepavisam.
Bet tas, ka vampīrs dabūja pa galvu, bija likumskarīgi. Tāds bija Bena raksturs, tas veda pāragrā nāvē. bet no otras puses, Bens bija samērā vecs vampīrs, Joši to juta, varbūt pat vecāks par Metjū.
Runājot par Metjū, notikušais Joši nepavisam nepatika. Metjū NEDRĪKSTĒJA iet bojā, vismaz kamēr nebija izpildīta misija.
Nāksies iesaistīties, citas iejas nebija.
Nometis automātu, lai tas šajā situācijā netraucētu, Joši pacēla katanu, tāpat kā Bens.
Viņš neko neteica, viņaprāt bija labāk, lai monstru piesaita Bens, tad Joši uzbruks.

(occ: ja monstrs uzbrūk benam, tad Joši strauji lec pretī Gilbertam no sāniem, lai ar katanu pāršķeltu uz pusēm.)

[Gross]

Angelus tad atkal pievērsās atpakaļ cīņai un paķēris savu automātu notupās ēnainajā stūrī un gaidīja izdevīgu momentu kad viņu un viņa mērķi nekas neaizsedz... Brīdī kad Mutants ietrieca Metjū grīdā Angelusam pavērsās brīvs šaušanas koridors.... Mutanta uzmanība bija pievērsta Benam, un Joši arī vēl bija drošā attālumā.... Tad tajā momentā Angelusa prāts bija tukš, elpošana apstājusies, un ķermenis bija sastindzis.... un tajā brīdī no automāta stobra izlidoja lode, kas šķeļot gaisu tuvojās mutantam, un sasiegusi mutantu ieurbās tam tieši ausī... Ja šī lode nenogalinās tad vismaz smagi ievainos..... tākā Bens un Joši jau devās uzbrukumā mutantam tad Angelus otro reizi nešāva lai nesavainotu kādu no saviem biedriem..... Bet Angelus bija gatavs jebkurā izdevīgā brīdī raidīt nākamo šāvienu....

[Zōzā zač zač]

Gilberta sejā,kura bija nedaudz violeti pelēcīga un samērā milzīga, parādījās ļauns smīns.
Viņš pievērsās Benam. Viņa necilvēcīgi lielās ķermeņa aprises, nostājās kaujas pozā, lai ar vienu sitienu piebeigtu šo kaitinošo vampīru.
Bet šo visu izjauca Angelusa automāta izšautās lodes skaņa.
Gillberts, strauji sagriezās un atspēries pret zemi, kurā palika plaisa, izvairījās no šīs lodes. Viņa ātrums bija tāds, ka aiz viņa vēl palika viņa tēls, kas kā mirāža pēc divām sekundem izzuda.
Gilberts atsperoties, pret zemi pieplaka pie sienas, tad, atkal atsperdamies, no sienas, viņš trijās seundēs, jau atradās pie Angelusa, kurš jau tika pecelts aiz kakla virs zemes kādus 30 centimetrus.
Un ar otru roku Gilberts viņa atomātu izšķaidīja pret zemi, ne gluži izšķaidīja, bet tā stobru ielieca.
UN pēc mirkļa Gilberts Angelusus meta Bena virzienā, kurš vai nu varēja noķert Angelusu, vai aŗi nedaudz pakāpties sāņus un ļaut viņam ietriekties zemē.
Tas nebija svarīgi, jo Gilberts bija tuvu izejai, bet par nelaimi,utr bija kāds šiks zēns, kuru viņš arīmeta, bet šoreiz Jošī virsū.
Un Gilberts nozuda tumšajos gaiteņos.

[Semijs]

Bens izsekoja Gilberta kustībām un gaidīja, kad viņš spers liktenīgo uzbrukumu. Bet viss nenotika, kā plānots, Angelusa nervi acīmredzot nenoturējās un viņš šāva, kaut vai tam nebija nekādas jēgas, tas tik piesaistīja viņam pārlieku lielu uzmanību, kas beidzās ar to, ka viņš lidoja virsū Benam, kurš savukārt bez emocijām pagāja nostāk, lai Angelus spētu aizlidot tālāk.
Bēgojošajam Gilbertam tika veltīts naidpilna skatiens un skaļa balss.
-Atgriezies to bailīgais kranci! Nāc un cīnies, kā īst...-
Bet vampīrs nepaspēja pabeigt savu teikto, bloodrage bija jau izgaisis un spēki izsīkuši. Bens vienkārši saļima uz zemes ar katanu gulēdamu kaut kur netālu malā. Viņam vajadzēja asinis un ātri.

[Gross]

Angelus tika iemests trenniņju telpā kurā pirms brīža bija cīnījies Bens.... Angelus smagi piezemējās uz grīdas un pārslidēja pāri gandrīz visai telpai... viņu apturēja telpas vidū esošais grāvis ar Svēto ūdeni.... Angelus tur tā guļot pie sevis nodomāja...
Tas ````is man jau ir piegriezies.....
Tad peicēlies Angelus paskatījās visapkārt.... Angelusa prātu pārņēma neprātīgas dusmas..... Tas ````is bija sabojājis viņa mīļāko ieroci un nebija zināms vai to vispār vēl būs iespējams salabot... Angelus paķēra no ieroču plaukta zobenu, izskrēja no telpas, bet Gilberta vairs tur nebija... Angelusa dusmas tajā brīdī vēlvairāku uzvirmoja un viņš sakostiem zobiem nomurmināja: "Tas mērklis atrausies... un smagi pietam vēl!" Pacēlis savu automātu Angelus to pat neapskatījis uzlika uz muguras.... Angelusa acīs zvēroja neaprakstāmas dusmas.... bet tagad Viņš zināja Gilberta viltības un nākamajā tikšanās reizē gilberts tik viegli cauri netiks.... Nākamajā reizē viņu sagaida nāve....