Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Eņģeļu gūstekne]

Mākslotā sejas izteiksme Bena vaigos lika Leijai atcerēties nelāgo gadījumu ar mazo samaitāto vampīru meiteni. Tik jauna un jau mirusi divkārt, kur bija visas ētikas normas sieviete neizprata. Taču jau pēc mirkļa Bena vaibsots atkal parādījās "dzīvīgums", tas Leiju nomierināja, viņa saņēma puiša plaukstu vēl ciešāk un devās tālāk pa gaiteni, paralēli domājot vai neuzskries virsū kādam mūlāpam, kas kārtējo reizi grib viņus pabīdīt no ceļa. Vampīrs piedāvājās sievietei izvēlēties upuri un Leija ar smaidu sejā piekrita šim piedāvājumam.Tikai brīdinu, ja nu tev mana izvēle nebūs pa prātam?Zobgalīgs smaids tika šķērsots pāri smalko lūpu līnijai. ik katru reizi kad Bena balss ieskanēja Leijas ausīs nerātns mirdzums bija parādījies acīs, bet šoreiz viņas skatiens klusēja, tas slēpa to ko tam vajadzēja rādīt.Neviens vairs nenāk? Tieši labāk man... mums.Sieviete uz mirkli nostostījās, taču turpināja iet pa gaiteni sadevusies rokās ar Benu.Šī situācija Leijai atgādināja mazu bērnu pastaigas bērnudārzā, kad viņi staigāja apkārt sadevušies rociņās.

Šo rakstu rediģēja Dvēseļu marionete: 11.10.2007 15:40

[Semijs]

-Nu, kas gan var būt sliktāks par asinīm? Izvēlei ko tikko izklāstīji nav ne vainas, man apmierina tas..-
Bens juta, ka Leija satver viņa roku ciešāk, un viņš izlēma neatstāt ļenganu roku un turēja Leijas roku ciet. Vampīram elpa bija palikusi vieglāka un krūšu zonā varēja just vieglumu, bet kopsummā neliels uztraukums bija viņam, reaģējis uz Leijas sostīšanos, Bens ievilka elpu un teica.
-Runājot par mums.. Zini, kopš tās dienas, kad mēs tikāmies, tu man jau no pirmā acu skatiena iepatikies un pavadot laiku tavas klātbūtnē, mana patika pret tevi auga un auga, tik tad tu ''nomiri'' sākumā tas bija šoks man, es tam negribēju ticēt un nenoticēju, jo jutu, ka tu esi vēl dzīva.. Ko es gribēju teikt - to, ka esmu tevī ieķēries līdz ausīm..-

[Zōzā zač zač]

Tātad visi devās pakaļ rūnām.
metjū, gāja pa priekšu, bet no pārējiem neatpalika.
Kaut arī deniņos pūlsēja asinskāre un dusmas, viņa prāts bija pietiekoši skaidrs, lai varētu saprast, ka jāturās visiem kopā.
Bet par nelaimi Kāda vilkate ierunājās. Nienna, kura nebija no tim, kurus metjū gribja, lai ir ar viņiem, bet vienā kamerā bija un katrs noder, kā palīdžiba, bet viņas izteiktā frāze bija pēdējais pilniens metjū asinskāres kausā.
Puisis pagriezās strauji pret šo vilkacieni un pirms, kāds paspēja kaut aci pamirkšķiāt metjū jau bija pārvērties par Hibrīdisko mošķi, kas ietriecis savu roku šis sievietes galvā to izšķaidīja pret sienu.
Asinis bija pa visu sienu.
Viņa mētelis bija nedaudz ieplaisājis, bikses par brīnumu, nē. Laikam viņš tās bija speciāli tādas paņēmis,lai nesaplēstu, bet tās tagad bija kā šorti, ka sniedzās pāri ceļiem un viņa roka, tieši plauksta bija tik milzīga, ka spētu apņemt pat pats savu milzīgo galvu, kura izsktījās k-kas starp vilkača un vampīra sejas vaibstiem.
Neglīt, bet vismaz priekššāda masīva breismoņa piedienīgi.
Un tad pēc mirkļā viņa mēteli pāršķēla divi izaugumi, kas atgādināja spārnus, bet tai pašā laikā garas un kaulainas rokas, bez plaukstām un pirkstiem, bet šie ināca no viņa lāpstiņām.
Viņa rokas ādas krāsa un sejas , tā pat to izaugumu krāsa bija pelēcīgi zilgana un vietām bija redzami gaisī pelēki plankumi.
Mēs....
Metjū strauji pagriezdamies devās t''alāk pa gaiteni.
Ejam..
Viņa balss skanēja rūcošā necilvēciskā tonī.

[Zōzā zač zač]

ooc: atvainojos pa dubultpostu.


Visi lēnām virzījās pa gaiteni, kurš ik pa laikam nogriezās, jo asiņu pēdas bija reti, bet pietiekoši bieži, lai varētu izsekot visam pa pēdām, bet tad viņus pārsteidza pie sienām , burtiskā nozīmē, pienagloti Vampīru līķi.
Un nevis ar naglām pienalgoti, bet gan ar krēslu kājām, vai pat galda.
Visi bija piesisti pie sienas savādākās pozās.
Laikam no rūnām tas ir ņemts, bet uz to Metjū, kurš bija pārvērties par hibrīdisko mošķi, tam nepievērsa uzmanību viņš gāja tik uz priekšu, kā tanks.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 11.10.2007 17:54

[Gross]

Angelus kopā ar visu pārējo baru sāka virzīties uz priekšu pa tumšo gaiteni... un tākā pa priekšu gāja daži vampīri viņam nācās izslēgt savu UV lukturīti, jo šis lukturītis daudziem no vampīriem varēja beigties liktenīgi..... Šajā situācijā Angelusam nācās sakopot visas savas maņas vienkopus lai orientētos telpā, jp redzēt bija grūti tumsā.... taču labā dzirde un uztvere diezgan labi veidoja viņa apkārtējās vides apmērus.... Angelusa prāts bija pilnīgi tukš un viņš spēj dzirdēt gandrīz visu apkārtējo sirdspukstus..... Kādu brīdi šādi gājuši visi nonāca gaitenī kur atkal bija normāls apgaismojums.... Ne mirkli Angelus nebija nolaidis pirkstu no automāta mēlītes.... Un tad sekoja skats ko grūti bija saprast.... pie sienām bija daudz vampīru līķi kas izskatījās drausmīgi.... Apskatījis pārējo reakciju Angelus ne vārdu pievērsās atkal pie sienas piestiprinātajiem ķermeņiem..... Pāris sekundes paskatījies Angelus turpināja iet uz priekšu, bet nu jau viņa galvā šaudījās miljoniem domas par to kas gan varēja būt šie mežoņi kas šādi izrīkojušies....

[Vilku meita]

Pārāk dziļi ieķēpājušies šai visā lai tagad atmestu ar roku, Keila pacēla acis. Tātad esmu par meklējumu turināšanu. Turklāt es apšaubu, ka meklētais atrodas kādā no tiem seifiem. Ja tas ta būtu, tad diezvai arī mēs te būtu.
Par Leijas kliedzieniem viņa tik noraustījauzaci, bet tomēr sekoja pārējiem. Asins smaka vietām ķluva asāka, kas liecināja ar liķu klātbutni.

[Elony]

Joši bija patīkami pārsteigts par Metjū valdonīgo rīcību. Kārtība ir pirmajā vietā.
Metjū panāc ajoši un gāja pa priekšu, Joši neiebilda.
Diezgan interesanta bija pārvēršanās. Tikai Joši domaja, ka Metjū kļūst pārāk spalvains. Interisanti, vai arī Leija tāda paliks?
Riebīgā asins smaka pieņēmās spēkā, pie sienām rēgojās mutantu upuri. Bezgaumīgi un neestētiski. Tas pat nebija dzīvnieciski, vienīgi stulbi.
Joši radās spēcīga vēlme iznīcināt mutantus, jo esot pa pusei vampīri, viņi apkaunoja Joši rasi.
"Lai gan jāatzīst, ka šie radījumi nav gluži zuduši, šie veidojumi pie sienām liecina par kultūra siezīmēm, kā jums šķiet?" ironiski runāja Joši.
Vispār viņam visa šī lieta likās ironiska.

[Bizii van Dope]

Tarra pašķielēja uz Benu un Leiju.
Ko tu neteiksi...viņa sardoniski nodomāja un novērsās. Ko tur lieki piebilst vai švaibīties? Viņu saiešana kopā bija brīnums. Neparasts brīnums. Tik divi atšķirīgi cilvēki - kopā. Bet, protams, neko nekad vilkaču un vampīru pasaulē nevarēja zināt. Te viss notika ātri, strauji, kaislīgi vai arī neparasti mierīgi. Bet pilnīgi otrādāk nekā mirstīgo pasaulē. Un nekas te nekad nestāvēja uz vietas. Viss mainījās, skrēja un lūza. Tas, ka viņi abi bija sadevušies rokās vēl neko nenozīmēja. Iespējams jau vakarā viņi viens otram draudēs uzšķērst rīkli.
Tomēr sirdī ielīja tīkams rāmums no viņu rāmās gaitas un mierīgajām sarunām.
Tādā vietā, ar tādu notikumu attīstību, ar tādiem konfliktiem un radījumiem, ar visu notikumu mērķi... Tik neparasti, tik savādi, bet tik nomierinoši...
Tarra visai neveikli, bet lēni sakrustoja rokas un ar pirkstiem saspieda savus plecus, nolaižot skatienu. Bet te Metjū pārvērtās par briesmoni. Nu, par to, ko viņš vienmēr pārvērtās. Sieviete pacēla galvu un atlaida rokas.
Viņi devās uz priekšu.
Tarra gāja blakus Metjū tikai mazliet, mazliet aiz viņa. Sievietei gribējās viņam pieskarties. Ar roku. Kāpēc - to viņa pati nesaprata, bet vilkate gribēja viņam pieskarties, taču nespēja sadrošināties. Lai arī tas bija tik vienkārši - ņemt un pieskarties viņa plecam un draudzīgi uzsmaidīt. Vienkārši tam, kam tas nav jādara.
Vilkate tik saspringti šaubījās, ka beigu beigās īsti neizdarīja neko tikai ar savu plecu viegli nobrauca gar Metjū plecu un, tad atkal atpalika, žigli un mazliet nervozi pievēršoties līķiem, kas bija pienagloti pie visām iespējamajām šīs vietas sienām, lietām un priekšmetiem.
Tas bija dīvaini pretīgs skats, bet Tarras seja neko nevēstīja. Arī sirds un sajūtas klusēja. Tas viss bija pārāk pierasta lieta, lai arī bija pretīgāk, nekā citas reizes.
O, jā.sieviete, vēl vairāk atpaliekot no Metjū, paskatījās uz Joši un pasmīnēja.Viņi ir līmenī.

[Eņģeļu gūstekne]

Bens runāja, Leija klausījās.
Tik nejēdzīga tēma bija iesākta.
Divi pieauguši vampīri apsprieda upurus, vai tie būs pa prātam, vai nē.
Dēļ šīs domas sieviete iesmējās, vēl viņi varēja parunāt par zeķu krāsām, tas Leijai likās tik pat jēdzīgi, taču vai tad bija jābūt kādai milzum svarīgai sarunai, lai būtu jautri?
Pēc mirkļa iestājās viegls, mierīgs klusums.
Balsis aiz muguras jau sen kā bija attālinājušās, vien kā neskaidra murdoņa izpaudās komandas tālās balsis.
Cik dīvainas likās mierīgās sarunas tik saspringtā gaisotnē, jebkurā brīdī no kāda stūra varēja izlekt traks vampīrs un pārkost abiem sarunu biedriem rīkles, bet Leija tikai eņģeliski smaidīja, padarot valdonīgo seju neticami bērnišķīgu un naivu.
Sieviete jau bija aizmirsusies mierā un valdošajā klusumā, kad Bena balss atkārtoti pāršķēla mieru ar tekstu, kas ieviesa vēl lielāku prieku un mieru.
Leija pati neizprata savas emocijas, taču satrauktā, kautrīgā vampīra balss lika viņas sejā smaidam uzplaukt vēl platākam un sirsnīgakam.
Visi bija ticējuši nāvei, Leijas nāvei, izņemot Benu, kurš bija palicis pie cerību stariņa un brīnumainā kārtā šis stariņš bija garš un biezs pavediens kura galā cerība bija piepildījusies.
Arī sievietei vampīrs bija paticis, vienmēr...
dažkārt viņai Bens krita uz nerviem, dažkārt viņš spēja novest sievieti līdz smieklu lēkmei, bet vienmēr viņš piesaistīja Leijas uzmanību.
Patika bija augusi augumā, bet tad, tad viņa nodeva sevi un citus saejoties ar vilkati.
Dusmas uz mirkli ieplūda hibrīdes domās, kā gan viņa bija spējusi saieties ar Bastianu, ja blakus atradās burvīgs vampīrs.
Leija pati to neizprata, taču tas bija jau sen un tā vairs nebija patiesība.
Tagad bija modusies jauna diena, jauni laiki un nekas neliedza sievietei piepildīt mūžīgo vēlmi, pateikt, ka viņas simpātijas pret Benu bija tik pat lielas, viņa burtiski vai bija iemīlējusi vampīru, taču atzīties bija bail.
Leija novērsās, vaigos ielija sārtums, smaids aizvien vēl rotāja lūpas, acīs dzirkstīja naivs mulsums.
Es... man... emm...
Kā mazs bērns sieviete pēkšņi sāka stostīties.
Nu...
Kārtējais mēģinājums pabeigt teikumu.
Tumanarīļoti,ļotipatīc.
Strauji un bez mazākajām atstarpēm nopenterēja Leija un nosarka vēl pamatīgāk.

[Semijs]

Bens ievēroja, kā Leija nosarkst un turēdams vēljoprojām viņas roku, vampīrs izjuta siltumu sevī. Siltumu, ko viņš nebija jutis pēdējos 10. gadsimtus kopš viņa nāves. Vampīrs pasmaidīja un skatīdamies uz Leiju teica.
-Tev nav par ko sarkt Leija..-
Vampīrs apstājās un nostājās Leijai priekšā. Šobrīd Benam bija vienalga, vai kāds cits atradās blakus, galvenais viņam bija Leija un viss. Viņš paņēma Leijas otru roku un skatīdamies dziļi viņas acīs un klusi noteica.
-Viss ir kārtībā..-
Bena lūpas piekļāvās Leijas lūpām un viņš deva sievietei maigu, saldu skūpstu.

[Eņģeļu gūstekne]

-Tev nav par ko sarkt Leija..-
Bena balss apskāva Leijas plecus, viņa iegrima domu pasaulē, cik dīvaina bija sajūta, ja tevi saprot un tu saproti. Sārtie vaigi lēnām ieguva ierasti bālo nokrāsu, taču smaids saglabājās. Bena soļi lēnām palēlinājās, līdz beidzot apstājās viņi abi, Leijai nācās pacelt tumšbrūnās acis uz augšu, vampīrs ar garo, sportisko augumu nostājās viņai iepretim. Trīs vārdi tika pasacīti sievietei, brīnumainā kārtā tie aprija kautrību pavisam. Abas vēsās, vampīram raksturīgās rokas saņēma Leijas plaukstas, trīs izteiktie vārdi aizvien atbalsojās domās un tad Bena lūpas maigi piekļāvās Leijai, sieviete aizvēra acis un neuzbāzīgi atbildēja šim skūpstam. Vēl saldāks tas likās vien tā iemesla dēļ, ka apkārt valdīja briesmas, nāve, uztraukums, bet te... te viņi kā miera barjeras ieskauti atzinās viens otram jūtās. Viņa atkāpās, brūnās acis vizēja priekā, viņa atkal saņēma vampīra plaukstu cieši, cieši un turpināja ceļu, ne mazākais vārds netika pārlaists pār lūpām, netālu pavizēja gaisma-durvis pa kurām Leija bija ienākusi vairākas stundas atpakaļ.

[Semijs]

Kad Leija atbildēja skūpstam, Benam viss krūtīs bez maz vai apgriezās otrādi. Viss iepriekšējais stress, visas dusmas, visas cīņas aizlidoja garām skūpsta laikā, kas lika vampīram atbrīvoties. Kad skūpsts bija beidzies un Leija atkāpās, Bens viņai silti uzsmaidīja, rokas abiem bija kopā un viņi turpināja gaitu. Neskatoties uz to, kāda bija šobrīd situācija, labāk nevarēja būt.
Bet tad Benam atskrēja domas par rūnām. Paskatījies uz Leiju, vampīrs teica.
-Leija... Tu kaut ko zini par tām rūnām?-

[Zōzā zač zač]

Metjū gāja. Ne mirkli neapstājās,pat tad, kad uzkā```` uz kādas līķu asiņu peļķītes, viņš turpināja iet.
Asins smārds smagi sitās nāsīs, bet viņš spēja atšķirt šo Hibrīdisko mutantu asinis no pārējām, vampīru asinīm, jo tajās bija tāda specifiska smaka.
Tarras klātbūtni viņš juta, bet par nelaimi, viņš tai nepiēvērsa uzmanību, jo ja viņš sāks, tad var beigties smagi. Iespējams pat letāli.
Pēkšņi Metjū pielika soli un ar samērā lielu ātrumu visus apdzina.
Un viņš apstājās pie kādām durvīm, uz kurām bija milzīgs uzraksts.
"Bīstami, nepiederošiem ieeja aizliegta."
Durvis acīm redzami bija aizslēgtas.
Tāpēc Metjū uzlicis abas rokas uz durvīm, un viņa pelēcīgizilajām rokām saspringstot, tās ieliecoties neizturēja spiedienu un ar pamatīgu troksi, kad durvis ietriecās sienā, tās atvērās.
Un visu skatam pavērās cita telpa.
Šī telpa bija mizlīga, un šī bija vienīgā, kurai nebija nevienas asinis, izņemto hibrīda, bet tā brūce jau bija sadžijusi.
Tajās gar malām bija vairāki milzīgi bunduļi, kuriem bija saplēsti stikli.
Un visticamāk, tajos atradās, miera stāvoklī, visi Hibrīdiskie mutanti.
Un tādu pavisam bija 8. Tātad vēl kādi 6-7 bija palikuši.
Vismaz par vienu mazāk bija.
Bet viņiem preikšā stāvēja trīs tādi.
UN tā telpa bija tukša,ja neskaita vēl pie šiem bunduļiem atrodamos datorus, kur visticamāk rādīja visu mērijumus- sirdspukstus, ķereņa aktivitātes, smadzeņu darbibu un pārējos rādījumus.

Pirmais bija vairāk līdzīgs cilvēkam, bet viena kāja bija tāda it kā pārvērtušā vilkača otra resna cilvēka.
Ķermeni klāja visādi vadi, tādi, kā pie sistēmas pieslēgtam cilvēkam, un ap rokām bija metāliskas plāksnītes, kurām pie plaukstu locītavām bija ķēdes.
Visticamāk arī, lai viņu noturētu mierīgu.
Seja bija kaut maz normāla, bet viena puse viņam bija jēla un acs nedaudz izkārās ārā pa tās dobumu.
Tieši labā acs un sejas daļa.

Otrais bija vēl dīvaināks, jo viņam kājas, līdz viduklim, bija, kā vilkatim, bet augšdaļa, tieši labā puse bija cilvēka, drīzāk, tikko sākusies vilkača pārvēršanās, bet sākuma stadijā, tā ir apturēta, otra metāliska, pa kuru saplaisājušām spraugām līda ārā ādas strēmeles un spalvu saišķi.
Viena roka bija tikai āda un kauli, burtiski, tur pat muskuļus nevarēja redzēt, bet roku viņš kustināja itin veikli, un pirksti bija gari un nagi bija izauguši vismaz kādus 20 cm gari.
Otra roka vairāk atgādināja suņa roku, bet pirksti bija, kā cilvēkam, bet uz ātru aci to varētu noturēt par suņa ķepu.
Seju šim indivīdam klāja viegla spalva un dažās vietās varēja redzēt viņa sejas kaulus.
Un šis bija tas, kura asinis viņus atveda uz šejieni.

Un trešais bija cilvēks, vismaz pēc tāda izskatījās, ja nepievērsa uzmanību viņa sejai, kuru daļēji klāja villkača spalva. Un labajai rokai, kura bija noklāta ar metālisku spīdumu.

Un šis cilvēk veidīgais ierunājās.
Tad beidzot es jūs ieraugu, vismaz tagad jūs, es ceru, ka esat priecīgi, ka atradāt mūs.
Viņš vieglā un monotomā tonī noteica nopētot metjū un viņa viu ķermeni.
Tad tāds izskatās, tas slavenais hibrīds.
Viņš noteica viņu ar acīm apēdot, it kā viņš viņu būtu iedomājies metjū, kā konfekti un tagad domā iet klāt apēst vai arī tikai slienāties ap to.
Tad iestājās klusums, kas piepildīja telpu, tikai nedaudz noskanēja ķēžu skaņa.
Metjū nostājās pašā priekšā un iztaisnodamies viņš no sevis noplēsa mēteli, tagad atklājās viņa augums, protams, hibrīdiskais, bet tomērt, katrs sīkākais muskulītis izskatījās sasprindzināts līdz pēdējam, bet tas bija tikai acu māns, jo šajā mirklī Metjū, drīzāk tas hibrīdiskais,par ko viņš bija pārtapis bija atslābinājies.
UN sarunu turpināja šis viscilvēcīgākais.
Es atvainojos par savu rupjību, es stādīšos priekšā...
Viņš noteica un zemu paklanoties viņš nosauca savu vārdu.
Anetagons fon Endrī, viens no pieciem vampīru lorda padomdevējiem un miesassargiem.
Iztaisnojoties viņš akli nopētija pārējos.
Viņam tagad interesēja tikai Metjū.
Bet par nelaimi, es biju viens no tiem nelamīgajiem, kas bija apvienojies un mēģinājis nogalināt bijušo vampīru lordu, bet, kad viņš to uzzināja, mani ieslodzīja. Bet tad, pēc kādiem 100 gadem mani atbrīvoja un tad es kļuvu tāds.
Viņš noteica ar rokām norādot uz sevi.
Drīzāk, viņš norādot uz sevi, graciozi aplīksmoja savu jauno varu.
Par laimi, ka viņš nebija redzējis sevi spogulī, savādāk, būtu, kā būtu.
Un abi pārējie Hibrīdiskie Mutanti, kuri nebija tā kārtīgi izdevušies, mierīgi stāvēja viņam blakus.
Viņi bija gatavi uzbrukt.

[Elony]

Joši nostājās Metjū aiz muguras un ielūkojās drūmajā telpā.
Atkal mutanti, taču viens no tiem runāja. Cik amizanti!
Joši daļēji ieinterisēts klausījās mutanta runā. Patiesībā ne tādēļ, ka cerēja uzzināt ko interesantu, bet la novērtētu viņa prāta spējas.
Protams, ka visi eksperimenti sakausēt vampīru ar vilkati bija lemti neveiksmei, tas jau sen bija pierādīts. Palika tikai dabīgais vairošanās ceļš.
Joši neuzkrītoši vērsa automātu pret muldoņu. Viena nepareiza kustība un viņš šaus pa tiem.

[Gross]

Kad Mrtju bija izlauzis durvis un iegājis telpā Angelus vēl atradās gaitenī... Labi ka Angelus telpā iegāja viens no pēdējiem, jo citādi viņš būtu jau atklājis uguni uz mutantiem pirms viens no viņiem vispār sāka runāt.... Kad mutants sāka runāt Angelusam bija pilnīga neizpratne par to kas notiek.... viņi tak pirms brīža bija noslaktējuši vienu no viņējiem, bet tagad viņi tik mierīgi runā... Varbūt tās bija lamatas, bet varbūt vienkārši mutanti bija nobijušies no viņiem, jo pirms brīža tak šī grupiņa bija brutāli nogalinājuši vienu no viņu mutantu biedriem.... Angelus nemaz neslēpjot to ka tēmē uz mutantiem un ir gatavs šaut jebkurā brīdī gāja lēnām tuvāk Metju un Joši kuri abi stāvēja priekšgalā..... piegājis blakus Metju Angelus apstājās un klausījās kas ir sakāms mutantiem.... Angelus tajā brīdī bija tik ļoti saspringts ka neviens no viņa muskuļiem nepakustējās, Pat acis netika mirkšķinātas.... pirksts atradās uz automāta mēlītes un bija gatavs itvisam....

[Semijs]

Bena domas par Leiju pārtrauca Metjū visnotaļ skaļā durvju izraušana laukā no eņģēm. Bet tiklīdz tas notika, vampīrs nepamirkšķinādams ne aci, bija izvilcis savu desert eagle un tas jau bija notēmēts pret vienu no hibrīdiem, nē drīzāk kropļiem. Noklausījies galvenā kropļa teikto, Bens nenolaidis pistoli uzrunāja viņu.
-Un tu vēlējies ar to teikt.....?-

[Malduguns]

Šarlote lēniem, klusiem soļiem devās pa pēdām Metjū un Joši. Viņa gan turējās Angelusa tuvumā un virpināja pirkstos ieroci. Viņa apmēram zināja, kas viņus visus sagaida, viņa zināja, kurp visi dodas. Šarlote aizvēra acis un kādu brīdi neelpoja. Tad viņa tās atvēra un noraudzījās kā Metjū izlauž durvis un dodas iekšā. Viņam pa pēdām sekoja Joši un tad Angeluss. Šarlote sekoja šim bariņam un ieraudzīja savus garadarbus. Viens no viņiem, tas saprātīgākais, centās nodibināt kontaktus ar pulciņu.
Kas tad viņam ir padomā? Šarlotes prātā uzzibsnīan šāda ideja, bet pēc mirkļa tā apdzisa. Viņa nostājās blakus Angelusam un nopētīja mutantus. Salīdzinājumā ar Metjū viņi nebija nekas, tomēr visā visumā, pagalam slikti tie arī nebija.
Šarlote lauzīja galvu par to, kas būtu noticis, ja viņas eksperimenti būtu izdevušies. Viņa domīgi palūkojās uz tiem, kuri nu stāvēja viņas priekšā un sāka nervozi kodīt lūpu. Neizpratne par to, kas viņiem varētu būt padomā, atgriezās.

[Zōzā zač zač]

Viscilvēčigākais no visiem iemsējās.
Ak tu, Ben, kā vienmēr tev lēni pielec, kaut aŗi esi Džentelmenis.
Viņam tas likās uzjautrinoši, redzēt šīs Indiv'da reakciju, ka 'viņš zin viņa vārdu.
Es esmu tava radītāja radītājs, es domāju, ka minimāla cieņa tevī būs. Un es ar to gribēju teikt, dŗizā ne teikt, bet es izrā'diju pieklājību pret saviem viesiem un nākamjiem upuriem.
Un šoreiz viņa sejā bija redzams saltums.
Aizverot acis viņš viegli pamsīnēja.
Piedodiet, bet..
UN neveinam nenoreaģējot pēkšņi visi sajuta spēcīgu triecienu pa sānu, vēderu, muguru, ka visi nogāzās gar zemi.
Tieši pa vidu visiem ieleca kāds cits no šiemhibrīdiskajiem mošķiem, un tad pazuda.
Bet tie trīs, kā stāvēdami stāvēja tā stāvēja.
..Man nepatīk kad cīna notiek uz ieročiem, tikai kailas rokas un brutāls spēks.
To noteicis viņš ar vieglu priksta kus'tibu nokomandēja savus mutantiskos hibrīdus, kuri acu mirklī atbruņoja visus, kam bija ieroči un visus ieroču aizsvieda, kuru kuro, šai telpā.
UN nostāušies atpakāl vietā visi trīs uzreiz metās viņiem virsū.

[Gross]

Angelus negaidījis triecienu atkrita atpakaļ un nokritis uz muguras vēl kādu gabaliņu paslīdēja pa grīdu.... Neizpratnā par to kas notiek viņš pat nepaspēja noreaģēt uz to ka tiek atbruņots..... Tas vis notika tik ātri.... un te pēkšņi jau viņiem metās virsū šie monstri.... viens no viņiem lecīnā tuvojās Angelusam.... Angelus strauji pacēla kājas uz augšu un uztvēra mutantu uz kājām, tad saņēmis visus spēkus atsvieda mutantu atpakaļ un pats pārmetis kūleni uz atpakaļu piecēlās kājās..... sekundes simtdaļā nopētijis apkārtni paķēra pie sienas esošo ugunsdzēšamo balonu lai izmantotu to kā sitamo....

[Elony]

Joši zināja, ka sekos trieciens, viņš zināja, bet šoreiz nekā nevarēja darīt. Parasti viņa ķermenis pats izvairās no uzbrukumiem, pirms vēl Joši to īsti spēja aptvert. Tagad viņš juta tuvojamies sitienu, bet ķermenis nepaspēja rēaģēt. Tam visam sekoja sāpes vēderā, par laimi viņam bija bruņas.
Joši būtu šāvis, bet negribēja savainot savus biedrus, lai gan labprāt būtu nejauši trāpijis vienam otram lecīgajam...
Samuraijs gan spēja piezemēties nevis uz muguras, bet gan kājām, un izvilkt zobenu, taču mutants, kurš, kā liekas, bija raidījis triecienu pa Joši vēderu un, kā rādās,kopā ar saviem draugaļām bija notriecis arī visus pārējos, pat Metjū un Leiju, izsita no rokām zobenu un arī automāts kaut kur pazuda.
Tad viņi uzbruka.
"Ak tad gribat cīņu ar kailām rokām, izdzimteņi? Irogu hidejaru! To jūs dabūsiet!"
Niknums piepildīja Joši prātu un ķermeni, viņa seja pārvērtās un galv akļuva pelēka. Viņš kļuva par to, ko pats sauca par oni - niknuma dēmonu. Joši pastiepa rokas uz priekšu, viņa vidējie pirksti kļuva par milzīgiem, izliektiem asmeņiem, kamēr pārējei pirksti un plauksta deformējās.
Viņš lēca gaisā uz mutantu pusi un sakrustoja rokas, ar nodomu tās izstaisnojot, nocirt tuvākajam mutantam galvu.